Vērienīgo Hendeļa oratoriju Mesija mēs neatskaņosim pilnībā, jo tas būtu tik ļoti grandiozs projekts, ka prasītu no mums vismaz pusgadu darba, un diemžēl šajos steidzīgajos un mainīgajos apstākļos mēs to nevaram atļauties. Izvēlējos skaistākās solo un populārākās kora daļas. Pilns vērienīgās oratorijas atskaņojums aizņemtu trīs stundas, bet mūsu koncerts ilgs pusotru stundu – stāsta Mārtiņš Klišāns, kurš piektdien, 4. aprīlī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā diriģēs Rīgas Doma zēnu kora 75. jubilejas koncertu. Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs viņš ir jau kopš 1998. gada un kopā ar kolektīvu ir atskaņojis visdažādāko repertuāru gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē. Georga Frīdriha Hendeļa slavenākā darba – oratorijas Mesija – atskaņojumā kopā ar kori piedalīsies Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga un solisti: vācu tenors Florians Zīverss, soprāns Ilze Grēvele-Skaraine, baritons Rihards Millers un mecosoprāns Tīna Gelnere.
No Rīgas Doma zēnu kora puikām ir izauguši Mārtiņš Brauns, Boriss Rezņiks, Uldis Stabulnieks, Uģis Prauliņš, Sigvards Kļava, Māris Sirmais, Ivars Cinkuss, Ints Teterovskis, Ainārs Rubiķis, Jānis Liepiņš, Jānis Ozols, Aivars Kalējs un citi spoži mūziķi, kuru vidū ir arī Mārtiņš Klišāns. Koris ir sajūsminājis klausītājus Eiropā (Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā, Francijā, Šveicē, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā), ASV, Kanādā, Japānā un citur. Kora diskogrāfijā ir 23 ieraksti, saņemtas vairākas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas, 2001. gadā – arī Lielā mūzikas balva par aktīvu koncertdarbību Latvijā un latviešu mūzikas popularizēšanu ārvalstīs.
Bez Mārtiņa Klišāna darbības vairs nav iedomājami ne Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki (2008., 2013., 2018. gada svētku virsdiriģents; Latvijas simtgades Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskā vadība kopā ar režisoru Uģi Brikmani), ne Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētki (IX, X, XI, XII un arī šovasar gaidāmo XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents).
Kas šobrīd jums ir visaktuālākais līdzās Rīgas Doma zēnu kora jubilejai?
Marta beigās devāmies uz Vāciju pie Rēgensburgas zēnu kora, kurš svin savu 1050. jubileju. Salīdzinot ar Rēgensburgas kori, mēs ar savu 75 gadu vēsturi esam bērna autiņos. Vācijas koris savu jubileju svin ar festivālu, kurā ierodas vairāki slaveni Eiropas zēnu kori, to vidū ir arī Drēzdenes Kreuzchor un Leipcigas Thomanerchor. Mums tas bija izbrauciens uz trim dienām ar vairākiem koncertiem un kopīgu dziedāšanu.
Pavisam nesen bijām Kopenhāgenā pie Karaliskās kapelas zēnu kora. Kopā ar šo kolektīvu bijām iestudējuši Džona Ratera Magnifikātu un sniedzām arī atsevišķu koncertu. Lieldienās mūs varēs dzirdēt Džovanni Pergolēzi Stabat Mater izpildījumā Dzintaru koncertzālē. Un tad jau jāsteidz gatavot Skolēnu dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertu un visu šo svētku programmu. Darba ir pilnas rokas. Visam ir jāgatavojas, un tas prasa no jauniem puišeļiem diezgan lielu garīgu un fizisku piepūli.
Vismaz Dziesmu svētku skatēs nav jāpiedalās?
Korim skatē nav jādzied, bet man uzreiz pēc mūsu jubilejas koncerta būs jābraukā apkārt kā žūrijas dalībniekam. Tas veselu mēnesi aizņems gandrīz katru dienu, man būs labs priekšstats par to, kas notiek ar skolu koriem un repertuāru. Esmu ekspertu komisijā, ko Valsts izglītības satura centrs pieaicina tad, kad ir runa pārsvarā par mākslinieciskajiem jautājumiem. Man ir arī virsdiriģenta pienākumi.
No jūsu kolēģiem virsdiriģentiem dzirdu, ka jau kārtējo reizi ir palielinājies birokrātijas slogs – pēc katra novados vadītā mēģinājuma nu ir jāveido sarežģīts strukturētais e-rēķins sistēmā Latvija.lv. Bezjēdzīga dancināšana…
Man diemžēl ir tāpat, jo esmu virsdiriģents vienai no Rīgas koru grupām. Esmu arī Valkas, Valmieras un Smiltenes novada virsdiriģents un joprojām vadu jaukto kori Valmiera. Visa grāmatvedība un birokrātija tiek pārlikta uz mūsu pleciem. Tas izdevies visnotaļ veiksmīgi… Kāpēc tas vajadzīgs? Mums bieži vien ir jāorientējas svešās jomās, par kurām varbūt dažs ierēdnis var pasmaidīt un paprasīt – kā tad jūs to varat nezināt?! Es viņiem varētu pretī palūgt, lai nodzied tīru kvintu vai pasaka, cik zīmju pie atslēgas ir Si mažoram.
Jau vairākkārt esat paudis bažas par latviešu tautai tik būtisko Dziesmu svētku nākotni. Jo īpaši skaudri – par šīs mūsu tradīcijas un vērtību pārmantojamību. Kāpēc tā ir apdraudēta, un kuras ir lielākās problēmas?
Tagad jau globālā pasaules kursa maiņa ir pārņēmusi visus prātus, un brīžiem pat šķiet varbūt nepiedienīgi pieminēt mūsu niecīgās problēmas. Lai gan, ja reiz visu liekam zem drošības birkas, šī sfēra – latviskā identitāte caur kultūru – nu galīgi neatpaliek no visām pārējām un pilnīgi pamatoti var pretendēt uz valsts drošības garantēšanas statusu. Patriotisma audzināšana, mūsu tautas kopības, spēka apzināšanās un vienotība dziesmā. Galu galā ar dziesmu esam izdzīvojuši cauri laikiem un ar dziesmu esam arī uzvarējuši. Tas varbūt tā naivi skan.
Bažas ir tāpēc, ka mēs nerūpējamies par cilvēkiem, kuri šo darbu dara. Tas pats no sevis nerodas. Svētki paši neorganizējas, un kori paši negatavojas. Tie tomēr ir profesionāli cilvēki, kuru izglītībā valsts ir ieguldījusi nopietnus līdzekļus. Šie cilvēki vienkārši netiek novērtēti. Viņi iet mazumā. Iet mazumā tie entuziasti, kuri to ir darījuši kā sirdsdarbu. Domāju, ka mūsdienu jaunatne daudz pragmatiskāk skatās uz dzīvi, jaunieši vēlas strādāt darbu, kas patīk, un par to saņemt cienīgu atalgojumu. Ja Dziesmu svētku kustību tomēr uzlūkojam kā vienu no mūsu kultūras pamatakmeņiem, par to ir attiecīgi jārūpējas.
Esmu noraizējies arī par Skolēnu dziesmu svētku kustību, jo tur arī ir vērojams skolotāju trūkums, izglītības sistēmā nav pietiekami daudz mūzikas stundu, kori ir novirzīti uz interešu izglītību. Tas neveicina šīs tradīcijas ilglaicīgu pastāvēšanu. Protams, svētkiem tuvojoties un redzot cilvēku mobilizēšanos un vēlmi piedzīvot svētkus, sajūta mazliet uzlabojas. Taču tas ir tikai uz laiku, kamēr baudām cikliskos augļus ik pēc pieciem gadiem gan skolēnu, gan lielajos Vispārējos dziesmu svētkos. Taču lielai daļai profesionāļu tas ir ikdienas darbs, kas svētku starplaikā nemaz nav vienkāršs.
Kādas ir sekas, kuras jau šodien ir redzamas kā rezultāts šai nevērībai un vienaldzībai pret Dziesmu svētku kultūras kopējiem?
Es domāju, ka tas ir diriģenta un mūzikas skolotāja profesijas prestiža kritums. Ja spēcīgu, spilgtu diriģentu un pedagogu skaits skolās samazināsies, arī visa šī kustība lēnām apsīks. Pēc dažiem gadiem konstatēsim, ka vairs nevaram ar dziedātājiem aizpildīt jauno, skaisto Mežaparka estrādi.
Zīmīgi, ka vēl pagājušajā rudenī Swedbank speciālā kampaņā aicināja skolēnus iesaistīties koros, iedrošinot, ka vēl var paspēt ielēkt šīs vasaras Dziesmu svētku vilcienā. Tātad ir jau vērojams dalībnieku trūkums?
Tas iespējams tāpēc, ka gadu pirms skolēnu svētkiem repertuāra pārbaudes skates vēl nav sākušās. Mūsu tradīcijas, it īpaši Skolēnu dziesmu svētku cikls, tika izjauktas arī Covid-19 pandēmijas laikā. Šopavasar jau daudzi ir pamodušies un aktīvi iesaistījušies. Tagad tikai ir jautājums, uz ko varēs atbildēt pēc skatēm, – kādā kvalitātē un līmenī viņi ir tikuši galā ar svētku repertuāru. Visā pilnībā to redzēsim tikai jūlijā svētku koncertos Mežaparkā.
Ko pats diriģēsiet svētku kopkora virsdiriģenta tribīnē?
Man ir uzticētas divas dziesmas – Valta Pūces Latvija un Jāņa Strazda Zaļā zeme ar Jāņa Petera vārdiem. Abas ir ļoti patriotiskas. Jāņa Strazda dziesma ir vairāk liriski patriotiska, savukārt Valta Pūces Latvija ir himnisks solījums. Viņš ir arī dziesmas teksta autors.
Kamēr runājam par patriotismu, sabiedrībā arvien vairāk prevalē individuālisms un daudzi dodas no Latvijas prom, cerot, ka citur dzīve būs labāka.
Manuprāt, viens no spilgtākajiem, pārliecinošākajiem veidiem jauniešu audzināšanā ir viņu iesaistīšana kultūras norisēs. Dziedot vari pats uz savas ādas caur skaistu tekstu un lielisku mūziku izbaudīt, kā iedarbojas melodiskas dziesmas ar tekstiem, kas tevī rada noskaņu. Domāju, ka tas ir viens no vistiešākajiem, visvienkāršākajiem patriotisma audzināšanas veidiem, kas iedarbojas uz zemapziņu emociju līmenī. Ceru, ka tagad Eiropā kaut kas mainīsies arī kopējo globālo pavērsienu kontekstā, jo mēs jau esam ieslīguši zināmā labklājībā un diezgan pašapmierināti lēnām sākam baudīt Rietumu labumus, priekšrocības un demokrātijas augļus. Tas arī kādā brīdī aizmidzina, un mēs pazaudējam saikni ar realitāti. Arī mums gribētos dzīvot un justies tik bezrūpīgi kā cilvēkiem tālāk Eiropas dienvidos. Bet tā īsti nevaram, mums ir jābūt uzmanīgākiem un tālredzīgākiem. Tādiem kā somiem.
Runājat par Latvijas valsts apdraudētības sajūtu?
Apdraudētības sajūta arī veicina patriotisma jūtas un izpratni. Protams, jaunietim, kurš ir dzimis brīvā Latvijā un nav piedzīvojis ne okupāciju, ne karu, varbūt ir grūti to iztēloties un emocionāli izprast. Vecāku, skolas, izglītības un valsts pienākums ir uzturēt viņos šo sapratni karstu. Mūsu kaimiņi nekur nepazudīs, būs jādzīvo tālāk un jābūt stratēģiski tālredzīgiem un ļoti modriem.
Mums ir jārēķinās ar Latvijai raksturīgo situāciju, ar to, ka šeit reāli dzīvē joprojām eksistē divkopienu sabiedrība, un es ar sesto prātu jūtu, ka otra kopiena savas dzimtās puses ietekmē izpleš savus spārnus šeit. Savukārt neveiksmju dēļ viņi kļūst mazliet piezemētāki. Man ir diezgan lielas bailes no tās pirmās situācijas – ka šī visvarenība, visatļautība un arī starptautisko tiesību neievērošana ies to attīstības scenāriju, kāds mums, Latvijai ir bīstams. Mani tas dara bažīgu.
Atjaunotās Latvijas valsts pirmajās desmitgadēs uzskatīja, ka sabiedrības integrācija – no latviešu valodas lietojuma publiskajā telpā līdz kopīgajai valstiskuma apziņai – noritēs pati no sevis, nomainoties paaudzēm. Redzam, ka tā ir bijusi maldīga ilūzija?
Daudzi ir dzimuši un uzauguši Latvijā, bet caur mātes pienu, audzināšanu ģimenē un atrodoties šīs nācijas "magnētiski emocionālajā" laukā, viņi šīs svārstības sajūt. Viņos nav nekādas iecietības, un viņi uzskata sevi par pasaules valdniekiem. Vistiešākā un labākā integrācija ir caur kultūru un uzņemšanu mūsu Dziesmu svētku tradīcijā. Man pašam ir ļoti labs piemērs – man Mūzikas akadēmijā bija brīnišķīgs maģistrants, krieviski runājošs cilvēks, kurš caur kora mākslu ir integrējies latviešu kultūrā. Viņš vada kori un brīžiem pat labāk pārzina latviešu mūziku nekā es. Tas ir brīnišķīgs piemērs. Protams, tādu masveidību mēs diez vai varētu panākt profesionālajā vidē, bet amatiermākslā tas ir iespējams un arī notiek. Ir daudz tādu piemēru.
Iesaistoties koros un citos amatiermākslas kolektīvos, cilvēki lieliski integrējas un izjūt piederību. Tas ir galvenais – sajust, ka esi piederīgs, ka vari būt arī šeit saimnieks un ka Latvijas valsts ir tāda, kurā tu, arī nebūdams iezemietis, labprāt dzīvo un esi gatavs to aizstāvēt.
Minējāt, ka skolēnu kori ir nobīdīti interešu izglītības statusā. Ko tas nozīmē? Kāpēc tas ir slikti?
Tas nozīmē, ka tradīcija netiek pienācīgi kopta un sargāta. Mans utopiskais scenārijs ir tāds, ka ikkatrā skolā vajadzētu būt korim un tas nebūtu atkarīgs tikai no direktora vēlmes. Patlaban, ja skolas direktors ir sportists, skolā ir sports. Ja kādam patīk mūzika – ir koris. Koru vadītājiem, interešu izglītības pedagogiem maksā tikai par kontaktstundām, bet, lai sagatavotu repertuāru un bērni apgūtu to no galvas, ir nepieciešams milzīgs darbs.
Negatīvas sekas ir jūtamas arī reģionālās un skolu reformas dēļ: kora mēģinājumi notiek vakarā vai pēcpusdienā, bet, tā kā mazākās skolas ir likvidētas, bērni mācās lielākās centra skolās, un divos vai trijos dienā viņiem pakaļ atbrauc skolas autobuss. Viņi aizbrauc uz mājām, kāds tur vairs koris?! Zēnu kori iet mazumā. 4.–9. klašu grupa ir diezgan liela, bet tajā pārsvarā ir meitenes, jo ar puikām šajā vecumā ir disciplīnas problēmas un viņus ir grūti piedabūt dziedāt. Taču skolu kori galu galā ir Dziesmu svētku kustības pamats. Mums ir jāsaprot, ka skolēnu koru dziedātāji ir nākamo pieaugušo koru dalībnieki, nākamie dzīvās tradīcijas dalībnieki un kopēji. Ja cilvēks skolas gados nav dziedājis, kur tad viņam radīsies interese? Un viņš jau arī nemāk, jo neviens viņam to balsi nav nostādījis, un tas viņam iet secen.
Piemēram, skolēniem nav izvēles iespējas nemācīties matemātiku, latviešu valodu vai vēsturi, bet ir iespēja izvēlēties nemācīties mūziku. Pasaulslavenais diriģents Gustavo Dudamels saka: klasiskā mūzika ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa. Ja neesi iemācījies klausīties mūziku, ir pārkāptas tavas cilvēktiesības. Domāju, jebkurš cilvēks, kurš nemāk klausīties un uztvert mūziku vairāk kā šlāgeru līmenī, emocionāli, garīgi un dvēseliski ir zaudētājs, jo nespēj izbaudīt tādu piedāvājumu, kādu var sniegt tikai akadēmiskā, klasiskā mūzika. Neesmu pret roku un popmūziku, taču tas tomēr ir kaut kas cits.
Tomēr popmūzika pēdējās desmitgadēs tiek iekļauta Skolēnu dziesmu svētku repertuārā, un bērni, īpaši pusaudži un vidusskolu jaunieši, to dzied ar lielu sajūsmu kopā ar mūsu populārākajiem šī žanra solistiem.
Domāju, ka Skolēnu dziesmu svētku repertuāram ir jābūt sabalansētam. Ir vajadzīgs kompromiss, jo nevar piespiest ar varu kaut ko mīlēt. Varbūt ne gluži izpatīkot, tomēr repertuārā ir jāiekļauj arī tādas lietas, kas jauniešus aizrauj un ir viņiem aktuālas. Tas sevi attaisno, jo jaunieši, starp citu, ar ļoti lielu atdevi un prieku tikpat labi dzied Gaismas pili, kā kādu vieglāka žanra skaņdarbu. Šovasar gaidāmo Dziesmu svētku repertuārā ir daudz veiksmīgu popmūzikas pasaules skaņdarbu. Piemēram, Jāņa Aišpura dziesma Tavs karogs ar Renāra Kaupera vārdiem ir burvīga – patriotiska, uzrunājoša. Viss ir atkarīgs no kvalitātes, no satura.
Šī gada svētku repertuārs ir diezgan labs un labi ripo, mēs par to pārliecinājāmies programmas modelēšanas koncertā Latvijas Universitātes aulā. Bija redzams, ka pašiem dziedātājiem šī programma patīk. Protams, skolēnu svētkos a cappella dziesmu ir mazāk nekā lielajos Dziesmu svētkos. Ir latviešu tautasdziesmas un veiksmīgi Lauras Jēkabsones skaņdarbi, tomēr ir vairāk dziesmu ar pavadījumu. Ir arī forši piesaistīt aktuālus solistus, kuri bērniem patīk. Galvenais ir radīt svētku sajūtu. Ja būs svētku sajūta, bērni un jaunieši ar lielu prieku izdziedās arī mūsu zelta fonda dziesmas, jo viņi būs uz viļņa tajā brīdī.
Kultūras ministrija 2024. gada noslēgumā ziņoja, ka beidzot esot veikta atalgojuma reforma.
Tas, ko pielika vadītājiem, ir valsts mērķdotācija, kas līdz šim bija tikai 38 eiro mēnesī, bet no šī gada ir palielināta uz pusi un ir aptuveni 77 eiro mēnesī. Taču tagad, pārejot uz pieciem procentiem no IKP aizsardzības finansējumam, mēs to varam aizmirst.
Pat šī niecīgā valsts dotācija diemžēl neattiecas uz pārējiem kolektīvu pedagogiem: kormeistariem, deju repetitoriem, koncertmeistariem. Piemēram, Rīgā viņiem nākas būt pašnodarbinātajiem, bet atlīdzība nav mainījusies kopš 2008. gada finanšu krīzes.
Es strādāju ar jaukto kori Valmiera pašvaldībā, kurā pastāvīga darba līguma nav arī kolektīvu vadītājiem. Kora darbs neapstājas, bet pašnodarbinātā līgums ir tikai uz desmit mēnešiem.
Es vairs neceru ne uz ko. Atcerēsimies, ka 2008. gada finanšu krīzē tieši kultūrai pēkšņi tika totāli nogriezta nauda. Nu tad iedomāsimies, ka esam nonākuši kritiskā situācijā drošības ziņā un ir nepieciešams ieguldīt aizsardzības budžetā. Ņems nost visiem, un kultūra parasti ir pirmā, kur ar plašu vēzienu var atkal kaut ko nogriezt. Man nav pārliecības un garantijas, ka vadītājiem iedotais saglabāsies.
Mūsu valsts lielajā politikā visu laiku notiek ugunsgrēka dzēšana un nav stabilas stratēģiskas ilgtermiņa domāšanas. Tā diemžēl ir visās jomās – medicīnā, izglītībā u. c. Nevar visu laiku mainīt kursu un pavērsties tikai virzienā, kurā vairāk deg. Tās līknes ik pa laikam dauzās kā neprātīgā kardiogrammā – dažādos virzienos, kam nevar izsekot. Ir tomēr arī jomas, kurās nauda atrodas diezgan ātri un diezgan daudz neatkarīgi no rezultāta. Tas, ko vajag mūsu sfērā, salīdzinājumā ir vienkārši kapeikas.
Par spīti visam, Dziesmu svētku tradīcijas nākotnē skatāties ar cerībām un optimistiski?
Esmu skeptisks reālists. Rožaini sapņi man nerādās.
Jūs pats turpinātu vadīt amatierkori, ja pamats nebūtu pedagoģiskais darbs Rīgas Doma kora skolā ar pasaulslavenu zēnu kori?
Mana dzīve noteikti būtu citāda. Esmu gājis cauri deviņdesmitajiem gadiem, kad situācija bija daudz trakāka un vispār nevarēja saprast, kā lai profesionāls mūziķis izdzīvo un pabaro bērnus. Tolaik pastrādāju pie viena drauga uzņēmumā, ieguvu diezgan labu skolu, bet sapratu, ka tā ilgi nevaru izturēt. Katram savs.
Tolaik meistarojāt rāmīšus bišu medum?
Nē, to es darīju mājās, palīdzēdams sievai. Tur lielu mākslu nevajag. Manam tēvam ir zelta rokas, un es esmu no viņa mantojis to, ka man patīk dažādas saimnieciskas izdarības.
Vai jūs satrauc ASV prezidenta Donalda Trampa skaļie, pretrunīgie paziņojumi un destruktīvie lēmumi? Vai ir jābaiļojas, vai tas ir tikai šova troksnis?
Protams, sekoju līdzi ziņām. Domāju, ka mums ir jāsāk drusku reālāk runāt. Nav jāceļ panika, bet pagātnē dzīvot arī vairs nevar. Ir jāorientējas uz pārmaiņām. Par to ir jārunā daudz reālāk un atklātāk. Man viscerīgākais Eiropas Savienībai un NATO šķiet ziemeļu formāts – Baltijas valstis plus Ziemeļvalstis, plus Polija. Svarīgi ir rīkoties ātri un izlēmīgi. Ja Eiropas Savienībā var astoņpadsmit gadu domāt un lēnā garā risināt jautājumu, kā visiem taisīt vienādus štepseļus, tad tā ir, kā ir. Eiropa, pēc Otrā pasaules kara palienot zem Amerikas aizsardzības lietussarga, ir diezgan ilgi būvējusi un baudījusi savas sociālās iekārtas un pabalstu sistēmu. Ir diezgan godīgi, ka ASV tagad ir tiesīgas mums pārmest dzīvošanu uz to drošības vairoga rēķina.
Bēgļi pārsvarā dodas uz Zviedriju, Vāciju un Franciju, jo tur īsti nekas nav jādara un var dzīvot no pabalstiem. Es diezgan labi šo situāciju zinu no brālēna, kurš jau daudzus gadus dzīvo un strādā Zviedrijā un ir Zviedrijas pilsonis. Tur ir problēmas ar imigrantu bandām un trūkst kapacitātes tikt ar tām galā. Birokrātijas vai liberālisma vadīti, zviedri, eiropieši vairs nemāk aizstāvēt savas vērtības un cilvēkus. Tagad Eiropa mostas, bet ir svarīgi darbi, rīcība, ne tikai vārdi. Eiropā īsti nav spēcīgu politisko līderu.
Rīgas Doma zēnu kori vadāt kopš 1998. gada. Vai pieredze dara šo darbu vieglāku?
Ir grūti salīdzināt, jo mēs visi maināmies. Taču ikdienā strādājot to nejūt, tāpat kā neredzam, kā noveco cilvēki mums blakus. Laiks skrien ļoti ātri. Banka man nesen atsūtīja paziņojumu, ka atlikuši septiņi gadi līdz pensijai. Katram laikam ir savi pārbaudījumi. Tas ir kā dabā – vienu gadu ir ābolu raža, citu gadu nav. Runājot par zēnu kori – tas ir atkarīgs no tā, kāda bijusi atlase un kāds veidojas tembrālais skanējums. Koris visu laiku ir plūdumā, attīstībā. Protams, bērni mainās. Gadžetu ietekmē brīžiem ir uzmanības, koncentrēšanās grūtības, bet ir jāpielāgojas un jāgādā, lai darbs būtu ražīgs un būtu rezultāts. Nedomāju, ka agrāk bija grūtāk vai vieglāk. Tu ej līdzi laikam un strādā.
No visa līdzšinējā milzīgā mākslinieciskā veikuma atceroties visspilgtāko, vērtīgāko vai pārsteidzošāko, ko jūs varētu īpaši izcelt?
No pasaules iespaidiem vai mākslinieciskā pārdzīvojuma ziņā? Runājot par Rīgas Doma zēnu kora pasaules koncertceļojumiem, man ar vissiltākajām sajūtām un arī profesionāli visspilgtāk atmiņā ir palikušas mūsu regulārās Japānas koncertturnejas, kurās baudījām fantastisko koncertzāļu akustiskās iespējas, kārtību, organizētību, attieksmi un līmeni.
Par mākslu ir grūti spriest, jo visu laiku tiecies uz ideālu un reti to sasniedz. Nespēju klausīties mūsu pēdējo gadu ierakstus, jo diezgan paškritiski izturos pret to, ko daru. Zinu katru kļūdiņu un to, ko varētu izdarīt labāk. Man vajag lielāku laika distanci. Nesenākais spilgtākais iespaids man ir no 2023. gada Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncerta un vēl arī Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubilejas koncerts. Tie ir mani pārskatāmās pagātnes visspilgtākie emocionālie brīži. Nekad ne aizmirsīšu 2018. gada Dziesmu un deju svētkus, kuros man bija laime strādāt kopā ar režisoru Uģi Brikmani, veidojot noslēguma koncertu Zvaigžņu ceļā. Tas ir visam mūžam paliekošs notikums.
KONCERTS
Rīgas Doma zēnu korim 75
LU Lielajā aulā 4.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15