Steisija Mārtina ir dzimusi Parīzē, viņas tēvs ir francūzis, māte – angliete. Bērnībā Steisija dzīvojusi Tokijā. Studējusi Parīzē un Londonā. Strādājusi par modeli. Viņas debiju kino bija grūti nepamanīt – aktrise ir nospēlējusi jaunieti Džo dāņu režisora Larsa fon Trīra eksistenciālajā pornodrāmā Nimfomāne/Nymphomaniac (2013). Steisija ir atveidojusi kino revolucionāra Žana Lika Godāra mūzu Annu Vjazemsku franču režisora Mišela Hazanaviča filmā Baisais/Le Redoutable/Godard Mon Amour (2017), Godāra tēlā šajā biogrāfiskajā drāmā spoži iemiesojies Luijs Garels.
Steisijai ir bijusi neliela loma itāļu režisora Mateo Garrones fantāzijas un šausmu drāmā Baisās pasakas/Il racconto dei racconti/Tale of Tales (2015) un amerikāņu klasiķa Ridlija Skota krimināldrāmā Visa pasaules nauda/All the Money in the World (2017). Šogad uz ekrāniem iznākusi franču meistara Benuā Žako romantiskā kostīmdrāma Kazanovas pēdējā mīla/Dernier amour/Casanova, Last Love (2019), kurā Steisija ir redzama vienā no galvenajām lomām.
Nedēļas nogalē festivālā Baltijas pērle tiks demonstrēta amerikāņu aktiera un režisora Breidija Korbeta uzņemtā muzikālā drāma Debesu balss/Vox Lux (2018), kurā Steisija Mārtina spēlē kopā ar Natāliju Portmenu un Džūdu Lovu. Seanss notiks sestdien, 21. septembrī, kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē plkst. 20.50. Biļetes pārdotas. Filmā ir jūtams mūsu laika nestabilais pulss: tas ir satraucošs stāsts par to, kā terora aktu sekas ielaužas popkultūras laukā un to iespaidā radītie hiti kļūst par pieprasītu patēriņa preci.
28 gadus vecā Steisija Mārtina vēl gaida savu lielo lomu, kas varētu kļūt par viņas vizītkarti. Taču viņa ir ļoti īpaša jaunās aktieru paaudzes pārstāve, kura jau ir nopelnījusi kinoprofesionāļu sabiedrības atziņu un cieņu. Šogad maijā Steisija Mārtina franču autorkino prīmas Klēras Denī vadībā strādāja Kannu kinofestivāla Cinéfondation un īsmetrāžas filmu žūrijā, savukārt augustā un septembrī argentīniešu radikālā autorkino režisores Lukresijas Martelas vadībā vērtēja Venēcijas kinofestivāla galvenās konkursa programmas filmas. Tas apliecina aktrises reputāciju kino industrijā.
Steisija Mārtina ir apbrīnojami gudra, inteliģenta, dabiska un uzmanīga. Viņa nopietni interesējas par mākslu, modi un fotogrāfiju. Aktrises gaumi var novērtēt viņas Instagram kontā (_stacymartin). Par dzīvi un darbu Steisija Mārtina pastāstīja intervijā KDi, kas nesen notika Parīzē.
Jūs esat bilingvāla franču un britu izcelsmes aktrise. Kā izjūtat savu identitāti? Vai tā ietekmē jūsu lomu izvēli?
Kopš bērnības esmu daudz ceļojusi un dzīvojusi dažādās pilsētās. Esmu pieradusi adaptēties dažādām situācijām. Dažādi draugi, dažādi dzīves stili – tā ir daļa no manis. Es runāju gan franču, gan angļu valodā. Tas nozīmē, ka man ir vairāk izvēles iespēju. Aktrisei ne vienmēr tiek piedāvātas lomas, kuras viņai gribētos spēlēt, un man ir brīvība teikt "nē", jo varu cerēt, ka saņemšu citu piedāvājumu, varbūt citā valodā. Tas mani iedrošina.
Kādas ir jūsu atmiņas par Japānā pavadīto bērnību?
Es daudz ko atceros. Ģimene ieradās Japānā, kad man bija septiņi gadi. Tokija ir bērniem draudzīga, droša vide. Tur ir izveidota fantastiska bērniem un jauniešiem domāta infrastruktūra. Tur ir tik daudz lietu, ko var darīt. Dažus gadus Tokijā esmu gājusi skolā. Es pazīstu šo pilsētu kā bērns, nevis pieaudzis cilvēks. Dažas reizes esmu atgriezusies Japānā. Tā šķiet pazīstama, taču tagad esmu cits cilvēks. Man ir jānodibina jaunas attiecības ar pilsētu.
Pārsteidzoši, ka joprojām saprotu japāņu valodu. Nesen kopā ar draugu skatījāmies Jasudziro Odzu drāmu Tokijas stāsts (1953), kādā brīdī uz ekrāna pazuda titri, un es uzreiz viņam sāku tulkot. Mēs apstādinājām filmu un saskatījāmies – es pat nenojautu, ka atceros valodu. Tas ir mans apslēptais talants. Ar valodu tā ir – ja kādreiz esi to mācījies, valoda atgriežas. Ar rakstīšanu japāņu valodā gan ir grūtāk. Tas būtu mans sapnis – nospēlēt kādā japāņu filmā.
Pirms sešiem gadiem jūs debitējāt kino režisora Larsa fon Trīra filmā Nimfomāne. Kādas ir sajūtas – spēlēt pirmo lomu izaicinošā provokatīva mākslinieka darbā?
Ja es to uzskatītu par problēmu, es to nedarītu. Es ļoti gribēju filmēties Nimfomānē. Esmu Larsa fon Trīra fane, man patika scenārijs. Kad radās iespēja piedalīties tik izcila režisora filmā, man nebija nekādu šaubu. Man ir lieliskas atmiņas par šo darbu, jūtos lepna, ka ļāvos šai situācijai. Vēlāk tas man sniedza iespēju sadarboties ar režisoriem, kurus vienmēr esmu apbrīnojusi. Man nebija jāstrādā krogā par viesmīli, nebija jāspēlē sliktās lugās. Pateicoties Nimfomānei, manā karjerā viss notika ātri un viegli.
Industrija darbojas tā, ka pēc šīs filmas man bieži tika piedāvātas lomas, kuras paredz atkailināšanos. Par mani bija izveidojies priekšstats, ka esmu aktrise, kura uz ekrāna ir gatava būt kaila visas filmas garumā. Tas mani kaitināja, es daudz strīdējos ar režisoriem. Viņi man sacīja: "Tu esi bijusi kaila, tā taču nav problēma, vai ne?" Es atbildēju: "Nē, tas man neder. Tā ir cita filma, cits raksturs." Šajā procesā neko nedrīkst vispārināt. Tā bija kauja, kas man bija jāizcīna. Es neesmu pret atkailināšanos, taču man nepatīk, ka to uztver kā kaut ko pašsaprotamu, ko es allaž būtu gatava darīt.
Nimfomānē esat redzama ļoti atklātās ainās. Kā šādās situācijās aktieri tiek pasargāti?
Par šādām ainām vienojas atsevišķā "atkailināšanās līgumā", kurā viss tiek rūpīgi aprakstīts: kas no aktiera tiek prasīts, kas tiks rādīts filmā, ko nepieciešams darīt man un ko – manai dublierei pornoaktrisei. Pirms filmēšanas viss ir skaidrs. Tas šajā profesijā ir ļoti svarīgi: viss, kas ir saistīts ar kailumu, ir jāapspriež, un tām nav jābūt sarežģītām diskusijām. To var apspriest tāpat kā jebkuru citu filmas ainu. Esmu pret jebkādiem tabu, un man nepatīk diskomforta brīži darba attiecībās ar režisoriem – visiem nosacījumiem un uzdevumiem ir jābūt precīzi formulētiem un iepriekš zināmiem.
Kā jūs izvēlaties režisorus, ar kuriem sadarboties?
Strādāju ar cilvēkiem, kuru filmas man patīk skatīties. Tie ir cilvēki, kurus man patīk vērot. Cilvēki ar redzējumu un idejām. Cilvēki, kuri ir uzticīgi savām idejām. Pašreizējā situācijā uzņemt filmu ir ārkārtīgi grūti. Naudas nav, jo īpaši neatkarīgajā kino. Ja esmu piekritusi sadarbībai, cenšos sasniegt vislabāko rezultātu un izdarīt visu, kas ir manos spēkos.
Negribu strādāt ar režisoru, kurš ir slinks, kurš ir gatavs nodot savas radošās idejas. Tad viņš jūtas apjucis un nezina, kādu filmu uzņem un kur mēs visi dodamies. Kino tas ir ļoti bīstami.
Vai no katra režisora cenšaties iemācīties ko jaunu?
Tas ir grūti. Katru reizi tā ir kā pirmā skolas diena. Katrs režisors ir atšķirīgs, katram ir sava metode. Uzņemšanas laukumā ir cita atmosfēra un enerģija. Vienmēr ir atšķirība starp debitantu un pieredzes bagātu režisoru. Kad filmu uzņem jauns režisors, laukumā valda īpašs noskaņojums – viņam nav ko zaudēt, visa komanda ir saliedēta, entuziasma pilna un tic tam, ko dara. Visi soļo vienā ritmā.
Strādājot ar Larsu fon Trīru, es pirmo reizi uzzināju, ko nozīmē būt uzņemšanas laukumā. Uzzināju, kas ir wild track. Iepriekš nebiju zinājusi, ka tas ir audioieraksts, kas paredzēts sinhronizēšanai ar attēlu, taču tiek ierakstīts atsevišķi. Kad Larss fon Trīrs teica: "Tagad wild track", mana reakcija bija: "O, forši! Darīsim visu, kā vēlaties." Man paskaidroja: "Nomierinies, tā ir tikai skaņa." Ā, nu labi. Pēc tam pienāk brīdis, kad aktieris jau ir apguvis visas tehniskās darba detaļas.
Viena no pēdējā laika veiksmīgākajām filmām ar jūsu dalību ir franču režisora Mihaela Ersa jutekliskā, niansētā drāma Amanda (2018), kuras galvenā varoņa dzīvi pilnībā maina terora akts Parīzē. Ar ko jums bija interesants šis projekts?
Režisors Mihaels Erss veido skaistus urbānus portretus – viņš smalki parāda, kā dzīvo un mainās pilsēta un cilvēki tajā. Tie ir portreti, kas iemūžināti pārejas, pārmaiņu periodos. Tie ir cilvēki, kuru dzīve transformējas dažādu faktoru iespaidā.
Filmā Amanda ir aizkustinoši vērot, kas notiek ar galveno varoni Dāvidu, kuru tēlo Vensāns Lakosts. Viņš mēģina aptvert, kā tikt galā ar dažādām sievišķīgā spēka izpausmēm, ko pārstāv viņa māte, viņa mīļotā meitene, viņa māsa un māsas meita. Dāvids cenšas atrast savu vietu šo skaisto sieviešu vidū un saprast, kā turpmāk veidot attiecības ar katru no viņām – kā viņš mīlēs, kā viņš pieminēs terora aktā bojāgājušo māsu, kā rūpēsies par viņas meitu, kā viņš pats kļūs par tēvu – un ko tas viss viņam nozīmē. Tas turpina veidot varoņa raksturu, un mēs nezinām, kāds viņš ir. Filma mēģina uzburt Dāvida portretu brīdī, kad cilvēks mainās, un tas ir visinteresantākais.
Tā ir Mihaela Ersa darba vērtība – viņš pievēršas emocijām, kas vieno cilvēkus, nevis iestāsta, ko šie cilvēki simbolizē, jo viņi paši to vēl nezina. Amanda nav stāsts par terora aktu, kas noticis Parīzes parkā. Režisors aplūko sekas un uzdod jautājumu, kā tikt galā ar visu, kas notiek pēc tam. Diemžēl traģēdijas ir kļuvušas par mūsu realitātes sastāvdaļu. Kā dzīvot tālāk? Kas notiks rīt? Tas nevienam nav skaidrs.
Jūsu filmogrāfijā ir vēl viena drāma, kuras tēma ir saistīta ar terorismu, – Nikolā Sādas Taj Mahal (2015), kas vēsta par 2008. gada novembrī Mumbajas viesnīcā The Taj Mahal Palace notikušo terora aktu. Vai spēlēt varones, kuras skar mūsu realitātei pietuvināti traģiski notikumi, ir vieglāk nekā atveidot tādu personāžu kā Džo Nimfomānē?
Patiesībā Džo man ir ļoti tuva. Esmu uzdevusi sev līdzīgus jautājumus, kādi filmā nodarbina viņu. Tēlot varones, kuru dzīvi ietekmē terora akti, ir sarežģīti, jo viņas piedzīvo emocionālu satricinājumu no ārpuses un ar mani nekas tāds, par laimi, nav noticis.
Man patīk spēlēt daudzveidīgas lomas dažādos žanros dažādās valodās. Tāds ir mans uzdevums. Es nevēlos, lai skatītājs dotos uz filmu ar domu, ka viņš grib redzēt Steisiju Mārtinu. Tas būtu garlaicīgi. Vēlos, lai jūs skatītos uz manu varoni, lai jūs skatītos režisora darbu un sekotu stāstam.
Kā ir mainījies jūsu pasaules redzējums pēc terora aktiem Parīzē? Kā tie ir ietekmējuši jūsu dzīvi dzimtajā pilsētā?
Aptvert šādus notikumus un samierināties ar tiem ir grūti. Šķiet, ka tas uz tevi neattiecas, kamēr nepienāk pavisam tuvu. Šokējošākais ir tas, kā šīs traģēdijas izmanto mediji. Nelaimes kļūst par peļņas avotu. Šai tēmai pievēršas filma Debesu balss – tā parāda, kā vardarbība, terorisms un sāpes kļūst par izejvielu popkultūrai, ziņu instrumentu. Tas mani biedē. Tagad katrs cilvēks rada pats savu ziņu plūsmu – mums ir viedtālruņi, mēs visi esam tviterī un kur tik vēl ne. Pēkšņi ikviens no mums kļūst atbildīgs par ziņu satura veidošanu. Patiesības balss, faktu precizitāte un atsauces uz avotiem izšķīst. Orientēties tajā visā kļūst arvien grūtāk: es vairs nevaru būt pārliecināta, ka tas, ko lasu, ir patiesība, vai tam ir kādas politiskas vai citas zemstrāvas.
Kā redzam filmā Debesu balss, sāpes kļūst par materiālu gan ziņām, gan mākslai. Tā rodas jauna tipa cilvēkdrāmas, kuru pamatā ir ekstrēma pieredze. Kā kultūra var reaģēt uz vardarbības intensitātes pieaugumu?
Kultūra uz to vienmēr ir reaģējusi. Viss ir atkarīgs no konkrēta mākslinieka, viņa nostājas un vides, kurā viņš darbojas. Tas nav nekas jauns. Ja aplūkojat Džeksona Poloka gleznas, jūs nojaušat, ka tajā periodā viņš bijis konfliktā ar kaut ko un tas viņu mudinājis radīt šādus darbus. Ticu, ka māksla var palīdzēt izdzīt dēmonus. Tas ir sava veida eksorcisms. Māksla visnenotveramākajā, visemocionālākajā veidā spēj paskaidrot, kādiem pārbaudījumiem mēs ejam cauri.
Pirms dažiem gadiem Teita galerijā Londonā es skatījos uz Marka Rotko gleznu, kuru bieži biju redzējusi arī iepriekš, taču tieši tajā brīdī tā man palīdzēja tikt galā ar dziļi personiskiem pārdzīvojumiem. Māksla var palīdzēt katram no mums. Tā var glābt. Daudz ko nosaka skatītāja stāvoklis un tas, kā viņš reaģē uz to, ko tajā mirklī redz.
Debesu balss ir jūsu otrais darbs ar režisoru Breidiju Korbetu pēc filmas Vadoņa bērnība/The Childhood of a Leader (2015). Vai strādāsiet ar viņu arī turpmāk?
Es strādāšu ar Breidiju tik bieži, cik viņš vēlēsies! Ne pie viena cita režisora neesmu filmējusies divas reizes. Kad sākās Debesu balss uzņemšana, man bija sajūta, ka atgriežos ģimenē. Darbā bija mazāk stresa, kaut gan filmēšana ilga tikai 22 dienas, process bija intensīvs, mums nebija liela budžeta. Jebkuru sarežģījumu un problēmu Breidijs spēj pārvērst par radošu situāciju. Es apbrīnoju viņa enerģiju, uzticību idejām un gatavību aizstāvēt savu redzējumu. Viņš vienmēr cīnās līdz galam.
Kādu ietekmi uz kinoindustriju ir atstājusi #MeToo kustība? Vai jūtat, ka reāli kaut kas mainās?
Ir sākušās diskusijas. Cilvēki labāk apzinās situāciju, viņi par to vairāk aizdomājas. Daudzi ir uztraukušies un jūtas sabiedēti. Ja sarunās tiek pieminēts kailums, cilvēkiem ir bail kādu aizskart. Es domāju, ka mums par to ir jārunā, tā nav neērta tēma. Visskaistākajās gleznās mākslas vēsturē ir atveidoti kaili ķermeņi, vai ne? Kāpēc mēs nerunājam par to? Paskatieties uz Egona Šīles darbiem! Cilvēkam ir ķermenis, un šajās diskusijās mums ir jāievēro līdzsvars starp cieņu un liekulību.
Pozitīvi, ka tagad aktieru un aktrišu balss tiek sadzirdēta. Ilgus gadus mūs uzskatīja par marionetēm. Mainījies ir tas, ka mūs vairāk redz kā māksliniekus, kuri līdzdarbojas radīšanas procesā, un mūsu ieguldījums tiek respektēts un novērtēts. Priecājos, ka filmu uzņemšanā piedalās arvien vairāk sieviešu. Arvien aktīvāk izpaužas režisores. Tas ir kļuvis iespējams, pateicoties mērķtiecīgai finansējuma piešķiršanai. Agrāk sievietes to nesaņēma.
Dažreiz var dzirdēt: "Pēkšņi sievietes kino spēlē arvien vairāk lomu!" Nē – vienkārši beidzot vairāk līdzekļu tiek piešķirts pareizajiem filmu veidotājiem. Tā ir visu pārmaiņu sakne. Sievietēm tiek rakstīti scenāriji, sievietes ir gatavas režisēt filmas, viņas vēlas studēt kinomākslu, vēlas strādāt par operatorēm un skaņu inženierēm, bet dažādu iemeslu dēļ līdz šim sievietēm nav bijis šādu iespēju.
Itamars Toledano
Pravietisnejaukais