Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Intervija ar režisori Rozi Stiebru. Kāpēc tik ilgi mani meklējāt?

Galvenais, lai neliktos gulēt tie, kuri modušies. Animācijas klasiķe Roze Stiebra stāsta par mūsdienu varoņiem, gaismu un savu jaunāko filmu Saule brauca debesīs

Šodien, 15. novembrī, plkst. 19 kinoteātrī Splendid Palace notiks režisores Rozes Stiebras pilnmetrāžas animācijas filmas Saule brauca debesīs pirmizrāde. Darbs tapis programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Pēc folkloras motīviem veidotais vēstījums ir piedzīvojumiem pilns stāsts par Saules meitu, kura tiek nozagta ķekatu jampadracī. Viņas vecāki sauc palīgā cilvēkus. Nabašnieks apjož zobenu un dodas ceļā, stājoties pretī gan mošķiem un ērmiem, gan paša slinkumam un bailēm. Šo krāsaino kino mozaīku režisore kopā ar kolēģiem ir salikusi trijos gados.

Jau pašā procesa sākumā redzat, kā tam visam ir jāizskatās?

Ja tas būtu konkrēts attēls, tas ierobežotu, jo pārējiem būtu jāstrādā kā izpildītājiem, bet viņi ir radoši cilvēki un nāk ar savu pienesumu, kuru ir jāmāk paņemt. Tas nemaina būtību, bet var mainīt ceļu, kā tu līdz tai nonāc.

Filmas Saule brauca debesīs feisbuka lapā ir citēts viens no jūsu darba varoņiem: "Lai kur tu ietu, vienmēr iznāk, ka tu ej uz priekšu."

Tas nav palicis filmā, bet tā ir taisnība: tu vienmēr ej uz priekšu. Tieši par to ir filma – par ceļu, kuru katrs iet savā viņam vien iespējamā veidā.

Māksliniece Helēna Heinrihsone ir teikusi, ka filmā Spēlēju, dancoju esat kopā meklējušas tēlus, piemēram, Tots ir Imanta Ziedoņa un Džordža Klūnija apvienojums. Kāda bija sadarbība ar Ilzi Vītoliņu? Vai kādā no varoņiem mēs varam saskatīt kādus prototipus?

Ilze Vītoliņa ir laba raksturotāja, bet noslēgts cilvēks (Rozes Stiebras un Ilzes Vītoliņas pirmais kopdarbs bija animācijas īsfilmas no cikla Pasaciņas vairāku gadu garumā – I. A.), tāpēc mēs par šiem varoņiem daudz nediskutējām. Viens no prototipiem ir Juris Kaukulis, kurš kopā ar Jauno Jāņu orķestri ir ierakstījis filmas skaņu celiņu. Viņu var saskatīt gan lācī, gan Nabašniekā, kurš sākotnējā variantā bija kļuvis līdzīgs māksliniekam Dzintaram Krūmiņam. Viņš bija pārsteigts, kad to ieraudzīja.

Domāju, ka ikviens no varoņiem ir vairāku prototipu kopsumma. Mēs paši mēdzam identificēties ar vienu vai otru tēlu. Es saku, ka esmu Selēna, kurai ir jātiek galā ar savu ego, bet kuram tad nav?!

Kāda ir Selēna?

Viņa ir tāda kā mēs – ar savu gaismu un tumsu. Ja mēs uztveram filmu kā vienotu tēlu, Selēna ir cilvēka neapzinātā daļa. Eksistē lietas, ko mēs darām, bet nezinām, kāpēc. Mēs izjūtam nepieciešamību paplašināt savu apzināto daļu. Lai to izdarītu, Selēnai ir vajadzīga gaisma, tādēļ viņa nozog Saules bērnu...

...un rīkojas egoistiski.

Katrā no mums ir daudz haosa, tāpēc mēs necentāmies nevienu nosodīt, jo paši esam nepilnīgi.

Šo varoni filmā ir ierunājusi Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kura "dāvājusi Selēnai samtainas kamenes balss vijīgos virpuļus, draudīgos čukstus un traki uzvarošos smieklus".

Es pilnībā paļaujos uz aktieru improvizāciju. Sākumā viņi ierunā tekstu, ar kuru mēs sarodam tik tuvu, ka zinām ikviena elpas vilciena un zilbes garumu. Aktieriem vajadzētu būt interesanti ieraudzīt, kā filmas varoņi ierunājas vai ieklepojas viņu balsīs. Tā ir jauna realitāte, kurai piemīt īpaša burvība. Ne velti animatori, kuri ir izjutuši šī darba būtību, nekad to nepamet. Viņiem arvien ir aizraujoši, kā tas izskatīsies, kā tas sāks dzīvot.

Cik noprotu, jūs nesaista melnbaltais dalījums labajos un sliktajos?

Tas ir primitīvs dalījums. Mūsu filmā nav labo un slikto, jo viņi visi ir dzīvi un īsti. Es gan esmu centusies apvienot dažādus pretmetus: Sauli un Mēnesi, kazu un vilku, eņģeli un velnu, kuri gan ķīvējas, gan metas kopējā dejā. Tāpat kā dzīvē.

Saules meitas glābēja pienākumu jūs uzticat cilvēkam.

Man bija jautājums, kurš ies viņu meklēt. No sākuma domāju, ka tam ir jābūt Mēnesim kā tēvam, bet galu galā izšķīros par Nabašnieku, jo tas ir jādara cilvēkam. Ejot šo ceļu, viņš kļūst gaišāks.

Viņš nav klasisks varonis.

Šādu varoni es neizvēlējos nejauši, jo, man šķiet, laiks ir tāds, ka daudzi cilvēki to pavada miegā. Arī Nabašnieks ir tāds. Viņam ir jāpamostas, lai paveiktu varoņdarbu. Man bija svarīgi ielikt filmā šo mošanās elementu. Cilvēki, dariet to ātrāk! Kad kopā ar citiem Nabašnieks dodas ķekatās, viņš izvēlas spēlēt mironi, jo šajā lomā nekas nav jādara. Viņam tā arī saka: "Tu tikai guli! Mēs tevi nesīsim!" Nabašnieks to labprāt dara. Kad pazūd Saules meita, viņš ir vienīgais, kurš ir palicis. Viņš ir aizkavējies.

Viņš ir aizgulējies.

Tieši tā. Nabašnieks ir šim laikam raksturīgs tēls, kurš nes sevī ļoti lielu potenciālu.

Vai var vilkt paralēles ar latviešu tautu?

Es negribētu tā vispārināt. Nabašnieks ir cilvēks, kurš nav pārāk redzīgs, nav pārāk darbīgs. Pat pasīvs. Cilvēks var būt aizgulējies jebkurā pasaules malā. Es negribētu izcelt Latviju kā sliktāku vai labāku vietu. Ja paskatāmies, cik mums ir aktīvu, gudru un talantīgu cilvēku, – procentuāli viņu ir vairāk nekā daudz kur citur. Kāpēc? Es nezinu. Iespējams, tā ir audzināšana.

Esmu teikusi bērniem, kuri man ir bijuši tuvumā: "Mēs esam maza tauta, mēs nevaram atļauties būt slikti." Mums ikvienam ir jābūt labam. Iespējams, mēs savā apziņā jūtam, ka esam maza, pārraugāma, saujā saņemama tauta. Un varam sevi apzināties vēl dziļāk, vēl atbildīgāk. Kā kopumu. Būtu vēlams, lai šī apziņa mūsos attīstītos vēl intensīvāk.

Tikpat labi Saule brauca debesīs ir stāsts par Latvijas brīvību...

... kas deviņdesmito gadu sākumā uzdod to pašu jautājumu, ko Saules meita filmā: "Kāpēc tik ilgi mani meklējāt?" Tajā ir ietverti dažādi simboli, kurus var tulkot dažādi. Tikpat labi tas var būt stāsts par mazu meitenīti, kura ir jāatrod trijās dienās. Ir svarīgi visu izdarīt laikā – ne par agru, ne par vēlu. Mēs bieži domājam: neizdarīsim šodien, neizdarīsim rīt, izdarīsim pēc nedēļas. Mums šķiet, ka nekad nekas nebūs par vēlu, bet tā nav.

Kas nosaka īsto laiku – ne par agru, ne par vēlu?

Tā ir sirds gudrība. Tieši tāpat tev ir jāzina, ko kad teikt savam bērnam. Ir jāpasaka īstajā brīdī, nevis tad, kad viņš jau ir pieaudzis. Esmu daudzreiz dzirdējusi: "Es nokavēju." 

Gribēju precizēt, ko jūs saprotat ar vārdiem: "Kļūst gaišāks"? Kas ir gaisma?

Tās ir zināšanas un izpratne par pasauli, jo nezināšana ir tumsa. Ne velti saka: es nezinu, es tur neko neredzu. Tev ir jābūt atvērtam un labvēlīgam gan pret sevi, gan pret apkārtējiem, kuri tev var vai kuriem tu vari palīdzēt uzzināt kaut ko jaunu. Iespējams, tas izklausīsies primitīvi vai didaktiski, bet cilvēka dzīve ir skaists ceļš.

Animācijas pasaule ietver šo redzīguma nepieciešamību. Māksliniece Maija Brence ir teikusi, ka tev ir jāzina, kā iet priecīgs cilvēks, kā bēdīgs, kā līst ūdens, kā tek medus dažādā ātrumā.

Mums ir plašas iespējas uzturēt radošu pieeju pasaulei. Tas ir ļoti interesants, bet sarežģīts darbs. Kad Anita Rupeika bija uzzīmējusi savus kokus, mēs visi gājām skatīties, kā tie aug un plaukst. Tajā ainā bija tāda mistika! Mēs nestrādājam pēc standartiem vai pieņēmumiem, bet ļaujamies radošajai vaļībai, kurā var izmantot gan savus novērojumus, gan fantāziju.

Latvijas simtgades filmu programma mums ir devusi iespēju veidot oriģinālus, neizskaitļotus darbus, kuriem nav jāatpelna sevi finansiālā izteiksmē. Ja filma izdosies un nodzīvos desmit, divdesmit, trīsdesmit gadu, tā atpelnīs sevi garīgā izteiksmē caur mūsu bērniem. Man daudzreiz ir teikts: "Mēs esam izauguši ar jūsu filmām!"

Simtgades filmas nevar sūdzēties par skatītāju trūkumu.

Ceru, ka šī programma kļūs par stimulu tālākam darbam. Ja cilvēki nenolaidīs rokas, Latvijas kino attīstīsies arvien spēcīgāks. Galvenais, lai neliktos gulēt tie, kuri modušies.

Filmas Saule brauca debesīs veidošanā ir piedalījusies jaunā animatoru paaudze. Kādi viņi ir?

Viņi ir jauni cilvēki ar labu izglītību, kādas agrāk nebija. Agrāk nāca cilvēki, kuri zīmēja jocīgus zīmējumus. Tagad viņi ir studējuši animāciju Latvijas Mākslas akadēmijas apakšnozarē Kustība, attēls, skaņa pie pasniedzējiem Ingas Prauliņas un Dzintara Krūmiņa, kuri paši ir piedalījušies šīs filmas veidošanā un savā ziņā ir sagatavojuši bāzi, no kuras ņemt cilvēkus. Viņiem tā bija iespēja iegūt pieredzi praktiskā darbā, līdz ar to bija abpusēji laimīgs gadījums.

Drīzumā uz ekrāniem iznāks vēl viena Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Edmunda Jansona (Rozes Stiebras bijušais audzēknis – I. A.) pilnmetrāžas animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.

Kādas ir šo mākslinieku ambīcijas?

Viņi gribētu un varētu uzņemt savas filmas, bet viņu vidū ir maz līderu, kas būtu gatavi un spējīgi organizēt darbu. Starp māksliniekiem parasti nav daudz tādu cilvēku. Viņi labprāt pakļaujas. Iespējams, tās ir nezināmas lietas, kas viņos vēl nav izpaudušās, jo šajā gadījumā tam nebija vietas. Tas bija ļoti intensīvs darbs, kad īsā periodā bija jāpaveic ļoti daudz, un to varēja izdarīt, vienīgi strādājot regulāri un sistemātiski. Domāju, ka viņiem būtu jāapvienojas vienā grupējumā. Vajadzētu kādu cilvēku, kurš to uzņemtos.

 

Pirmizrāde

Animācijas filma Saule brauca debesīs

No 16. novembra kinoteātros visā Latvijā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja