Raminta Jurenaite ir lietuviešu mākslas zinātniece un izstāžu kuratore, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja eksperte. Paralēli profesores amatam Viļņas Mākslas akadēmijā viņa ir veidojusi vairāk nekā 60 izstāžu un pastāvīgi ir iesaistīta ambiciozos mākslas projektos, piemēram, iedibinājusi starptautisko mākslas gadatirgu Art Vilnius (vienīgo reģionā) un pašlaik veido Lietuvas Modernās mākslas centra kolekciju. Sarunā ar viņu noskaidrojas, ka lietuviešiem, lai arī reizēm latviešu apskaustiem par Nacionālās mākslas galerijas un Laikmetīgās mākslas centra (CAC) darbību, vienīgais, kā mākslā netrūkst, ir viedokļu dažādība par minēto institūciju darbību. Un vēl – enerģija risināt jautājumus, ar ko Raminta nodarbojas jau daudzus gadus.
Rīgā Laikmetīgās mākslas muzejs vēl tikai top, kamēr Viļņā jau kopš 2009. gada darbojas Nacionālā mākslas galerija. Kā jums, lietuviešiem, izdevās līdz tai nonākt? Jautāju, jo zinu, ir bijuši dažādi viedokļi.
Nacionālā mākslas galerija ir Lietuvas Mākslas muzeja filiāle. Tas nav atsevišķs muzejs. Bija daudz diskusiju, un mēs, kas vairāk esam saistīti ar mūsdienu mākslu, negribējām filiāli, gribējām pilnīgi jaunu muzeju.
Ēkas dēļ (galerija ir rekonstruēts un paplašināts kādreizējais Revolūcijas muzejs)?
Vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem, ka mūsu muzeja kolekcija ir diezgan konservatīva. Nebija labas kolekcijas, kas aptvertu mākslu no 60. gadiem līdz mūsdienām. Padomju periods bija apkopots vēl tajos laikos, kad valdīja cenzūra. Nekad neviens to nebija mērķtiecīgi veidojis, tāpēc ir gan labi darbi, gan ļoti daudz balasta. Atšķirībā no Latvijas gandrīz nekas netika iepirkts periodā kopš Lietuvas neatkarības atjaunošanas. Tik maz darbu, ka ar Latviju pat salīdzināt nevar.
Vēl mazāk? Arī mēs žēlojamies, ka mākslas muzeju krājumi netiek pietiekami papildināti līdzekļu trūkuma dēļ.
Pat nevar salīdzināt. Iedomājieties, ka, sākoties runām par jaunu mākslas muzeju, visi cerēja uz kādu jaunu sākumu. Tāpēc bija šaubas gan par filiāles statusu, gan vecā Revolūcijas muzeja pārbūvi. Tagad, kad viss ir izdarīts un galerija jau kādu laiku darbojas, var paskatīties, kā tā funkcionē. Protams, tas nav gluži tas, ko visi gaidīja. Pārāk maza pastāvīgā ekspozīcija, kas turklāt aptver ilgu laika periodu, tā ka mūsdienu mākslai vietas nepietiek. Izstādēm ir viena lielā zāle un vēl kaut kādi gandrīz vai gaiteņi. Toties ir milzīgi stikloti vestibili, kas ir vienkārši arhitektu kaprīzes un ko nevar izmantot, tāpēc tajos valda tukšums. Mākslai joprojām ir par maz vietas, un tas nevienam nepatīk. Vispār Viļņā trūkst izstāžu telpu. Mums ir Laikmetīgās mākslas centrs, bet tas gandrīz nemaz nerāda lietuviešu mākslu. Viņi rāda to, kas nāk no citām valstīm līdz ar finansējumu. Vietējo izstāžu tur tikpat kā nav. Ja paskatītos procentuāli, ar ļoti rozā brillēm varētu atrast procentus septiņus. Nepietiek telpu mākslas scēnai. Nacionālā galerija nav atrisinājusi šo problēmu. Bet pat tāda, kāda tā ir, tā ir ļoti vajadzīga, jo vismaz kaut ko no lietuviešu mākslas vēstures iespējams parādīt. Lielajā zālē reizēm ir pat ļoti labas izstādes, galvenokārt retrospekcijas. Bet mūsdienu mākslas pulsu nejūt. Sākumā arī izstādes nebija īpaši veiksmīgas, daudzi bija vīlušies un uz turieni pat negāja. Tomēr izstāde Viļņas – kultūras galvaspilsētas gadā, kas bija veltīta Konstantīnam Čurļonim un viņa lokam, bija izdevusies, un iezīmējas progress. Bet publika vēl uz turieni nelaužas.
Tiešām? Biju pirms mēneša uz fotogrāfijas klasiķa Vita Luckus retrospekciju, iegadījos izstādes pēdējā dienā, un galerija bija ļaužu pilna.
Luckus ir īpaša personība, viņa darbi ilgstoši nebija izstādīti, jo pēc fotogrāfa nāves negatīvi nebija pieejami, un tas visus interesēja. Katrā ziņā, lai arī Nacionālā galerija progresē, interese pieaug, mākslas dzīvi Viļņā tomēr joprojām nevar salīdzināt ar aktīvo koncertu, teātra apmeklētību. Tur ļoti daudz kas atrod savus skatītājus, interesentus. Publikas ir vairāk, nekā vajag, bet izstāžu dzīve tāda nav.
Jūs pati bieži veidojat izstādes, arī popularizējat lietuviešu mākslu ārvalstīs.
Kā alternatīvu [Nacionālajai galerijai] esmu izveidojusi kolekciju, kas pieder privātiem mecenātiem – Viktoram Butkum un viņa dzīvesbiedrei. Izdevās savākt diezgan apjomīgu krājumu, kurā varbūt nav visa, ko gribētos, bet vismaz nav tukšuma, kāds valda oficiālajā laukā. Mēs nodibinājām Modernās mākslas centru – kolekcijā ir mākslas darbi, kas tapuši no 60. gadiem līdz mūsdienām: glezniecība, grafika, fotogrāfija, arī video. Nepietiek skulptūru, bet tām vēl trūkst krātuvju. Saliktā veidā ir ļoti laba Urbonu pāra (Nomeda & Gediminas Urbonas) instalācija, kas saņēma godalgu Venēcijas biennālē. Instalāciju gan varētu būt vairāk. Toties glezniecības un fotogrāfiju kolekcija ir pilnīgi unikāla, visi svarīgākie vārdi! Lielas darbu grupas... Visu, ko mākslinieki bija glabājuši ar cerību, ka tam atradīsies vieta Nacionālajā mākslas galerijā, viņi labprāt pārdeva Modernās mākslas centram.
Kā jūs panācāt mecenātu atsaucību tik dažādiem mākslas veidiem?
Redziet, šie mecenāti pazīst mani visu mūžu un ļoti uzticējās. Tāpēc es varēju izveidot pilnvērtīgu kolekciju. Nebija tik viegli pārliecināt, ka vajag iegādāties arī videodarbus, bet tagad jau visi lielākie vārdi ir. Turklāt videomāksla aizņem tik maz vietas krātuvēs! Līdz šim neviens nebija pircis to mākslinieku darbus, kuri dzimuši 80., pat 70. gados. Tagad arī šis robs aizpildās. Centra mājaslapā apskatāmi visi iepirkumi – ap četrsimt –, un tas aktivizē arī citus kolekcionārus.
Vai šis projekts noris pavisam bez valsts līdzdalības?
Bija plāns A un plāns B. Pirmais paredzēja, ka trīs gadus tiek veidota kolekcija, valsts piešķir zemi un privātais mecenāts uzbūvē muzeja ēku. Notika pat arhitektūras konkurss, kāds dabūja prēmiju, bija daudz solījumu, bet nekas nenotika. Tāpēc tagad ir iedarbināts plāns B: bijušā kinoteātra Lietuva vietā būs ēka, ko investors ceļ par savu naudu, tajā būs biroji, bet pirmais stāvs atvēlēts muzejam. Šobrīd notiek jauns arhitektūras konkurss. Valsts nepiedalās, kaut gan kolekcijai jau piešķirts nacionālas nozīmes statuss. Jau no paša sākuma, kad mecenāti mani uzaicināja veidot kolekciju, tika stingri nolemts, ka tā nebūs kaut kāda privāta lieta, bet paredzēta plašai publikai. Tika uzrakstīta koncepcija, sastādīts vēlamo mākslinieku saraksts. Mecenātam bija svarīgi, lai kolekcijai ir skaidra loģika. Sešus gadus man gandrīz nav bijis brīva laika – viss pagājis šim darbam. Redziet, tas ir uzdevums, kādu mākslas zinātnieks saņem reizi mūžā! Turklāt tas ir ļoti interesanti...
Kāda salīdzinājumā izskatās kolekcija, kas patlaban tiek veidota Latvijā – Laikmetīgās mākslas muzejam, kura vēl nav? Jūs esat ekspertu komisijas locekle jau daudzus gadus.
Jā, esmu komisijā kopš paša sākuma. Ļoti labi, ka tāda ir un ka sapulcēti noteikta tipa cilvēki. Mēs esam eksperti ar dažādu pieredzi, bet ar kopīgiem priekšstatiem par mākslu, tāpēc necenšamies katrs vilkt savā virzienā. Mēs cits citu papildinām, bet varam nonākt līdz konsensam. Turklāt mēs esam bijuši saistīti cits ar citu iepriekš dažādos projektos un uzticamies cits cita profesionalitātei. Svarīgi, ka cilvēki strādājuši ne tikai teorētiski, bet arī ar publiku, veidojuši izstādes dažādās vietās. Ir taču ļaudis, kas var brīnišķīgi rakstīt par mākslu, bet kam nav priekšstata, kā izveidot izstādi, kolekciju, kā piesaistīt publiku. Labi, ka komandai, kuru komplektēja Helēna Demakova, ir praktiska pieredze. Vēl svarīgi, ka komisijā ir cilvēki no paaudzēm, kuras pārstāv arī mākslinieki. Mēs šos cilvēkus pazīstam. Ja komisijā būtu tikai ļoti jauni cilvēki, viņi izvēlētos kaut ko, kas ir aktuāls tikai pašlaik. Bet neviens no mums nav pazaudējis interesi par pavisam jauno! Komisijas locekļi spēj redzēt kolekciju kopumā. Nevar vākt lietas tāpat vien – pa vienai.
Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka šī komisija tikpat kā nemainās?
Tā ir mainījusies ļoti maz. Tas palīdz saglabāt noteiktu kodolu. Ja cilvēki visu laiku mainītos, nākamie nesaprastu, kādēļ iepriekšējie kaut ko izvēlējušies. Pa šiem gadiem ir saglabājies kopējais modelis, ko mēs vēlamies savākt. Svarīgs aspekts, ka šī komisija ir internacionāla. Cilvēki no citām vietām uz latviešu mākslu raugās mazliet atšķirīgi. Latviešiem ir iespēja pārbaudīt savu viedokli – vai citiem būs interesanti nākt uz muzeju. Jo šodien nav iespējams veidot muzeju tikai vietējai publikai. Mums it kā ir skatiens no malas, bet ne pārāk – neesam cilvēki, kas pavisam nepārzina reģionu un mākslas ainu. Man personīgi patīk iespēja sekot notikumiem ilgākā periodā. Es bieži esmu Rīgā, eju uz izstādēm un nezaudēju pulsu. Turklāt mēs, kas neesam no Latvijas, esam arī mazliet latviešu mākslas propagandisti. Sadarbojoties ar citām valstīm, mēs varam ieteikt, kas ir interesants Latvijā. Svarīgi, ka ir cilvēki, kas nav no Latvijas, bet var izteikt viedokli.
Kas, pēc jūsu ieskatiem, latviešu mākslā ir aktuāls, kas bijis aktuāls iepriekš, bet kā vēl kolekcijā pietrūkst?
Tā varētu būt vājā vieta. Man liekas ļoti laba koncepcija, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā būs ne tikai latviešu, bet plašāka reģiona māksla – no Austrumeiropas un Viduseiropas kopā. Tāda muzeja citur nav. Lietuvā nav tādas iespējas, tādēļ priecājos, ka latviešu māksla tiek ievietota kontekstā. Bet problēma ir, ko es redzu atšķirībā no Lietuvas Modernās mākslas centra kolekcijas, – te ir daudzas iesaistītās puses. Redziet, kad kolekcionāri ir precēts pāris, visi lēmumi tiek pieņemti ļoti ātri. Ja mēs kaut ko ieraugām, vienojamies par cenu, un pēc nedēļas mākslas darbs jau ir mūsu krātuvē. Ja salīdzina, cik Butku pāris ir iegādājies dažu gadu laikā un cik Rīgā ir nopirkts pēc komisijas ieteikuma, cik ilgi top Laikmetīgās mākslas muzeja projekts – protams, iegādāts ir ļoti maz. Latvijā cenas ir mazliet lielākas. Krievu mākslinieki ir vēl dārgāki. Bet arī lietuviešu mākslinieki, kam ir starptautiski panākumi, ar katru gadu maksā vairāk. Piemēram, senāk Narkeviča (Deimantas Narkevicius – lietuviešu video un eksperimentālā kino mākslinieks – V. V.) darbi bija daudz vieglāk pieejami. Es piedāvāju, bet man Latvijā teica – pagaidīsim. Bet cenas kāpj ļoti strauji. Laiks negaida arī Latvijā.
Vai nav jābaidās riska?
Visu komisijas darbības laiku es neesmu redzējusi, ka būtu nopirkts kaut kas nevajadzīgs. Bet ne reizi vien gadījies, ka vilcināšanās nenāk par labu. Es domāju, ka izstāde Lai gadījums kļūtu par notikumu lieliski parādīja, ka nekas nav tērēts velti. Jo tas ir acīmredzami, ka savākta laba kolekcija.
Jūs droši vien esat tā, kas piedāvā pārējai komisijai lietuviešu darbus. Kādēļ tieši Antans Sutkus un Vīgants Paukšte (Vygantas Paukšte)?
Par Sutku nebija nekādu šaubu, turklāt, ņemot vērā mākslinieka atsaucību, bija iespēja iegādāties viņa fotogrāfijas par visai labu cenu. Vīgants Paukšte ir gleznotājs, kurš ir spilgti individuāls un reizē pārstāv lietuviešu ekspresionisma skolu. Ir interesanti salīdzināt viņu un, piemēram, Ivaru Heinrihsonu.
Heinrihsona, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā nav.
Tā jau ir vietējo pētnieku atbildība, sagatavot piedāvājumu, ko izskata starptautiskā komisija.