Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Intervija ar Maimu Grīnbergu. Nelikt klāt lieku un neņemt nost būtisko

Maimas Grīnbergas tulkotā Jāna Krosa vēsturiskā tetraloģija Stūrgalvības hronika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais oriģinālliteratūras tulkojums latviešu valodā. Izdevējs Jāņa Rozes apgāds.

Kad tevi iedomāju, man no sākta gala licies, ka redzu mazu Maimu, gadus piecus vecu, ar banti matos, kas kaut kur vasaras dienvidū notupusi tulkodama. Vai tulkošana tev asinīs? Kā tu te iepinies?

Piecus gadus vecā Maima stāvēja bērnudārzā kaktā, mati izpūruši, vienīgā starp puikām, un nemitīgi gādāja par mātes matu sirmumu... Vismaz man zināmajos rados tulkotāju nav, un mana "iepīšanās" ir caurcaurēm mammas projekts. Tā kā mans tēvs, kuru gan nekad neesmu sastapusi, ir igaunis, mamma uzskatīja par vajadzīgu izdarīt visu, lai es iemācītos igauņu valodu, un, tā kā no viņas esmu mantojusi lasīšanas ligu, viņa pamazām, pamazām pilināja man apziņā, cik brīnišķīgi būtu izraudzīties igauņu un somu literatūras tulkotājas dzīves taciņu.

Akurāt tik gludi jau negāja, paspēju iztēloties sevi dažādās profesijās, amizantākais, šķiet, bija īslaicīgs plāniņš kļūt par pārtikas tehnoloģi... Pirmie kuslie tulkošanas mēģinājumi notika pamatskolā, pēc tam ievirzošu roku pielika Guntis Valujevs Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, un tad jau nāca Tartu universitāte, kurp aizbraucu ar apzinātu cerību kļūt par to, kas tiešām esmu kļuvusi. Kas attiecas uz profesiju, tur man līdz šim vienmēr visi vārti vērušies īstajā vietā un īstajā laikā, tfu, tfu, tfu. Bet jā, par dažādām nominācijām, fanfarām un ordeņiem vislaimīgākā būtu mana mamma...

LaLiGaBas pūrā jau kuro gadu ir lērums lielisku, tevis tulkotu grāmatu, šogad nominēts Jāna Krosa romāns Stūrgalvības hronika, bet labs ir arī somu dzejnieka Penti Sārikoski cikla Tiarnia atdzejojums. Negadās bieži, ka tulkotājs ar tik nopietnu prozas tulkošanas bagāžu ķeras klāt atdzejai, turklāt tik poētiski noslogotam tekstam kā Sārikoski dzeja. Tā bija tikai tava izvēle vai pie vainas vēl kas cits? Un kāpēc tieši Sārikoski, kas viņā sevišķs?

Šim atdzejojumam ir gara vēsture. Tālajā deviņdesmito gadu sākumā, studiju laikā, pirmo reizi biju somu valodas vasaras kursos Kuopio. Lūdzu, lai pasniedzēja man iesaka piecas būtiskas somu mūsdienu literatūras grāmatas, starp citu, pirmās manā mūžā, ko grasījos lasīt somiski. Viņa acīmredzot bija precīzi nojautusi manu lasītāja temperamentu un īpatnības, jo divās no piecām neglābjami iemīlējos – Penti Sārikoski Tiarniā un Rozas Liksomas stāstu krājumā Vienas nakts piestātne. Zināju, ka abi autori reiz būs manējie. Liksomas izlase Vienas nakts ekstāze iznāca 2001. gadā, bet Sārikoski vairāk nekā desmit gadu gulēja iesākts, un paldies dievam, jo tikmēr paspēja iznākt vairāki cikla izprašanai un interpretēšanai svarīgi pētījumi, arī pati esmu mainījusies. Pirms gadiem četriem kāds cilvēks mani izprovocēja pie Tiarnias atgriezties... Gadu gaitā esmu atdzejojusi vēl šo un to, ij no igauņu, ij somu valodas, taču atdzejas grāmata šī nudien ir pirmā. Un, iespējams, pēdējā.

Es tomēr esmu prozas cilvēks. Es zinu, ka atdzejā spēju tikt galā ar tiem uzdevumiem, ko nosaka brīvā panta ritms, taču godprātīgi atzīstu, ka nopietnu atskaņu (rīmes padod tik šurp!) un citu formveides zvēru pieveikšanai man nepietiek ne fantāzijas, ne atbrīvotības. Esmu ļoti laimīga, ka Tiarniu Latvijas dzejas lasītāji ir novērtējuši un ka liela daļa no tiem, kas man pauduši savu sajūsmu personīgi, ir latviešu dzejnieki, tas patiešām ir fantastiski, jo saprotamu iemeslu dēļ man bija bail. Par jautājuma beigu daļu – kāpēc tieši Sārikoski... Acīmredzot galvenais iemesls ir viņa tekstu intonācija, tur ir kaut kāda stīga vai atēna, kas ļoti personiski mani uzrunā. Svarīga ir arī profānā un sakrālā man ļoti atbilstošā attiecība, mani interesē tas, ko viņš redz un pieredz un kā ieraksta to tekstā, kā viņš redzēto un pieredzēto ievij savas kultūrpieredzes zirnekļa tīklos, viņa proziskums. Vismanējākie ir tie PS teksti, kas sarakstīti no 1975. līdz 1983. gadam, viņa mūža nogalē Zviedrijā, un, ja būs lemts, nākamgad tulkošu šā perioda prozu, kas ir Tiarnias paralēlteksts.

Tagad galvenais – par Krosu...

Mani kolēģi, igauņu literatūras tulkotāji, Jāna Krosa romānus neticamā kārtā bija "atstājuši man" (viņa pirmie prozas darbi taču iznāca, kad es vēl silītē gāju), tad nu mana atbildība bija tulkot tos, ko uzskatu par pašiem svarīgākajiem. Stūrgalvības hronika neapšaubāmi ir viens no tādiem, turklāt biju Krosam apsolījusi... Es pat pie viņa kapa pirmo reizi uzdrošinājos aiziet tikai tad, kad tulkojums bija iznācis. Man patīk samērs, kādā Kross glezno konkrēta laikmeta kulises un radošas personas pārlaicīgās augšanas grūtības, iekšējās un ārējās cīņas. Man patīk Krosa barokālā valoda. Tur ir, ko darīt. Jā, par romāna nosaukumu. Oriģināla burtiskais tulkojums ir – Starp trim mēriem, kas, protams, pārprotamības dēļ neder, nākamais solis būtu – Starp trim sērgām, kas, iespējams, derētu, taču, kopš uzzināju autora akceptēto somu tulkojuma nosaukumu, proti, Stūrgalvības hronika, man citu variantu vairs nebija. Tieši par to manā uztverē ir romāns un, ja gribat, tā tulkojums un pats tulkošanas process.

Tulkošana līdzinās līšanai svešā teritorijā – tā pati nedrošība, tas pats azarts. Kas tev ir tulkošana?

Tulkošana ir mans darbs, vienīgais, kāds man ir, pēdējos gados darba manā dzīvē ir arvien vairāk un vairāk, esmu kļuvusi par tipisku darbaholiķi. Nu jau laikam ir sasniegta kritiskā robeža un es ar bažīgu interesi gaidu, kā beigsies šis gads, ja man tiešām izdosies izdarīt visu, kas pēc līgumiem jāizdara. Savādā kārtā tādā pašā progresijā mazinās vēlme gremdēties jel kādās publiskās refleksijās. Azarts un prieks – jā, protams, nedrošība un bailes arī, protams. Vai būšu pareizi atkodusi teksta kodu, cik trāpīgas un precīzas būs manas izvēles. Vai kaut kas nav noticis ar manu latviešu valodas izjūtu... Kā lasītāji uztvers tos tekstus, kuri kaut kādu lingvistisku risinājumu dēļ nav "vidējie normālie". Un tā tālāk.

Tu tulko tikai labu literatūru. Vai tulkojamais teksts paliek tevī kā zieģelis?

Te nu mums būtu jāvienojas, kas ir laba literatūra... Teiksim labāk tā, ka lielākoties tulkoju literatūru, kuras autori vairāk vai mazāk centušies meklēt ko jaunu izteiksmes, satura, formas, citu tekstam svarīgu aspektu ziņā. Vispamatīgāk taču esmu izlasījusi tās grāmatas, ko nācies tulkot. Ja tie būtu trīsdesmit pieci pēc vienas piegrieztnes sadiegti detektīvi vai pirmsguļas romāni, tas būtu diezgan šausmīgi. Tomēr, tomēr – šogad tulkošu pirmo kriminālromānu savā pieredzē un nākamgad – normālu sieviešu romānu, taču tiem abiem ir kvalitātes, kas tos neļauj pieskaitīt triviālliteratūras purvelim.

Par tiem zieģeļiem – ir reizes, kad jādomā, kāpēc konkrētais darbs tulkojams tieši šajā dzīves brīdī, ir arī vismaz viena ļoti dīvaina pieredze, ko varētu attiecināt uz ezoterikas lauciņu, kad tulkojamais teksts itin kā pareģo dzīvi. Var jau aizrauties ar uzmanības pievēršanu tādām parādībām, taču drīzāk tas viss ir "tukšība un vēja tvarsts".

Leģendārā Dostojevska vāciskotāja Svetlana Gaija no savas skolotājas pārmantoto metodi  formulē šādi: "Tulkot ar degunu gaisā, ar to nedomājot augstprātīgu attieksmi pret tekstu, netulkot vārds vārdā, tulkot teksta jēgu, nevis vārdus un teikumus." Kāda ir tava metode?

Ar degunu pa tekstu – tas būtu tāds Google Translator līmenis... Teksts pats pasaka, cik augstu snīpis jāpaceļ, ko drīkst un vajag atļauties.

Vai tulkotāja amats ir pārmantojams – vai to var iemācīties?

Tas ir kā – pārmantojams?! Tulkotāja amatu var iemācīties, ja ir iekšējais fundaments, ko atkarībā no patosa pakāpes var saukt arī par talantu. Tā ir spēja uztvert tekstu, saprast tā stilistiku, noskaņu, plus intuīcija, kā to visu atveidot, atstāstīt, attēlot, izdzīvot (atkarībā no tulkotāja emocionālās struktūras) mērķa valodā. Tieši pāreja no vienas valodas otrā ir izšķirīgā. Viss pārējais ir amata smalkumi, ko var iemācīties no labiem redaktoriem, pieredzējušiem kolēģiem un strādājot. Un, ja nu reiz pieminēti redaktori... bailes un šausmas mani pārņem, skatoties, kā šis amats pamazām iznīkst/tiek iznīdēts. Man tieši tāpat kā 99,99% citu tulkotāju redaktoru vajag un vienmēr vajadzēs. Labu redaktoru esmu gatava uz rokām nēsāt. Acīmredzot izdevumu samazināšanas ietvaros par redaktoriem (ja tādi vispār tiek piedāvāti) arvien biežāk tiek uzdoti cilvēki, kas nesaprot, ko dara, kas strādā nevis pēc jēgas, bet pēc burta, neiedziļinās tekstā, seko mistiskiem un bieži nejēdzīgiem tipiskāko kļūdu sarakstiņiem, toties nepamana lietas un vietas, kas tekstā tiešām neiederas, kur tulkotājs izkritis pats no saviem un autora spēles noteikumiem. Vai tad Latvijas izdevniecības nevarētu iedibināt kopīgus redaktoru kursus, kamēr vēl ir kāds, no kā mācīties šo amatu?

Kas, tavuprāt, nosaka tulkotāja veiksmi, kas ir tas, kas atšķir labu tulkojumu no mazāk veiksmīga?

Jau minētais fundaments, protams, spēja atrast saskaņu ar tekstu, tāpat arī organiska vajadzība iedziļināties, domāt līdzi, pārbaudīt visu (nemaz nerunājot par to, kas šķiet aizdomīgs), pacietība "nedzejot", tas ir – nelikt klāt lieku un neņemt nost būtisko.




Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja