Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Svētdiena, 17. novembris
Uga, Hugo, Uģis

Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani

"Vienpersoniski nodibināju kārtējo vēstures izpētes komisiju," pirms Baltā helikoptera pirmizrādes saka Alvis Hermanis, pirmoreiz arī lugas autors. Pētījumi noveduši vismaz pie 17 versijām, kāpēc pāvests Benedikts XVI 2013. gadā tik mīklaini atkāpās no amata.

Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē 21. novembrī pirmizrādi piedzīvos Alvja Hermaņa veidotā izrāde Baltais helikopters. Izrādes sižets balstīts patiesos notikumos un stāsta par iepriekšējā katoļu baznīcas pāvesta Benedikta XVI noslēpumaino atkāpšanos no amata. Oficiālā atkāpšanās versija par veselības problēmām ne visiem šķiet pārliecinoša. Astoņi gadi, kurus Racingers pavadīja pāvesta krēslā (no 2005. līdz 2013. gadam), sakrita ar visiem tiem jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija tika konfrontēta XXI gadsimta sākumā un uz kuriem atbildes joprojām nav atrastas. Lomās – Mihails Barišņikovs, Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne. Izrāde pamatā notiek angļu valodā (daļēji itāļu, poļu un latīņu valodā) ar simultāno tulkojumu latviešu un krievu valodā.

Milvoki Mākslas muzejs 2013. gadā izstādīja mākslinieka Niki Džonsona mākslas darbu – sociālkritisku komentāru – Benedikta XVI portretu, kas veidots no 17 000 prezervatīvu. Katoļu pāvests ir nonācis arī uz satīras žurnāla vāka kā karikatūra. Režisors Alvis Hermanis uzsver, ka ir gājis citu – cieņas – ceļu, izturoties pret Benediktu XVI kā akadēmiski skolotu, dziļu un vērīgu domātāju.

Mēs runājam brīdī, kad teātrī vienlaikus notiek divas tavas iepriekšējās izrādes – Kalpa zēna vasara un Vēstures izpētes komisija, kurai Spēlmaņu nakts ārzemju ekspertu žūrija nule kā piešķīrusi savu speciālbalvu. Kā un kur tu sevī rodi vietu jaunai izrādei?

Es esmu no tiem režisoriem, kas pēc pirmizrādes pasaka – viss, čau. Savādāk nevar apvienot.

Vai turpini izrādes mazliet pieskatīt? Kādreiz, aktieriem nezinot, ielavīties tumsā zālē un paskatīties?

Mums ir tā, ka viens otru uzpasē. Es iejaucos tikai tad, ja ir iemesls. Jaunais Rīgas teātris no visiem citiem man zināmiem teātriem, kuros arī es esmu strādājis, atšķiras ar to, ka aktieriem mūsu teātrī ir tiesības un viņi ir raduši cits citu arī kritizēt un atklāti apspriest problēmas. Citos teātros tas pat pieder pie ētikas, ka nekad nedrīksti partnerim neko teikt. Mūsu teātrī no sākta gala tieši tā ir normāli, ka aktieri cits citu drīkst arī atklāti kritizēt un analizēt otra darbu. Bet nezinu, vai tas var interesēt skatītāju.

Es domāju, ka KDi lasītāju/skatītāju tas pilnīgi noteikti interesē. Par Balto helikopteru. Kurā brīdī saprati, ka te ir aizmetnis jaunai izrādei, – vai tad, kad izlasīji ziņu, ka pirmoreiz 600 gadu laikā pāvests ir atkāpies no sava amata, vai tad, kad sekoja nākamā ziņa – "šis stāsts ir sagudrots no alfa līdz omega", kā rakstīja Catholic News Agency?

Visas trīs manas nākamās pirmizrādes – Baltais helikopters, Bītlu jaunais albums un Svaigās asinis…

…ir triptihs?

Ne gluži triptihs, bet manā galvā tas ir gandrīz viens un tas pats. Dažādos veidos. Varbūt arī tāpēc, ka visas trīs mēģinu paralēli. Manā galvā tās ir gandrīz par vienu un to pašu – par pārejas laiku, kurā tagad dzīvojam. Vakar (9. novembrī – U. A.) pilnīgi nejauši visu dienu veltīju, lai izlasītu Jurim Podniekam veltītu grāmatu. Pilnīgi brīnišķīga grāmata, kuru jau pirms desmit gadiem ir uzrakstījusi Tatjana Fasta. Cita starpā paskatījos arī viņa filmas. Piemēram, lielo filmu Mēs, ko viņš kopā ar angļiem taisīja par PSRS sabrukumu.

Jā, tā ir satriecoša.

Nu, lūk. Man ienāca prātā, ka Podnieks ļoti burtiskā veidā bija režisors, kura uzdevums bija reģistrēt pārejas laiku. Viņa gadījumā tas bija ļoti koncentrētā un dramatiskā veidā. Filmām piemīt biblisks patoss. Kaut kas radniecisks un līdzīgs ir tam, kā es izjūtu šo laiku. Tas arī ir pārejas laiks. Viena vecā pasaule atvadās, un pamazām iestājas kaut kāda nesaprotama jaunā pasaule. Tas vienos visas trīs izrādes.

Pēc kārtas. Par pāvestu. Protams, hronoloģiski pirmais, kas pievērsa manu uzmanību, bija sensacionālais fakts un ļoti nepārliecinošais oficiālais skaidrojums, ka viss notiek veselības stāvokļa dēļ. Visi atceramies iepriekšējo pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš vadīja katoļu baznīcu, kad jau bija saliecies trijos līkumos. Katoļu baznīca ir skaitliski lielākā organizētā institūcija, gandrīz pusotra miljarda cilvēku. Skaidrs, ja pāvests dzīves laikā var atkāpties, tiek pārkāpti daudzi viņu iekšējie noteikumi. Postenis kļūst par politisku posteni, par intrigu objektu. Es biju viens no tiem, kuram tas viss izskatījās ļoti aizdomīgi. Sapratu, ka tas ir ļoti noslēpumains gadījums, ka pati baznīca šo noslēpumu sargā un glabā, kā vien var. Vienpersoniski nodibināju kārtējo vēstures izpētes komisiju un sāku par to interesēties. Uzreiz jāpasaka, ka pats neesmu katolis. Nāku daļēji no katoļu ģimenes, mana mamma ir poliete, un mammas radi gan ir katoļi. Līdz ar to es esmu lajs, ārpusnieks. Tas mani netraucēja pašam veikt savu izmeklēšanu. Izlasīju, ko vien varēju. Tikos arī ar daudziem cilvēkiem, kas par šo tēmu varētu zināt daudz vairāk.

Kā tu sāki pētīt? Internets ir diezgan traks informācijas ķīselis. Piemēram, kad angļu valodā iegūglēju "baltais helikopters" un "pāvests", pirmais jautājums izbira – vai pāvests valkā Gucci kurpes. Kādu izpētes ceļu gāji tu?

Jā, guglam un Vikipēdijai mēs arī veltām atsevišķu daļu – cik ticami ir šie avoti. Šī tēma arī lugā tiek apskatīta. Lasīju visu, ko vien varēju izlasīt, un runājos ar cilvēkiem, arī ar augsti stāvošiem priesteriem, arī ar tādiem, kas Racingera laikā ir bijuši Vatikānā.

Kā tu viņiem piekļuvi? Palīdzēja tavi starptautiskie sakari un atpazīstamība?

Daļēji palīdzēja tas, ka diezgan daudz esmu strādājis Itālijā. Kad pirms dažiem gadiem Itālijas prezidents man piešķīra itāļu "trīszvaigžņu ordeni", tas man palīdzēja runāt ar cilvēkiem, kas dažādos laikos ir bijuši Itālijas prezidenta vēstnieki Vatikānā. Bet, protams, tas noslēpums tiek ļoti, ļoti nopietni glabāts. Ārkārtīgi interesanti bija tas, ka atklāju – ir vismaz kādas 17 versijas un visas ir ārkārtīgi interesantas.

Bet patiesība ir tikai viena?

Varbūt tā ir dažādu iemeslu kombinācija. Svarīgi – sapratu, ka visas daudzās iespējamās versijas vieno tas, ka tās ir tieši tās pašas problēmas, kuras šobrīd kā sniegs ir uzkritušas virsū visai mūsu civilizācijai. Vienā vārdā to varētu saukt par globālisma sekām un blakusparādībām. Līdz ar to tas vairs nav stāsts par atsevišķu gadījumu Vatikāna iekšpusē. Stāsts ir par mūsu pasaules stāvokli šobrīd. Tas ir daudz universālāks – par cilvēku pašā vecumā, kad tiek izdarīts kaut kāds dzīves kopsavilkums, rezumē. Tie ir jautājumi, uz kuriem droši vien katram cilvēkam vecumā būs jāatbild. Piemērs. Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu. Domāju, ka tas attiecas uz pilnīgi mums visiem, ka jaunībā mēs esam revolucionāri, bet uz vecumu pasauli gribam kaut kā harmonizēt.

Vai no minētajām 17 versijām tu varētu atlasīt kādas trīs sev pieņemamākās, kuras piedāvāt arī KDi lasītājam?

Nekādā gadījumā es to tagad nestāstīšu intervijā! Par to ir luga.

Labi, jautāšu citādi. Vai skatītājs, noskatoties izrādi, iegūs citu atbildi nekā sākotnēji izplatīto falšo versiju?

Skatītājs drīzāk iegūs kontekstu un bildi. Būsim atklāti – modernajā pasaulē valda karojošais ateisms. Primitīvi un ļoti vienkāršoti apskata, skaidro un redz baznīcas un jebkādas reliģijas problemātiku. Žēl. Vēlreiz atkārtoju – es pats neesmu piederīgs baznīcai, bet mani kā domājošu cilvēku tomēr aizvaino tas, cik primitīvā un tendenciozā veidā ateisti, īpaši medijos, mūsdienās pasniedz reliģiju. Mediji pēdējās desmitgadēs visā pasaulē ir ļoti galēji un kreisi noskaņoti, un viņi jebkuru reliģisko tēmu vai nu nespēj saprast, vai – cenšas trivializēt un pasniegt ļoti necienīgi. Žēl, ka tā. Nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks.

Interviju grāmata Pasaules gaisma ar vācu žurnālistu Pēteru Zēvaldu to pilnā mērā apliecina. Pāvests stāsta, ka viņam bijis svarīgi paņemt līdzi uz Vatikānu savu darba kabinetu ar savu pirmo 1954. gadā pirkto rakstāmgaldu. Interesanti, ka Benedikts XVI 600 gadu laikā ir arī pirmais pāvests, kurš sniedzis interviju dzīvā sarunā. Jānis Pāvils II savas atbildes itāļu žurnālistam iesniedzis rakstiski. Vai šo grāmatu arī izmantoji savā lugā?

Abas. Viņam ir divas. Viena pirms ievēlēšanas, otra – pēc atkāpšanās. Lai cik tas kolosāli skanētu, ka tā ir mana luga, īstenībā lielākā daļa domu un teikumu, ko saka Racingers, ir citāti, ko viņš ir teicis dažādos citos kontekstos. Bet es, protams, esmu safabricējis šo situāciju, ka tā ir pēdējā diena pirms atkāpšanās, kuru viņš pavada kopā ar vēl diviem cilvēkiem, kuriem arī ir konkrēti prototipi. Kaspara Znotiņa prototips ir reāls cilvēks – arhibīskaps Georgs Gensveins, kurš bija Benedikta XVI palīgs, sekretārs un sabiedrisko attiecību pārstāvis. Guna Zariņa ir mūķene – māsa Tabiana, kura rūpējās par viņu. Arī viņai ir prototips – poļu mūķene, kas bija tuvākais cilvēks Jānim Pāvilam II. Tā ir mana fikcija, ka pieliku viņu klāt Benediktam.

Man, piemēram, ir daudz draugu, kuri ir izglītoti, moderni cilvēki, kuri pieder pie karojošu ateistu nometnes, bet mani vienmēr pārsteidz, cik viņi primitīvi uzbrūk reliģijai. Manuprāt, katrs cilvēks no Bībeles paņem to, ko viņš ir spējīgs no tās paņemt. Pēc savas saprašanas. Cik tālu tu vari aizsniegt, to atvilktnīti arī atver. Vecmāmiņas, kas iet uz baznīcu katru svētdienu, atver savu atvilktnīti. Piemēram, mana vecāmamma, kuru es vēl atceros. Kad Jānis Pāvils II apmeklēja Rīgu, ejot ārā no baznīcas, tajā pūlī gadījās arī mana vecmāmiņa. Viņai paveicās, ka viņš pienāca klāt un uzlika arī viņai roku uz galvas. Vecmāmiņa atnāca mājās un teica – viss, tagad viņa var mirt, viņa ir laimīga. Viņa no baznīcas ņēma kaut ko vienu. Bet es runāju par baznīcu arī ar ļoti, ļoti intelektuāliem cilvēkiem, kas arī ir katoļi. Viņi ar baznīcu komunicē pilnīgi citā līmenī. Attiecības ar Dievu – tā ir tik ļoti individuāla un intīma lieta. Tur katram ir savs saziņas tunelis. Vismazāk es gribētu nodarboties ar sludināšanu, bet, bez šaubām, no jautājuma par attiecībām ar Dievu šoreiz nekādi nevar izsprukt. Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi.

Bijušais pāvests šogad aprīlī Vācijas katoļu laikrakstā Klerusblatt vēstulē seksuālo vardarbību pret bērniem saista ar 60. gadu seksa revolūciju un brīvību.

Es, protams, lasīju šo viņa vēstuli. Nevis pārstāstu, bet pašu vēstuli. Tā atkal tika ļoti nepareizi interpretēta. Šajā konkrētajā vēstulē viņš runā par to, ka 60. gadi mainīja ne tikai visas Rietumu sabiedrības spēles noteikumus, bet ļoti mainīja arī iekšējos katoļu baznīcas noteikumus. Ja nu reiz sākam runāt par pedofilijas tēmu. Pateicoties mūsdienu medijiem, katoļu baznīca asociējas tikai ar šo tēmu, kas ir absolūta propaganda un ļoti tendenciozs veids, kā skatīties uz katoļu baznīcu. Vēlreiz saku – es neesmu katolis, bet, kad toreiz Francisks ciemojās Rīgā un neilgi pirms tam uzraka gadījumu par vienu Latvijas priesteri, visas panorāmas, visas latviešu avīzes, visi portāli rakstīja tikai par to. Esmu pārliecināts, ka tas nebija nejauši. Man ir sava versija, kura latviešu partija to inspirēja un pedalizēja. Atgriežoties pie Racingera vēstules – viņš raksta, ka līdz 60. gadiem iekšējās baznīcas noteikumi bija daudz stingrāki un arī sodi par seksuālas dabas jautājumiem bija daudz smagāki, un tā lieta tika kontrolēta daudz ciešāk. 60. gados skrūves kļuva vaļīgākas ne tikai visā pārējā sabiedrībā. Kā zinām, līdz 60. gadiem laicīgajā sabiedrībā tikai aktrises skaitījās maukas un kurtizānes. No 60. gadu beigām, kad iestājās seksuālā revolūcija un katrai otrajai sievietei bija mīļākie, – tad viss atkal kļuva ļoti relatīvs. Tādā pašā veidā viņš skaidro traģēdiju ar pedofiliju. Baznīca kļuva daudz iecietīgāka un paviršāka un skatījās caur pirkstiem. Šī viņa vēstule ir jāsaprot šādā veidā.

Vai tu esi redzējis Nanno Moreti filmu Mums ir pāvests?

Es visu esmu redzējis šajā sakarā. Mēs arī zinām, ka nedēļu pēc mums Netfliksā būs pirmizrāde citai filmai par Benediktu, kura balstīta citā lugā, kurā ir Holivudas ideoloģijai patīkama un viegli sagremojama interpretācija (atsaucas uz Fernandu Meirelisa filmu Pāvests ar Entoniju Hopkinsu Benedikta XVI lomā un Džonatanu Praisu – pāvesta Franciska lomā – U. A.). Filmā Benedikts ir vienkārši kaut kāds vecs marasmātiķis, kuru nomaina brīnišķīgais, liberālais, revolucionārais jaunais pāvests. Tie atkal ir kārtējie makaroni, ko karināt parastajiem cilvēkiem uz ausīm. Patiesība ir ļoti savādāka. Bet Holivudai, protams, ir savi uzdevumi.

Pievērsīsimies beidzot tavas izrādes matērijai – Mihailam Barišņikovam un diviem izciliem Jaunā Rīgas teātra aktieriem Gunai Zariņai un Kasparam Znotiņam. Šī ir tava otrā sadarbība ar Barišņikovu. Josifs Brodskis bija viņa tuvs draugs, un viņam izrāde bija personīgi emocionāli svarīga. Kā tu viņi ieintriģēji šajā tēmā?

Mēs atradāmies viesizrādēs Venēcijā. Spēlējām Brodski/Barišņikovu. Vienkārši vienojāmies, ka ļoti gribētos uztaisīt kaut ko vēl kopā. Un tad es viņam teicu, ka man ir viena tēma, kas mani jau kādu laiku interesē, ko es jau neatkarīgi gatavoju. Viņš "pavilkās", ieinteresējās. Visiem izrādē iesaistītajiem – aktieriem, man, mums visiem – ir ļoti dažādi uzskati par pasaules uzbūvi. Mums ir dažādas vērtības, dažādi politiskie uzskati. Es domāju, ka katrs dalībnieks šajā izrādē risina kādus savus personīgos uzdevumus, kuri, visticamāk, nav vieni un tie paši. Es par to esmu diezgan pārliecināts. Tas ir tik labi, tāpēc ka esmu noguris no mākslas, kas nodarbojas ar politisko aktīvismu, kur mākslas darba uzdevums ir dot kādu politisku vēstījumu, kas būtībā ir tā pati propaganda. Kad aiztiek šādas tēmas, piemēram, tagad mums ir izrāde par čekistiem, ir svarīgi saglabāt ambivalenci, lai arī skatītājam, skatoties izrādi, būtu iespēja izdarīt savas izvēles, ka viņam netiek uzbrukts ar vienu vēstījumu.

Pastāsti, lūdzu, par pārējām divām izrādēm, kurās, kā sākumā teici, arī risini pārejas laika tēmu.

Pārējās divas izrādes ir Bītlu jaunais albums un Svaigās asinis, kurās piedalīsies mūsu jaunieši – 2. kursa studenti. Sākumā runāju par pārejas laika teātri, bet te ir mēģinājums skatīties nevis uz pagātni, bet nākotni. Abu izrāžu tematika ir modernās tehnoloģijas. Arī tur mēs paši kopā konstruējam tekstus. Tas man pašam ir atklājums, kas mani vienu dienu pārsteidza, – ka esam pieraduši domāt, ka moderno tehnoloģiju realitāte, kas tagad ir iestājusies, ir jauno cilvēku pasaule. Bet īstenībā visu šo jauno, moderno tehnoloģiju realitāti ir radījuši cilvēki, kuriem pašlaik ir plus/mīnus 70 gadu. Cilvēki, kuru fantāzija iedarbināja šo jauno realitāti, – viņi īstenībā ir mūsu studentu vectētiņi. Ja Stīvs Džobss būtu dzīvs, viņam tagad būtu apmēram 70 gadu. Līdz ar to jaunie cilvēki mūsdienās ir nevis šīs jaunās realitātes radītāji, bet jau tās blakusprodukti. Piemēram, mūsu studenti savos 20 gados ir pirmā paaudze, kas jau no bērnības dzīvo šajos ekrānos. Tā piedzima jaunās realitātes iekšpusē. Viņiem vairs pat nav iespējas uz atsvešinātu un distancētu skatu uz šo situāciju. Viņi jau ir daļa no šo moderno tehnoloģiju realitātes, ko ir radījuši viņu vectēvi. Pirmās izrādes Bītlu jaunais albums ideja ir par biorobotu. Mēs konstruējam situāciju tuvā nākotnē, kad mazumtirdzniecībā varēs nopirkt cilvēku – robotu, kurš visos iespējamos veidos imitēs cilvēku – gan vizuāli, gan arī varēs izpildīt visas cilvēka funkcijas. Arī dzīvie jaunie cilvēki jau kaut kādā ziņā ir bioroboti. Īlons Masks ir viens no retajiem, kurš ceļ trauksmi, ka nekontrolēts mākslīgais intelekts var radīt postu un pilnīgi neaprēķināmas sekas. Ja Masks aicina steidzīgi radīt implantu, kas cilvēkiem palīdzētu konkurēt ar mākslīgo intelektu, tad kaut kādā ziņā tas jau ir sācies. Mums nav vēl nekas implantēts burtiskā nozīmē, bet mēs jau tagad zinām, ka cilvēks bez telefona un interneta jūtas kā puscilvēks. Viņš nejūtas pilnvērtīgs.

Gadsimtu mijā tev arī bija izrāde, kas fiksēja pārmaiņu laika noskaņas, – Tranzīts 2000. Kā ar laika distanci atceries šo izrādi? Pagājis tikai 19 gadu, un mēs atkal runājam par būtisku pagrieziena punktu.

Labi atceros – tā bija izrāde, kuras tēma bija virtuālās realitātes rašanās. Šis vārdu savienojums toreiz bija kaut kā īpaši jāskaidro. Es biju tikko atbraucis no Amerikas, kur Kalifornijā tikko bija iznācis pirmais tehnogīku žurnāls Wired. Tā vēl bija pilnīgi jauna tēma pat Amerikā. Toreiz vēl nebija nekādas Silīcija ielejas, kurai ir veltīta izrāde Svaigās asinis.

Benedikts XVI ir rakstījis, ka mūsdienu progresā pietrūkst ētiskā aspekta. Vai, tavuprāt, progresā jebkad ir pastāvējis un respektēts ētiskais aspekts? Zinātnieku sacensība un pašapliecināšanās ir radījusi pat atombumbu.

Es piekrītu. Atšķirība varētu būt tajā, ka mākslīgā intelekta gadījumā pirmo reizi sekas var būt tik neaprēķināmas. Izrāde Svaigās asinis ir veltīta Silīcija ielejai, īpaši konkrētam gadījumam, kad jauna sieviete – Elizabete Holmsa – pirms gadiem nodibināja kompāniju Theranos, un viņas ambīcija bija radīt portatīvu asins analīžu ierīci, kas būtu katra cilvēka mājās. Šī kompānija vienu brīdi tika uzskatīta par pašu iespaidīgāko jauno stārtapu. Vienā brīdī biržā kotējās līdz 11 miljardiem dolāru. Tagad tas burbulis ir pārplīsis, šobrīd tas viss ir pajucis, Kalifornijā sākti arī tiesas procesi. Tas ir gadījums, kad progresa mesiānisms un brutāla krāpniecība ir tik ļoti saplūdusi kopā, ka robežu ir ļoti, ļoti grūti nofiksēt. Tas ir metaforiski brīnišķīgs piemērs, ka šis progresa patoss ļoti viegli var kļūt par kaut ko pilnīgi pretēju. Arī es, tāpat kā daudzi citi, savulaik izlasīju Stīvam Džobsam veltīto resno grāmatu, kas ir izdota arī latviski. Mani visvairāk pārsteidza, ka viņa nopelni globālā mērogā ir nevis viņa izgudrojumi Apple kompānijas ietvaros, kā iPhone, iPod un iPad, bet pilnīgi kaut kas cits. Tajos gados, kad viņš bija izmests ārā no Apple, viņš radīja kompāniju Pixar, kas nodarbojās ar kompjūteru vizualizācijām. Viņi faktiski bija tie, kas atdzīvināja Disneja animācijas filmu ražošanu. Tas, ko mēs tagad redzam uz ekrāniem, kur valda pamatā tikai amerikāņu animācijas filmas, – manuprāt, tas ir īstais Stīva Džobsa "sātanisms". Šī realitāte, kurā dzīvo arī mani bērni, ir veids, kā cilvēka smadzenes tiek mainītas neatgriezeniski. Tur notiek kaut kas tāds, ko visi progresa mīļotāji un dievinātāji tomēr nav spējīgi izrēķināt, kur modernās tehnoloģijas skar psihiatriju. Ar to tagad stipri nodarbojas neirozinātne, kas ir visai jauna zinātne. Tas, protams, galīgi nav optimistiski.

Sen neesmu skatījusies Disneja animāciju. Kas tur, tavuprāt, ir tik "sātanisks"? Ar vērtībām taču viss ir kārtībā, ne? Labais uzvar, draugi palīdz, pašam arī kaut kas jāpārvar, un mīlestība triumfē. Vai tas nav vairāk jautājums par estētiku?

Neirozinātnieku skaidrojums ir daudz sarežģītāks, pateikšu to vienkāršiem teikumiem. Cilvēka smadzenes ir iekārtotas tā, ka informācijas uzņemšana un domāšana vienlaicīgi nav iespējamas. Šīs divas darbības tiek veiktas dažādos smadzeņu rajonos. Mazie bērni, dzīvodami šajā "multeņu", ekrāna un videospēļu pasaulē, kļūst par informācijas uzņemšanas adiktiem. Domāt nav laika, jo nāk jau nākamā informācija. Domāšana būtībā ir paralizēta jau no bērnības.

Vai domā, ka, piemēram, Rozes Stiebras Zaķīšu pirtiņu viņi vairs nemaz nespēj uztvert?

Štrunts par Zaķīšu pirtiņu! Psihiatri nupat sāk lietot jaunu apzīmējumu bērniem, kuri atkarīgi no ekrāniem, – "informatīvā pseidodebilitāte". Ja runājam par pārmaiņu laikiem, tās neizpaužas ar kaut kādām globālisma ekonomiskajām sekām vai bēgļiem, vai ar to, ka robotizācija, protams, novedīs pie totāla bezdarba, – manuprāt, galvenās pārmaiņas pašlaik notiek cilvēku smadzenēs. Tās šobrīd tiek pārveidotas neatgriezeniskā veidā.

Alvis Hermanis ieklausās translācijā un kā dzelts aizskrien uz savu galavārdu Kalpa zēna vasarā. Pēc brīža jau translācijā skan Jāņa Akuratera smeldzīgā, nostalģijas pilnā liecība par kādu citu aizejošu ēru. No laika bez robotiem, ar ābeļdārziem un jasmīniem aizaugušu lauku ceļu.

 

Baltais helikopters

Jaunajā Rīgas teātrī 21.XI–3.XII plkst. 19

Biļetes pārdotas

Top komentāri

Itamars Toledano
Savi saziņas tuneļi un savi mesijas ir arī sātanam. Sātana pravieši meklē grēkus un vainas visos, tikai ne sevī, un kā liecina Bībele, tieši taisnākos Dieva priekšā ikdienas APSŪDZ. Kāda būs viņu alga, un kurā pusē atrodas Hermanis, spriediet paši!
Halvis Ērmoņiks
H
Tā vien rādās, ka dažam labam vienīgie saziņas tuneļi ir vagina vai taisnā zarna. Par Hermaņa viedumu man gan nav ne mazāko ilūziju, jo šim censonim pietrūkst galvenā, par ko skaidri liecina viņa mūžīgi rūpēs savilktā pierīte.
Kadrija
K
Tukšu salmu kulšana ir Alvja Hermaņa būtība un saturs, un viņam līdzīgie par šo balagānu ir sajūsmā. Tā sakot, mēsliem mēslos vislabāk.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja