Kurš atrada Dēblīnu - tu pati vai izdevniecība?
Dēblīnu "atradu" es pati, un pie Berlīnes, Aleksandra laukuma mani aizveda vairāki sagadījušies apstākļi. Neba nu mēs visu laiku domājam, kas no pasaules literatūras pīlāriem vēl nav iztulkots latviešu valodā - un tomēr. Eiropas Tulkotāju kolēģijas bibliotēkā iekrita acīs daudzvalodu Berlīne, Aleksandra laukums - tad arī apķēros, ka pie mums šis unikālais romāns vēl nav nedz tulkots, nedz apjēgts. Aizpērn, Frankfurtes grāmatu tirgū tiekoties ar S. Fišera apgāda licenču daļas pārstāvi, viņa man ieteica vai, sacīsim, atgādināja par Berlīnes esamību. Pērn Vācijā iznāca apjomīga Dēblīna biogrāfija un viņam veltīts rakstu krājums, un tie abi – tikpat nejauši, kā dzīvē gadās visas svarīgās lietas - nonāca manās rokās. Nu, lūk. Tad ieteicu šo darbu apgādam Zvaigzne, un ideja bez vārda runas tika pieņemta, pilnībā izprotot šā romāna nozīmi Eiropas kultūras kontekstā. Piebildīšu, ka man kā tulkotājai tas bija viens no tiem izaicinājumiem, kuri dāvā ilūziju, ka dzīve nav nodzīvota veltīgi.
Grāmatas titullapā rakstīts, ka pati esi sava tulkojuma redaktore. Vai jūties tik droša, ja reiz tev nevajag kādu, kas caurskata tekstu pēc tevis?
Par saviem tulkojumiem es nekad nejūtos tik droša, lai neilgotos pēc redaktora, kas ar iejūtību pret autoru izskatītu manu tulkojumu. Nedrošība ir mūžīga, uzbrūk pirms katra darba un pēc katra darba pabeigšanas, jo nekas nekad nav pilnīgs. "Tulkotājas redakcijā" – tas skan vīzdegunīgi, bet atspoguļo tikai tirgus realitāti, nevis manu nostāju. Un es neesmu vienīgā, kurai jāpaliek "savā redakcijā". Visiem krietnajiem redaktoriem, kuru veikums allaž klusi eksistē aiz kulisēm, ir pārāk daudz darba, rediģējot tos, kuri par savu tulkojumu kvalitāti jūtas simtprocentīgi droši.
Vai vari nosaukt kādus galvenos stūrakmeņus vai varbūt vadmotīvus, kas gadu laikā veidojuši tavu literāro gaumi, tulkojamo darbu izvēles? Un kas no pasaules vai varbūt pašmāju literatūras tev ir aktuāls pašreiz?
Stūrakmeņi vai grāmatas, kas veidojušas un mainījušas manu pasauli, dzīves gaitā bijušas dažādas un katrā laikposmā, protams, citas. Skolas gados varens pārdzīvojums bija, piemēram, Viktora Igo darbu lasīšana un "kaut kas pilnīgi cits", kā teiktu Monty Python - Selindžera Uz kraujas rudzu laukā. No vēlākiem gadiem īpaši pieminēt gribas Hermaņa Heses Stepes vilku, Markesa Simt vientulības gadus, Patrika Vaita Vivisektoru, Heinrihu Bellu, Gintera Grasa Skārda bungas. Un atceros, cik pamatīgi 70. gadu beigās mani satricināja Aleksandra Zinovjeva Zijajuščije visoti, samizdatā paņemta lasīšanai uz vienu nakti.
Pašlaik visaktuālākais man ir tas, ko tulkoju - Šveices rakstnieka Paskāla Mersjē romāns Nakts vilciens uz Lisabonu, laba un noslēpumaina grāmata ar īpašu noskaņu. Pašmāju literatūrai mazliet palieku iepakaļ laika trūkuma dēļ, taču no tā, kas lasīts pēdējā laikā, mani ir sajūsminājis Ingas Ābeles Paisums.
Berlīne. Aleksandra laukums manā uztverē ir kā meistarīgi sašūts lupatu deķis, kur savijas visdažādākās situācijas, vides, noskaņas, kam pa vidu kā tāda vīle līkumo galvenā varoņa Franca liktenis. Kas bija grūtākais, visu to raibumu tulkojot? Un kas sagādāja vislielāko gandarījumu?
Grūtākais, protams, bija atrast vai uzminēt leksiku, kāda varētu būt izmantota lielpilsētā 20. gadu nogalē, izturēt stilu - un arī censties atdarināt žargona, ziņģu un cietuma balāžu stilu. Tāpat arī – saglabāt Dēblīna valodas savdabīgo ritumu visa romāna garumā. Vislielākais gandarījums ir brīžos, kad liekas - šis darbs ir saglabājis Dēblīna balsi un atradis savus lasītājus Latvijā.
Francs Bīberkopfs romāna gaitā izdzīvo neskaitāmas pārvērtības, pārbaudījumus uniznāk no tiem mainījies. Vai šī grāmata un darbs ar to kaut kādā veidā izmainīja arī tevi?
Diez vai nu izmainīja. Toties krietni bagātināja tulkošanas pieredzi un deva vielu pārdomām par to, cik cilvēks ir un paliek viens.
Jau ilgāku laiku esmu novērojusi, ka uz tevis tulkotajām grāmatām izdevējs vienmēr liek arī tavu vārdu, gluži kā zīmolu, kas īsti nav parasta lieta grāmatu izdošanas praksē. Vai tas nozīmē, ka pilnībā vari izvēlēties tulkojamos darbus, ņemot tikai labākos, vai tomēr ir jāņem arī tā sauktie "maizes darbi"?
Jā, darbus lielākoties izvēlos pati; retu reizi gadās kaut kas tāds, kam sirds īsti nestāv klāt. Likt manu vārdu uz vāka - tā ir izdevēja izvēle.
Vai tulkotājiem gadās brīži, kad termiņi spiež, bet nekādi "netulkojas"? Kā tu tiec tiem pāri?
Ja netulkojas, tad netulkojas. Ar sevis piespiešanu reti top līdzēts. Ja neesi iekšā teksta "plūdumā" - piespiešana nelīdz, tu nevari tajā ienirt ar varu. Vajag ar mīlestību, haha. Un, kad esi pilnībā iekšā autora tekstā, teksts pats tevi sauc un vilina atpakaļ pie sevis.
Kas tevi spēj iztraucēt, kad esi ienirusi? Kā tu uz to reaģē?
Telefona zvans. Ienīstu telefonu. Tas tiešām var iznīcināt apaļu teikumu, kurš nupat iezaigojies prātā. Ir bijuši gadījumi, kad tas pazūd uz neatgriešanos. Ir cits, bet tas - pazudušais - nepārnāk. Reaģēju ar dusmām. Strādāju vienatnē, tāpēc varu izlamāties skaļi un no sirds, kad klausule nolikta. Nu, un tad eju pie teksta... mīļais tekst, nāc atpakaļ. Vajag vienatni.
Vienatne ir pamatīga greznība. Kā tu vari sev tādu nodrošināt? Un, lūdzu, pastāsti par savu tulkotājas ikdienu.
Vienatne tulkošanai nav iemantojama uzreiz - tāpat kā iespēja izvēlēties tulkojamos darbus un pat darbu nodošanas termiņus. Visa mana dzīve ir bijusi veltīta tulkošanai, un tad, solīti pa solītim, kādā brīdī esmu iemantojusi darbam nepieciešamo vidi, noskaņu, noteikumus. Kad esi "mazs un priecīgs", tu tulko visu, ko tev piedāvā - un tas ir saprotams, tev ir tik daudz jāmācās! Jāmācās, protams, ir līdz mūža galam. Bet, kad esi vecs un nīgrs, tu esi... kaut kā tā... beidzot atradis tos apstākļus, kas tev nepieciešami, lai tu strādātu vislabāk - jo tikai vislabākais, ko tu spēj, dod tev gandarījumu. Ikdiena? Pamosties (tas ir ilgi). Iedzert kafiju, paskatīties pa logu. Aiziet pēc pasta, nevērt vaļā aploksnes, kuras nemodina uzticību. Un tad iet pie atvērtās grāmatas. Izlasīt to, kas iztulkots vakar. Paskatīties pa logu. Atvēzēties teikuma pirmajam burtam. Just, vai "aizies". Ja aizies - nopriecāties un strādāt. Ik pa brīdim pacelt acis uz bildēm, kas visriņķī - man ļoti vajag bildes.
Sarunās un intervijās ar tulkotājiem esmu piefiksējusi, ka tekstos ierakušies un būtībā ļoti savrupie tulkotāji tomēr veido tādu kā kopienu, savējo bariņus, kas kopīgi izklaidējas, kontaktējas savā starpā sociālajos portālos u.tml. Vai arī tu piederi pie kāda bariņa, un kā jūs pavadāt laiku?
Par laimi, man tiešām ir bariņš, kas sastāv no diviem cilvēkiem - Daces Meieres un Maimas Grīnbergas. Laiku mēs pavadām, plūcot matus par tulkošanas problēmām, pieturot cita citu pie elkoņa, apmainoties ar informāciju - kur var atrast neeksistējošu jūras zvēru nosaukumus un kā rīkoties ar autora murgiem, un kā izrunāt uzvārdus portugāliski - vai arī sanākam kopā uz kādu burvīgu koncertu, vai savā kopīgajā
dzimšanas dienā (16. un 17. aprīlī) vai Ziemassvētkos ēdam kaut ko garšīgu un dzeram vīnu. Manuprāt, tas vienai dzīvei ir ļoti daudz. Liela dāvana.
Tulkojamie autori bieži mēdz samurgot?
Un kā vēl. Viņiem pieder brīvība murgot, radīt, trakot, jokoties, stāstīt savus stāstus, kādi nu kuram tie ir, bet mēs, tulkotāji, esam tikai atbalss. Labākajā gadījumā - godīga atbalss, kurai sirdsapziņa liek iegūt tikpat paplašinātu apziņu, pie kādas ar sev izdevīgiem līdzekļiem ticis autors.
Kā palikt tikai par autora atbalsi, nejaucoties tekstā un nekļūstot par līdzautoru? Jo pieļauju, ka kārdinājums "uzlabot" autoru dažubrīd varētu būt ļoti liels.
Atkārtošos, teikdama: latvietim ir jālasa autors, nevis tulkotājs. Pats sev pa nagiem, pa nagiem, tiklīdz gribas uzlabot. Autors ir jānodod no vienas valodas otrai tāds, kāds viņš ir, ne daiļāks un ne neglītāks. Man nav tiesību dziedāt līdzi un taisīt duetu no tā, kas pēc definīcijas ir solo. Rūpīgi ievērot savas atbalss (turklāt PRECĪZAS atbalss) robežas palīdz mīlestība pret šo krustvārdu darbu, pietāte pret cita rakstīto vārdu un, zini ko, arī aktiera dotības.
Vai labs rakstnieks var kļūt par labu tulkotāju? Un otrādi?
Manuprāt, rakstnieks nevar kļūt par labu tulkotāju un vispār par tulkotāju, jo ir pieradis radīt pats. Viņam trūkst pazemības. Labiem tulkotājiem pazemība ir, tāpēc viņi neraksta - jo ir tulkojuši tik daudz lielisku darbu. Ko tur vēl sacīt? Viss jau pateikts.
Un pēdējais tradicionāli noslēdzošais jautājums – ko pašreiz tulko un kas jau no iztulkotā gaida publikāciju?
Tulkoju šveicieša Paskāla Mersjē romānu Nakts vilciens uz Lisabonu - augsta, tīra, skaista, smeldzīga, laba literatūra. Publikāciju gaida Natašas Dragničas romāns Ik dienu, ik stundu.