Viņš ir klasiskās mūzikas mākslinieks ar rokzvaigznes statusu. Spēlējot gan Frančesko Rudžēri 1670. gadā radīto čellu, gan no ledus veidotu čellu un dažādus pašdarinātus skaņurīkus, Džovanni Sollima piešķir jaunu elpu instrumentam, ko pasaule pazīst jau vairāk nekā 300 gadu. Savās soloprogrammās viņš apvieno visplašāko repertuāru – no baroka līdz rokam un no etnomūzikas līdz pašradītām kompozīcijām. Džovanni Sollimas programma koncertzālē Cēsis sola oriģinālu skatījumu uz Johana Sebastiāna Baha un Igora Stravinska skaņdarbiem, itāļu tautas melodijām un Džimija Hendriksa hitiem.
Vai dzirdēsim to, ko pašreiz no septembra līdz novembrim spēlējat koncertos 17 pilsētās, arī Ravennas festivālā?
Šī programma ir tikai daļēji līdzīga tām, kuras esmu spēlējis dažos pēdējos mēnešos. Es teiktu, ka tas ir sajaukums… Gadu gaitā esmu gan īstenojis tādus projektus kā BaRock Cello, Folk Cello un Natural Songbook, gan atskaņojis tradicionālo koncertrepertuāru. Jau vairākus mēnešus iedziļinos Baha čella svītās. Cēsīs gaidāmā programma ir kā sintēze: tautas mūzika (gan acīmredzamā, gan slēptā veidā) sasaistē ar vizionāriem no Galli līdz Baham un Dall’Abako, pieskaroties arī Stravinskim. Spēlēšu viņa klarnetes skaņdarbiņus, kurus mīlu kopš mazotnes. Vienmēr vēlos atrast formu, kas līdzinātos pasakai.
Jūs dēvē par klasisko mūziķi rokzvaigznes statusā, akadēmiskās mūzikas huligānu. Ko pats uzskatāt par savu galveno uzdevumu?
Man nepatīk etiķetes, es bēgu prom no jebkura tēla, kurā esmu iestrēdzis. Es neesmu rokzvaigzne. Esmu tikai ziņkārīgs. Domāju, ka mans uzdevums ir tāds, kāds tas ir visiem mūziķiem. Es mācu mūziku, un to varētu uzskatīt par manu misiju, tāpat kā to, ka esmu nodibinājis orķestri 100 čellu (2012. gadā kopā ar Enriko Meloci – I. L.).
Kura laika un stila mūzikā – no renesanses, baroka un sicīliešu folkloras līdz minimālismam, džezam, rokam – jūtaties kā savās īstajās mājās?
Barokā.
Lūdzu, pastāstiet par savu 350 gadu veco čellu un to, kā tas nonāca jūsu rokās. Vai ar to ir saistīts kāds īpašs stāsts?
Kremonas meistara Frančesko Rudžēri 1670. gadā darināto čellu spēlēju jau daudzus gadus. Kā jebkuram senam instrumentam, tam ir savi stāsti, kas ir saistīti ar tā pagātni un daudzajiem īpašniekiem. Es teiktu, ka manam čellam ir pat leģendas. Nezinu, vai drīkstu tam ticēt, bet šis čells ir kā sena, taču arī vienmēr enerģiska, gudra un zinātkāra būtne. Reizēm šķiet, ka "Frančesko" kaut ko stāsta par savu pagātni. Šie instrumenti noteikti dzīvo ilgi! Man šo čellu nopirka vecmāmiņa.
Čella skanējums ir tuvs cilvēka balsij, korpuss atgādina sievietes augumu, savukārt, spēlējot čellu, mūziķis pats daļēji kļūst par skaņas avotu. Kāpēc jūs iemīlējāt čellu?
Čells mūsu mājās ticis spēlēts vienmēr, un tā skaņa man bija pazīstama vēl pirms dzimšanas, es ar to uzaugu, vēl būdams mātes miesās. Čells bija un ir manas mājas, un čellisti ir ļoti īpaša kopiena. Tieši tāpēc izveidoju apvienību 100 čellu.
Kādai skaņu pasaulei – nākotnei vai aizraujošai, bet aizmirstai pagātnei – vēlaties tuvoties caur jūsu paša veidotajiem, jaunajiem mūzikas instrumentiem?
Man mājās ir vairāk nekā 25 stīgu instrumenti – pieci parastie čelli, viens čells, kuru spilgtās krāsās ir apgleznojusi itāļu popārta māksliniece Džozeta Fjoroni, viens alumīnija čells, viens siena čells, viens etniskais/elektriskais sešstīgu čells, četri elektriskie čelli, viena septiņstīgu viola da gamba un tad vēl arābu rebabs, indiešu sarangi, gusle (etnisks vienstīgas instruments), Dan-Ki-Ni, lira u. c. Es pats esmu izgatavojis mūzikas instrumentus no dažādiem atkritumiem, plastmasas un citiem pārstrādātiem materiāliem. Daži ir tikai programmatūras – piemēram, body cello. Jā, ideja vienmēr ir bijusi meklēt jaunus veidus, pat jaunas tehnikas un vienlaikus atrast ļoti senas skaņas, instrumentus un paņēmienus, kas vairs netiek lietoti. Kaut kā esmu vidū tam visam.
Bija pārsteidzoši dzirdēt, ka, spēlējot čellu, kas izgatavots no ledus, jūs atskaņojāt nevis eksperimentālu modernismu, bet Vivaldi. Pastāstiet vairāk par šo piedzīvojumu.
Nezinu, ko īsti nozīmē modernas, eksperimentālas skaņas, jo mēs tādas esam dzirdējuši jau vismaz piecdesmit sešdesmit gadu. Esmu strādājis arī ar elektronisko mūziku, bet pēdējos gados kā vispievilcīgāko izjūtu čella koka korpusu, zarnu stīgas, īstās fiziskās sajūtas un tiešās emocijas. Tā ir savveida valodas cirkulācija. Ledus čells arī ir viens no šiem atradumiem, turklāt dzimis pavisam nejauši 2008. gadā. Pēc tam to spēlēju 2017. un 2018. gadā un kopš tā laika katru gadu, kad vien tas ir iespējams, atgriežos Alpos spēlēt ledus čellu.
Pēdējā turnejā mani visvairāk pārsteidza cilvēku reakcija, viņu pārdomas un diskusijas par ūdeni un dažādu valdību skandalozajiem darījumiem, par planētas un ledāju stāvokli, par jūrām un okeāniem, klimata pārmaiņām. Manuprāt, tas ir vislabākais, kas varēja notikt! Koncertceļojuma noslēgumā atdevu savu ledus čellu atpakaļ dabai, šoreiz – jūrai.
Reiz atzināt, ka iedvesmu jaunu kompozīciju radīšanai gūstat klasiskajā itāļu vizuālajā mākslā, piemēram, Karavadžo gleznās. Ko ar to domājāt?
Pat nezinu, vai meklēju kaut ko laikmetīgu, taču es pievēršos lietām, kurām tur ir jābūt. Tās ir no tagadnes, no mūsu šodienas dzīves, pat no sociālajiem medijiem. Zināmi ārpuslaika elementi ir daudzos senos mākslas darbos, piemēram, Baha mūzikā. Karavadžo gleznās mani sajūsmina vieglās, mainīgās gaismēnas. Viņš ir ārkārtējs kino tehnikas gaidītājs!
Esmu pētījis tā dēvētās "muzikālās gleznas", kurās ir redzami dažādu veidu, izmēru un formu mūzikas instrumenti. Arī muzikālo partitūru pieraksti ir veidoti ar maniakālu precizitāti. Lielākoties tā ir flāmu komponistu mūzika, taču tas viss apliecina valodas un pat katras atsevišķas zīmes stiprumu, kas spēj pastāvēt pāri laikmetiem, stiliem un sistēmām. Manuprāt, tieši šis pārlaicīgums ir vismodernākā lieta.
Kāda nozīme ir videi, kurā spēlējat, – senām un jaunām koncertzālēm, alternatīvām skatuvēm, neparastām koncertvietām, to vidū mežā, kalnos, Sahāras tuksnesī, laivā uz ezera un pat zem ūdens?
Jebkura telpa ir laba, mūzikai atbilstoša. Nosauktajām es vēl pievienotu skvērus, ceļus, metrostacijas, rūpnīcas utt. Telpa laiku pa laikam var diktēt muzikālo izvēli.
Kāpēc tik bieži sadarbojaties ar horeogrāfiem, videomāksliniekiem un režisoriem, kuru vidū ir bijuši Pīters Grīnevejs, Vims Venderss, Roberts Vilsons, Pēters Šteins, Karloss Saura, Anatolijs Vasiļjevs un Karolīna Karlsone?
Visbrīnišķīgākā partnerība ir ar horeogrāfiju – žestu un skaņu saspēle var sasniegt absolūtu simbiozes līmeni.
Vai varat atklāt savus nozīmīgākos nākotnes sapņus?
To vienmēr ir daudz. Nākamais projekts būs visu sešu Baha čella svītu albums, kurā izvēlējos balstīties uz manuskriptu, ko piedēvē Annai Magdalēnai, uzlikt čellam zarnu stīgas un uzskaņot uz 415 herciem, lai izpildītu sesto svītu tā, kā tas bijis iecerēts, – uz piecstīgu instrumenta. Es jau visu esmu ierakstījis. Albums tiks izdots trijos kompaktdiskos: divos būs svītas, trešajā – repertuārs, kas kaut kādā veidā ir saistīts ar Bahu un sākas vismaz 25 gadus agrāk, nekā viņš bija uzrakstījis čella svītas, un iet cauri Pjati, Šūmanim, Mario Kastelnuovo-Tedesko un turpinās ar manu mūziku, etnisko mūziku un skaņdarbiem, kurus man sarakstījuši draugi komponisti. Pēc tam es komponēšu Stabat Mater.
Festivāla rīkotāji ziņo, ka diemžēl čellista Džovanni Sollimas slimības dēļ sestdien, 25. septembrī, plānotais koncerts pārcelts uz šī gada 19. decembri. Iegādātās biļetes ir derīgas un festivāla rīkotāji aicina tās saglabāt.