Maestro Andris Poga pēdējos gados ir attīstījis iespaidīgu starptautisku karjeru. Līdztekus Stavangeres simfoniskā orķestra galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja pienākumiem Norvēģijā viņš šā gada pirmajos mēnešos paspējis stāties pie Honkongas filharmonijas orķestra un Turīnas Nacionālā simfoniskā orķestra (RAI) pults, kā arī pie Francijas Nacionālā orķestra diriģenta pults Elizejas lauku teātrī Parīzē novadīt piecas Modesta Musorgska operas Boriss Godunovs izrādes, nodiriģēt trīs Vīnes simfoniskā orķestra koncertus Vīnes Koncertnamā un muzicēt ar Hamburgas simfonisko orķestri Hamburgas Laeiszhalle.
Šovakar Lielajā ģildē ir gaidāma Andra Pogas atkaltikšanās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), kura mākslinieciskais vadītājs un diriģents viņš bija no 2013. līdz 2021. gadam un vēl divus gadus turpināja sadarbību kā LNSO mākslinieciskais padomnieks. Mākslinieks atzīstas, ka šajā koncertā Rīgā viņš beidzot uzdrošināsies piedāvāt Antona Bruknera Devītās simfonijas lasījumu. Programmā ir iekļauta arī franču XX gadsimta komponistes Lilī Bulanžē miniatūra Pavasara rītā un poļu XX gadsimta klasiķa Vitolda Lutoslavska Klavierkoncerts, kura solists būs Reinis Zariņš. Tūlīt pēc tam Andris Poga dosies uz Montekarlo pie Monako filharmonijas orķestra un pēc tam uz Berlīnes filharmoniju muzicēt ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri. Ar īpašu dedzību diriģents gatavojas maija vidū gaidāmajai debijai pie Dalasas simfoniskā orķestra pults.
Zinot, cik blīvs ir jūsu diriģenta ceļojumu kalendārs, jautāšu: kā to visu paspējat, un kā to var izturēt fiziski un garīgi?
Viss ir plānošanā. Stavangerē pašlaik runājam jau par 2026. gadu, un, kad datumi ir skaidri, varu plānot arī visu pārējo. Reizēm ir izaicinoši. Gadās, ka kādam no pasaules lielajiem orķestriem saslimst diriģents un menedžeri piedāvā vilinošu debiju, cenšoties pierunāt, lai šī prestižā piedāvājuma dēļ atceļu esošos plānus. Tādos gadījumos vienmēr esmu teicis "nē". Šajā sezonā, piemēram, atteicos no Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw un vēl vairāku Eiropas orķestru piedāvājumiem, jo man tajā laikā bija paredzēta vai nu LNSO, vai Stavangeres orķestra programma. Man ir svarīgi ievērot ētiku.
Šajā pavasarī Stavangeres simfoniskajam orķestrim bija brīnišķīga pirmā starptautiskā turneja – devāmies uz Spāniju. Šajā ceļojumā pārsteigts konstatēju, ka Spānijā pat nelielās pilsētās ir ļoti labas koncertzāles. Mums bija divi koncerti Valjadolidā. Pilsētā, kurā ir 300 000 iedzīvotāju, ir moderna koncertzāle ar 1700 vietām, tur ir uzticīga publika, kas nāk uz koncertiem divreiz nedēļā, – tie vienmēr ir izpārdoti.
Labi, ka beidzot tiks celta Rīgas filharmonija.
Skices, kas uzvarēja starptautiskajā metu projektu konkursā, izskatās ļoti cerīgas. Cerēsim, ka šīs idejas īstenosies arī no izpildījuma viedokļa.
Līguma slēgšana par projektēšanas darbiem gan vēl kavējas…
Tas ir tieši tas pats stāsts, kas ar Lielās ģildes rekonstrukciju, kurai jau divus gadus bija jānotiek pilnā sparā.
Vai atbrauksiet nodiriģēt kādu koncertu Hanzas peronā, kur LNSO uzstāsies periodā, kamēr Lielo ģildi remontēs?
Zinu, ka tur tiek būvēta skatuve un aizlienēti akustiskie paneļi orķestra koncertu vajadzībām. Manai 25. aprīļa programmai pirmais mēģinājums ir ieplānots Hanzas peronā, lai varu ne tikai no stāstiem, bet arī reālajā dzīvē saprast, kā tur skan. Koncerts gan notiks Lielajā ģildē.
Kā izvēlējāties programmu – Lilī Bulanžē, Vitoldu Lutoslavski, Antonu Brukneru?
Franču komponiste Lilī Bulanžē ir Parīzes konservatorijas leģendārās profesores, daudzu ievērojamu komponistu skolotājas Nadjas Bulanžē jaunākā māsa, kura ļoti agri aizgāja aizsaulē. Lilī Bulanžē atstāja ļoti maz kompozīciju, un sevišķi maz orķestrim. Eiropā ir sākusies viņas mūzikas renesanse. Daudzu orķestru koncertplānos redzu divas viņas pēdējā mūža gadā sarakstītās miniatūras – Pavasara rītā un Skumjā vakarā. Es pats šajā sezonā esmu tās diriģējis ar vairākiem orķestriem. Esmu pats tās piedāvājis orķestriem, kuri interesējas par komponistu sieviešu skaņdarbu programmām.
Atbalsts komponistēm kļuvis mērķtiecīgāks un sistemātiskāks?
Dažos Ziemeļvalstu orķestros ir pat izvirzītas kvotas, cik daudz sezonā ir jāskan darbiem, kurus sacerējušas sievietes. Galu galā visu izšķir kvalitāte, un Lilī Bulanžē mūzika ir tiešām kvalitatīva. Tā sarakstīta ar labu gaumi un izpratni par orķestri. Problēma ir tikai tā, ka šo abu 1918. gadā tapušo, reti atskaņoto kompozīciju notis bija izdotas sliktā kvalitātē. Senie izdevniecības Duran izdevumi bija ar daudzām tehniskām paviršībām un kļūdām, tagad viena ASV izdevniecība laidusi klajā jaunas, mūsdienīgi sakārtotas notis.
Vitolda Ļutoslavska Klavierkoncertu savulaik ar Reini Zariņu nospēlējām Cēsu Mākslas festivālā, tas notika 2012. gadā Cēsu sporta kompleksā, jo koncertzāle vēl nebija uzcelta. Man jau toreiz šķita, ka Reiņa un visu mūsu kopīgais ieguldījums šī opusa sagatavošanā ir pelnījis vismaz vēl vienu atskaņojumu. Nevarēju tikai iedomāties, ka līdz nākamajai reizei paies divpadsmit gadu. Manuprāt, publika Rīgā ir pelnījusi dzirdēt šo meistardarbu.
Bruknera Devītā simfonija ir izvēlēta tāpēc, ka vilina vēriens?
Tēlaini izsakoties, Brukners ir kā medus pods, kam vienmēr esmu gājis apkārt. Ļoti, ļoti baidījos tuvoties, sevišķi Devītajai simfonijai. Var iemācīties notis, apgūt un nodiriģēt partitūru, bet ar to ir krietni par maz. Pret Bruknera simfonijām man vienmēr ir bijusi ļoti liela bijība. Laikā, kad biju LNSO galvenais diriģents, esmu Devīto simfoniju daudzkārt licis plānos un pēc tam ņēmis ārā. Šogad tiek svinēta Bruknera 200 gadu jubileja – pienācis laiks beidzot ķerties klāt šim grandiozajam skaņdarbam.
Kas šajā mūzikā ir tāds, kas pievelk, vienlaikus iedzenot tādu bijību?
Pievelk ārkārtīgi plašā metafiziskā sajūta, kas bez definētas programmas spēj tā suģestēt un magnetizēt mani kā klausītāju. Esmu to vienmēr izjutis, studējot Bruknera mūziku un klausoties vēsturiskos ierakstus. Šīs mūzikas pasaule ir ļoti harmoniska, tajā ir kosmiska pilnība, lai gan pats komponists vienmēr bijis šaubu mākts un neapmierināts ar rezultātu un simfonijas pēcāk pārstrādāja, veidojot arvien jaunas redakcijas. Protams, ne Devītajai, kuru viņš nepaspēja pabeigt. Šī simfonija ir komponista gulbja dziesma, autors pie tās strādājis deviņus gadus, vēl arī mūža pēdējā dienā, 1896. gada 11. oktobrī, tomēr fināls palika tikai ieskicēts.
Reizēm tu redzi un jūti, cik ļoti Brukners ir cietis, nespējot līdz galam būt apmierināts ar formas risinājumu vai kādu motīvu, taču mani šajā mūzikā allaž ir fascinējis maģiskais majestāstiskums un kosmoloģiskā pilnība. Visgrūtākais ir izveidot interpretāciju, lai tā būtu ticama. Ir diezgan daudz Bruknera simfoniju interpretāciju, kurām es nenoticu. Arī man pašam, diriģējot Bruknera mūziku, ir gadījies, ka neesmu bijis apmierināts ar savas interpretācijas galarezultātu.
Vēl arī ir jāatrod orķestris, kurš šo mūziku spēj izpildīt. LNSO ir vācu romantisma repertuāra cienīgs orķestris, kas to var atskaņot ļoti labā līmenī. Šķiet arī, ka Bruknera Devītā simfonija Latvijā ilgi nav skanējusi. (LNSO to atskaņojis 2001. gadā sava toreizējā mākslinieciskā vadītāja Terjes Mikelsena vadībā – I. L.).
Līdz ar pieredzi nākusi arī pašpārliecība un gandarījums?
Ārkārtīgi reti. Esmu no tiem, kas priecājas par labiem momentiem, kuri izdevušies kādā koncertā vai skaņdarbā. Manuprāt, brīdī, kad mākslinieks pats ir apmierināts ar sasniegto, viņa attīstība apstājas.
Jo vienmēr var labāk?
Ne tikai var, bet vajag labāk! Mūsdienu pasaulē ir jābūt ļoti profesionālam un jāprot strādāt ātri un koncentrēti. Pagātnes lielie diriģenti apjomīgu un sarežģītu darbu iestudējumiem varēja veltīt daudz vairāk mēģinājumu laika nekā tagad, kad tās ir tikai divas vai trīs dienas, nemaz nerunājot par ekstrēmo kārtību Londonā, kur orķestra programmas mēģinājumam paredzēta tikai viena diena. Protams, orķestri ir uztrenēti tik augstā līmenī, ka spēj ļoti ātri reaģēt pat neatkarīgi no tā, vai diriģentam ir idejas un vai šis repertuārs viņam ir piemērots.
Kosmiska satura un mēroga simfoniju sagatavot pāris dienās ir liels izaicinājums. Apvienotajā Karalistē un ASV nepieciešamais mēģinājumu skaits vienmēr ir aprēķināts līdz "iztikas minimumam". Ir ļoti jāplāno, uz ko fokusēties un kas jāatstāj koncerta veiksmei. Savukārt vāciski runājošajā pasaulē, sevišķi Vācijas radio orķestros, patīk plānot garas mēģinājumu dienas. Mēģinājums var ilgt sešas stundas, un tādas var būt trīs dienas.
Jāteic, ka LNSO līdz šim bijis ļoti privileģētā situācijā, jo tam ir sava mājvieta – Lielā ģilde –, ko tas var izmantot pilnīgi brīvi. Daudzviet citur orķestris un koncertzāle ir divas dažādas juridiskas organizācijas, un katrai ir savi plāni. Es pat nerunāju par izcilo Bavārijas Radio simfonisko orķestri Minhenē, kas vispār ir orķestris bez mājām: maestro Mariss Jansons cīnījās par jaunu koncertzāli un gandrīz to jau izcīnīja…
Orķestriem mēdz būt ļoti sarežģītas attiecības ar vietu, kurā notiek mēģinājumi un koncerti. Starp citu, arī Stavangerē koncertzāle orķestrim nepieder un orķestris nevar ar to brīvi rīkoties. Ir laikus jāsaskaņo visi mēģinājumu plāni, un, ja kaut kas mainās, piemēram, saslimst solists, un rīta mēģinājums ir jāpārceļ uz vakaru, tuvāk nekā pusgadu uz priekšu tas nav iespējams. Man šķiet, ka tā potenciāli var būt problēma arī Rīgā, kad būs jaunā koncertzāle. Orķestriem ir arī jārēķinās ar savu budžetu. Man ir palaimējies uzturēt regulāras koncertattiecības gan ar Ķelnes WDR (Rietumvācijas Radio) orķestri, gan ar Berlīnes Vācu simfonisko orķestri, kas savukārt ir Berlīnes Brandenburgas radio orķestris. Ievēroju, ka tiem ir liela atšķirība finansiālajās iespējās: diskutējot par Gustava Mālera vai Riharda Štrausa lieldarbiem, kuri prasa milzīgu sastāvu, var gadīties, ka orķestris nevar atļauties piesaistīt tik daudzus papildu mūziķus. Tā ir mūsdienu realitāte, ar ko jārēķinās.
Tāpēc Dalasā četrus vakarus pēc kārtas atkārtosiet vienu un to pašu koncertprogrammu!
Tas ir iespējams, jo Dalasa ir ne tikai viena liela pilsēta, bet vesels reģions Teksasā, kurā ir divas milzu pilsētas. Ņemot vērā, ka Dalasas orķestris ir viens no ASV zināmākajiem orķestriem, tam ir liela auditorija. Man tā būs ļoti nozīmīga debija. Pēc Bostonas simfoniskā orķestra tas būs nākamais ASV A klases orķestris, kuru diriģēšu.
Ar lielu nepacietību gaidu arī drīzo atgriešanos pie Berlīnes Vācu simfoniskā orķestra koncertā Berlīnes filharmonijā ar Hektora Berlioza Fantastisko simfoniju un pie Ķelnes Radio orķestra ar Dmitrija Šostakoviča Astoto simfoniju. Es šo grandiozo darbu diriģēšu pirmo reizi.
Ir aizraujoši debitēt pie arvien jaunu orķestru pults?
Jo vairāk gadi iet uz priekšu, jo mazāk man patīk kaut kur braukt pirmo reizi, jo tu nezini, kas tur sagaida un kāda būs mūziķu mentalitāte. Kādreiz ir ļoti patīkami pārsteigumi, kāda, piemēram, bija sadarbība ar Francijas Nacionālo orķestri, iestudējot Modesta Musorgska operu Boriss Godunovs. Francijas orķestru mūziķi ir vieni no vismazāk pacietīgajiem, taču man bija milzīgs pārsteigums un prieks, kad jau pēc otrās mēģinājumu dienas pienāca orķestra menedžeris un piedāvāja koncertu nākamajā sezonā. Šādi brīži iepriecina, jo jūties saprasts. Nav nekā labāka par to, ja spējam mūzikā runāt vienā valodā.
Vai šis nesen veidotais operas iestudējums signalizē par jūsu interesi pievērsties operdiriģenta karjerai?
Tas bija mans sānsolis. Piedāvājumu diriģēt šo Tulūzas Kapitolija operas un Parīzes Elizejas lauku teātra kopprojektu saņēmu vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Sākoties karam, es vaicāju, vai tiešām tagad ir īstais brīdis iestudēt šo darbu? Interesanti, ka Boriss Godunovs Francijā ir ļoti cienīta un bieži iestudēta opera. Es pat teiktu, ka daudz vairāk nekā Čaikovska slavenie darbi. Par iemesliem man nav zināms, bet, lasot atsauksmes un runājot ar cilvēkiem, es redzu, ka šo operu tur mīl un pazīst. Iestudējām Borisa Godunova operas agrīno 1869. gada oriģinālversiju vienā cēlienā paša Musorgska instrumentācijā. Izrādēs Tulūzas operteātrī spēlēja Kapitolija orķestris, Parīzē – Francijas Nacionālais orķestris, kurš reizi gadā spēlē operas izrādē Elizejas lauku teātrī.
Piekritu iestudēt operu, jo vēlējos mazliet paplašināt savu darbības spektru. Operas iestudēšana ir ilgāks process: mēģinājumi Tulūzā ilga piecas nedēļas, Parīzē – vēl trīs nedēļas. Ir labi, ka šajā ilgajā laikā ir iespēja izveidot ar solistiem, kori un orķestri tādu muzikālu interpretāciju, kādu vēlies. Tomēr viens no Vīnes filharmoniķu koncertmeistariem man stāstīja, ka savā koncertmeistara mūžā piecas operas spēlējis vienkārši no lapas un savu pirmo Riharda Štrausa Rožu kavalieri nospēlējis vispār bez mēģinājumiem. Jautāju, vai skanēja labi. Viņš atbildēja, ka tas nevar skanēt labi, jo tas nav iespējams. Taču orķestra snieguma "iztikas minimums" ir.
Ir diriģenti, kuriem patīk adrenalīns, – viņi ar vienu mēģinājumu vai bez tā diriģē izrādes repertuāra teātros, bet šāds sporta režīms nav domāts man. Man tas nav pieņemams, jo uzskatu, ka tā ir necieņa pret opermākslu, komponistiem un māksliniekiem. Man ir jau izteikti nākamie piedāvājumi, tomēr arvien vairāk vēlos atstāt pa kādam brīvam periodam gadā. Mans darba kalendārs ir saplānots līdz 2027. gadam, un regulāru operu iestudēšanu šobrīd neapsveru.
Tagad esmu darba periodā, kas ilgst astoņas nedēļas pēc kārtas, katru nedēļu ar citu orķestri un repertuāru. Man vajag atelpu, jo mana mentālā kapacitāte neatļauj strādāt non-stop režīmā. Pats droši vien nejūtu, ka ieeju motoriskā darba ritmā, bet to jūt klausītāji un orķestra mākslinieki. Es vēlos ceļot ārpus darba ceļojumiem, kuros parasti redzu tikai koncertzāli un viesnīcu. Tā tikko bija Vīnē, kas man ir ļoti mīļa pilsēta, jo tajā mācījos apmaiņas programmā Erasmus un tur ir daudz nostūru, kuros es atkal gribētu pabūt.
Pie kādiem secinājumiem vedusi darba pieredze Norvēģijā?
Šī ir mana trešā sezona Stavangeres simfoniskā orķestra galvenā diriģenta amatā. Mans līgums ir pagarināts līdz 2026. gada jūlijam. Saprotamies un sastrādājamies arvien labāk. Orķestris pēdējos gados piedzīvo strauju paaudžu maiņu, daudzi gados jauni mūziķi sāk strādāt atbildīgās pozīcijās. Viņu vidū jau pusotru gadu ir arī latvietis, altu grupas koncertmeistars Dāvis Sliecāns. Deviņpadsmit gadu vecs zviedru čellists tikko ieguva čellu koncertmeistara vietu. Nupat sākuši darbu vairāki jauni koka pūšaminstrumentu mūziķi: zviedru solofagotists, pirmā klarnete no Anglijas. Visi jaunie spēki, kas ienāk orķestrī, ir ārkārtīgi motivēti. Jūtu, ka manām idejām par repertuāru, ierakstiem un turnejām šo motivēto mūziķu vidū ir ļoti liels atbalsts. Tas iedvesmo.
Apzinos, ka šis droši vien nebūs viņu mūža landing orchestra (orķestris visam mūžam) atšķirībā no Ņujorkas, Bostonas, Losandželosas, Filadelfijas vai Eiropas valstu top klases orķestriem, kuros ierodas attīstīt visu karjeru. Domāju, ka šie talantīgie mūziķi meklēs iespējas tālāk, taču, pateicoties viņiem, Stavangeres orķestris ir ļoti dinamisks. Mums ir arī privilēģija spēlēt Norvēģijas labākajā koncertzālē. Pagājušajā sezonā tā nosvinēja desmit gadu jubileju. Lēmums celt koncertzāli tika pieņemts 2009. gadā, īsi pirms lielās finanšu krīzes. Kad tā sākās, atpakaļgaitu vairs neieslēdza. Koncertnams tika uzcelts un pabeigts 2012. gadā. Norvēģijā ir arī citas labas koncertzāles, piemēram, Bergenā un Kristiansannā. Taču galvaspilsētā Oslo, tāpat kā mums Rīgā, joprojām nav labas zāles. Tas ir tieši tāds pats stāsts ar ilgu vēsturi.
Reizi sezonā braucam ar vienu programmu uz Oslo. Kaut arī es jau pazīstu Oslo koncertzāli un orķestris tai ir pielāgojies, nebija viegli pēc Stavangeres luksusa akustiskajiem apstākļiem to pašu programmu atskaņot Oslo. Stavangere ir pievilcīga pilsēta daudziem biznesa ļaudīm, kuri vairs nevēlas dzīvot Oslo, izvēlas būt mierīgākā vidē un par savām mājām sauc tieši šo Rūgalannes reģionu. Daba te ir fantastiska: ūdeņi, fjordi, kalni un miers.
Interesanta pieredze Norvēģijā man bija, kad pirms gada tur diriģēju Oslo filharmonijas orķestra programmu, kurā bija gan Rahmaņinova Zvani, gan Musorgska Borisa Godunova kronēšanas aina. Šīs ainas dziedātais teksts ir nepārprotams slavinājums cariskajam režīmam, tāpēc teicu, ka man ir bažas, vai šī mūzika pašlaik tiešām ir jāatskaņo un vai mums nebūtu jāmeklē alternatīva? Man par ļoti lielu pārsteigumu orķestris atbildēja zibenīgi, sakot, ka korī dzied ukraiņu dziedātāji, kuri teikuši, ka neatbalsta kultūras "kancelēšanu". Solists bija ukraiņu bass, turklāt izrādījās, ka Norvēģijā pat ir speciāls valdības rīkojums par kultūras nediskriminēšanu pēc valstiskās piederības. Proti, ir kritiski, analītiski jāvērtē, kādus kultūras produktus cilvēkiem piedāvāt. Savukārt Polijā, kur man pagājušajā sezonā bija koncerts ar Varšavas filharmonijas orķestri, krievu mūziku neatskaņo vispār. Tur tā ir valstiska pozīcija.
Un ko pats domājat?
Mans viedoklis ir nemainīgs jau divus gadus: nav tolerances pret Krievijas režīmu atbalstošiem māksliniekiem un mākslas darbiem, bet ir ārkārtīgi nepareizi kaut ko izslēgt tikai tāpēc, ka to radījis komponists, kurš dzīvojis Krievijā. Piemēram, zinot Šostakoviča personisko vēsturi Padomju Savienībā, būtu absurdi neatskaņot viņa simfonijas.
Kur, jūsupāt, šobrīd atrodas LNSO?
Tāpat kā ģeogrāfiski, arī muzicēšanas stila ziņā LNSO atrodas starp Rietumiem un Austrumiem. Strādājot LNSO, es jūtu abas šīs ietekmes, jo tajā ir gan pieredzējusī paaudze – mūziķi, kuriem ir kopīga skola, – gan jaunie, kuri ir mācījušies Rietumos (Ziemeļvalstīs, Vācijā, Lielbritānijā). Var just, ka šīs divas straumes savienojas un izveido unikālu skanisko rezultātu. No savas pieredzes zinu, ka Ziemeļvalstu orķestrus raksturo liela precizitāte un reakcija, savukārt austrumu puses tradīciju raksturo skaņas ekspresija un emocionalitāte.
Man ir liels prieks par LNSO pašreizējā muzikālā līdera Tarmo Peltokoski enerģiju un idejām. Tad, kad viņu ievēroju un izlēmu uzaicināt uz Rīgu kā potenciālo kandidātu LNSO galvenā diriģenta amatam, man sapņos nerādījās, ka rezultāts būs tik spožs. Taču būsim reālisti: Tarmo Peltokoski līgums ir noslēgts līdz nākamās sezonas beigām, un ir jāsāk domāt par nākamo galveno diriģentu. Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums. Zinu, ka LNSO skatās arī uz jaunajiem latviešu diriģentiem, un man šķiet, ka tas ir pareizi.
Vai arī jūs pats kādreiz nākotnē vēlētos atgriezties pie LNSO galvenā diriģenta pults?
Esmu savulaik izdarījis tik, cik esmu varējis, un paša orķestra attīstības vārdā ir jāmeklē jauni līderi. Man ir liels prieks viesoties un diriģēt dažas programmas. Nākamajā sezonā diriģēšu divas programmmas, vienā no tām kopā ar Kseniju Sidorovu beidzot Rīgā atskaņosim viņai rakstīto Artura Maskata Akordeona koncertu, ko esam ierakstījuši pandēmijas laikā. Vēl šovasar atgriezīšos, lai desmitajā festivālā LNSO vasarnīca Rēzeknes Gorā diriģētu Gustava Mālera Trešo simfoniju. Ļoti labi atceros pirmo LNSO vasarnīcu 2015. gadā Cēsīs, kur ar Baibu Skridi atskaņojām Bendžamina Britena Vijoļkoncertu. Pēc tam esmu bijis klāt visās LNSO vasarnīcās (izņemot pagājušo gadu) gan kā atskaņotājs, gan plānotājs.
Kad mani uzaicināja uz desmito festivālu, mana pirmā vēlēšanās bija izveidot programmu, kas ir Rēzeknes koncertzāles cienīga. Pērn izskanēja pamatota kritika, ka orķestra festivālā trūkst īstu, apjomīgu simfonisku notikumu. Mans ierosinājums bija visu vakaru veltīt vienam lielās formas darbam, šajā gadījumā – Mālera Trešajai simfonijai. Gors ir īstā vieta, kur to var atskaņot. Koncertā piedalīsies lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte un vērienīgs Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā.
LNSO
Lielajā ģildē 25.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–45