13. aprīlī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tika atklāta starptautiski atzītā latviešu dizainera Germana Ermiča (1985) pirmā personālizstāde Plūstoši, kas būs skatāma līdz 28. maijam. Dizaina un mākslas pamatus viņš ir apguvis Dānijā, pēc tam studējis Eindhovenas Dizaina akadēmijā Nīderlandē. Par Germana Ermiča līdzšinējās karjeras būtiskāko darbu ir kļuvis stikla krēsls Ombré, kuru ietekmīgie dizaineri Stefans Zāgmeisters un Džesika Volša ir ierindojuši pasaules skaistāko lietu vidū. Šis objekts spilgti parāda vienu no dizainera rokraksta būtiskākajām iezīmēm – glezniecisku darbu ar krāsu stiklā. Germans Ermičs strādā arī ar metālu, tekstilu, akmeni un citiem materiāliem. Tajos viņš eksperimentē gan ar krāsu un formu, gan ar novatoriskām tehnoloģijām.
"Mēs ar izstādes kuratori Evelīnu Ozolu daudz runājām par to, ka būtu svarīgi ne tikai parādīt manus darbus, bet arī to tapšanas procesu," sarunā ar KDi stāsta dizainers. Izglītojošajā daļā izstādes apmeklētāji varēs iepazīties ar dizaina studijas darbu un jau pēc tam atvērt durvis (vārda tiešajā nozīmē) uz pašu darbu ekspozīciju. "Jo vairāk rādīsim dizainu un par to runāsim, jo lielāka izpratne par dizainu un vienlaikus arī prasības pret to radīsies sabiedrībai," piebilst Germans Ermičs. Ekspozīcijas veidošanā viņš ir sadarbojies ar grafikas dizaineru Alekseju Muraško, fotogrāfu Filipu Šmitu un mūziķi Artūru Liepiņu.
Kā veidojāt savas pirmās personālizstādes Plūstoši darbu atlasi?
Kopš savas dizaina studijas nodibināšanas 2014. gadā esmu konsekventi strādājis ar stiklu un vairākām sev svarīgām idejām. Man ir izveidojies savs darba piegājiens, ar kuru vēlos iepazīstināt izstādē. No tā ir atzarojies arī darbs ar marmoru, tekstilu un citiem izteiksmes līdzekļiem, tāpēc bija svarīgi parādīt arī savas daiļrades daudzveidību un eksperimentēšanu ar dažādiem materiāliem, ar ko nodarbojos ikdienā. Izstādē būs eksponēts marmora galdiņš, sadarbībā ar Bang & Olufsen tapusī skaņas skulptūra un citi objekti.
Praktiskas dabas jautājums – kur tie visi glabājas?
Izstādes veidošana bija sarežģīta loģistikas operācija. Darbi ir nākuši no Dānijas, Francijas, Itālijas, Latvijas, Nīderlandes, Portugāles un Nepālas, kur tiek austi paklāji. Izstādē vēlos ne tikai parādīt savus darbus, bet arī pastāstīt par to, kā tie ir tapuši.
Izstrādājat dizainu un nododat to amatniekiem un ražotnēm realizēšanai dzīvē?
Es vienmēr esmu klāt procesā un strādāju cieši kopā ar amatniekiem un ražotnēm, kas veido manus darbus.
Vai dizaineram ir jāzina visas sava darba veidošanas tehniskās lietas?
Domāju, ka dizaineram ir jābūt vispārējai saprašanai, ko var izdarīt ar konkrēto materiālu, bet mana neziņa par specifiskām lietām ļauj man neierobežot savu ideju un nākt pie amatnieka vai ražotnes ar kaut ko izaicinošu, kas viņus motivē un attīsta. Piemēram, darbā ar stiklu katru reizi ir dažādas prasības, dažādi mērogi un citi mainīgie lielumi. Tas ir abpusējs mācīšanās process, kura galarezultātā rodas objekts.
Kā atrodat savus sadarbības partnerus?
Viss var sākties ar vienu projektu. Tu izdomā ideju un sāc meklēt partnerus, kas varētu palīdzēt to realizēt. Manā karjerā tas ir stāsts par ilglaicīgu attiecību būvēšanu, kas bieži vien pāraug draudzībā, – mēs saprotamies ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski. Es cenšos iesaistīt partnerus savos nākamajos projektos un veidot sadarbības tīklu. Jā, viss izriet no paša dizainera iniciatīvas meklēt, prast komunicēt un sadarboties.
Pirms pieciem gadiem bijāt viens no Latvijas Dizaina gada balvas 2018 žūrijas pārstāvjiem. Toreiz intervijā teicāt: "Tagad esmu sācis strādāt ar akmeni."
Tas ir nedaudz ieildzis projekts (smejas). Man ir daudz darbu no stikla, bet es negribu sevi definēt kā stikla dizaineru vai mākslinieku, jo mani saista dažādi materiāli. Viens no tiem ir marmors, un tas prasīja laiku – izpētīt materiālu, atrast īstos partnerus, un visam pa vidu vēl bija kovidēra, kas visu nobremzēja. Šobrīd top jauna kolekcija.
It kā pilnīgi pretstati – stikls un akmens.
Esmu aizrāvies ar marmora dabīgo dzīslojumu, kas ir ļoti skaists un neatkārtojams. Es strādāju ar marmora teksturēšanu, kas izceļ marmora dzīslojumu un padara to trīsdimensionālu un taustāmu. Šis piegājiens ir ļoti līdzīgs tam, kā es strādāju ar krāsu. Ierasti tās piešķiršana objektam ir viens no noslēdzošajiem dizaina procesa posmiem, taču manā gadījumā krāsa ir kā materiāls, ar kuru es strādāju un it kā nosaku objekta formu, izmantojot stikla caurspīdīguma vai spoguļa reflektēšanas īpašības.
Ar kādiem projektiem jūs strādājat ikdienā?
Mans dizaina studijas darbs sastāv no pašierosmes projektiem par lietām, par kurām es interesējos, kuras pētu un nesteidzīgi veidoju dizainu, un dažāda veida sadarbības projektiem, kuros mani aicina piedalīties, piemēram, Instagram man piedāvāja radīt stikla paviljonu, kādu es pats neiedomātos un finansiālajā ziņā arī nespētu realizēt dzīvē.
Vai jūs varētu kaut ko vairāk pastāstīt par šo projektu Kur beidzas varavīksne/ Where the Rainbows Ends?
Pavasarī Kannās notiek starptautiskais radošuma festivāls Cannes Lions, kurā katru gadu Instagram veido projektu par sev svarīgu tēmu, ko tā pārstāvji konkrētajā brīdi vēlas nodot sabiedrībai (2019. gadā tas pauda atbalstu kultūru dažādībai – I. A.). Viņi ieraudzīja manus darbus, kas rezonēja ar viņu idejām, un izteica man piedāvājumu, kas ir kļuvis par vienu no maniem lielākajiem projektiem.
Sociālajā tīklā Instagram tas izskatās ļoti labi!
Instagram ir fotogrāfiju platforma, tāpēc arī tās īstenotajiem pieredzes projektiem ir jābūt fotogēniskiem. Domāju, ka tieši tas ieintriģēja Instagram pārstāvjus manos darbos, tā ir neatņemama šī sociālā tīkla identitātes daļa. Ka tik labi izskatās bildē! Tas nav mans pašmērķis, bet fotogrāfija man vienmēr ir bijusi svarīga, jo bieži vien manus darbus klātienē pieredz tikai neliels skaits cilvēku un fotogrāfija palīdz darbiem eksistēt plašākā mērogā, tie nav masu tirāžas objekti, un tāpēc man ir liels prieks par iespēju tos apkopot un izstādīt Rīgā.
Jūsu personālizstādes Plūstoši veidošanā ir piedalījies arī fotogrāfs Filips Šmits.
Ar fotogrāfu Filipu Šmitu esam strādājuši kopā arī iepriekš. Šajā izstādē viņš piedāvā mana stikla krēsla Ombré interpretāciju. Filips ir uztvēris tā nemateriālo būtību un spēlējies ar krāsainajām ēnām, gaismojot krēslu un notverot tās fotogrāfijās. Tas ir tas, par ko es runāju savos darbos, – tie pastāvīgi mainās, un tos var pieredzēt ļoti dažādi.
Kā radās šis krēsls, kas ir kļuvis par jūsu atpazīstamības zīmi?
Dizaineri un arhitekti krēslu uzskata par visnozīmīgāko objektu starp visām mēbelēm. Būtu interesanti papētīt – kāpēc? Kāpēc tas nav galds vai skapis? Kopš savas dizaina studijas nodibināšanas es biju sācis domāt par sava krēsla radīšanu, līdz 2017. gadā izveidoju šo interpretāciju par japāņu dizainera Siro Kuramatas kulta objektu Glass Chair (1976). Es vēlējos radīt krēslu, ko definē krāsa – krāsa manis iepriekš pieminētajā trīsdimensionālā materiāla uztverē.
Pagājušā gada Starptautiskajā dizaina vasaras skolā MAD, kurā pats kādreiz esat piedalījies kā pasniedzējs, uzmanības centrā bija tieši krēsls.
Nav tā, ka pasaulē trūktu krēslu, bet vēl aizvien tie tiek dizainēti un ražoti, tiem tiek piešķirtas dažādas nozīmes, piemēram, šajā izstādē būs eksponēts krēsls Sunburst Tall Glass Chair, kurš ir radies nevis kā interpretācija, bet no tīras idejas, kas mani aizrāva.
Cik daudz jūs veidojat mākslas darbus un cik daudz – praktiskus darbus?
Es tos nenodalu. Man ir kolekcionējami objekti un dažādi komerciāli projekti, bet cilvēki vēlas iegādāties manus darbus vai sadarboties ar mani, jo viņi grib tieši to, ko es daru. Ja viņi gribētu kaut ko citu, viņi ietu pie cita dizainera. Man ir izveidojies savs rokraksts. Protams, es pastāvīgi cenšos dažādot savu daiļradi, mācīties un sadarboties ar jauniem amatniekiem un ražotnēm, kas ienes izmaiņas manā darbībā, bet tas viss paliek manu interešu robežās.
Jūs pieminējāt eksperimentēšanu ar materiāliem kā daļu no savas darbības. Vai tas nāk no Eindhovenas Dizaina akadēmijas laikiem?
Jā, droši vien šī skola ir jau mainījusies, jo ir pagājis vairāk nekā desmit gadu, kopš es to pabeidzu, bet toreiz skolā tika likts uzsvars uz individualitāti un sava rokraksta meklēšanu caur pastāvīgiem eksperimentiem un padziļinātu materiālu izpēti bez konkrētu problēmu risināšanas.
Padziļinātu interesi arī pašiem par sevi?
Jā, par visu, kas tevi ir ietekmējis, jo tas ir tas, no kā tu sastāvi, – dzimtā vieta, ģimene un citas lietas, kurām esmu gājis cauri dzīves laikā. Ja paskatos atpakaļ, es redzu, kā esmu nokļuvis tur, kur tagad esmu, – katrs solis liek aizdomāties, uzdot jautājumus, saprast, atrast savu vietu un intereses. Piemēram, manu līdzšinējo darbību ietekmē tas, ka sākotnēji biju aizrāvies ar grafisko dizainu.
Un kā to ietekmē jūsu hokeja pieredze?
Man patīk sports. Es vēl aizvien spēlēju hokeju vietējā amatieru līgā Nīderlandē. Tas ir tas, ar ko biju aizrāvies bērnībā, bet vienā brīdī pārtraucu un sāku interesēties par citām lietām. Spēlēju hokeju hobija līmenī, tas ir atsvaidzinoši, jo tā ir iespēja pabūt sportiskā atmosfērā, satikties ar dažādiem cilvēkiem un novērst prātu no darba. Man tas vienmēr ir bijis svarīgi.
Kāpēc izvēlējāties Amsterdamu kā savu pamata uzturēšanās vietu?
Es studēju Eindhovenas Dizaina akadēmijā, studiju laikā man izveidojās paziņu loks, turklāt Nīderlande ir iekļaujoša un atbalstoša vide dizainam un citām radošajām industrijām. Tas ir ļoti būtiski, it īpaši pašos pirmsākumos, ka tev ir piemēroti apstākļi, lai sāktu savu radošo un komerciālo darbību, jo dizains ir arī bizness, kurā ir jāmāk vadīt uzņēmumu, strādāt ar klientiem, nodarboties ar grāmatvedību un darīt citas lietas.
Cik atceros, pirms vairākiem gadiem stāstījāt par kopējām darba telpām ar citiem dizaineriem.
Tas ir milzīgs angārs ar daudzām studijām un koplietošanas darbnīcām, kurās dalāmies ar instrumentiem un citām lietām. Tā ir radoša komūna, kas ir diezgan izplatīta parādība Nīderlandē.
Vai vēl aizvien esat tajās pašās telpās?
Mēs esam mainījuši atrašanās vietu, jo Amsterdama plešas, un mēs pārvācāmies uz pēdējo industriālo zonu pilsētas apļa robežās, ko plāno attīstīt nākotnē. Tas ir svarīgi, ka tev ir vieta, kur var strādāt, satikties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, iedvesmoties no viņiem un kopā ar viņiem arī radīt. Tas bija viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc gribēju palikt Nīderlandē. Tā ir radoši aizraujoša un auglīga vide attīstībai, bet tas nav mēģinājums salīdzināt ar situāciju Latvijā, jo man nav šādas pieredzes.
Viens no jūsu vērienīgākajiem projektiem ir metro stacijas interjers Seulā. Vai jūs varētu vairāk par to pastāstīt?
Seulas pašvaldība mani uzaicināja iesaistīties projektā, kurā vienas metro līnijas stacijas uz laiku kļūst par mākslinieku un dizaineru ideju realizācijas vietu. Es vēlējos pārradīt eskalatoru un apkārt esošo telpu kā krāsas un formas pieredzi, jo daudzas Seulas un citu lielo pilsētu metro stacijas ir funkcionālas, bet bez jelkāda rakstura, tāpēc gribēju radīt kaut ko īpašu, ko cilvēki varētu piedzīvot ikdienas gaitās. Tas bija sarežģīts projekts, ko vēl vairāk sarežģīja lokdauns.
Vai šis projekts realizējās tā, kā bijāt iecerējis?
Jā, bet ceļošanas ierobežojumu dēļ es nevarēju aizbraukt uz tā atklāšanu un arī pēc tam, jo Dienvidkoreja bija aizvērta uz gadu, tāpēc es pats to nepieredzēju klātienē.
Tikai fotogrāfijās.
Tikai fotogrāfijās, bet tā bija ļoti interesanta pieredze, jo projekta tapšanas laikā man sanāca divas reizes aizbraukt uz Seulu: Amsterdamā tapa dizains, bet inženierija un ražošana notika dienvidkorejiešu pārziņā. Iepriekš biju strādājis tikai ar eiropiešiem un amerikāņiem, bet šajā gadījumā es saskāros ar citu kultūru un tās īpašībām: kā tiek strukturēts darbs, kā notiek komunikācija, kāda ir hierarhija.
Jauna pieredze.
Tas ir tas, kāpēc man ļoti patīk savs darbs, kuru man ir grūti uzskatīt par darbu burtiskā nozīmē, lai arī tas aizņem visu manu laiku – darbs studijā, ceļošana un strādāšana ar ļoti dažādiem cilvēkiem.
Kas šobrīd ir jūsu aktuālais ceļa mērķis bez Rīgas?
Šobrīd es strādāju Portugālē. Tur ir lieliski laikapstākļi, garšīgs ēdiens un jauki cilvēki, ar kuriem strādāju kopā, veidojot savu jauno kolekciju.
Lieliski laikapstākļi laikam nav tas, kas raksturo Nīderlandi.
Iespējams, klimata pārmaiņu dēļ pēdējos gados vasaras Nīderlandē ir siltas un garas.
Vai jums vēl aizvien ir laiva?
Diemžēl nav, jo mans entuziasms ar laiku mazinājās. Tas ir nobraukts etaps, un, kā saka vietējie, vislabākais laivā ir tas, ka tā pieder tavam draugam (smejas).
Germans Ermičs
Izstāde Plūstoši
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 28. maijam