Rūfusa Veinraita radošā pasaule ir unikāls visums, neaptverams un grūti klasificējams. Jau ilgāk nekā divdesmit gadu viņš rada brīnišķīgu mūziku un iesaistās interesantākajās laikmetīgās kultūras norisēs, nemēģinot padarīt savu mākslu komerciāli pievilcīgu. Visiem Rūfusa Veinraita projektiem tiek uzlikts gaumes un individualitātes zīmogs.
Losandželosa konfidenciāli
Albumu Unfollow the Rules, kas pie klausītājiem nonāca 10. jūlijā, Rūfuss Veinraits ierakstījis Losandželosā. Tur tapis arī viņa debijas ieraksts Rufus Wainwright, kas iznāca 1998. gadā. Mūziķis uzskata, ka šis ir simbolisks viņa karjeras sākumposma noslēgums. Viņš atgriezās dažās no tām studijām, kurās ierakstījis debijas plates dziesmas un kurās savulaik grupa The Beach Boys ir ierakstījusi albumu Pet Sounds, Fleetwood Mac – Rumors un Nirvana – Nevermind. Jaunās dziesmas piepilda Kalifornijas gaisotne, un tajās Rūfuss Veinraits apliecina cieņu Losandželosas muzikālajam mantojumam un skaņu ierakstu industrijas vēsturei.
Pirms dažiem gadiem Rūfuss Veinraits un viņa vīrs – pieredzes bagātais mākslas administrators un menedžeris Jerns Veisbrots – nolēma pārcelties uz Losandželosu (agrāk viņi dzīvoja ASV austrumu krastā un Kanādā), lai būtu tuvāk Rūfusa meitai Vivai, un nopirka māju Lorela kanjonā. Vivai ir deviņi gadi, viņas māte ir Rūfusa jaunības gadu draudzene – Leonarda Koena meita Lorka Koena.
Jaunā albuma kompozīcijas vēsta par mūziķa dzīvi uz pusmūža robežas. "Esmu nobriedis, precējies homoseksuāls vīrietis. Man ir svarīgi to izpaust. Mūzikā allaž esmu atklāti stāstījis par savu dzīvi. Tagad man ir meita un ir parādījušies sirmi mati. Dzīve nebeidzas trīsdesmit gadu vecumā. Esmu tam pierādījums. Turpiniet censties!" aicina Rūfuss Veinraits. 22. jūlijā mākslinieks svinēs 47. dzimšanas dienu. "Tas, kas ir uzlabojies laika gaitā, ir mana balss. Pašlaik esmu vislabākajā vokālajā formā, bet dziesmas man vienmēr ir bijušas labas," viņš apgalvo.
Divpadsmit albuma Unfollow the Rulles skaņdarbos ir jūtams gan vecās Holivudas šiks, gan Rūfusa autobiogrāfiskais liriskums. Ierakstu producējis mūzikas industrijas veterāns Mičels Frūms, kurš ir strādājis ar Crowded House, Polu Makartniju, Bobu Dilanu, Rendiju Ņūmenu, Roju Orbisonu, Ričardu Tompsonu, Pīteru Geibrielu, Elvisu Kostello, Lindsiju Bakingemu, Borisu Grebenščikovu, Boniju Reitu, Sūzenu Vegu, Vondu Šepardu, Šerilu Krovu un Treisiju Čepmenu.
Rūfusa Veinraita īpašais akustiskais koncerts, kurā pirms divām nedēļām viņš iepazīstināja ar albuma Unfollow the Rules materiālu, notika 1923. gadā uzbūvētajā Losandželosas savrupmājā Paramour, kura piederējusi mēmā kino zvaigznei Antonio Moreno un kurā viesojies Basters Kītons, Meriona Deivisa un Norma Šīrera.
Dinastijas soneti
Rūfuss Veinraits ir slavenas dinastijas pārstāvis – šis ir svarīgs fakts viņa daiļrades kontekstā. Ģimenē un tās tuvākajā lokā visi ir bijuši mūziķi un konkurējuši savā starpā. "Mēs esam kā Kenediju dzimta mūzikā," ironiski piebilst Rūfuss. Viņa vecāki ir leģendāri folkmūziķi – kanādiete Keita Makgerigla (1946–2010) un amerikānis Laudons Veinraits III, kurš septiņdesmit triju gadu vecumā joprojām koncertē un izdod albumus. No vecākiem Rūfuss un viņa māsa – fenomenāli apdāvinātā dziesminiece Marta Veinraita – ir mantojuši nepieciešamību atklāti izpausties savās dziesmās. Viņi to dara plašā žanru amplitūdā, ne tikai folkmūzikā. Rūfusu un Martu caurstrāvo nepieradināts artistiskums un ekspresija, mūzika viņiem ir asinīs, tāpēc viss sanāk dabiski un piepildīti. Rūfuss iemieso skaņu mākslas daudzveidību, viņa instrumentu komplektā ir autordziesmas, popmūzika, soulmūzika, džezs, šansons, opera, operete, mūzikls, kabarē.
Viņš ir piedalījies projektos, kas apvieno mūziku, teātri, kino, vizuālo mākslu un modi. Viņš ir sacerējis skaņu celiņu Roberta Vilsona izrādei Šekspīra soneti teātrī Berliner Ensemble. Rūfuss Veinraits ir divu operu – Primadonna (2009) un Adriāns (2018) – autors. Viņa dziesmas izpilda Džeina Birkina un Šērlija Beisija. Savā pēdējā turnejā Rūfusa Veinraita kaislīgo balādi Going to a Town dziedāja Džordžs Maikls. Rūfusu saistījušas draudzīgas un radošas saites ar Lū Rīdu. Viena no viņa tuvākajām draudzenēm ir bijusi aktrise Kerija Fišere – princese Lea no Zvaigžņu kariem. Viņš labi pazinis arī Kerijas Fišeres māti, Holivudas leģendu Debiju Reinoldsu.
Skaista Veinraitu-Makgeriglu dzimtas tradīcija ir ikgadējais labdarības Ziemassvētku koncerts, kurā sanāk kopā ģimenes locekļi un viņu tuvākie draugi. Piemēram, pagājušā gada decembrī Ziemassvētku koncertā Londonā Rūfusam un Martai Veinraitiem pievienojās Krisija Hainda no The Pretenders, Nīls Tenants no Pet Shop Boys, Gajs Gārvijs no Elbow, Linda Tompsone, Sofija Elisa Bekstore, Eds Hārkorts un daudzi citi izpildītāji.
Vokālās mākslas Olimpā
Rūfusam Veinraitam ir smeldzīga, ilgu pilna balss, kas aptver plašu diapazonu un ir apveltīta ar maģisku emocionālās iedarbības un ievilināšanas spēku. "Esmu briesmonis ar trim galvām," nesen tiešsaistē notikušajā sarunā ar operzvaigzni Renē Flemingu teica Rūfuss Veinraits. "Esmu dziesmu autors, komponists un dziedātājs. Tās ir trīs dažādas jomas. Dziesmu rakstīšana ir vispersoniskākā no tām. Tajā es apdomāju savu dzīvi, atklāju to citiem un saņemu atsauksmes. Klasisko opusu komponēšana prasa mijiedarbību ar dziedātājiem un orķestri. Es daru to, kas pirmām kārtām nāk par labu opusam un raksturiem, kurus cenšos tajā uzburt. Šajā procesā vajag atbrīvoties no sava ego. Savukārt dziedāšana ir mana visdzīvnieciskākā izpausme, es joprojām neesmu līdz galam izpratis dziedātāju sevī. Viņš dzīvo savu dzīvi, laiku pa laikam pieprasa kādu pienesumu dziesmas formā un mēdz aizvilkt mani nezināmā virzienā," skaidro Rūfuss Veinraits.
Renē Fleminga no sava vokālās mākslas Olimpa slavē Rūfusa māksliniecisko, poētisko daiļradi un ekstraordināro personību. Dīva sev atklāja Rūfusu Veinraitu, kad 2006. gada 14. un 15. jūnijā Ņujorkas Kārnegija zālē viņš rekonstruēja un atkārtoja šajā zālē 1961. gada 23. aprīlī notikušo Džūdijas Gārlendas koncertu. Renē Fleminga apbrīno Rūfusa Veinraita dziedāšanas stilu, īpaši viņa spēju izdziedāt garas frāzes augšējā reģistrā. "Es nezinu, kā tu to dari!" – "Man palīdz profesionālo zināšanu trūkums – dziedot es neapzinos, ko daru. Es to vienkārši daru, neuztraucoties par to." – "Tas palīdz. Nedomā par to!"
Opera iedvesmo Rūfusu kopš agras jaunības – trīspadsmit gadu vecumā viņu ir savaldzinājis Džuzepes Verdi Rekviēma ieraksts. "80. gados rokam pietrūka drosmes, tāpēc vairākums cilvēku klausījās grupu Nirvana, bet mana Nirvana tajā laikā bija opera," atceras Rūfuss. Tā ietekmējusi viņa dziesmu rakstīšanas stilu: mākslinieks ir sapratis, ka Džuzepe Verdi un Džakomo Pučīni palīdz viņam atrast tādu tonālo izpausmi un krāsas, radīt tādu kompozīcijas struktūru, kādas nav citiem dziesminiekiem. Viens Rūfusa Veinraita opuss var skanēt gandrīz kā Johannesa Brāmsa dziesma, cits – kā habanera.
Neilgi pirms albuma Unfollow the Rules izdošanas Rūfuss Veinraits Zoom sarunā laipni atbildēja uz KDi jautājumiem.
Jūsu jauno albumu Unfollow the Rules atklāj dziesma ar zīmīgu nosaukumu Trouble in Paradise. Vai pašreizējo situāciju izjūtat kā "trauksmes stāvokli paradīzē"? Kā pavadījāt četrus pēdējos mēnešus?
Kā māksliniekam man ir laimējies, ka man ir bijis šis laiks. Vienmēr esmu uzskatījis, ka laiks ir svarīgākais elements mākslas tapšanas procesā. Tagad, kad esam šādā situācijā, varam pārliecināties, kāpēc daudzi mākslas vēsturē diži rakstnieki, gleznotāji un citi radītāji ir nākuši no turīgas ģimenes, ha-ha! Viņiem ir bijis laiks koncentrēties darbam un nav bijis jādomā par iztikas pelnīšanu.
Es tiešām uzskatu, ka pagājušie četri mēneši ir dāvana radošajiem cilvēkiem, pat ja viņi nav labi nodrošināti. Pats fakts, ka pasaule ir šķietami apstājusies un māksliniekam ilgāks laiks ir jāpavada vienā vietā, ir reta iespēja dzīvē. Tas ir luksuss. Pirms pandēmijas es nemitīgi koncertēju... Protams, cita lieta, ja cilvēks saslimst, bet, ja ar veselību viss ir kārtībā, šis ir bijis auglīgs posms.
Ko labu esat izdarījis šajā laikā?
Katru dienu spēlēju klavieres. Esmu radījis daudz zīmējumu, kurus publiskošu līdz ar jaunā albuma izdošanu – katru dziesmu pavadīs skaista ilustrācija. Esmu sācis darbu pie dažiem klasiskās mūzikas projektiem, kuri tiks īstenoti nākamajos gados. Esmu strādājis ierakstu studijā – faktiski man ir gatavs vēl viens albums. Visticamāk, es to izdošu paša spēkiem un pārdošu koncertos, kā tas bija ar albumu Northern Stars (2018), kas bija pieejams manas turnejas pieturvietās.
Šajā laikā esmu cītīgi strādājis, bet brīžiem esmu atļāvies nedarīt neko. Vēroju mūsu planētu un to, kā daba reaģē uz visām pārmaiņām, uz samazināto izmešu daudzumu. Vēroju, kā cilvēki izturas cits pret citu. Izmantoju iespēju pavadīt laiku ar savu meitu. Tas viss bija lieliski, bet tagad kļūs drūmāk un biedējošāk – izjutīsim gan ekonomisko lejupslīdi, gan tuvojošās ASV prezidenta vēlēšanas, gan visu, kas ir saistīts ar sasāpējušajiem rasisma jautājumiem. Taču esmu labi atpūties, radoši piepildīts un gatavs cīņai!
Kā krīze ietekmēs mūzikas industriju?
Skaidrs, ka būs sarežģīti. Briesmīgā stāvoklī ir nonākuši tehniskie darbinieki, kuri strādāja klubos un citās koncertu norises vietās. Viņiem vairs nav darba. Attiecībā uz māksliniekiem – varbūt manī runā optimists – es uztveru šo situāciju kā iespēju mainīties un kļūt par citādu radītāju. Mana attieksme ir pozitīva. Pašlaik es jūtu līdzi visiem tiem, kuri darīja fizisko darbu mūzikas un koncertindustrijā, – viņiem klājas visgrūtāk.
Vai pats izjūtat atkarību no koncertskatuves? Vai jums pietrūkst aplausu un visa tā, ko nav iespējams sajust, dziedot savās mājās un translējot uzstāšanos internetā?
Jā, pietrūkst, bet tas viss atgriezīsies. Tagad ir iestājusies pauze. Lūk, ja kāds man teiktu: "Tu vairs nekad nekāpsi uz skatuves publikas priekšā", – es būtu sarūgtināts, bet, atskatoties pagātnē, es secinātu – man ir bijusi izcila koncertvēsture! Esmu uzstājies izpārdotā Ņujorkas Kārnegija zālē, Londonas Karaliskajā Alberta zālē un Koventgārdena operā, Madrides Karaliskajā operā Teatro Real un Buenosairesas operā Teatro Colón. Es noteikti atrastu citas lietas, ko varētu darīt.
Lai ierakstītu jauno albumu Unfollow the Rules, esat atgriezies Losandželosā, kur 90. gadu otrajā pusē tapa jūsu debijas plate. Esat teicis, ka uzskatāt to par noteikta dzīves cikla noslēgumu.
Jaunais albums vainago zināmu karjeras posmu un tādējādi sasaucas ar debijas ierakstu. Šis ir manas mākslinieciskās dzīves pirmā cēliena noslēgums. Ar nepacietību gaidu mirkli, kad albums Unfollow the Rules nonāks pie klausītājiem. Tās ir vienas ēras beigas, un nākamais disks iezīmēs nākamās ēras sākumu. Radoši šis man ir labvēlīgs periods, bet tas ir tipiski māksliniekam, kurš ir vecumā no četrdesmit līdz piecdesmit gadiem, – viņš vai nu nogrimst, vai peld. Es peldu!
Kas šajos vairāk nekā divdesmit gados ir mainījies Rūfusa Veinraita būtībā un kas ir palicis nemainīgs?
Viena lieta, kas ir mainījusies un par ko esmu neizsakāmi priecīgs, – vairs ne tuvu neesmu tik nedrošs par savu darbu kā pirmsākumos. Tolaik uztraucos, ko cilvēki par mani domā, kāds ir viņu vērtējums, un tas uz mani atstāja iespaidu. Man bija vajadzīgs pašpārliecības trūkums, lai es varētu uzturēt sevī šo drudžaino sajūtu. Tā bija nepieciešama, lai cīnītos par savu darbu un strādātu šajā vidē. Pagāja gadi, un es pazaudēju nedrošības sajūtu. Dažkārt tā mēdz atgriezties, neesmu vienmēr simtprocentīgi pārliecināts par to, ko daru. Tagad nedrošība vairāk saistās ar operas pasauli. Kad tuvojas manas operas pirmizrāde, atkal jūtu bailes, ko piedzīvoju tad, kad spēru pirmos soļus popmūzikā.
Popmūzikā esmu pārliecināts par saviem spēkiem un neuztraucos. Jaunībā es atļāvos būt kaitinošs – gribēju, lai cilvēki klausītos manu mūziku, visu laiku dziedāju, spēlēju un "izpildījos", lai piesaistītu sev uzmanību. Es tā vairs neuzvedos. Gandrīz!
Tas, kas šajā laikā nav mainījies, ir mana nepieciešamība nepārtraukti radīt. Šķiet, ka tā vēl ilgi nekur nepazudīs. Šī nepieciešamība ir tik spēcīga un neatliekama, ka tā mani fiziski nomoka, mans ķermenis no tās cieš. Esmu savu ideju nogurdināts. Nav vienkārši tikt ar to galā, tāpēc man bija vajadzīga atpūta, un šajos mēnešos esmu labi atpūties.
Vēl viena jūsu īpašība, kas ir nemainīga, ir jūsu absolūtā atklātība, patiesums un tiešums dziesmās. Daudziem māksliniekiem popmūzika ir iespēja izlikties par kaut ko citu, radīt jaunu identitāti un katru reizi paslēpties aiz jaunas maskas. Popmūzika ir spēle un tēlošana, un distancēšanās no savas patības rada drošības spilvenu. Vai jums nekad nav bijis pārāk sāpīgi, emocionāli un psiholoģiski sarežģīti mūzikā vienmēr būt tādam, kāds esat dzīvē? Jūs dziesmās neko netēlojat, pat atļaujaties būt patiesāks nekā dzīvē.
Nekad neesmu pratis izpausties citādi – tikai tā. Tas ir vienīgais veids, kā varu rakstīt dziesmas. To pašu ir darījuši mani vecāki. Esmu audzis tādā vidē, kurā zināju pilnīgi visu par vecāku šķiršanos, viņu mīlestību un naidu vienam pret otru, viņu mīlestību un naidu pret mums, saviem bērniem. Esmu to piedzīvojis realitātē un uzzinājis par to no viņu dziesmām. Tā vienmēr ir bijusi atklātības un patiesības pasaule. No vienas puses, tas bija sarežģīti. No otras puses, tas mani norūdīja, atvēra man acis un bija piemērs pašizpausmei mūzikā. Nekad neesmu zinājis neko citu. Šī ir mana valoda, mans akcents. Citādi es nespēju darboties.
Tagad jums pašam ir sava ģimene. Vai mūzikas nozīme dzīvē nav mazinājusies, vai māksla jums ir tikpat svarīga kā agrāk, kad bijāt gatavs par to stāvēt un krist?
Es joprojām esmu ļoti ambiciozs. Tagad esmu pateicīgāks par visu, ko varu darīt, un mierīgāks nekā agrāk. Par laimi, neesmu zaudējis savas radošās alkas, bet, ja kaut kas nesanāk, es vairs nejūtos tā, it kā mana sirds būtu salauzta. Tas vairs nav pasaules gals. Es reaģēju uz lietām saprātīgāk un varu pārslēgties uz kaut ko citu – šajā industrijā tas palīdz.
Vai jums ir vēlme kaut ko pierādīt savai meitai? "Skaties, uz ko tētis ir spējīgs!"
Jā, man ir šāda vēlme. Vivai ir deviņi gadi. Viņa ir mana fane, liela fane. Brīžiem viņa nav pārāk ieinteresēta tajā, ko daru, brīžiem ļoti par to interesējas. Viņa sniedz komentārus. Protams, rīt tas viss var mainīties. Viva mīl abus savus tēvus – gan mani, gan Jernu. Viņa par mums ir sajūsmā. Ar to ir jābūt uzmanīgam. No vienas puses, man gribas, lai viņai patiktu mana mūzika. No otras puses, es nedrīkstu izmantot šo situāciju. Es vēlos, lai viņa pati kļūst par spēcīgu, neatkarīgu, domājošu cilvēku. Tagad viņas dzīvē ir interesants periods.
Esat stāstījis, ka Vivu saistīja tuvas attiecības ar viņas vectēvu Leonardu Koenu.
Jā, viņi ļoti mīlēja viens otru. Viva toreiz bija pavisam maza, bet viņi patiešām bija tuvi un ideāli sapratās. Viva atceras vectēvu un skumst pēc viņa.
Vai Viva zina, kas par mākslinieku viņš bija?
Viva to zina, viņa ir gudra meitene. Bērni vispār visu saprot.
Vai stāstāt meitai par dzimtas koku? Vai esat viņu iepazīstinājis ar savas mātes Keitas Makgeriglas daiļradi?
Jā, šad tad es stāstu Vivai par Keitu. Viņa zina par mūsu ģimeni, bet visam savs laiks, mēģinu neapgrūtināt viņu ar šo informāciju. Dažreiz tomēr pārcenšos, jo īpaši, ja runa ir par manu māti. Es biju ar viņu apsēsts, mēs ar māti bijām vistuvākie cilvēki viens otram. Viva no tā paņem, ko viņa grib. Viņa uzmanīgi klausās. Mani, protams, priecē, ka viņa mīl savu tēti – mani.
Jūs smagi pārdzīvojāt savas mātes nāvi. Viņa aizgāja pirms desmit gadiem, un arī jūsu jaunajā albumā ir klātesoša nāves tēma.
Tā jau ir visos manos ierakstos.
Vai ar laiku ir mainījusies jūsu attieksme pret nāvi? Varbūt tagad uztverat to filosofiskāk nekā agrāk?
Pēdējā laikā manas attiecības ar nāvi ir normalizējušās. Viss ir OK. Apzinos, ka pašlaik visdrīzāk ir pēdējais periods manā dzīvē, kad nāves tuvība vēl nav tik skaidri un asi nojaušama – nāve man vēl nav piekļuvusi draudīgi tuvu. Protams, tā bija tuvu, kad nomira mana māte, kā arī manā jaunībā, kad apkārt uzliesmoja AIDS. Tagad nāve ir atkāpusies, taču drīz tā atkal tuvosies un skars mana tēva un tanšu paaudzi. Skaidrs, ka pēc tam pienāks arī mana kārta. Taču man vēl ir kādi septiņi gadi, kad varu par to neuztraukties, bet pēc tam viss sāks tuvoties nobeigumam, būs arvien sliktāk un sliktāk, drūmāk un drūmāk. Ar to nāksies samierināties.
Vai drūmi, sāpīgi pārdzīvojumi jūs joprojām iedvesmo spēcīgāk nekā absolūtas laimes un prieka sajūta?
Jā, noteikti, es vienmēr paturu šos sāpīgos pārdzīvojumus sev tuvu. Tas, ko gribēju teikt, atbildot uz iepriekšējo jautājumu, – es ieeju septiņu gadu posmā, kurā nāve būs kā zīme un mana pastāvīgā pavadone, bet tādā vēl distancēti dīvainā veidā. Pēc tam tā kļūs daudz nežēlīgāka, un es to jūtu. Varbūt tās ir manas romantiskās alūzijas.
Gandrīz visas operas arī stāsta par nāvi.
Jā, tā ir. Nāve mani allaž ir vilinājusi. Man patīk šī tēma. Iespējams, pēc pandēmijas un sakarā ar gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām vairs nav jāsapņo par kaut ko tik biedējošu. Kad tumsa ielenc no visām pusēm, tā jau ir pavisam cita situācija.
Jūs esat sacerējis divas operas. Vai plānojat uzrakstīt trešo?
Jā, bet tas nenotiks tik drīz. Mans paraugs opermākslā ir čehu komponists Leošs Janāčeks. Man imponē fakts, ka Jenūfas pirmizrāde notika, kad viņam bija piecdesmit gadu. Tas nozīmē, ka man vēl ir nedaudz laika.
Jaunā albuma dziesmā Early Morning Madness jūs pieminat Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti. Pirmo reizi atsauce uz šo operu bija iekļauta jūsu albuma Out of the Game (2012) dziesmā Perfect Man.
Ar to operu ir kaut kas dīvains.
Vai tas ir Vāgners, kas jūs vajā, vai jūs vajājat Vāgneru?
Teiksim tā – Vāgners mani pavada mūzikas pasaulē. Es dievinu Vāgneru. Es negribētu būt Vāgners un nekad nebūšu. Es mīlu viņa mūziku, bet kā cilvēku es viņu, protams, neapbrīnoju. Viņa mūzika pie manis atnāk un aiziet, pēc tam atkal atgriežas.
Ko nozīmē būt ikonai? Kā jūs jūtaties šajā statusā?
Kā es jūtos... Nezinu. No vienas puses, es nejūtos kā ikona. No otras puses, es vienmēr esmu juties kā ikona. Jau piecu gadu vecumā uzskatīju sevi par ikonisku mākslinieku, lai gan es tāds vēl nebiju. Ikoniskām personībām ir raksturīgs īpatnējs jūtīgums. Varbūt kopīgs ir tas, ka šie cilvēki vienmēr ir jutušies kā ikonas. Viņi it kā ir tādi paši kā visi pārējie, bet tomēr allaž ir bijuši citādi. Tā ir tāda savāda sajūta.
Ir unikāli cilvēki, kā Roza Pārksa (1913–2005; amerikāņu politiskā aktīviste, ASV tumšādaino iedzīvotāju tiesību aizstāve un viena no šīs kustības dibinātājām. 1955. gada 1. decembrī Montgomeri Alabamas štatā Roza Pārksa atteicās atbrīvot sēdvietu autobusā baltajam vīrietim, kad to pieprasīja autobusa šoferis, un tika arestēta, šis notikums izraisīja afroamerikāņu cilvēktiesību kustības aktivizēšanos – J. J.). Cilvēki, kuri dzīvo normālu dzīvi, izdara kaut ko neordināru, vēsturiski un sabiedriski nozīmīgu un kļūst par ikonām. Taču es neesmu tāds cilvēks.
Jaunībā man šķita, ka esmu daudz slavenāks, nekā patiesībā biju. Ilgu laiku man bija daudz maldīgu priekšstatu par savu slavu, bet tagad šie maldi ir pārvērtušies par realitāti. Ikonu eksistenci nav viegli izskaidrot.
Kas jums lika justies kā ikonai piecu gadu vecumā?
Es vienkārši gribēju dzīvot tajā pasaulē. Kad bērnībā spēlēju klavieres, es aizvēru acis un iedomājos, ka uzstājos Kārnegija zālē. Kad atgriezos mājās no skolas, pa ceļam iztēlojos, ka sniedzu interviju Deivida Letermena televīzijas šovā. Es ilgi gatavojos brīdim, kad pienāks mana slavas stunda. Visi, kuri vēroja mani pieaugam, apliecinās, ka man vienmēr ir bijusi šī pārliecība. Daži to uzskatīja par aroganci, savukārt citi saprata, ka tāds es esmu un vēlos būt.
Vai būt ikonai nozīmē mēģināt noturēt kroni galvā?
Kronis nav gluži precīza analoģija. Es to salīdzinātu ar mantijas valkāšanu. Tā ļauj gan kaut ko izrādīt, gan kaut ko paslēpt. No agras jaunības man gribējās būt greznai personai, bet negribējās skatīties acīs savām problēmām. Man bija daudz sāpju un baiļu, un es izmantoju savas ambīcijas, lai tās nomaskētu. Jā, mantija man patīk!
Kurā brīdī slavenība kļūst par ikonu? Kā par tādu var kļūt?
Es varu runāt tikai par mūziku. Ir nepieciešama perspektīva un plašs redzējums. Es nedomāju, ka Billija Eiliša ir ikona, lai gan viņa astoņpadsmit gadu vecumā jau ir pārdevusi daudz vairāk savu albumu eksemplāru nekā es. Pēc divdesmit gadiem viņa varētu kļūt par ikonu. Visticamāk, viņa arī kļūs, bet pagaidām Billija Eiliša nav ikona. Laika pārbaude ir viens no būtiskākajiem kritērijiem. Uzticība savai mākslai un principiem. Ikonas ir statiskas – tādā ziņā, ka tās vienmēr ir uzticīgas saviem ideāliem un vērtību sistēmai. Radoši esmu to pierādījis visu šo gadu garumā.
Es par ikonu uzskatu dueta Pet Shop Boys dalībnieku Nīlu Tenantu, soprānu Renē Flemingu, Eltonu Džonu. Lai kļūtu par ikonu, ir jāsasniedz zināms vecums. Tu nevari kļūt par ikonu, ja esi jaunāks par četrdesmit gadiem.
Nesen Ņujorkas Kārnegija zāles digitālo aktivitāšu sērijā jūs intervēja Renē Fleminga, kura ir jūsu fane. Jūs patiesi mīl un ar jums labprāt sadarbojas daudzas prominentas personības – māksliniece Sindija Šērmena, aktrise Helēna Bonema-Kārtere un daudzi citi. Kā jums izdodas piesaistīt viņu uzmanību? Kāds ir jūsu noslēpums?
Pret savu radošo darbu vienmēr esmu izturējies ar pietāti un nopietnību – vai tie būtu ieraksti, koncerti vai dziesmu uzbūve. Pievēršu uzmanību katram vārdam dziesmu tekstos. Vēlos, lai mans darbs runātu pats par sevi, lai man nebūtu par to jārunā pašam. Liela kalibra mākslinieki spēj to novērtēt, viņi uzreiz jūt kvalitāti: "Šis čalis ar kaisli izturas pret to, ko viņš dara, nevis pats pret sevi." Tā ir kā suņu svilpe, uz ko viņi atsaucas. Beigu beigās visu nosaka darbs un nekas cits.
Kas jums pašam šķiet aizraujošs popmūzikā?
Karantīnas laikā tīklā Instagram redzēju Enijas Lenoksas uzstāšanos – viņa spēlēja klavieres un dziedāja. Viņa ir neatkārtojama. Enija Lenoksa mani iedvesmo kopš agras jaunības. Viņa tikpat kā vairs nekoncertē, un man bija prieks atkal dzirdēt viņas balsi. Man joprojām atkaras žoklis katru reizi, kad viņu redzu.
Mani patīkami pārsteidz Billija Eiliša, tas, ko viņa dara un kādu vēstījumu nodod klausītājiem. Viņa ir talantīga, viņai ir īpatnējs jūtīgums. Patīkami, ka Billija izjauc "atkailinātu krūšu un dibenu estētiku", savā daiļradē viņa ir cilvēcīga un dabiska – mūsdienu popmūzikā tas šķiet tik oriģināli. Tas mani priecē.
Bez kā jūs nespējat iedomāties savu dzīvi?
Diemžēl bez kafijas. Es dzeru pārāk daudz kafijas. Man regulāri ir nepieciešama pēdu masāža. Gribētos cerēt, ka tikpat ļoti man ir nepieciešama ASV konstitūcija, ha-ha-ha! Redzēsim, kas mūs gaida rudenī.
Informācija un koncertturnejas grafiks: rufuswainwright.com