Ar Kultūras ministrijas atbalstu Latvijas simtgades programmas ietvaros Latvijas Leļļu teātris uzaicinājis vienu no Eiropas ietekmīgākajiem mūsdienu leļļu teātra pārstāvjiem, brazīliešu izcelsmes režisoru Dudu Paivu no Nīderlandes, veidot iestudējumu Latvijā. Duda Paiva, kurš pēdējā desmitgadē saņēmis vairāk nekā 25 starptautiskus apbalvojumus par savām starpdisciplināro mākslas formu izrādēm, radījis unikālu skatuves valodu, kurā apvienojis laikmetīgās dejas un leļļu teātra elementus. Viņa iestudējumi pieaugušo auditorijai ir vizuāli iespaidīgi, provocējoši un brīžam šokējoši un vienlaikus atklāj dziļi filozofisku un poētisku izvēlētās tematikas dimensiju – šādiem vārdiem Latvijas Leļļu teātris aicina uz savu jaunāko iestudējumu – Zelta zirgs.
Vecuma ierobežojumu "16 +" šoreiz tiešām ir vērts ņemt par pilnu, jo Dudas Paivas "nežēlības teātris" un nevainojamā skaņu partitūra liek noelsties ne vienam vien pieaugušajam. Izrautas un ap kaklu aptītas mēles, ar žļurkstošu skaņu saspiestas sirdis – ar šo leļļu nosacītības spēku un iedarbību nevar sacensties neviens Holivudas action filmas kadrs, piestūķēts ar miljoniem un grima mākslinieka pūliņiem. Bet tam pretī – trauslākās poēzijas un lirikas skaistums, kāds atkal jau nebūtu pa spēkam aktieriem vieniem pašiem, bez lellēm.
Par to, ko Duda Paiva īsti ir gribējis pateikt šajā izrādē, vēl ir jādomā, bet pati forma un Leļļu teātra aktieru spēja to tik prasmīgi īstenot valdzina jau šobrīd, pēc pirmizrādes noskatīšanās. Šis Zelta zirgs noteikti ir piemērots brīdis pārskatīt savu attieksmi pret leļļu teātra žanru. Kāds Latvijā labi pazīstams režisors pēc izrādes esot teicis – nemaz nevarēju iedomāties, ka ar lellēm kaut kas tāds iespējams…
Pirms runājam par Raiņa Zelta zirgu, daži ievadjautājumi. Vai atceraties savas iemīļotās rotaļlietas no bērnības laika Brazīlijā?
Bērnībā es brīvdienas pavadīju laukos. Mans vectētiņš bija laukstrādnieks. Ļoti daudz laika pavadīju ar saviem vecvecākiem lielā lauku saimniecībā. Tur bija daudz strādnieku, viens no viņiem bija dziednieks, un viņš man iedeva lelli.
Kā jums šķiet, vai ir kaut kas kopīgs tajā, kā bērns spēlējas, ar to, ko jūs darāt savā mākslā?
Noteikti. Tas, ko bērni dara, – viņi atdzīvina nedzīvu objektu. Iedod tam dzīvību. Viņi tam tic un rada sev sabiedrību. Bērni ir ļoti vientuļi, viņiem visu laiku vajag uzmanību. Manuprāt, lellēm ir tieši šī īpašība, ka mums tām visu laiku ir jādod dzīvība. Aktieriem lielākais izaicinājums ir nomirt uz skatuves. Lellei – dzīvot.
Kas, jūsuprāt, atšķir leļļu izrādes bērniem no pieaugušo auditorijai domātajām?
Galvenais ir kopīgs – ir jāskatās ar bērna acīm. Tas nekavējoties atdzīvina mūsu iekšējo bērnu. Atšķirība ir slāņos, kurus jūs vēlaties, lai publika uztver. Pieaugušajiem šos līmeņus varam padziļināt, pievienot sarežģītāku dramaturģiju. Var iet daudz dziļāk un runāt par ļoti smagām un nopietnām tēmām. Protams, arī ar bērniem mēs runājam par nāvi, vientulību, vardarbību, bet pieaugušajiem to var parādīt vēl mazliet skarbāk.
Es jums to vaicāju tāpēc, ka Latvijā joprojām ir problēma…
Es jūs uzreiz pārtraukšu, jo es sapratu jautājumu. Tā nav problēma tikai Latvijā. Arī daudzviet pasaulē leļļu teātri joprojām uztver kā tikai bērniem domātu. Pirms simtiem gadu lelles izklaidēja aristokrātiju, tās runāja par reliģiskām un politiskām tēmām. Tikai vēlāk tās sāka attiecināt vispirms uz bērnu pasauli, un arī šajā gadsimtā tā uzskata joprojām. Bet es domāju, ka nākotnē izdosies pierādīt leļļu teātra spēku tieši pieaugušajiem paredzētajās izrādēs. Es sāku tieši ar izrādēm pieaugušajiem un tikai tagad, pēc 13 karjeras gadiem, esmu sācis iestudēt arī izrādes bērniem.
Nīderlande ir pazīstama kā atvērta valsts dažādām avangarda idejām. Kāda šeit valda attieksme pret leļļu teātri pieaugušajiem? Jūsu kompānijai ir izdevies to ietekmēt?
Jā, noteikti. Lielā mērā. Ne tikai Nīderlandē, bet arī daudzviet citur mums ir izveidojusies ļoti lojāla publika, kas ar katru reizi aug. Leļļu teātrim arī starptautiskā arēnā dažādos festivālos ir izdevies iegūt sev plašāku telpu. Mēs ejam maziem soļiem, tomēr uz priekšu.
Kā jūs atradāt savus domubiedrus mākslā, lai izveidotu savu kompāniju? Vai jūs mākslā esat dvēseles radinieki?
Viņi visi ir dejotāji. Viņus visus vieno leļļu teātris. Mans teātris koncentrējas uz multidisciplinaritāti. Es uzskatu, ka es iestudēju teātri. Nē, mēs neesam dvēseles radinieki, drīzāk – rokgrupa. Cilvēki sanāk kopā un rada rokenrolu.
Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par savu unikālo tehniku – divi ķermeņi un viens prāts? Lelle, ja pareizi saprotu, aktierim ir piestiprināta pie jostasvietas?
Jā. Es veidoju horeogrāfiju diviem ķermeņiem, kuri tiek kontrolēti ar vienu prātu. Šī tehnika ir specifiska, jo es strādāju tikai ar porolona lellēm. Neizmantoju nevienu citu materiālu. Ar lelli vienmēr var izdarīt daudz vairāk nekā ar dzīvu aktieri – to var stiept, samīcīt, saraut gabalos, veidot nereālistiskas grimases, sagriezt uz pusēm un tā tālāk. Mēs to nekad nedarītu ar cilvēka ķermeni. Mēs pārnesam stāsta ideju uz lelli, izmantojot galējas emocijas.
Vai, veidojot šīs porolona lelles, jūs studējat arī cilvēka anatomiju, proporcijas, muskuļus, vai tās ir patvaļīgas mākslas radības?
Jā. Es arī pats mācu aktieriem un dejotājiem, kā izgatavot manas lelles. Izgatavojot lelli, jums ir ļoti labi jāizprot tās artikulācija. Personai, kas veido lelli, ir jābūt ļoti labai saitei ar savu ķermeni.
Kā mūsu aktieri tiek ar to galā? Viņiem ir šīs prasmes?
Jā, viņiem izdodas ļoti labi.
Viņi nav laikmetīgās dejas dejotāji.
Viņiem nav jābūt dejotājiem, bet ir jābūt ar dejojošu prātu. Ritmisku prātu. Leļļu teātris lielā mērā ir saistīts ar ritmu. Ja jums nav ritma izjūtas, jūs nevarat darboties leļļu teātrī.
Vai iestudēt tieši Raiņa Zelta zirgu bija teātra ideja? Tika apsvērti arī citi darbi?
Man šeit pirms gada bija meistardarbnīca (Laikmetīgā cirka dienās – red.), un tad Leļļu teātris mani ielūdza kaut ko iestudēt. Es vaicāju – vai jums ir kādi ieteikumi? Teātris teica, ka vēlas izrādi pieaugušajiem, kaut ko neparastu, – un kāpēc leļļu teātra versijā nepārvērst kādu nacionālās literatūras klasikas darbu?
Jūs šo Raiņa darbu varējāt izlasīt ar pilnīgi svaigu skatu, nezinot neko par kontekstu, interpretācijas stereotipiem un tradīcijām.
Pirmoreiz es lugu izlasīju kā balta lapa. Pēc tam uzzināju ļoti daudz konteksta, arī par Raiņa politiskajiem uzskatiem, cik aktīvs viņš bijis valsts politiskajos notikumos, par viņa sievu un to, cik Zelta zirgs Latvijas kultūrā ir kļuvis simbolisks darbs. Tomēr es uz Zelta zirgu skatīšos kā no baltas lapas. Es to izlasīju un ieraudzīju, iespējams, mazliet citādi, nekā latvieši ir ieraduši uztvert šo darbu. Manuprāt, tas rada svaigumu.
Kurš, lasot bez iepriekšējām zināšanām, jums šķita interesantākais varonis?
Fascinējoši man šķita kas cits – tas, kā Zelta zirgs apvieno dažādus Rietumu pasaku varoņus un motīvus. Piemēram, Saulcerītes tēls rada asociācijas ar Sniegbaltīti. Antiņš kā princis no Pelnrušķītes vai Sniegbaltītes. Melnā māte varētu būt rada Rietumu pasaku raganām. Man patīk, kā šīs asociācijas caurstaigā Raiņa Zelta zirgu. Es domāju, ka Rainis pārskatīja Sniegbaltīti, kas bija uzrakstīta jau simt gadu pirms viņa, un es tāpat pārskatīju viņa Zelta zirgu.
Kas, jūsuprāt, ir šī darba galvenais konflikts? Vai tā vairāk ir cilvēka iekšējā cīņa vai – sadursme ar pasauli?
Visvairāk mani iespaidoja tas, ka Rainis ir paņēmis it kā diezgan vecmodīgu pasaku formātu un ļoti smalkā veidā ielicis tajā jautājumus. Piemēram, kad Baltais tēvs pievērš Antiņa uzmanību – vai tiešām tavs mērķis ir tikai iegūt princesi? Ļoti smalki, niansēti jautājumi. Rainis ļoti elegantā veidā ir pievienojis jautājumus un atvērtu dialogu.
Ja pareizi saprotu, jūsu iestudējuma atslēga būs šaha spēle? Neprotu spēlēt šahu, vai izrādē varēšu ko saprast?
Nē, nē. Man bija garas sarunas ar dažādiem cilvēkiem, īpaši ar manu dramaturgu Matīsu [Gricmani], un mēs izlēmām, ka ietekmēsimies no šaha, bet nespēlēsim īstu šahu. Spēlējot bez stratēģijas, ir lielas iespējas zaudēt. Vai otrādi – ar intuīcijas palīdzību ir iespējams uzvarēt. Tas Zelta zirgā ir uzrakstīts ļoti skaisti un smalki. Kas notiek starp Antiņa ģimeni un nabadzīgajiem cilvēkiem un paralēlo aristokrātijas pasauli? Viņi visi satiekas viena mērķa vārdā – izglābt Saulcerīti. Bagātie un nabagie, stratēģi un emocionālie – visi iet uz vienu mērķi. Gluži kā šaha spēlē – baltie un melnie, aristokrātija un zirgi. Izveidoju 16 lelles un pārdalīju tās uz pusēm. Viņas skatās cita uz citu. Viena balta, otra – melna. Līdz tiekam līdz šaham un matam, mēs viņas visas likvidējam.
Antiņš ne mazākā mērā nav stratēģis. Vai, jūsuprāt, mūsdienās viņa kailā emocionalitāte un sirsnība tiek uzlūkota kā vērtība?
Nevainība, naivums – tas ir kaut kas nenovērtējams un mūžīgs, kaut kas ļoti vērtīgs.
Mūsdienu pragmatiskā veiksminieku sabiedrība nereti uzbrūk šiem sirdsšķīstajiem varoņiem, pārmet viņu melanholisko un maigo dabu.
Es Raiņa varoņus daudz nemainīju, tikai pārskatīju viņu idejas. Ja jūs man jautājat, vai mūsdienās ir O.K. būt nevainīgam un naivam, – atbilde ir iestudējumā. Tas ir pretrunīgi, cik cilvēkiem ir jābūt ļauniem, lai viņi paši netiktu ievainoti. Laimīgas beigas ir tikai mūsu sapņos. Zelta zirga realitāte nav tik laimīga kā lugas beigas. Mēs spēlējāmies ar šo ideju – mūsu sirds ilgas un ļoti atšķirīgā realitāte.
Latviešu klasiskajā literatūrā ir daudz Antiņam radniecīgu varoņu. Laiku pa laikam uzvirmo diskusija, vai viņi var būt par iedvesmas avotu un vai skolēniem nevajadzētu piedāvāt drosmīgākus un aktīvākus varoņus.
Uzskatu, ka tā ir vērtīga ideja – būt drosmīgākiem. Bet, kad es redzu statistiku, cik daudz sieviešu mūsdienās joprojām piekauj viņu vīri – ne tikai Eiropā, bet arī Dienvidāfrikā, Amerikā u. c. –, secinu, ka mēs ejam atpakaļ uz mačo sabiedrību. Sadzīves vardarbība pret sievietēm atkal pieaug. Gribēju uzsvērt, ka it kā uzskatām, ka ejam uz priekšu, bet patiesībā daudzās valstīs ejam atpakaļ. Jā, mums ir jābūt drosmīgiem. Bet kas tagad notiek?! Mums ir jāatver acis un tas jāierauga. Es pret Saulcerīti izturos nevis kā pret Latvijas simbolu, bet kā pret sievieti. Viņa daudzus gadus ir gulējusi zārkā bez saules gaismas, traumēta, un tēvs liek viņai precēties ar kādu, kuru viņa nemīl. Lūk, mēs atkal esam atpakaļ tajā pašā situācijā! Viņu es absolūti esmu mainījis – es nepadarīju Saulcerīti drosmīgu, es viņu padarīju cilvēcīgu. Skumji, bet patiesi.
Kā jūs interpretējat Melno māti?
Ideja ir tāda – jo vairāk asaru viņa savāc no cilvēkiem, jo stiprāka kļūst. Viņa nozīmē dzīves apstākļus. Baltais tēvs ir brīvais gars. Nav brīnums, ka Rainis viņam ir devis daudzas formas. Viņš transformējas par daudz ko. Tikai ar lellēm jūs to varat parādīt. Tas ir skaistākais, strādājot ar lelli. Ir iespējams portretēt tik neparastu personāžu kā Raiņa Balto tēvu.
Jūsu feisbuka profilā lasīju, ka jūsu kompānija nupat kā ir saņēmusi balvu prestižajā Toruņas festivālā Polijā? Pastāstiet, lūdzu, īsi par to.
Es to veidoju Poznaņas Animācijas teātrim. Tā bija bērnu izrāde, balstīta uz slāvu pasaku motīviem. Lai arī domāts bērniem, tas bija pretrunīgs iestudējums. Visi varoņi ir kaili. Kailā ķermenī atklājas pasaku varoņu šķīstība. Tajā nav nekā divdomīga. Bet Polijā daži konservatīvi cilvēki ieraudzīja foto un sacēla traci – kailas lelles?! Slāvu pasakas? Mēs to boikotēsim! Daži vecāki pievienojās un protestēja skolās, kas bija nopirkušas šo izrādi. Bet izrāde ir ļoti skaista un tīra. Ir skumji, ka cilvēkiem ir tik daudz aizspriedumu un naida. Netiek dota iespēja iepazīt lietas labāk. Cilvēki ierodas jau ar gatavu, "pabeigtu" prātu. Tas notiek arī Latvijā. Preses konferencē man uzbruka kāda žurnāliste. No sākuma es domāju, ka tas ir joks. Bet viņas pārmetumi kļuva aizvien agresīvāki. Es biju satriekts. Atcerēsimies, kāpēc es esmu šeit. Mans kā mākslinieka pienākums vispirms ir jautāt par lietām, nevis jūs izklaidēt. Tas ir jautājums par vārda un mākslinieka brīvību. Jautājums par manu radošumu, kas nepieder ne man, ne jums. Svinēsim to, kas mums katram sanāk vislabāk, ieklausīsimies cits citā un dosim telpu dialogam.