Gaisā bija ideja taisīt filmu par tiem, par kuriem parasti filmas netaisa. Kas nebūtu mākslinieki vai tas līmenis… Apskatīties uz to cilvēku daļu, kuri dzīvo pie pašas zemes klāt. Tālivaldis Margevičs bija dzīvojis tajā ieliņā (tagad viņš atkal tur dzīvo), un viņš atcerējās, ka ir tāda maza ieliņa, – Ivars Seleckis atgādina latviešu slavenākās un starptautiskām balvām lutinātākās dokumentālās filmas Šķērsiela aizmetni. Filma saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas dokumentālā kino balvu Felix un daudzas citas. "Izrādījās, ka tādas ieliņas ir visur. Japāņi tikai priecājās: cik jums skaisti dārzi, cik jūs labi dzīvojat!" smejas režisors.
800 metru garo ieliņu Iļģuciemā atrast nav tik vienkārši. Kad jau zaudēju cerības, laiks iztērēts un jāsteidzas atpakaļ uz interviju, acu priekšā pēkšņi iznirst māja ar adresi Šķērsiela nr. 1. Privātīpašums. Meklējot pārējo ielu, atkal iebraucu auzās, kamēr saprotu, ka Šķērsiela turpinās pāri dzelzceļa sliedēm. Uz sliedēm tālu uz abām pusēm izstiepies prečinieks. Kāda sieviete no Šķērsielas puses, katrā rokā pa maisiņam, veikli, ierastām kustībām izlien pa vilciena apakšu. "Iela ir pārgriezta uz pusēm. Tās sliedes nekad nav parādītas, taču trešajā sērijā parādīsies," stāsta Ivars Seleckis.
Undīnes Adamaites interviju ar Ivaru Selecki lasi 2. maija KDi!