Reinis Lismanis (1992) ir viens no tiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kas karjeru galvenokārt veidojis ārpus Latvijas. Pēc vidusskolas beigšanas viņš devās studēt fotogrāfiju Braitonas Universitātē Anglijas dienvidos, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Londonā. Tiešsaistes platformas The Telegraph un Source Photographic Review viņu ierindojušas labāko Lielbritānijas fotogrāfijas kursu absolventu vidū. Jau paralēli studijām Reinis sāka asistēt vairākiem pazīstamiem fotogrāfiem – Saimonam Robertsam, Līsai Barnardai un Havjēram Ribasam –, iepazīstot mākslas fotogrāfijas virtuvi. Tas lielā mērā iespaidojis arī viņa darbus – Reiņa Lismaņa uzmanības centrā ir fotogrāfijas medija tehnoloģiskie un attēlu uztveres procesi.
Patlaban Reinis strādā lietuviešu mākslinieces Indres Šerpitītes studijā Londonā un ir fotogrāfa Edmunda Klārka asistents. Reiņa Lismaņa pirmā personālizstāde Mēģinājumi un kļūdas 2017. gadā bija skatāma Arsenāla Radošajā darbnīcā. Viņš ir piedalījies grupu izstādēs Lielbritānijā, Igaunijā, Itālijā, Grieķijā, Slovēnijā, Šveicē, Ungārijā un Ķīnā. No 26. oktobra līdz 6. novembrim Braitonā bija atvērta viņa trešā personālizstāde The Streets Where Foxes Hide/Ielas, kur slēpjas lapsas.
Lai gan esmu sajūsmā par izstādes The Streets Where Foxes Hide poētisko nosaukumu, kas uzreiz atsauc atmiņā dzīvi Braitonā un Londonā, kur tiešām vēlākās vakara stundās ir viegli uzskriet virsū atkritumu saturu pētošām lapsām, pirmajā mirklī tam šķiet maz kopīga ar taviem līdzšinējiem darbiem, kas pievērsušies laikmetīgās fotogrāfijas tehnoloģiskajām aizkulisēm un analizē attēlu radīšanas un uztveres procesus. Vai tavā praksē ir ienākušas jaunas tēmas?
Runājot vispārināti par konceptuālu metodiku, nevis konkrētu mediju vai paņēmienu, mani pašlaik uzrunā kolāža kā pieeja mākslinieciskai praksei. Citiem vārdiem – fragmentāra un dažkārt iracionāla pieeja darbam, kas veido jaunas formas, nozīmes un kopumus, un uzmanības pievēršana lietu uzbūvei kā tādai.
Piemēram, šīs izstādes nosaukums ir nedaudz pārfrāzēti Londonas jaunā džeza viļņa smagsvara Sons of Kemet dziesmas vārdi. Grupa ir politiski motivēta, un pēdējo laiku kūsājošā politika šajā ekspozīcijā arī bija skaidri redzama. Šī dimensija savukārt savienojas ar "politiku" jeb nostādnēm fotogrāfijas vai plašākas mākslas estētikā, un tā mani noved pie eksperimentiem ar materiāliem. Nedz tehnoloģiskie, nedz attēla veidošanas procesi nekur nav pazuduši. Griežos savā pasaulē, bet turu durvis vaļā dažādiem iedvesmas avotiem un cenšos tos atklāt jaunākajos darbos.
Izstādi pavadošajā tekstā tās kurators Toms Leivers piemin urbānās vides ietekmi tavos darbos, jo īpaši Londonas dienvidaustrumus, kur atrodas tava un arī daudzu citu mākslinieku darbnīcas.
Kaut kādā mērā mani iedvesmo industriālā vide un darbnīca šajā rajonā. Grāmatā Trial and Error/Mēģinājumi un kļūdas, kas izdota 2019. gadā, rakstīju par pastaigu pa rajonu kā sevis un idejas meklējumiem. Jā, te ir rūpnīcas, noliktavas, garāžas, savukārt pāri ielai būvē modernu daudzdzīvokļu namu ar luksusa dzīvokļiem. Viss mainās, tā ir daļa no Londonas specifikas. Vide kopumā ir svarīga, un urbānajai videi piemīt estētika, kas iefiltrējas darbos, it īpaši fotogrāfijās, kad tās izmantoju, – tie bieži ir ielu momentuzņēmumi, grafiti. Ja mana darbnīca būtu zaļos laukos, šķūnī un apkārt ganītos govis, sajūta būtu pavisam cita.
Pēdējos mēnešos tev bija darbnīca zaļos laukos.
Apmēram, bet tur jutos diezgan paralizēts. Beigās šis periods izvērtās par konceptuālu un teorētisku pārdomu laiku, sarunām ar kuratoru, ideju slīpēšanu un piezīmju rakstīšanu blociņā, bet ar domu, ka viss tiks īstenots, kad atgriezīšos ierastajā darba vidē. Man ir svarīgi, ka man ir savs midzenis, kur viss, ieskaitot materiālus, ir viegli pieejams. Taču šie konceptuālie meklējumi bija svarīgi un kristalizēja daudzas idejas.
Izstādi ietekmēja arī pēdējo laiku politika. Vai vari pastāstīt par to vairāk?
Esmu pārliecināts, ka skatīšanās uz sistēmām un nostādnēm, to izjaukšana vai apzināšana jau savā ziņā ir politisks akts. Teiksim, iejaukšanās kādu estētisku normu pārdomāšanā. Taču šajā izstādē tika izmantoti arī nepārprotami politiski materiāli, kā attēls ar Čērčila statuju, uz kuras Black Lives Matter protestu laikā ar krāsas baloniņu tika uzpūsts, ka Čērčils ir rasists. Nākamajā dienā šī statuja un vairākas citas statujas Parlamenta laukumā Londonā tika ieliktas skaisti pelēki krāsotās, milzīgās koka kastēs. Šis attēls klīda apkārt pa internetu un laikrakstu pirmajām lapām.
Man šķita smieklīgs pasniedzēja un fotogrāfa Lūisa Buša komentārs sociālajos tīklos, ka viņš nominē šo brīnišķīgo Lielbritānijas valdības konceptuālo mākslas darbu Tērnera balvai. Šo preses attēlu izmantoju vienā no darbiem, un tas sasaistās ar domu mēģināt būt atvērtam un reflektēt par iedvesmu un to, kas man šķiet svarīgs pašreizējā situācijā. Tīri estētiski meklējumi, eksperimenti tiek sapludināti ar plašākām ikdienas tēmām.
Minēji, ka vairākus mēnešus esi pavadījis laukos. Kā vēl koronavīruss ir ietekmējis tavu ikdienu?
No pārmaiņām būs izbēdzis tikai retais. Gatavošanās izstādei noritēja galvenokārt attālināti. Vairākus mēnešus regulāri sazinājāmies ar kuratoru, lai apspriestu, ko esam izlasījuši, kas ir nonācis mūsu uzmanības lokā. Tā tapa izstādes konceptuālais rāmis, bet darbus radīju sakompresētā, intensīvā veidā neilgi pirms izstādes atklāšanas, kad pēc vairāku mēnešu pašizolācijas ārpus Londonas varēju atgriezties darbnīcā.
Tā bija interesanta, jauna pieredze, kas zināmā mērā apstiprināja manu pašreizējo atkarību no darbnīcas kā nepieciešamas darba vides – ne tikai fiziskas, bet arī mentālas. Protams, arī tā sauktie maizes darbi kopš marta galvenokārt noritējuši attālināti, dažādi projekti tika pārcelti uz vasaru, bet ir arī lietas, kas ir iepauzētas līdz brīdim, kad atgriezīsimies puslīdz normālos apstākļos.
Kā koronavīrusa izraisītās krīzes ietekmē ir mainījusies mākslas aina Londonā?
Izņemot pašsaprotamas ierobežojumu un neskaidrības radītas negatīvas pārmaiņas, man ir grūti spriest. Daudziem cilvēkiem personīgās sekas ir traģiskas, masveida darbinieku atlaišana no tādām milzu institūcijām kā Tate un Heivorda galerija satricināja vietējo vidi, un bezdarba līmenis aug ātrā tempā. Taču tajā pašā laikā arī atbalsta sistēma, vismaz tādiem cilvēkiem kā man, kam tā ir kritiski svarīga, ir bijusi cilvēcīga un saprotama.
Bija novērojama mākslas tirgus pārorientēšanās uz atvērtāku un pieejamāku vidi internetā. Pēkšņi pat augstākās līgas galerijas internetā sāka publicēt mākslas darbu cenas. Līdz šim cenu nepublicēšana bija nerakstīts likums pat nelielām galerijām. Var aplūkot labas kvalitātes attēlus, iezūmēt detaļas, noskatīties interviju ar mākslinieku. Galerija David Zwirner savu interneta platformu vairākkārt atvēlēja mazākām galerijām no Londonas, Ņujorkas, Losandželosas un citiem mākslas tirgus centriem. Krīzes situācijas ierasti satricina lietu kārtību, bet tā ir nūja ar diviem galiem, un, kā redzam, šobrīd uzvarētāji ir tādi lielie uzņēmumi kā Amazon.
Vai caurskatāmāka cenu politika tīmeklī varētu būt saistīta ar to, ka arī darbu pārdošana lielā mērā ir pārcēlusies uz internetu?
Diezgan daudz kas notiek internetā jebkurā gadījumā, jo nav noslēpums, ka vismaz lielās galerijas darbus pārdod jau pirms mākslas mesēm, sūtot potenciāliem klientiem .jpg un .pdf failus vai publicējot darbus Instagram, un meses norit kā loģistikas pasākumi. Lielākais darbs ir viens pret vienu ar klientiem, ne jau ar interesentiem, kas ir nopirkuši biļeti un atnākuši uz mesi.
Tu esi bijis vairāku mākslinieku asistents. Patlaban tu strādā mākslinieces Indres Šerpitītes studijā Londonā un asistē fotogrāfam Edmundam Klārkam. Kā tas ir ietekmējis tavus darbus?
Mana ikdiena ir saistīta ar izstāžu veidošanu, kolekciju un arhīvu menedžmentu un citiem procesiem, kas norit, pirms un pēc projekti ir īstenoti, izstādes atvērtas un grāmatas izdotas. Šajā jomā sāku darboties, jau studējot universitātē, un uzskatu, ka ir dabiski, ka šī tematika ir arī manas personīgās prakses centrā.
Kāpēc pēc studiju beigšanas izvēlējies palikt Anglijā? Vai esi kādreiz domājis par atgriešanos uz dzīvi Latvijā?
Precīzāk būtu teikt, ka izvēlējos izmēģināt Londonu, kad pēc studijām Anglijas dienvidos laimīgu apstākļu sakritības dēļ bija tāda iespēja, un te iestrēgu. Šajā vidē jūtos komfortabli, un šejienes enerģija mani uztur motivētu.
Vai ir viegli piesaistīt sev uzmanību un atrast izstāžu telpas tādā mākslas metropolē kā Londona?
Nē, tas ir nogurdinošs un ilgs process, tīklojuma būvēšana. Svarīgi, ka apkārt ir aktīvi un atbalstoši draugi un paziņas, kas ir motivēti attīstīties. Varētu spekulēt, ka būšana centrā šo procesu visbiežāk tikai ierobežo vai paildzina, ņemot vērā milzīgo konkurenci un piedāvājuma klāstu, bet, protams, šī dinamika ir arī iedvesmojoša. Katrā ziņā neuzskatu sevi par "veiksmes stāstu" šajā jomā.
Kādus projektus veido patlaban? Vai tuvākajā laikā ir plānotas izstādes?
Tagad gatavoju nākamo personālizstādi Londonā, kas paredzēta martā, ja situācija to ļaus. Esmu sācis mākslas vēstures un kolekciju menedžmenta maģistra studijas Birkbekas koledžā Londonā, tā ka daudz laika pavadu pētot, lasot un rakstot. Tas ir teorētisks kurss, un, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, viss notiek tiešsaistē, kas šim kursam man šķiet atbilstošs formāts. Vēlos paplašināt savu zināšanu bāzi vēsturiskā un teorētiskā kontekstā, jo, kā zinām, nekas nav oriģināls un viss ir jau darīts n-tās reizes. Gribēju vairāk papētīt savas intereses, attīstīt rakstīšanu. Garlaicīgi nav!
Kad varēsim tavus darbus aplūkot Latvijā?
Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir pieņēmis manu izstādes pieteikumu. Visticamāk, šī arī būs nākamā atrādīšanās Latvijā nākamā gada vai divu laikā.
Informācija: reinis.es
