Tatjanas Pītersas galerijā Gentē Beļģijā ir skatāma mākslinieka Indriķa Ģelža personālizstāde Yawn Holding Fields. Tā būs aplūkojama līdz 17. aprīlim. "Par tāda mēroga izstādi biju fantazējis jau ilgu laiku – par supersēriju ar desmit lielformāta darbiem pie sienas un divām brīvstāvošām skulptūrām," sarunā ar KDi atzīst mākslinieks. Maija beigās Antverpenes Mākslas nedēļas laikā tiks atvērta Indriķa Ģelža darbiem veltīta grāmata, savukārt augustā viņš atgriezīsies Ņujorkā, lai spertu nākamo soli savā karjerā.
Kā radās izstādes Yawn Holding Fields ideja?
Pēdējos gados tēmas, ko paužu savos darbos, nemainās. Tas ir viens nepārtraukts process, kurā izstādes ir drīzāk saskarsmes punkti ar skatītājiem. Izstāde Yawn Holding Fields Tatjanas Pītersas galerijā Gentē aptver pēdējā pusotra gada nogriezni manā darbībā. Tai es gatavojos ļoti mērķtiecīgi, bet tieši trīs nedēļas pirms izstādes atklāšanas notika Krievijas iebrukums Ukrainā, un, protams, pārņēma sajūta, ka viss jaunradītais ir kļuvis teju bezjēdzīgs. Visa uzmanība gan personīgā, gan globālākā mērogā ir vērsta uz dzīvībai fundamentālām tēmām, vērtībām un pārdomām. Šīs izstādes gadījumā es ieņēmu kritiskāku pozīciju pret ikdienā pieejamo informāciju, tās akurātumu, jūtību un it īpaši izstādes tapšanas laikā daudz domāju par informāciju kā kontroles un varas instrumentu. Veidojot šos darbus, iztēlojos, kā datu plūsma vijas cauri zemes garozai, pilsētu infrastruktūrai, šaujas pa gaisu un savieno ne tikai debesis ar zemi, bet arī mūsu prātus, izmantojot dažādas metodes.
Pēc kara sākšanās mākslinieki Ukrainā aizdomājās par savas profesijas bezjēdzību jaunajos apstākļos.
To, kā jūtas Ukrainas iedzīvotāji un mākslinieki, neuzņemšos spriest, neesmu tādā pozīcijā, bet viens ir skaidrs – kad agresīvi satverta Krievijas imperiālistiskā slota noslauka gadsimtiem būvētas un izkoptas vērtības, kā arī iznīcina ģimenes un cilvēku dzīvības, ir grūti domāt par kaut ko citu kā šo vērtību saglābšanu. Ticu, ka morālais atbalsts ir tikpat nozīmīgs kā materiālais, un šajā situācijā izjutu nepieciešamību rīkoties pēc savām iespējām, tāpēc nolēmu pārdot vienu no saviem darbiem un visus ieņēmumus novirzīt Ukrainas militārajiem spēkiem. Tas arī veiksmīgi izdevās – 25. februārī es atradu jaunos darba īpašniekus, 28. februārī ieguvu līdzekļus bankas kontā un nekavējoties veicu pārskaitījumu 3000 eiro. Šīs rīcības mērķis nebija pierādīt profesijas vērtību sabiedrībā vai zināmā situācijā, tas bija personīgs pierādījums un atgādinājums, ka arī mākslinieks un viņa profesija ir spējīga ne tikai uz morālu atbalstu.
Vai tu varētu vairāk pastāstīt par darbu, ko pārdevi?
Šis darbs, kura nosaukums ir Figure of Nothing, pirmo reizi tika izrādīts izstādē Figure of Everything galerijā Castor Londonā. Pirms pusgada man to atsūtīja atpakaļ, un līdz šim tas atradās blakus manam darba galdam darbnīcā Rīgā. Kad biju nolēmis rīkoties un pārdot vienu no darbiem līdzekļu iegūšanai, man uzreiz bija skaidrs, ka savai auditorijai piedāvāšu Figure of Nothing. Veidojot šo darbu, man nebija ne jausmas, ka vienu dienu to pieminēšu tik baisā kontekstā. Jebkurā gadījumā šis darbs šķita atbilstošs un trāpīgs.
Kādā ziņā trāpīgs?
Manos darbos ir novērojama sabiedrība kā kolektīva vienība, neakcentējot ne identitāti, ne kādu konkrētu etnisko grupu vai politisko piederību. Mani interesē hibrīda stāvoklis starp cilvēka ķermeņa anatomiju un informācijas, tehnoloģiju pasauli. Meklēt paralēles, pretstatus, kopīgos parametrus gan visaptverošā, gan mikro līmenī. Darbā Figure of Nothing ir attēlota figūra, kas sēž uz kāpņu fragmenta, nesperot soli ne vienā, ne otrā virzienā. Šis darbs uzdod jautājumus par identitāti, salīdzina cilvēka spējas ar tehnoloģisko ierīču kapacitāti, kā arī apjukumu informācijas un datu plūsmas pasaulē.
Arī izstādes Yawn Holding Fields darbi ir ieguvuši jaunu nozīmi šajā kontekstā.
Viens no maniem pēdējiem darbiem tapa ar nosaukumu Screaming Throat/Kliedzošā rīkle, to es pabeidzu īsu brīdi pirms izstādes atklāšanas – šī darba kontekstā es nespēju domāt ne par vienu citu krāsu kā tikai par melnu, kas palīdzēja paspilgtināt haosu un karu, kas valda arī informācijas pasaulē.
Cik bieži realitātei izdodas ielauzties tavas darbnīcas telpās?
Es varētu teikt, ka darbnīca ir tāda kā realitātes rūpnīca, vieta, kurā kristalizēt ikdienā iegūtās domas, zināšanas, uzņemto informāciju un pārģenerēt to visu jaunās idejās un materiālās aprisēs. No otras puses, tā ir vieta, kurā es kontrolēju visus lēmumus, procesus un izdaru izvēles, piemēram, audumu izvēli – to krāsas, toņi, tekstūras utt., taču es domāju, ka arī šīs izvēles ir atkarīgas no apstākļiem, kuros es atrodos, – vairāki izstādes Yawn Holding Fields ziemas mēnešos tapušie darbi ir veidoti no balta auduma, savukārt pēdējie – no melna, dziļi absorbējoša un tumši ievelkoša auduma. Es neredzēju iespēju izmantot gaišus un krāsainus audumus.
Rozā.
Vai ne?! Es jau nevaru aizmukt no informācijas plūsmas, kas droši vien ietekmē, kā es jūtos un kādas izvēles es izdaru savos darbos.
Pēc formas Kliedzošā rīkle ir iepriekš neredzēts darbs.
Visi materiāli un mākslas darbu veidošanas principi uz manas "krāsu" paletes paliek nemainīgi, mainās manas sajūtas, pieredze, kritikas punkti, un līdz ar laiku iemācos aizvien vairāk kontrolēt savu izkopto izpausmes stilu un caur to iegūt radošā darba brīvību.
Izstādes Yawn Holding Fields ievadtekstā var lasīt: "Pieļauta kļūda informācijas faktoloģijā izplūst kā melna tinte ūdenī. Caurredzamība zūd līdz ar katru tintes pilienu tajā: dezinformācija un dezorientācijas potenciāls pieņemas spēkā.» Kā jau iepriekš minēju, ar šo izstādi es cenšos uzdot jautājumus par informācijas un faktu akurātumu, to jūtīgumu u. tml. Infografiku metodoloģija ir viens no būtiskākajiem manas vizuālās metodes iedvesmas avotiem, tas man palīdz atrast loģiku un organizēt to, kā veidojas līnijas manos darbos. Arī šajā gadījumā tas man palīdzēja pārģenerēt šo apjukumu kliedzošā melnā rīklē.
Tavos darbos šīs līnijas kļūst par konkrētiem tēliem – ja vērīgi ielūkojas tajos.
Iesākot radīt jaunu sienas skulptūru, es parasti sāku ar telpu aprišu izveidošanu – sakompresēta telpa, kas atrodas kaut kur starp divām un trim dimensijām. Šīs telpu aprises, kuras es iztēlojos un kuras cenšos attēlot "mājīgi", ir kā informācijas plūsmas un tehnoloģiskās pasaules interjers, ne gluži iekštelpas, ne gluži brīvā daba, bet kaut kas eksistējošs starp šiem diviem stāvokļiem. Koks kā materiāls, kuru izmantoju darbu veidošanā, ir sastopams gan interjerā, gan eksterjerā, gan brīvā dabā. Izstādes ievadtekstu es nobeidzu ar divām frāzēm: "Informācijas vadi pāriet asinsvados, asinsvadi pāriet informācijas vados." Līnijas, kas manos darbos iezīmē telpu aprises, pārplūst abstraktās bezgalvas figūrās, tām nepiemīt personīgas domas, uzskati un raksturs, tās liecina par ieprogrammētu un automatizētu darbību. Tas ir hibrīdstāvoklis starp cilvēka un tehnoloģijas anatomiju. Ja runājam par darbu Kliedzošā rīkle, šis ir pirmais gadījums, kad izmantoju atsevišķi ķermeņa orgānu.
Galu galā nonāksi līdz galvai?
Esmu daudz par to domājis, it īpaši par to, cik tuvu galvas attēlošanai esmu gatavs pietuvoties. Cilvēka seja ir saistīta ar tā identitāti, tātad, attēlojot seju, ir jāsaskaras ar konkrētu personu un visu, kas ar to ir saistīts vai kas aiz tās slēpjas. Attēlojot seju, neizbēgami tiek izcelta kāda konkrēta etniska, kulturāla vai cita piederība. Tas nav manās interesēs. Es ticu liberālām un demokrātiskām idejām, pasaulei, kurā valda vienlīdzība, tāpēc man ir svarīgi izcelt un aktualizēt vērtības un idejas, kas neakcentē kādu atsevišķu vai konkrētu piederību, bet tieši pretēji – aptver visu sabiedrību kopumā. Tikai nepārproti mani, es uzskatu, ka sejā slēpjas viens no būtiskākajiem skaistuma lielumiem, tur ir viss emociju spektrs, mīmika, acu skatiens, elpa utt. Lūkojoties sejā, es varu sajust dzīvību visaugstākajā pakāpē. Atgriežoties pie jautājuma, vai nonākšu līdz galvas attēlošanai savos darbos, atbilde ir – nē, tālākais ir rīkle.
Nekā radikāla?
Manas daiļrades attīstība notiek lēni un pakāpeniski, viens īstenots mākslas darbs noved pie otra. Es necenšos veikt straujus, sasteigtus un nekontrolējamus izrāvienus. Ar katru savu darbu es iemācos kaut ko jaunu un saredzu jaunas iespējas. Mana radošā prakse laika gaitā ir sākusi sazaroties jeb – precīzāk – esmu to iedalījis trīs dažādos apakšvirzienos: ir klasiskie darbi, kurus uzskatu par savas daiļrades gravitācijas centru un kuri veidoti no metāla caurulēm, finiera un auduma fragmentiem, tad brīvstāvošās skulptūras, un tagad aizvien lielāku uzmanību veltu maza formāta sienas kompozīcijām, kuras veidoju no nerūsējošā tērauda laukumiem. Katrā no šiem apakšvirzieniem ir niansētas atšķirības darba struktūras veidošanā, šīs niansētās atšķirības es analizēju un no tām mācos, pēc tam pārspēlēju un izmantoju vienā no apakšvirzieniem.
Kā tavu darbību ietekmēja pandēmijas laiks?
Pandēmijas laikā mēs visi bijām izolējušies, un līdz ar to bija jāmeklē veids, kā sevi nodarbināt šajos jaunajos apstākļos. Man nekad nav bijušas problēmas ar pastāvīgu atrašanos darbnīcā, bet tagad sanāca to darīt vēl vairāk: mājas – darbnīca, mājas – darbnīca.
Vai neapnīk tāda dzīve?
Man šķiet, ka rutīna ir drošs stāvoklis, kurā atrasties. Protams, pietrūka sabiedriskās dzīves – iespējas klātienē satikt draugus, ģimeni, apmeklēt kultūras pasākumus, koncertus utt. Tagad jau šķiet, ka pandēmijas laiku būsim pieredzējuši un izdzīvojuši.
Ir pagājuši divi gadi kopš mūsu iepriekšējās intervijas. Šis ir bijis ražīgs periods tavā dzīvē.
Es teiktu, ka ļoti ražīgs. Tiklīdz atgriezos no Ņujorkas 2020. gada aprīlī, uzreiz noīrēju šo darbnīcu un turpināju darbu. Mēs tikāmies jau šeit, vai ne?
Jā, tikko biji ievācies!
Uz darbnīcu es nāku katru dienu, neredzu savu darbu atšķirīgu no kāda cita darba. Šajos divos gados man ir bijušas četras izstādes: Londonā, Bāzelē, Bukarestē un tagad jaunatklātā izstāde Gentē. Paralēli tam teju visa 2021. gada garumā es strādāju pie mākslinieka vīzas pieteikuma Amerikā, to arī veiksmīgi esmu ieguvis nākamajiem trim gadiem. Augustā kopā ar sievu Sabīni Skaruli plānojam doties atpakaļ uz Ņujorku – pagaidām uz nenoteiktu laiku.
Kāpēc atkal uz Ņujorku?
Droši vien ambīciju un jaunu izaicinājumu dēļ. Ikreiz, tur atrodoties, es gaisā jūtu spriedzi un milzīgu konkurenci, tur talantīgu mākslinieku netrūkst. Kad aizbrauc uz turieni, pašapziņa pamatīgi nokrītas un ir jāizkāpj no savas komforta zonas. Laika gaitā esmu dibinājis vairākus kontaktus ar galerijām Ņujorkā, tāpēc arī apzinos un jūtu, ka pastāv iespēja ielauzties mākslas procesos arī tur vai arī pārbaudīt un patestēt, uz ko esmu spējīgs.
No šejienes nevienu neieinteresēsi?
Tas ir iespējams Eiropā, bet Ņujorkā dialogs sākas tikai tajā brīdī, kad galeriju pārstāvji var atnākt pie tevis uz darbnīcu un ieraudzīt zināmu darba apjomu, ko viņi intereses gadījumā var izstādīt, ja nepieciešams, kaut vai tūlīt. Tā ir pasaule, kurā viss notiek ļoti ātri. Visticamāk, ideju skices, piedāvājumi izstādei vai mākslas darbam tur nenostrādās, galerists Ņujorkā gribēs redzēt jau gatavus darbus, kā arī pilnvērtīgus darba apstākļus. Ja izstāde notiek un tā ir veiksmīga, tas varētu nozīmēt iespējamu partnerības dibināšanu, līdz ar to galerists vēlēsies redzēt, ka tu kā mākslinieks esi gatavs turpināt strādāt un veidot jaunus darbus mākslas tirgiem vai nākamajām izstādēm.
Iepriekšējā vizīte Ņujorkā sakrita ar kovida pandēmijas sākumu.
Es aizbraucu uz Ņujorku, pēc divām nedēļām sākās pandēmija, un pilsēta burtiski tika aizslēgta. Es, protams, biju nedaudz nobijies, bet izvēlējos palikt un turpināt strādāt, neraugoties uz sarežģītajiem un ne pārāk drošajiem apstākļiem. Kā jau pandēmijas sākumā, ne es, ne viens cits nezināja, cik lielas sekas tas var atstāt uz cilvēka veselību.
Atskatoties uz šiem divarpus mēnešiem Ņujorkā, tas bija diezgan stresains periods, bet tajā pašā laikā ļoti unikāls. Piemēram, atrasties vienam pašam Taimskvērā darba dienas vidū.
Juties vīlies?
Jā, biju vīlies, ka sākotnējais mērķis neizdevās. Es tomēr šim braucienam biju gatavojies pusgadu. Pirms aizbraukšanas jau biju izstrādājis darbu skices, vienojies par aptuveniem datumiem darbnīcas vīzītei ar galeristiem utt. Tajā biju ieguldījis tikai savus līdzekļus – aviobiļetes, darbnīcas īre, instrumentu un materiālu iegāde. Nedēļu pirms Team Gallery pārstāvja vizītes uzzināju, ka tā ir bankrotējusi pandēmijas radīto apstākļu dēļ.
Kas notika ar Ņujorkā radītajiem darbiem?
Divi no tiem vēl aizvien atrodas pie Latvijā dzimušā un Ņujorkā dzīvojošā mākslinieka Viktora Timofejeva, bet pārējos divus iegādājās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Esmu priecīgs, ka tieši šie divi darbi nonākuši LNMM kolekcijā, ņemot vērā to tapšanas vēsturi un kontekstu.
Kas tavā izpratnē ir panākums?
Profesionālajā ziņā panākums var būt konkrēts mērķis, ko izdodas sasniegt, piemēram, kādas konkrētas izstādes atklāšana, bet tā var arī neizdoties un izvērsties nevis par panākumu, bet pilnīgu izgāšanos, pēc kuras rodas milzum daudz jautājumu. Personīgi panākums varētu būt spēja ilgtermiņā strādāt kā māksliniekam, es ļoti novērtēju savu brīvību, ka varu katru dienu nākt uz darbnīcu, strādāt pie jauniem darbiem un izvirzīt aizvien jaunus mērķus. Nav nekādu garantiju, vienu gadu var veikties labi, otru ne, sastopoties, teiksim, ar finansiālām grūtībām, var gadīties zaudēt darbnīcu, tā man būtu katastrofa. Taču sastapties ar grūtībām ir arī ļoti vērtīga pieredze, brīdis, kad tu esi spiests izanalizēt kļūdas, tāds kā restarta punkts, caur kuru tu vari nonākt pie jaunām zināšanām, pieredzes un kvalitātēm.
Kad bija tavs pēdējais restarts?
Tas bija 2019. gadā, kas bija viens no grūtākajiem periodiem manā dzīvē. Man bija paredzētas trīs izstādes triju mēnešu laikā: personālizstāde galerijā Ashes/Ashes Ņujorkā, personālizstāde galerijā Cinnamon Roterdamā un grupas izstāde mākslas telpā Dash Kortreikā Beļģijā. Finansiālajā ziņā es biju pilnīgi sabrucis. Atceros, ka aizņēmos naudu, lai varētu radīt izstādēm paredzētos darbus, ar domu, ka man būs jāpārdod viens no tiem, lai tiktu ārā no finansiālajām grūtībām, bet man tas neizdevās, un nonācu vēl lielākā strupceļā, taču pēc kāda laika viss atrisinājās. Tā bija lieliska pieredze, jo grūtā brīdī nepadevos, bet izvēlējos riskēt.
Dodoties uz Ņujorku, atteiksies no šīs darbnīcas?
Es mēģināšu paturēt šo darbnīcu, jo man ir jāsaglabā vieta, kur atgriezties, lai nepieciešamības gadījumā varētu sagatavoties mākslas tirgiem un izstādēm Eiropā.
Esi jau pieradis pie šīs vietas?
Šī vieta ir kļuvusi ļoti mīļa. Kaimiņos ir ievākušies mani draugi un citi radoši un darbīgi cilvēki – prieks noskatīties, cik īsā laikā viens necils pagalms var samērā radikāli pārvērsties par vietu, kur ir patīkami uzturēties.
Darbnīcā turpina kaut kas tapt.
Šis darbs top manas grāmatas atvēršanas pasākumam un izstādei, kuras atklāšana notiks Antverpenē vienlaikus ar mani pārstāvošās Tatjanas Pītersas galerijas jauno telpu atklāšanu. Šajā grāmatā būs apkopoti pēdējos septiņos gados tapušie mākslas darbi, izstāžu dokumentācijas no izstādēm, kā arī skices un digitālo darbu modeļi. Tās vizuālo noformējumu un dizainu veido divi lieliski grafikas dizaineri no Beļģijas – Vinsents Vrintss un Naomi Kolsterena –, kuri ir iedziļinājušies manā mākslas darbu tapšanas procesā un atsaucas uz to savā maketā.