Trīs varas, divas sievietes, viena izvēle – tā tiek pieteikta režisora Viestura Kairiša jaunākā pilnmetrāžas spēlfilma Pilsēta pie upes, kuras scenārijs ir tapis pēc latviešu trimdas autora Gunara Janovska romāna motīviem. Tā uzmanības centrā ir daiļkrāsotājs Ansis, kurš ir pieprasīts pie visām varām, kas nomainās īsā laikposmā pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Galveno lomu filmā atveido 25 gadus vecais Dāvis Suharevskis no Gaigalavas, kuram šī ir pirmā kinoloma. "Dāvis akteru atlasē vysus puorsteidze ar sovu osū pruotu, humora izjiutu i vitalitati," 2018. gada 15. februārī ziņoja interneta vietne lakuga.lv.
Latgaliešu valoda ir filmas pamatvaloda, kurā uz vēsturisko pārmaiņu fona tiek izstāstīta attiecību drāma par Ansi, ebreju meiteni Zislu un latvieti Naigu. Filmas Pilsēta pie upes pirmizrāde notiks 11. janvārī Krāslavā un 15. janvārī Rīgā. No 17. janvāra tā būs skatāma visur Latvijā.
Ansis ir jūsu vienaudzis. Cik jūsu ekrāna varonī ir no jums paša?
Daudzējādā ziņā tas neesmu es, un daudzējādā ziņā tas esmu es. Visas Anša reakcijas ir amalgama starp Viestura Kairiša ieteiktajām un manis paša reakcijām. Pusi filmas es pavadu ar vaļā muti (smejas). Kad aktieru atlases direktore un skatuves runas pedagoģe Māra Liniņa man to pateica, es iemācījos muti aizvērt.
Kā jūs raksturotu Ansi?
Viņš nav pārāk aktīvs cilvēks, tas savā ziņā ir loģiski, jo viņš ir daiļkrāsotājs. Lai paveiktu savu darbu, viņam ir jāspēj abstrahēties no apkārtējās vides un nomierināties, jo pretējā gadījumā nav iespējams uzvilkt burtu tik precīzi, cik tas ir nepieciešams. Ansim piemīt labas novērošanas spējas, iekšējā inteliģence, humora izjūta un milzīga cilvēcība, kas caurvij viņa raksturu visas filmas garumā.
Kā veidojās jūsu sadarbība ar profesionālajiem aktieriem?
Man visi patika, tas ir labi, jo arī manam varonim visi patika. Iespējams, profesionālajiem aktieriem tas ir citādi. Nezinu, vai Gundaram Āboliņam ir jāpatīk tāds Dāvis Suharevskis, lai viņš varētu parādīt, ka viņa atveidotajam varonim Bernšteinam patīk Ansis. Esmu pagodināts, ka man bija iespēja strādāt ar šādiem aktieriem un citiem kino profesionāļiem. Es labprāt vēlreiz atgrieztos kino, bet tas nav atkarīgs no manis.
Pastāstiet par aktieru atlases procesu. Tā bija īsta cūkas laime!
Es ierakstīju video un nosūtīju to uz Spotlight Casting. Video es runāju latgaliešu valodā un nocitēju sava ģeda teikto reibumā. Tas bija muļķīgi, smieklīgi un brīvi. Jau pēc tam es tiku uzaicināts uz provēm, kurās piedalījās Viesturs Kairišs un vēlāk pievienojās arī citi aktieri. Tas bija liels risks no viņa puses izvēlēties tādu zaļu gurķi kā es un piedāvāt viņam galveno lomu. Ceru, ka tas atmaksāsies.
Vai filmēšanas laukumā jutāt līdzatbildību par galarezultātu?
Filmēšanas laukumā ir tik daudz stresa, ka tu nespēj domāt par kopējo bildi. Tu esi aizņemts ar uztraukšanos par to, vai tu visu dari pareizi. Savā ziņā tas nav jēgpilni, jo tu neredzi sevi no malas un vienīgi nodarbojies ar sevis graušanu no iekšpuses. Turklāt – ja esi pārāk satraucies, tu vairs nespēj domāt par to, kā tavam varonim ir jārīkojas konkrētajā situācijā. Šādos brīžos man ļoti palīdzēja aktrise Agnese Cīrule (viņa atveido Naigu – I. A.).
Savukārt jūs viņai un savas otrās simpātijas Zislas atveidotājai čehu aktrisei Brigitai Cmuntovai varējāt palīdzēt apgūt latgaliešu valodu.
Sākumā viņām palīdzēja runas pedagoģe Māra Liniņa, it īpaši Brigitai Cmuntovai, kura nerunā ne latgaliešu, ne latviešu valodā un kurai vajadzēja iemācīt pamatus, uz kuriem būvēt savas varones tekstus. Savukārt filmēšanas laikā mēs katru vakaru sanācām kopā un izrunājam nākamās dienas dialogus.
Lielu lomu šajā filmā spēlē arī kuģītis Baltais gulbis un pati pilsēta.
Filmēšana notika dažādās vietās – Varakļānos, Rēzeknē, Ludzā, Subatē, Daugavpilī un Krāslavā, kurā tika pavadīts gandrīz mēnesis. Tā ir pilsēta, kura zina, kas tā ir, un nekaunas tāda būt. Katrā no šīm vietām ir savs īpašais šarms. Noteikti aizbrauciet uz Ludzu! Tur noslēdzās filmas ziemas ainu uzņemšana, pēc kurām man piedāvāja doties uz Rīgu vai palikt šajā pilsētā pa nakti. Es paliku un nākamajā dienā izstaigāju tās centru un iemīlējos. Tur ir Romas katoļu baznīca ar krusta ceļu, kas ved kalnā, un Lielā sinagoga ar zvaigžņotajām "debesīm", kuras restaurācija ir izpelnījusies Latvijas Arhitektūras gada balvu 2017 (Sudraba ananasu – I. A.).
Vai arī filmēšanas laikā sanāca atvilkt elpu?
Es varēju atpūsties tajā laikā, kad tika filmētas masu skatu ainas. Es klīdu starp cilvēkiem un klausījos sarunās, jo neviens no viņiem mani nepazina un varēja justies brīvi. Kāds mazs puika pēc kādas ainas uzņemšanas Subatē vaļsirdīgi iesaucās: "Bežim poka ņe pozdno!" ("Bēgam, kamēr nav par vēlu" – no krievu valodas.)
Vai pašam arī bija tāds brīdis, kad gribējās bēgt?
Sarežģītākā bija filmēšana Varakļānos, kad dzimtās pilsētas sienas man nevis palīdzēja, bet iegāza. Tā bija Anša saruna ar vācu majoru par krāsām, kuras pie Bernšteina ir varējis dabūt jebkurā daudzumā (Dāvis Suharevskis nocitē visu garo tekstu vācu valodā, un to tagad viņš varētu izdarīt, pat pamodināts nakts vidū – I. A.). Tajā brīdī es nespēju to atcerēties. Sitiet mani nost, bet nespēju!
Vai jūs ģimenē runājat latgaliešu valodā?
Tā ir mana pirmā valoda. Esmu dzimis Varakļānos kā pēdējais vai priekšpēdējais bērns pirms pilsētas slimnīcas dzemdību nodaļas slēgšanas. Pirms vairākiem gadiem Varakļāni tika administratīvi iekļauti Vidzemē, bet tā ir ļoti latgaliska vieta.
Kā bija skolā?
Visas stundas notika latviešu valodā, izņemot ticības mācību. Skolas laikā es maz runāju latgaliešu valodā. Mana mamma smējās, ka es kļuvu par latgalieti tad, kad atbraucu dzīvot uz Rīgu. Kaut kādā ziņā tā ir patiesība. Es nokļuvu pilnīgi svešā vidē. Viss bija tik liels un nepierasts. Tajā brīdī radās nepieciešamība pēc saiknes ar mājām. Viena no tādām lietām ir valoda, kas man ļoti palīdzēja. Es sāku dziedāt folkloras kopā Ceidari, kurā, manuprāt, mani pieņēma tikai žēlsirdības dēļ, jo man nav muzikālā talanta. Jau pēc tam es atradu šo māju sajūtu dziļi sevī.
Par latgaliešiem ir daudz stereotipu.
Manuprāt, mēs esam ekstravertāki nekā, pieņemsim, kurzemnieki, kuri ir racionālāki un vēsāki par latgaliešiem. Mūsu dzīvē ir maz kā izrēķināta. Ne velti daudzi no maniem draugiem ir izvēlējušies studēt tieši humanitārās zinātnes.
Kā jūs pats nokļuvāt līdz studijām Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē?
Sākotnēji man ļoti patika bioloģija, bet vidusskolā mums bija fantastiska ķīmijas skolotāja Maruta Ladusāne Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā. Ar savu pedagoģes harismu viņa spēja ieinteresēt šajā mācību priekšmetā, kurā es uzrakstīju savu zinātniski pētniecisko darbu par tēmu Automašīnu izmešu saturušo smago metālu jonu ietekme uz augu augšanu. Es laistīju pupas ar dažāda veida šķīdumiem un pētīju, kas ar tām notiek.
Vai jūs sevi redzat šajā zinātnes nozarē nākotnē?
Šajā nozarē vienmēr varēs atrast darbu, bet pagaidām vēl nezinu, vai es to vēlos darīt. Pagaidām izbaudu komunikāciju ar pasniedzējiem un studentiem, kuri ir pārņemti ar šo sarežģīto zinātni.
Veicat eksperimentus?
Tikai neapzināti esmu nodarbojies ar kukaiņu uzturēšanu, kad iepriekšējā dzīvoklī bija iemitinājušies prusaki, no kuriem es mēģināju tikt vaļā (smejas).
Arī piedalīšanos Pilsētā pie upes var uzskatīt par sava veida eksperimentu. Vai pirms tam jums bija kāds priekšstats par kino veidošanas procesu?
Man nebija nekāda priekšstata, jo es par to nedomāju. Arī filmas es skatījos retāk nekā tagad. Esmu iemīlējis kino kā tādu. Tas ir viens no pieejamākajiem mākslas veidiem, jo ne visiem cilvēkiem ir iespēja aiziet uz teātri vai cita veida pasākumiem, kas notiek noteiktā laikā un vietā. Tu vari noskatīties Melānijas hroniku (2016) izklaides platformā Shortcut vai Četrus baltus kreklus (1967) portālā filmas.lv, kurā ir lielākā daļa latviešu klasikas. Tev ir jāapsēžas un jānomierinās, lai tu varētu noskatīties šīs filmas, kas ir citādā tempā, nekā mēs esam pieraduši, jo mūsdienu cilvēks ir ļoti saraustīts. Viens no maniem lielākajiem pārsteigumiem bija Ābols upē (1974), kas sākotnēji tika iecerēta kā dokumentālā filma, bet pārveidota par mīlasstāstu. Starp citu, tajā var dzirdēt skaisto vidzemnieku valodu, kādā runā Salacgrīvas pusē.
Kas vēl jums ir palicis atmiņā no nesen redzētā?
2019. gada Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā Riga IFF noskatījos krievu režisora Kantemira Balagova filmu Maikste, kas uz mani atstāja ļoti spilgtu iespaidu ar savu emocionālo piesātinājumu (tas ir stāsts par divām jaunām sievietēm pēc Otrā pasaules kara – I. A.). Šī filma manī raisīja pārdomas par to, kāpēc es to daru – kāpēc vispār skatos kino. Es gāju pa Brīvības ielu uz mājām un nevarēju savākties. Man trīcēja rokas no redzētā. Tas bija tik dzīvi!
Un kāpēc skatāties kino?
Es izvirzīju hipotēzi – tāpēc, ka man patīk just un domāt. Mēs dzīvojam privileģētā laikā un vietā, kur nav kara un bada. Cilvēki to bieži nenovērtē, iegrimstot ikdienas negatīvajos sīkumos. Negribu teikt, ka mēs dzīvojam laikā un vietā, kurā mums tiek pienesti cimdiņi uz zelta paplātes, bet mums nav jāpiedzīvo šausmas, ar kurām cilvēki saskārās pirms septiņdesmit astoņdesmit gadiem. Mums ir jābūt informētiem par šiem notikumiem, lai tie neatkārtotos, – lai mēs pieņemtu pagātnes izgaismotus lēmumus un kļūtu iejūtīgāki cits pret citu. Par tiem runā arī Pilsēta pie upes.