Igaunijas Mākslas muzejs, ko vada Sirje Helme, faktiski ir pieci muzeji, kas aptver Igaunijas mākslu, sākot no viduslaikiem, – tajā skaitā XIII gadsimtā celto Nigulistes baznīcu, ko intervijas laikā redzam pa kafejnīcas logu. Sirje Helme ir atradusi laiku svētdienā – citās dienās tā nav –, lai atbildētu uz jautājumiem kā topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanas eksperte. Viņas pieredze ir ievērojama: ne tikai mākslas zinātniece (2013. gadā aizstāvējusi doktora disertāciju par tēmu Pēckara modernisma un avangarda problēmas igauņu mākslā – pētījumu, kāds par latviešu mākslu vēl nav tapis), bet no 2005. gada arī vadījusi igauņu lepnuma – mākslas muzeja Kumu – ekspozīciju izveidošanu, atklāšanu un pirmos darba gadus.
Kā jūs šodien ar laika distanci atceraties Kumu izveidi?
Ir pagājuši pieci gadi. Kumu bija kā turpinājums visam, ar ko esmu nodarbojusies. 90. gadu sākumā es biju Sorosa Laikmetīgās mākslas centra vadītāja. Pēc desmit gadu darba vienā vietā – ne gluži apnika, bet gribējās kaut ko mainīt. Es nolēmu pievērsties akadēmiskajam darbam, beidzu rakstīt doktora disertāciju. Domāju pārcelties pavisam uz Tartu Universitāti, kur jau lasīju lekcijas. Toreizējā Igaunijas Mākslas muzeja direktore mani aicināja piedalīties iecerētā mākslas muzeja Kumu direktora konkursā.
Es ilgi šaubījos, jo no muzeju darba nesapratu gandrīz neko. Man bija uzskats, ka muzeji ir mazliet garlaicīgi, ka tajos nenorit īstā mākslas dzīve un tā tālāk, bet man teica: ko tu visu laiku kritizē, nāc manā vietā un parādi, kā vajag! Es tiešām šaubījos, apspriedos ar vīru un nolēmu, ka arī akadēmiskā dzīve ir garlaicīga... Patiesībā es negribēju pilnībā pārcelties uz Tartu – tas nozīmētu sākt visu jaunā vietā pilnīgi no sākuma. Kumu ēka jau tika celta, bet vēl nebija pabeigta. Es stājos amatā 2005. gada augustā un kabineta atslēgas jaunajā ēkā saņēmu nākamā gada janvārī. Tad mēs sākām pārvietot krājumus. Muzeja atklāšana bija paredzēta 2006. gada 24. februārī. Tas bija nenormāls laiks! Kolēģi bija pieredzējuši, bet es ne.
Tas, ko es vēlējos, bija, lai muzejs dzīvotu, lai cilvēki nāktu, un mēs izdomājām visādus veidus, kā veidot komunikāciju. Jāsaka, ka daudzas lietas, ko mēs toreiz darījām pirmie, tagad ir pārņēmuši visi. Mazliet agresīvs mārketings, orientēšanās uz dažādām mērķa grupām. Vēl mēs gribējām, lai ēka turpina dzīvot, kad muzejs tiek slēgts, – notiktu koncerti, izrādes. Piemēram, pirms dažām dienām Kumu notika trīs dažādi pasākumi ārpus darba laika. Mums tas ir svarīgi, jo mēs saņemam no valsts ap 60% dotāciju, tas viss aiziet apkurei, elektrībai, divām trešdaļām algu un tādām lietām. Četrdesmit procentu muzeja budžeta mums jānopelna, lai veidotu izstādes, projektus, kuriem mēs no valsts nesaņemam gandrīz neko. Algas nav augstas, tāpēc vienu trešdaļu mēs piepelnām klāt. Mēs radījām tādu sistēmu, ka muzejs dzīvo visu laiku.
Kādi tagad ir rezultāti? Vai apmeklētāju skaits joprojām aug?
Nē, apmeklētība ir stabila. Protams, no sākuma bija liels pieplūdums, jo visi gribēja redzēt jauno ēku. Mēs cenšamies noturēt šo līmeni, ņemot vērā, ka ir parādī jušās jaunas alternatīvas apmeklētājiem, konkurence. Piemēram, Igaunijas Jūras muzejs un vēl citas vietas, kur pavadīt brīvo laiku. Tagad visi muzeji darbojas daudz agresīvāk. Es nepārtraukti strādāju ar mārketinga daļu, man šķiet, nekad nav tik labi, kā es gribētu! Jo, ja cilvēki nenāk, neskatās, tad kādēļ vispār muzejs? Tad ir jātur kolekcijas pagrabā un tikai jāgādā, lai nebojājas. Mēs par savu darbu 2008. gadā saņēmām Eiropas labākā muzeja titulu. Tagad es cenšos ieviest līdzīgus principus citās Igaunijas muzeja ēkās. Telpām jābūt skaistām. Ziniet, izstāžu programma tūristus vispār neinteresē.
Vai tad laba programma nav pats galvenais?!
Es arī kādreiz tā domāju. Tā ir svarīga vietējiem. Tūristiem pilnīgi vienalga, kādas muzejā ir izstādes. Vietējā auditorija ir stabila – kas iet uz izstādēm, ies arī turpmāk. No maija līdz augustam, četros mēnešos, kuros apmeklētība pieaug, ir vienalga, ko rādīt. Mēs centāmies rīkot labas izstādes, popularizēt igauņu mākslu... Taču tūristiem ir svarīgi, ka viņi bijuši muzejā, ka tas ir skaistā mājā, ka tur var iedzert kafiju. Nu, ja mēs izstādītu Monē... Principā tūristiem ir vienalga, kāda izstāde. Tāpēc es saviem mārketinga nodaļas speciālistiem saku, ka vajag visu darīt otrādi. Ne tā kā līdz šim.
Kā viņi to uzņem? Parasti muzejos strādā diezgan konservatīvi cilvēki.
Nē, vairs ne. Jāmaina cilvēki. Katru gadu nāk klāt jauni. Ja apmeklētības rādītāji nepaaugstinās, skaidrs, ka kaut kas jāmaina.
Ko jūs, būdama Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanas eksperte, vēlētos šajā muzejā Rīgā redzēt no igauņu mākslas?
Situācija ir mazliet neērta, jo es gribētu, lai Latvijas muzejā ir laba līmeņa darbi, bet arī Igaunijas muzejs iepērk darbus, vēlamies izvēlēties tos labākos. Tomēr es cenšos būt ļoti godīga šajā lietā. Es saprotu, ka jūsu prioritāte ir latviešu māksla. Ļoti labi, ka Latvija ir izvēlējusies veidot plašāku kolekciju, iekļaujot citus reģionus. Mums tāda principa nav. Es esmu ieteikusi vairākus darbus – ne pašus jaunākos, bet tādus, ko var attiecināt uz laikmetīgo mākslu.
Tieši tas mani ieinteresēja. Skaidrs, ka jaunajā muzeja kolekcijā nebūs daudz igauņu mākslas. Taču bez kā nekādi nevarētu iztikt?
Mēs sākām ar 60.–70. gadu mākslu, ko varēja iepirkt norvēģu programmas ietvaros (t. s. Norvēģijas finanšu instruments bija līdzekļi, par kuriem Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam bija iespējas iegādāties nonkonformisma mākslu – V. V.). Igaunijas Mākslas muzejs jau 90. gadu sākumā nolēma, ka vajag iegādāties padomju laika avangarda mākslas paraugus. Mums ir tāda finanšu shēma, ka tos pērk nevis muzejs, bet Kultūrkapitāla fonds. Tas nozīmē, ka viņi pērk no autora, nevis citām kolekcijām. Tāpēc – varbūt nedaudz ciniski skan – bija jāpasteidzas, kamēr mākslinieki vēl dzīvi. Ļoti sistemātiski tika iegādāts viss, kas palicis no 50., 60., 70. gadiem. Nekā daudz pāri nav palicis. Jiri Arraks, protams, jo viņam ir tik daudz darbu, ka var pirkt vēl. Arī Leonhards Lapins, jo viņam ir grafikas, kas ir tiražētas.
Jiri Arraks man jokojot teica, lai es pasveicinot ABLV Bank, kas atbalsta Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanu, un atgādinot, ka viņam ir ne tikai grafikas, bet arī gleznas.
Mēs arī paši centīsimies no viņa vēl ko nopirkt. Būtu labi, ja Latvijas muzeja kolekcijā būtu ap desmit vārdu no Igaunijas. Taču es negribētu piedāvāt tādus darbus, kas Igaunijas muzejam palikuši pāri. Ja skatāmies lielās kategorijās, vēl ir iespējams iegādāties 80. gadu igauņu mākslu, kad bija jaunā ekspresionisma vilnis un daudz zīmējumu. No tā laika nekā daudz nav arī Igaunijas muzejā, jo bija jau aktivizējušies privātie kolekcionāri. 80. gadu beigas bija īpatnējas, visai depresīvas, mākslinieki nestrādāja daudz, tikai – cik bija iespējams pārdot. Glezniecības ir maz. Pirms sešiem gadiem mēs veidojām izstādi 80. gadi iekavās. Jo tie neturpinājās. Mēs meklējām perioda darbus no personiskām kolekcijām, un nebija viegli.
Vai avangarda tradīcija aprāvās?
Tas ir tāds teorētisks jautājums, par ko bieži diskutēju ar studentiem, doktorantiem. Mēs nedomājam vienādi. Viņi uzskata, ka avangards turpinājās līdz astoņdesmitajiem, bet es neredzu tā pēdas. Vispirms jāvienojas, ko nozīmē pēckara avangards. Mēs nevaram visu tieši kopēt no Rietumu tekstiem. Piemēram, automātiski lietot terminu "neoavangards". Rietumu teorētiķiem tas nozīmēja ko citu nekā vienkārši pēckara avangardu. Lietot var, bet ļoti uzmanīgi: Rietumos tas izrietēja no konkrētās situācijas mākslas institūcijās. Viss sākās ar kritiku. Kāda gan pie mums varēja būt kritika skaidrā hierarhiskā iekārtā?
Jūs esat sarakstījusi grāmatu par igauņu popārtu, pati kopā ar šiem māksliniekiem – grupu Soup 69 – darbojusies. Andresa Toltsa darbs ir iegādāts ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam. Ko vērtīgu jūs saskatījāt šajā virzienā?
Tās bija 60. gadu beigas, kad es devos uz Tartu Universitāti, bet Andress Toltss un Aldo Keskila iestājās Mākslas institūtā. Es ļoti daudz esmu par to domājusi. Tādā kontekstā, ka esam uzrakstījuši mākslas vēstures pirmo sējumu, kas beidzas ar 60. gadu beigām. Un tad mainās mākslas paradigma – sākot ar popārtu. Tā bija maza epizode, par ko sabiedrība gandrīz neko nezināja, bet sākās jauna domāšana, kas iezīmēja modernisma beigas. Modernisma idejas par mākslu mākslai, tās neatkarību jau faktiski vairs nedarbojās. Manuprāt, pats galvenais Igaunijā bija, kā popārta mākslinieki paskatījās uz apkārtni, kā ieraudzīja objektus apkārtējā vidē un no tā izveidoja savu tēmu. Diemžēl daudz kas no tā nav saglabājies. 70. gadu sākumā jau popārts aizgāja uz modi, mūziku, skaņuplašu vākiem, interjeru. Tam bija liela ietekme. Tāpēc mana grāmata saucas Popart Forever. Tas nekad nebeidzas, jo apkārtējā vide ir vienmēr.
Kā jūs Igaunijā velkat robežu starp laikmetīgo un moderno mākslu? Esmu ievērojis – katrā Baltijas valstī to dara citādi. Piemēram, Kumu viss ir kopā, mūsu kuratore Helēna Demakova to kritizēja.
Ļoti interesants jautājums. Ja ir nauda, kādēļ gan neveidot atsevišķu Laikmetīgās mākslas muzeju? Tā būtu pragmatiskā atbilde. Teorētiskais jautājums ir – kad beidzās modernisms. 60. vai varbūt 80. gados? Mēs redzam, ka paralēli ritēja divi strāvojumi – modernisms un postmodernisms. Kad beidzās postmodernisms? Praksē turpinās gan viens, gan otrs. Mēs Igaunijā nolēmām, ka laikmetīga māksla ir bijusi visos laikos, tomēr kā terminu mēs to lietojam attiecībā uz periodu kopš valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā. Tas ir vienkārši un skaidri. Viss iepriekšējais ir māksla padomju periodā. Mēs ņēmām par atskaites punktu politiskus notikumus, kas gan nekādi nesakrīt ne ar stilistiskām, ne teorētiskām robežām. Protams, mākslā ienāca jaunas formas, bet tas nenozīmē, ka iepriekšējo paaudžu mākslinieki neturpināja darīt to pašu, ko līdz tam.