Operas Madama Butterfly titullomas atveidotāja soprāns Marija Hosē Siri dzimusi un augusi Urugvajā; nu jau vairākus gadus māksliniece dzīvo Itālijā. Uz La Scala skatuves iepriekš dziedājusi Aīdu, šajā rudenī piedalījusies La Scala viesizrādēs Maskavā, kur Rikardo Šaijī vadībā bija dzirdama Verdi Rekviēmā.
Marija Hosē Siri dziedājusi operās Trubadūrs, Bohēma, Traviata, Mitridats, Pontas karalis, Pajaci, Žīdiete, Divi Foskāri, Jevgeņijs Oņegins, Likteņa vara, Simons Bokanegra, Otello un Masku balle. Viņas repertuārā ir titullomas Normā, Manonā Lesko, Toskā, Māsā Andželikā, kā arī Madlēna Andrē Šenjē un Odabella Atilā.
Uzreiz pēc Madama Butterfly pirmizrādes Milānā, kamēr emocijas vēl sita augstu vilni, Marija Hosē Siri sniedza interviju KDi.
Jūs tikko debitējāt Madama Butterfly titullomā La Scala sezonas atklāšanas pirmizrādē. Kurš bija šā vakara aizkustinošākais mirklis, kas visilgāk paliks jūsu atmiņā?
Nekautrēšos teikt – aplausi izrādes beigās. Ovācijas. Es nekad neko tādu negaidu, un tam nevar sagatavoties. Kad pēc pēdējām notīm aizvērās priekškars, es izplūdu asarās. Es uzreiz sajutu visu to, ko centos izdarīt izrādes gaitā. Tā bija pilna emociju gamma maksimāli koncentrētā veidā. Spēcīgi uzlādēts mirklis. Vienā brīdī tu izjūti visu, kam tik ilgi esi gatavojies.
Kad iznācu paklanīties, es redzēju baltas rozes, kas krita un krita no augšējiem balkoniem. Klausītāji sauca "brava!". Es sapratu, ka tā bijusi ļoti īpaša debija un 2016. gada 7. decembrī manī dzimis kaut kas maģisks.
Kuras Čo-Čo-sanas lomas atveidotājas uzskatāt par visinteresantākajām balss, izteiksmīguma un tēlojuma ziņā?
Man nav atbildes. Neesmu analizējusi ne mūsdienu dziedātāju, ne pagātnes zvaigžņu interpretācijas. Protams, vislabākā bija Marija Kallasa – viņa nevis dziedāja, bet pilnībā iemiesojās tēlā. Katra viņas loma pirmām kārtām bija spilgts raksturs. Kad viņa kāpa uz skatuves, viņa vairs nebija Kallasa – viņa bija konkrētās operas varone. Tas ir brīnums. Mākslā tas nenotiek bieži.
Es nevaru teikt, kas mani iedvesmoja, kad gatavoju Čo-Čo-sanas lomu. Kopš brīža, kad uzzināju, ka maestro Rikardo Šaijī izvēlējies mani par savu Madama Butterfly sezonas atklāšanas izrādei La Scala, es vairs neklausījos citu dziedātāju ierakstus. Turklāt mēs izpildām šīs operas pirmo versiju, kura nav pieejama ierakstos.
Kā režisors Alvis Hermanis jums palīdzēja iejusties tēlā? Kuri bija viņa noderīgākie ieteikumi? Ko viņš jums iemācīja?
Mēs ar Alvi veicām ļoti dziļu psiholoģisku darbu, lai es varētu iejusties 15 gadu vecas geišas tēlā un atveidot šo raksturu kabuki teātra estētikā. Mans uzdevums bija parādīt tēla pārvērtību – no porcelāna lelles par reālistisku sievieti. Pateikt to vienā teikumā ir vieglāk nekā izdarīt uz skatuves!
Partitūra ir gara, emocionāli un dramatiski prasīga. Mēs būvējām šo raksturu frāzi pa frāzei, soli pa solim. Lēni un uzmanīgi. Katru skatienu turpina maiga roku kustība. Ķermeņa valoda šajā izrādē ir ļoti būtiska. Tā sasniedz kulmināciju fināla pašnāvības ainā.
Vai režisora darbā ar dziedātājiem bija kas īpašs, ko līdz šim nebijāt pieredzējusi?
Šī ir mana debija operā Madama Butterfly, tāpēc man viss bija jauns un īpašs. Jā, Alvis mani pārsteidza – viņš ir neticami sensitīvs, iejūtīgs vīrietis, kurš spēj tik delikāti un precīzi ieskatīties sarežģītajā sievietes raksturā, saprast to un paskaidrot citiem. Alvis Hermanis – tāpat kā Džakomo Pučīni – ir ļoti nopietns un smalks sieviešu uzvedības un psiholoģijas vērotājs.
Mēs rūpīgi strādājām šajā virzienā – skatīties, ieraudzīt, meklēt, uztaustīt, sajust, improvizēt. Atkārtot atkal un atkal, kamēr tiek sasniegts vajadzīgais rezultāts un emociju intensitāte. Es biju izbrīnīta, cik daudz Alvis saprot no mīlestības un sāpēm, cik daudz viņš zina par godaprātu, ar kādu cieņu izturas pret cilvēku ciešanām. Alvis perfekti sajūt šo pārdzīvojumu dabu. Neviens cits režisors, ar kuru esmu sadarbojusies, nestrādā līdzīgā manierē. Man tas bija aizraujošs radīšanas process.
Kā jums šķiet, vai Čo-Čo-sanai bija cita izvēle? Kāpēc viņa atņem sev dzīvību?
Nē, citas izvēles nav, tāds ir viņas liktenis. Viņa izvēlas nomirt ar godu. Čo-Čo-sana galvenokārt domā nevis par savu, bet sava dēla godu. Tāda ir sena japāņu tradīcija. Emocionāli un psiholoģiski šī ir sarežģītākā Pučīni loma. Pēdējā ārija man ir vissmagākā.
Nodziedāt operu no sākuma līdz beigām ir milzīgs piedzīvojums un pārbaudījums. Šajā partijā tu demonstrē visas savas spējas: Čo-Čo-sana spīdoši parādās uz skatuves uzreiz ar augsto re diēzu. Pēc tam ir jādzied dziļi un dramatiski, pēdējā cēlienā no sāpēm ir gandrīz jākliedz. Pašās beigās pirms pašnāvības rituāla varone dzied dīvaini tumšā balsī, kurā ir jaušams nāves tuvums.
Kā jūtaties uz skatuves Kristīnes Jurjānes darinātajos kostīmos?
Es tos dievinu, tie man palīdz spēlēt. Es izbaudīju pielaikošanas procesu. Bija nepieciešams laiks, lai es pierastu pie tērpiem. Svarīgi, ka es tajos jūtos ērti. Mani kostīmi ir kā poēzija. Tajos ir notverts Madama Butterfly gars un sāpes.