Piektdien, 24. septembrī, ierakstu kompānijas Warner Classics paspārnē iznāca pianistes Beatričes Ranas jaunais soloalbums, kurā viņa ieskaņojusi Friderika Šopēna Etīdes op. 25 un četrus skerco. Šis ir labs iemesls, lai iepazītos ar itāļu mākslinieces daiļradi – pašreiz viņa ir viena no spožākajām personībām klaviermūzikā. Beatriče Rana nonāca uzmanības centrā pēc uzvaras 2011. gada Monreālas pianistu konkursā. Divus gadus vēlāk viņa ieguva sudraba medaļu un klausītāju simpātiju balvu Vena Klaiberna pianistu konkursā.
Beatriče Rana ir dzimusi mūziķu ģimenē 1993. gadā un četru gadu vecumā sākusi mācīties klavierspēli. Deviņu gadu vecumā debitējusi koncertā ar simfonisko orķestri, atskaņojot Johana Sebastiāna Baha koncertu Fa minorā. Nino Rotas konservatorijā Monopoli Beatriče Rana ir studējusi klavierspēli pie pedagoga Benedeto Lupo un kompozīciju pie Marko della Šukas. Vēlāk turpinājusi mācības pie Ārija Vardi Hannoveres Mūzikas, teātra un mediju augstskolā. Viņa ir sadarbojusies ar diriģentiem Rikardo Šaijī, Antonio Papāno, Janiku Nezē-Segēnu, Fabio Luizi, Pāvo Jervi, Juriju Temirkanovu, Džanandreu Nozedu un Zubinu Metu. Sniegusi koncertus kopā ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Londonas filharmonijas orķestri, Francijas Nacionālo orķestri, Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri, Filarmonica della Scala, Sanktpēterburgas filharmonijas orķestri, Filadelfijas orķestri, Losandželosas filharmonijas orķestri un Japānas NHK simfonisko orķestri. 2021./2022. gada sezonā viņa pirmo reizi uzstāsies kopā ar Ņujorkas filharmonijas orķestri un Bostonas simfonisko orķestri.
Kopš 2015. gada pianistes ierakstus laiž klajā kompānija Warner Classics – visi trīs līdz šim izdotie albumi ir ieguvuši daudz prestižu apbalvojumu. "Beatričei Ranai vairs nekas nav jāpierāda, ja runa ir par klavierspēles tehniku. Tas, kas atstāj iespaidu, ir viņas cēlais briedums un mūzikas arhitektūras izjūta," pianistes sniegumu raksturo Francijas laikraksts Le Monde. Kritiķi slavē Beatričes Ranas spēles enerģiju un eleganci. Viņa ir aizraujoša stāstniece mūzikā.
Interviju KDi Beatriče Rana sniedza jūlijā Ravennas festivālā, kur viņa piedalījās Igoram Stravinskim veltītajā mūzikas un baleta vakarā Stravinska mīlestība.
Kā pārdzīvojat pandēmijas periodu?
2020./2021. gads bija sarežģīts. Kad sākās pandēmija, viss apstājās. Sākotnēji man tas bija liels šoks, jo nebiju pieradusi tik ilgi palikt mājās. Itālijā situācija bija īpaši smaga, jo mēs pat nedrīkstējām doties pastaigā. Es biju nikna, jo vīruss burtiski atņēma mums dzīvi. Dzīve mums tika nozagta. 2020. gada vasarā pamazām atsākās koncerti, savu pirmo koncertu pēc ilgstošas pauzes nospēlēju pērn vasarā šeit Ravennas festivālā. Oktobrī atkal sākās šausmas, un es nolēmu, ka otro "lokdaunu" izmantošu kā iespēju, lai iemācītos jaunu repertuāru un pavadītu laiku ar ģimeni un sev mīļajiem cilvēkiem. Es arī sniedzu tiešsaistes koncertus, tas, protams, nav nekas izcils, taču palīdz uzturēt sevi formā. Mums ir jāiemācās pielāgoties situācijai, kurā nonākam, un šajā periodā iemācījos to darīt.
Kurus skaņdarbus jums izdevās apgūt karantīnas laikā?
Veltīju daudz laika Ludviga van Bēthovena klaviersonātēm. Agrāk man nebija laika tām pievērsties. Tā ir bagātinoša pieredze. Iemācījos dažus Friderika Šopēna un Kloda Debisī opusus. Debisī ir viens no komponistiem, kura mūziku līdz šim neesmu daudz spēlējusi. Uzmanīgāk sāku lūkoties uz skaņražiem, kuru darbi nav pārstāvēti manā koncertrepertuārā. Tagad man bija laiks un varēju mierīgi studēt partitūras, nejūtot spiedienu un stresu, ka strauji tuvojas koncerts, kurā šie darbi jāatskaņo.
Jūsu vecāki ir pianisti, un pati sākāt spēlēt četru gadu vecumā. Vai atceraties brīdi, kad sajutāt, ka vairs neesat vienkārši talantīga jauniete, bet jau profesionāla mūziķe?
Nē, manā dzīvē nav bijis tāda mirkļa. Pedagogs Benedeto Lupo, pie kura sāku studijas desmit gadu vecumā, pret mani vienmēr ir izturējies kā pret pieaugušu. Viņš nestrādāja ar mani kā ar bērnu. Benedeto Lupo visu darīja tā, it kā es jau būtu profesionāla pianiste. Viņš bija ārkārtīgi prasīgs. Man allaž ir bijusi sajūta, ka esmu profesionāle.
Sarežģīts posms manā karjerā bija pēc konkursiem. 2011. gadā piedalījos Monreālas konkursā un 2013. gadā, kad man bija divdesmit, – Vena Klaiberna konkursā. Skaidrs, ka divdesmit gadu vecumā ir viegli atstāt iespaidu ar savu spēli. Ja runa ir par konkursiem, var teikt – jo jaunāks dalībnieks, jo labāk. Taču pēc konkursiem jutu, ka no manis gaida pārāk daudz, un tas apgrūtina. Tikt ar to galā, attīstīties un pārcelties no konkursu pasaules reālajā koncertdzīvē – tas bija pamatīgs solis.
Kas bija nepieciešams, lai spertu šo soli?
Es pārliecināju sevi, ka man ir jāaizmirst, ko citi no manis gaida. Pārāk lielas cerības un mēģinājumi tās piepildīt ir sliktākais, ar ko mākslinieks var saskarties. Tas traucē muzicēšanai. Es pārstāju domāt par to, ka no manis kāds gaida noteiktu spēles veidu un ka es pati no sevis sagaidu kaut ko konkrētu. Es sāku domāt par to, ko vēlos darīt mūzikā, un sapratu – būs labi, pat ja kaut kas notiks citādi, neplānoti, ne tā, kā es pati to biju paredzējusi. Par to nav jāuztraucas. Šī sapratne man kļuva par pagrieziena punktu.
Vai dalība daudzos konkursos palīdzēja norūdīt raksturu?
Esmu piedalījusies tikai divos lielos konkursos. Konkursi ir sarežģīti, bet reālā dzīve ir vēl sarežģītāka. Konkursā mēdz gadīties ekstremālas situācijas, taču koncertdzīve pēc uzvaras nebūt nav vienkāršāka.
Šogad Ravennas festivālā piedalāties teatralizētajā Igora Stravinska mūzikas un baleta programmā Stravinska mīlestība. Viņa mūzika – Petruška un Ugunsputns – iemūžināta jūsu iepriekšējā albumā. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar Stravinska daiļradi?
Es ļoti mīlu Stravinski. Viņš ir atstājis uz mani lielu iespaidu. Mani fascinē periods, kurā tapuši šie darbi, – XX gadsimta sākuma Parīze. Tur viss notika! Stravinskis, Debisī, Ravels... Modernisms sākās 1913. gadā ar Svētpavasara pirmizrādi. Vispirms es apguvu Ugunsputnu Gvido Agosti veidotajā pārlikumā klavierēm, pēc tam Petrušku paša autora transkripcijā. Programmā Stravinska mīlestība mēs atskaņojam mūziku no viņa baletiem, finālā skan Svētpavasaris, ko ar Masimo Spadu izpildām četrrocīgi. Šī izrāde ir skaists ceļojums. Tā ir mūzika, kas ir jāizdejo. Dejotāju klātbūtne uz skatuves to bagātina.
Jūsu jaunākajā albumā skan Frideriks Šopēns. Viņa Etīdes op. 25 esat spēlējusi uz skatuves, un tagad tās ir iemūžinātas ierakstā. Kā atšķiras jūsu pieeja skaņdarbu izpildījumam koncertā un ierakstu studijā?
Jā, beidzot esmu nolēmusi ieskaņot Šopēnu. Kad sakām: "Šopēns", uzreiz iedomājamies klavieres. Šopēns skan arī manā pirmajā albumā, kuru ierakstīju agrā jaunībā. Kad sāku sadarboties ar Warner Classics, kopā ar maestro Antonio Papāno un Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri ieskaņojām lielus, virtuozus koncertus – Čaikovska Pirmo un Prokofjeva Otro. Pēc tam ierakstīju Baha Goldberga variācijas, kas, protams, nav darbs, kas komponēts klavierēm. Nākamais bija Igora Stravinska un Morisa Ravela mūzikas albums, kurā ir iekļauti orķestra darbi pārlikumā klavierēm. Tāpēc man gribējās izveidot tādu albuma programmu, kurā būtu oriģinālmūzika klavierēm solo. Tas ir Šopēns.
Viņa Etīdes op. 25 bieži esmu spēlējusi koncertos, es to vienmēr esmu uztvērusi kā vienotu darbu, nevis etīžu kolekciju. Tā ir kā liela grāmata, kurā ir divpadsmit sadaļu, nevis divpadsmit atsevišķu stāstu. Pirmās etīdes ir priekpilnas, mirdzošas un dziedošas, taču pamazām emocijas pieņemas spēkā, un noslēdzošais etīžu triptihs ir izteikti dramatisks. Uzskatu Etīdes par autobiogrāfisku darbu. No vienas puses, tajā atspoguļojas Šopēna mīlas stāsts ar Žoržu Sandu un viņa aizraušanās ar Parīzi. No otras puses, tuvojoties etīžu cikla noslēgumam, kļūst nojaušama viņa depresija, zaudētās Varšavas sajūta un nespēja atgriezties Polijā. Tas ir ļoti emocionāls pārdzīvojums, un tieši tāpēc ierakstā nolēmu papildināt šīs etīdes nevis ar Šopēna Etīdēm op. 10, kā tas ir pieņemts, bet ar četriem skerco. Tas nav vienots darbs, bet četras atsevišķas gleznas. Otrais un trešais skerco komponēti vienlaikus ar Etīdēm, un tas ļauj pētīt līdzības un atšķirības muzikālajā arhitektūrā. Pirmo skerco Šopēns sacerēja, būdams pavisam jauns, savukārt ceturto – brieduma gados. Interesanti, ka ceturtais skerco ir vienīgais no četriem, kas komponēts mažorā.
Albums tika ierakstīts pandēmijas apstākļos, un ierobežojumu dēļ darbs bija grūts. Savus albumus allaž ierakstu Berlīnē, mans producents ir no Norvēģijas, klavieru skaņotājs – no Itālijas. Organizēt šo procesu nebija vienkārši.
Koncertos ir jāļaujas mirkļa burvībai – tur vairs neko nevar izlabot, bet kā norit ieraksta process studijā? Kā jūs zināt, ka nav nepieciešams vēl viens dubls? Vai uzticaties savai sajūtai vai producenta viedoklim?
Tā ir manas sajūtas un producenta viedokļa kombinācija. Tas arī ir sarežģītākais ieraksta procesā. Piemēram, kad ierakstīju Šopēna četrus skerco, kādā brīdī nejutos apmierināta ar savu sniegumu un pateicu – es vairs negribu mēģināt, es tagad labāk iešu atpūsties un stundu pagulēt. Kad atgriezos un nospēlēju, jau pirmais ieraksta variants bija labs. Tas ir tas, par ko man pašai ir jājūtas pārliecinātai, tā ir mana sajūta. Mūziķim ļoti palīdz komanda, ar kuru viņš strādā. Man jau ilgstoši ir nemainīga komanda – producents, skaņu inženieris un skaņotājs. Viņi mani labi pazīst, skaņotājs zina, kā ir jāskan klavierēm.
Ja producents labi izprot mākslinieka muzikalitāti, viņš var precīzi pateikt, kā sniegumu notver mikrofoni studijā. Ieraksts ir komandas darbs. Labi, ja mūziķim ir cilvēki, kuri palīdz sasniegt to, ko viņš vēlas. Parasti esmu mērķtiecīga un zinu, ko vēlos. Taču tas, ko daru uz skatuves, atšķiras no tā, ko daru studijā, un tas, ko paņem mikrofoni, atšķiras no tā, ko dzird un paņem publika koncertzālē.
Vai vienmēr varat atpazīt savu ierakstu citu pianistu ieskaņojumu vidū, un kā jūs to varat atpazīt?
Jā, protams. Es to vienkārši zinu. Tas ir tāpat kā dzirdēt savu balsi. Es zinu, ka tā ir mana spēle.
Par ko jūs sapņojat savā profesijā?
Man ir daudz sapņu. Kādā brīdī es gribētu nospēlēt Johannesa Brāmsa Otro klavierkoncertu un Ludviga van Bēthovena 29. klaviersonāti jeb Hammerklavier. Man bija sapnis, kuru liedza īstenot pandēmija, – uzstāties uz Berlīnes filharmonijas lielās skatuves. Bija paredzēts, ka es tur spēlēšu ar Vīnes simfonisko orķestri, bet turneja tika atcelta. Tātad šis joprojām ir mans sapnis. Gribu nospēlēt Tokijas koncertzālē Suntory. Taču visvairāk gribu, lai manā karjerā noteicošais būtu nevis koncertu skaits, bet kvalitāte. Nevēlos, lai manā kalendārā būtu simtiem koncertu, vēlos, lai katrs koncerts būtu īpašs. Esmu pret rutīnu mākslinieku darbā, jo tā ir vērsta pret mūziku.
Es joprojām nejūtos pārliecināta, ka varu spēlēt Šūbertu. Pirms desmit gadiem līdzīgi jutos, domājot par Bēthovenu. Pēc tam nolēmu pamēģināt viņu spēlēt. Ar Šūbertu šis mirklis vēl nav pienācis. Es dievinu viņa mūziku, bet vēl neesmu gatava to atskaņot uz skatuves. Nevar paredzēt, vai šis laiks pienāks pēc diviem, pieciem, desmit vai divdesmit gadiem – bet varbūt nekad. Mēs nezinām, kā attīstīsimies, taču tas ir interesanti. Vienmēr ir iespējami pārsteigumi.
Kopš 2017. gada jums ir savs vasaras kamermūzikas festivāls Classiche Forme, kas notiek Apūlijas reģiona pilsētā Lečē. Kāpēc pianistiem patīk rīkot savus festivālus? To ir darījuši Marta Argeriča un Vikingurs Olafsons, festivālus kūrē Leifs Ūve Annsnēss un Igors Levits. Ko īpašu, kas nav iespējams citur, varat paveikt savā festivālā?
Tas ir dabisks mūsu profesijas paplašinājums. Mūziķis veido savas programmas, izvēlas repertuāru, bet katrs no mums to dara pats sev. Būt pianistam ir ļoti vientuļš darbs. Tas ir dabiski, ka vēlamies paplašināt savu radošo procesu, iekļaujot tajā citus mūziķus un izpaužoties plašākā kontekstā. Mūziķi, kuri organizē festivālus, to dara pirmām kārtām kā mākslinieki, nevis menedžeri. Mēs domājam, kādu repertuāru un ar kādiem partneriem mēs gribētu izpildīt, un pēc tam sanāk tā, ka, lūk, mums ir savs festivāls.
Cik bieži atskaņojat laikmetīgo mūziku?
Spēlēju daudz mūsdienu mūzikas. Tikko mēģināju jaundarbu, ko esmu pasūtījusi savam festivālam, – komponista Karlo Bokadoro kvartetu. Es izpildu daudz laikmetīgās kamermūzikas – galvenokārt tie ir itāļu skaņražu darbi, jo mums ir daudz labu autoru. Savā festivālā katru gadu rīkoju pirmatskaņojumu. 2017. gadā uz Milānas Teatro alla Scala skatuves kopā ar orķestri Filarmonica della Scala maestro Rikardo Šaijī vadībā pirmatskaņoju Karlo Bokadoro Klavierkoncertu (tas veltīts Djūka Elingtona piemiņai – J. J.). Jaundarbus iekļauju arī savās soloprogrammās. Vienu opusu man ir sacerējis Luka Frančeskoni. Esmu jaunās mūzikas entuziaste!
Vai spēlējat sieviešu komponēto mūziku?
Jā, piemēram, Silvijas Kolasanti darbu. Viņa ir fantastiska komponiste. Nesen kopā ar savu māsu Ludoviku, kura ir čelliste, atskaņoju programmu, kurā bijām iekļāvušas Klāras Šūmanes, Fanijas Mendelszones, Roberta Šūmaņa un Fēliksa Mendelszona mūziku. Dažbrīd nemaz nevar atšķirt, kuru darbu kurš ir sacerējis. Īpaši tas attiecas uz Faniju un Fēliksu Mendelszoniem – viņi ir vienā līmenī. Žēl, ka tāds talants kā Fanija Mendelszone ilgu laiku ir bijis apslēpts.
Kuri ir jūsu varoņi mūzikā?
Mans elks kopš bērnības ir Marta Argeriča. Es viņu dievinu, Marta Argeriča ir dabas spēks. Es mīlu un cienu Klaudio Abado, bet man diemžēl neizdevās dzirdēt viņa diriģētos koncertus klātienē. Mans varonis noteikti ir Leonards Bernsteins.
Jūs mīlat džezu. Vai šad tad izdodas kaut ko nospēlēt?
Man gribētos, bet nesanāk. Es gūstu baudu, klausoties klasisko džezu, Djūku Elingtonu un Oskaru Pītersonu. Mani sajūsmina virtuozitāte un radošums, kas piepilda ik brīdi viņu spēlē.
Ko jūs domājat par itāļu rokgrupu Måneskin, kas šogad uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā?
Ak vai! Ha-ha-ha!
Visa pasaulē jūk prātā Måneskin dēļ!
Jā, Itālijā, protams, arī. Es atceros Måneskin mūziķus vēl kopš tā laika, kad viņi spēlēja Romas ielās. Viņi regulāri uzstājās netālu no Romas Svētās Cecīlijas Mūzikas akadēmijas, pretim veikaliem. Kad gāju garām, man šķita, ka viņi spēlē ļoti skaļi. Ir patīkami, ka itāļu grupa ir izraisījusi šādu rezonansi pasaulē. Godīgi sakot, nezinu, ko vēl jums par to teikt, neesmu kaislīga Måneskin fane. Jau toreiz mūziķos bija jūtama enerģija un degsme. Parasti tas, ko dzirdu ielās, ir vienkārši troksnis, taču viņus es atcerējos.
Nezināju grupas nosaukumu, bet, kad šogad ieraudzīju Måneskin Sanremo festivālā, kurā kolektīvs piedalījās neilgi pirms Eirovīzijas, uzreiz atskārtu: es taču zinu šos māksliniekus! Viņi paliek atmiņā, jo vienmēr ir bijuši mērķtiecīgi un ambiciozi. Ielās viņi spēlēja katru dienu, un kaisle bija jūtama.
Vai tā ir līdzīga kaisle kā klasiskās mūzikas pārstāvjiem vai tomēr atšķirīga?
Tā ir atšķirīga. Enerģija ir citāda, to nevar salīdzināt. Populārajā mūzikā nav iespējams norobežoties no šovbiznesa klātbūtnes. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Klasiskajā mūzikā šovbiznesa klātbūtne nav tik izteikta. Jūs varat aiziet uz kādu mūzikas skolu un paskatīties, cik daudz tur ir kaislīgu, talantīgu jauniešu, kuri vēlas kļūt par koncertpianistiem un vijolniekiem, bet tas izdosies tikai dažiem. Tas nav tikai ambīciju jautājums, ir arī jābūt gatavam veltīt savu dzīvi mūzikai.
Kas jums palīdzēja atrast savu vietu mūzikas pasaulē un izveidot stabilu, veiksmīgu karjeru?
Es daru to, kas man vienmēr ir bijis dabiski. Kāds pieredzes bagāts pedagogs Itālijā man reiz teica: mūziķus var iedalīt divās kategorijās – vieni kalpo mūzikai, bet citi izmanto mūziku savā labā. Allaž esmu centusies būt pirmajā kategorijā un patiesi, pašaizliedzīgi kalpot mūzikai. Ir cieņpilni jāizturas pret mūziku un komponistu, kā arī pret sevi un publiku. Var būt vilinoši izmantot mūziku savā labā, lai justos kā liela zvaigzne, bet mani tas neinteresē.
Kā pasargāt sevi no vilinājuma izmantot mūziku?
Tas ir sarežģīti. Uz skatuves esam mēs, interpreti, komponists nestāv mums blakus. Esmu pārliecināta, ka skatuve ir vislabākais skolotājs. Skatuve vienmēr pasaka priekšā, vai mūziķis kaut ko dara pareizi vai nepareizi, labi vai ne pārāk labi. Esam izpildītāji, kas kāpj uz skatuves teju katru vakaru un pakļauj sevi citu cilvēku vērtējumam, – tas arī palīdz atrast savu vietu mūzikā. Taču pirmām kārtām ir jābūt godīgam pašam pret sevi.
Informācija: www.beatriceranapiano.com, www.warnerclassics.com