Enciklopēdiskais izdevums Muižas Latvijā ir trešais lielais vēstures entuziasta un kultūras pieminekļu pētnieka Vitolda Mašnovska darbs par Latvijas kultūrvēsturi. Viņa interese par muižnieku apbedījumiem ir apkopota pētījumā Muižnieku apbedījumu memoriālā kultūra Latvijā. 16.–20. gadsimts. Tas gan joprojām ir tikai manuskripta formātā un atrodas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājumā. No 2004. līdz 2006. gadam iznāca četri sējumi, kuros Vitolds Mašnovskis bija apkopojis informāciju par Latvijas luterāņu baznīcām.
Viņa apjomīgajā pētījumā par Latvijas muižām būs informācija par 1200 muižām. 2018. gada decembrī iznākušajā pirmajā sējumā ir 179 šķirkļi, kas aptver muižas alfabētiskā secībā līdz burtam H. Enciklopēdiju Muižas Latvijā – tāpat kā četrus sējumus par Latvijas luterāņu baznīcām – izdod dizaina aģentūra DUE.
Intervijas sākumā Vitolds Mašnovskis no kabatas izņem Huawei viedtālruni un saka: "Ilgi domāju, vai man to vajag, bet ar jaunāko viedtālruņu fotokamerām nevar sacensties neviens fotoaparāts." Vēstures entuziasts ir arī fotogrāfs, kuram ir simtos tūkstošu vienību mērāms fotoarhīvs. "Agrāk, kad devos ekspedīcijās uz Latvijas muižām, baznīcām un muižnieku apbedījumiem, līdzi ņēmu kabeļu ruļļus, prožektorus. Dažreiz uz kādu vietu braucu vairākas reizes. Gribēju uzņemt tiešām labas fotogrāfijas. Uzticamākais palīgs un līdzstrādnieks ir mana sieva. Viņas pārziņā ir ekspedīciju žurnāli. Tajos ir dokumentēts, kad un kas ir fotografēts, sīkāka informācija par cilvēkiem, kuri sniedza ziņas. Ja kaut ko aizmirstu, skatos šajos žurnālos, kad un kas īsti bija. Ir sakrāts apmēram 20 ekspedīcijas žurnālu," stāsta Vitolds Mašnovskis.
Kur jums bija tāda drosme uzņemties vienam pašam tik titānisku darbu – apzināt visas Latvijas muižas?
Nopietns recenzents par iepriekšējo – baznīcu – enciklopēdiju rakstīja – ja pētniecības institūti ar saviem resursiem neuzņemas šādu darbu, kāpēc amatieris ņem un daudzos gados to izdara? Secinājums ir vienkāršs – amatieris nezina, ka to nevar izdarīt, un tāpēc paveic neiespējamo. Es domāju par kameni. Ja ņemtu vērā tradicionālās aerodinamikas likumsakarības, kamene nevarētu lidot – tās ķermeņa masa attiecībā pret mazajiem spārniņiem ir pārāk liela, bet kamene taču lido... Jā, esmu uzņēmies šķietami neiespējamo.
Esmu secinājis – lai izpētītu tik plašu Latvijas kultūrainavas jomu, ir nepieciešamas trīs lietas: drosme uzņemties kaut ko tādu, kam normāli cilvēki neķertos klāt, ēzeļa neatlaidība un spītība izdarīt, ja esi kaut ko apņēmies, kaut gan daudzi apgalvo, ka tas vienam ir neiespējami, ka tas ir pētniecības institūtu un akadēmisko vēsturnieku darbs. Akadēmiskie vēsturnieki un pētnieki parasti ņem kādu šaurāku tēmu un izpēta to līdz pamatiem. Mans nolūks bija citāds – es gribēju aptvert pēc iespējas visas 2000 Latvijas muižas, dokumentēt to attīstību vai bojāeju gadsimtu gaitā, muižu likvidāciju un situāciju mūsdienās.
Vai tas ir iespējams?
Ilfam un Petrovam ir labs teiciens – "aptvert neaptveramo". Es gāju šo ceļu. Ja es to nedarītu, šāda apkopojuma, iespējams, nebūtu vispār. Manuprāt, vēsturē nav simtprocentīgi drošu un izpētāmu lietu. Vienmēr rezultātu var pamatoti apšaubīt. Es cenšos paveikt maksimāli iespējamo. Rezultātā tiks publicēta informācija par 1200 muižām.
Uz kādiem avotiem jūs balstāt savu pētījumu?
Par savu skolotāju uzskatu bijušo Rundāles pils muzeja direktoru Imantu Lancmani. Esmu daudz mācījies no viņa. Luterāņu baznīcu apkopojums un pētījums par Latvijas muižām tapis, balstoties uz Rundāles pils muzeja bagātīgo zinātnisko arhīvu, Imanta Lancmaņa sapratni un atsaucību. Nereti saka – ja kādas informācijas par Latvijas muižām nav tur, tās nav vispār. Ļoti daudz strādāju ar poļu, krievu, zviedru, vācu izcelsmes muižnieku dzimtu ciltskokiem, kuros ir uzrādītas arī tās dzimtas līnijas, kurām īpašumi piederēja Latvijas teritorijā.
90. gados strādāju Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Tukuma rajona nodaļā. Manā uzraudzībā bija 200 kultūras pieminekļu objekti. Es gribēju zināt, par ko esmu atbildīgs, un vispirms izpētīju Tukuma rajonu. Inspekcijai ir lielisks arhīvs un bibliotēka. Tad arī sapratu, ka Latvijā ir pētījumi par atsevišķām muižām, bet nav vispārēja apkopojuma.
Tomēr arī jūsu izdevumā nav minētas pilnīgi visas Latvijas muižas. Pēc kādiem principiem izvēlējāties, kuru no tām iekļaut vai neiekļaut?
Mans galvenais kritērijs bija informācijas esamība un pieejamība. Ja par kādu muižu man nebija nekā vai bija ļoti maz informācijas, ko par to pastāstīt, tā diemžēl palika ārpusē. Joprojām par daudzām muižām trūkst ticamu materiālu. Protams, man gribētos veikt vēl plašāku pētījumu, bet kaut kur ir jānovelk robeža. Pārspēt Johana Kristofa Broces darbu Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums desmit sējumos nav mans mērķis. Broce bija valsts finansēts arhivārs. Es cenšos būt privātarhivārs.
Man ir viens no Latvijā lielākajiem arhīviem ar materiāliem un fotogrāfijām par Latvijas muižnieku apbedījumu vietām, luterāņu un katoļu baznīcām, muižām. Man ir svarīgi, ka varu publicēt muižas attēlu tās pirmsākumos un tagad. Gandrīz visas muižas ir pārbūvētas. Man bija svarīgi parādīt, kādas tās izskatījās sākotnēji. Mūsdienu situāciju es fiksēju pats. Vēsturiskos attēlus meklēju Vācijas un Latvijas muzejos, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde), Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Esmu ļoti pateicīgs šo iestāžu vadītājiem, ka deva man iespēja pie viņiem strādāt un izmantot viņu krājumos esošos materiālus.
Jūs uzvaru liekat uz muižu saimniecisko vēsturi vai to arhitektūras stilistiskajām iezīmēm?
Izvēlētais enciklopēdijas formāts nosaka ļoti stingru informācijas atlasi un koncentrētu aprakstu. Norādu muižas atrašanās vietu, ziņas par tās ekonomiku, kas raksturo turīguma pakāpi un vietu muižu hierarhijā, muižas īpašnieku vēsturi, uzsvaru liekot uz pirmajiem un pēdējiem saimniekiem. Atsevišķa sadaļa veltīta muižas kompleksa raksturojumam – kungu mājai vai pilij, pārvaldnieka mājai, kalpu mājām, ražotnēm (brūžiem, lopu kūtīm, kaļķu un ķieģeļu cepļiem), to sākotnējam izskatam un situācijai mūsdienās, stilistiskajām īpatnībām. Minu ziņas par parkiem un muižnieku apbedījumiem. Daudz izmantoju vēsturiskās fotogrāfijas no pirmskara Latvijas Pieminekļu valdes un Herdera institūta Mārburgā arhīviem.
Jūs izmantojāt arī baltvācu barona fon Volfa fotoarhīvu ar Latvijas muižu attēliem. Lūdzu, pastāstiet par to.
Arī muižnieki paši pētīja muižu vēsturi. 1905. gadā sadedzinātie muižu arhīvi ir neatgriezeniski zudis Latvijas kultūrvides mantojums. XX gadsimta pirmajā pusē arhitekts Heincs Pīrangs veica Baltijas kungu māju apskatu, kas tika publicēts trijos sējumos. Tajā netika uzsvērta atsevišķu muižu vēsture, bet gan veikts to arhitektūras stilistiskais salīdzinājums. Heincs Pīrangs pētījuma tapšanā sadarbojās ar baronu fon Volfu. Iespējams, viņš baronam pasūtīja muižu kungu māju fotogrāfijas, bet ticamāk, ka izmantoja jau gatavās gan paša fon Volfa uzņemtās fotogrāfijas, gan viņa kolekcionētos uzņēmumus no XX gadsimta sākuma.
Barons fon Volfs brauca pa Latviju un fotografēja muižu kompleksus. Padomju perioda vēsturnieki teica, ka viņš to veicis spiegošanas nolūkos. Herdera institūts Mārburgā plāno izstādi, kurā būs eksponētas barona fon Volfa fotogrāfijas un mani attēli, lai varētu redzēt, kā baltvācieša fiksētais izskatās tagad.
Kā varēja tā laimēties, ka barona fon Volfa fotoarhīvs ir saglabājies un tagad pieejams Herdera institūta attēlu arhīvā arī digitālā formātā?
Neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām barona fon Volfa fotoarhīvs tika izvests uz Vāciju. Domājams, ka tas bija paslēpts kādā betona pagrabā, kur bija drošībā. Ir saglabājušās gan stikla plates, gan barona fon Volfa arhīva fotogrāfijas. Interesanti, ka XX gadsimta fototehnika nodrošināja ļoti labus attēlus. Fotogrāfijas arī mūsdienās iespējams reproducēt augstā kvalitātē.
Jūsu grāmatas Latvijas muižu aprakstos izšķirošais atskaites punkts ir 1940. gads. Kāpēc? Muižām ievērojamus zaudējumus nodarīja arī 1905. gada notikumi, Pirmais pasaules karš un 1920. gada agrārā reforma.
Jā, daudz kas aizgāja bojā arī pirms 1940. gada. Esmu apkopojis informāciju par 147 muižām, kuras tika nodedzinātas 1905. gadā. Tolaik gan lielākoties izpostīja tikai kungu mājas, nevis visus muižu kompleksus. Taču arī tie ir traģiski stāsti. Piemēram, Manteifelu dzimta, kurai starp daudzām Kurzemes muižām piederēja arī Kazdanga. Manteifeli vietējiem zemniekiem uzcēla skolu, slimnīcu, aptieku. Protams, šādai labvēlībai bija arī savtīgi nolūki – muižnieki gribēja, lai viņu darbaspēks būtu apmierināts, izglītots un vesels. 1905. gadā nodedzināja arī Kazdangas pili. Mālpilī pastāvošās iekārtas gāzēji 1905. gadā vispirms ieņēma muižas vīna pagrabus, izdzēra smalkos franču vīnus un turpat aizmiga. Soda ekspedīcija postītājus turpat pie muižas kolonnām nošāva.
Tie, protams, ir traģiski notikumi. Taču lielākā postaža sākās pēc 1940. gada. Daudzas arhitektoniski un vēsturiski vērtīgas celtnes tika pārbūvētas, pielāgotas citām funkcijām, iznīcināti interjeri, greznās krāsnis un mēbeles izmestas. Muižu parkos uzcēla daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, lauksaimniecības tehnikas noliktavas un degvielas bāzes.
Kad sāku interesēties par baltvācu kultūru, muižām, Latvijas muzeji gandrīz neko par šīm tēmām nevāca un nepētīja. Visi baidījās no padomju režīma represijām. Strādājot Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā, 1996. gadā uzrakstīju apmēram 60 lapu garu Latvijas muižu vēstures apkopojumu. Tolaik man piedēvēja gan rusofilismu, gan germanofiliju. Par muižām interesēties nebija pieņemts. Bija arī bailes, ka muižu mantinieki pretendēs uz saviem kādreizējiem īpašumiem. Esmu daudz ar viņiem ticies, un ir skaidrs, ka viņi ne vēlas, ne arī var atļauties atjaunot savu senču muižas.
Pašlaik interesēties par muižām ir ierasta lieta. Taču, ja mēs tās neglābsim, drīz vairs nebūs ko glābt. Jau tagad daudzu muižu vietas var atrast tikai pēc vecajām kartēm. Dzīvo liecinieku gandrīz nav – daļa tika izsūtīti uz Sibīriju, daļa jau miruši, bet kādreizējās muižās dzīvo iebraucēji, kuri neko par to vēsturi nezina.
Šķiet, ka mūsdienās muižas ir modē – mums patīk braukt tās skatīties, jūsmot par vēl palikušo un iztēloties reiz bijušo skaistumu.
Jā, man ir prieks, ka cilvēkus interesē ne tikai ārzemju kūrorti, bet arī tas, kas atrodas tepat aiz stūra. Es vienmēr saku – ja tu nezini vakardienu, nezināsi arī rītdienu. Mani iepriecina, ka cilvēki zvana un stāsta, cik lieliski, ka iznākusi šāda grāmata un ka tagad viņi vasarā kopā ar bērniem brauks skatīties muižas. Citi ir izbrīnīti, ka Latvijā ir bijuši divi tūkstoši muižu.
Muižas ir viena no Latvijas kultūrvēstures sastāvdaļām. Profesors Ojārs Spārītis grāmatas atvēršanas runā precīzi pateica, ka Latvijā gan rūpniecība, gan lauksaimniecība ir dzimusi muižā. Grāmatā centos uzsvērt, ka muiža nav tikai tās kungu māja vai pils. Tas ir saimniecisks komplekss, kura centrs ir kungu māja. Ap to varēja atrasties pat līdz 40–50 dažādu funkciju ēkām, kas nodrošināja šī kompleksa darbību un ienākumus.
Izņemt muižas ārā no mūsu vēstures ir gluži tāpat kā izraut pāris lapu no dziesmu grāmatas. Es nedomāju, ka, izlasot manu grāmatu, visi pētīs un vāks materiālus par baltvācu kultūru, bet ceru, ka šie cilvēki vismaz to nepostīs. Nemeklēs it kā muižnieku paslēptos dārgumus un neatraks kapenes. Esmu izpētījis apmēram 400 apbedījumu vietu pie muižām un baznīcām. No šiem muižnieku apbedījumu kompleksiem neviens nav saglabājies neskarts.
Vai, jūsuprāt, muižas ir neatgriezeniski aizgājis un zudis fenomens?
Jā, manuprāt, tā ir mirusi saimnieciska formācija. Man reiz mazmeita lūdza, lai es iepazīstinu viņu ar kādu baronesi. Viņai šķita, ka tā būs no pasaku grāmatām izkāpusi princese ar kroni. Mazmeita bija sašutusi, ka baroni izskatās kā ikdienišķi cilvēki. Mūsdienās muižu kungu mājas vai pilis ir saglabājušās tikai kā tūrisma objekti. Ir daži fantastiski entuziasti, piemēram, Oleru, Maras muižas, Berķenes saimnieki, kuri no drupām atjauno muižas nākamajām paaudzēm.
Latvijā ir arī muižas, kas nonākušas privātīpašumā un izskatās pēc nocietinājumiem, kuros neviens svešs netiek laists iekšā. Manuprāt, tikai četri procenti no Latvijas muižām mūsdienās ir tādā stāvoklī, ka tās ir vērts braukt un skatīties.
Kā sākās jūsu interese par muižām?
Man ir Dullā Daukas sindroms – gribu redzēt, kas ir aiz horizonta. Sāku lasīt sešu gadu vecumā un lasīju visu pēc kārtas. Biju gluži kā mizgrauzis mežā, kurš grauž visus kokus no vietas. Tā pamazām sāku vākt informāciju arī par arhitektūras un mākslas vēsturi. Izveidoju labu un visaptverošu bibliotēku. Būtisks bija arī periods, kad strādāju Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā.
Taču akadēmiski studēt vēsturi jūs neizvēlējāties.
Man agri vajadzēja sevi pašam uzturēt. Sāku strādāt 14 gadu vecumā. Ekonomista izglītība man nodrošināja iztiku un iespējas interesēties par to, kas mani pašu aizrāva. Vēlāk akadēmiski studēt paralēli maizes darbam nebija laika, tāpēc saku, ka to, ko citi apgūst augstskolā četros gados, es studēju 40 gadu.
Lieliska skola man bija 16 gadu darbs Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Ir teiciens – ja tevi neapmierina lielā pasaule, radi pats savu mazo pasauli. Es sev esmu tādu radījis – ģimeni un vidi, kurā labi jūtos un kurā nodarbojos ar to, kas mani interesē. Darbs pie tādām grāmatām kā luterāņu baznīcu apkopojums un Latvijas muižu sējumi man sagādā prieku un baudu. Kad pabeidzu strādāt pie Latvijas luterāņu baznīcu grāmatām, gan teicu, ka lieku punktu, ka nespēju vēl kaut ko meklēt un noskaidrot.
Tagad man jāpabeidz darbs pie pārējiem Latvijas muižu sējumiem. Materiāli ir savākti, trūkst tikai dažu aprakstu. Esmu sev vēl atstājis iespēju pēdējā sējumā papildināt, ja kaut kā trūkst iepriekšējos vai ir kādas neprecizitātes. Tad gan tas būs viss. Man liekas, ka ar pētījumiem par muižu apbedījumiem, baznīcām un muižām esmu aptvēris gandrīz visu Latvijas kultūrainavu. Triloģija un mana misija būs pabeigta.