Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mums vairāk jāuzticas mākslai. Saruna ar mākslinieci un rakstnieci Paulīnu Puķīti

"Kopumā māksla šodien ir brīva. Vai arī drīzāk būtu jāsaka – tai ir izvēle būt brīvai," uzsver lietuviešu māksliniece un rakstniece Paulīna Puķīte.

Novembra beigās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē tika atklāta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules, ko kūrē mākslas pētnieces Ieva Astahovska un Margareta Tali. Izstāde pievēršas noklusētām vēstures tēmām, analizējot kopīgo Baltijas un Austrumeiropas valstu pieredzē un traumatiskajos notikumos, kuru nospiedumi joprojām jūtami mūsdienu sociālajos procesos un sabiedrības pašizpratnē. Meklējot vienotu perspektīvu, no kuras uzlūkot kolektīvās atmiņas, traumu un konfliktu atstātās pēdas kultūrā, ekspozīcijā uz brīdi tiek nojauktas nacionālās robežas un to vietā meklēts dialogs, empātija un solidaritāte.

Ar instalācijām Jūs atskaņojāt vai atskaņosiet vēl vienu himnas noti un Rītausma tika simulēta un tiks simulēta no 12.00 līdz 13.00 un 15.00 līdz 16.00 izstādē piedalās arī lietuviešu māksliniece un rakstniece Paulīna Puķīte, kura savā daiļradē jau daudzus gadus pievēršas socioideoloģisku mītu un klišeju dekonstrukcijai caur dažādu priekšmetu, tekstu un attēlu pretstatījumiem. Par savu darbu Paulīna Puķīte stāsta sarunā ar KDi.

Šī ir pirmā reize, kad jūsu darbi ir izstādīti Latvijā, lai gan jūsu aplūkotās tēmas ir ļoti aktuālas Latvijas sabiedrībā. Kā pati sevi redzat Baltijas mākslas kontekstā?

Priecājos to dzirdēt un piekrītu, ka mani darbi ir svarīgi arī šodienas Latvijas sabiedrībai. Mūsu valstīm ir kopīga gan vēsture, gan pašlaik aktuālās problēmas. Pēc dzelzs priekškara krišanas lietuvieši, es pieņemu, tāpat kā latvieši, kļuva pārņemti ar iespēju doties uz Rietumiem, tāpēc, iespējams, bija mazāk ieinteresēti pašu un savas tuvākās kaimiņvalsts vēsturē. Tas, protams, ir vispārinājums, taču mums bieži ir nepieciešama laika distance, lai spētu reflektēt par vēsturiskiem notikumiem, arī ģeogrāfiska distance. Es dzīvoju Londonā jau vairāk nekā divdesmit gadu, un tieši tur mani arvien vairāk sāka interesēt Lietuvā notiekošais.

Jūsu instalācijas izstādē Neērtās pagātnes runā par mūsu individuālo iesaisti sarežģītos vēstures procesos un līdzībām starp totalitārisma ideoloģiju un neoliberālo kapitālismu, to, kā tie manipulē ar cilvēka brīvo gribu. Kādās mūsdienu patērētājsabiedrības formās jūs saskatāt šos turpinājumus un totalitārās ideoloģijas nospiedumus?

Varbūt "līdzības" ir precīzāks apzīmē jums nekā «turpinājumi», jo totalitārās ideoloģijas pavada represīvi, apspiedoši režīmi, kādu mums tagad nav. Taču līdzība ir, piemēram, starp izvēles neesamību un izvēles ilūziju, starp meliem un nepatiesību, viltojumiem. Abām sistēmām kopīgs ir tas, ka nelielas, šķietami nebūtiskas darbības, ko veic liels daudzums cilvēku, var radīt nopietnas sekas, savukārt inerce un pūļa mentalitāte eksistē arī bez apspiešanas bailēm.

Kā varam izvairīties no šīm manipulācijām – gan katrs individuāli, gan sabiedrība kopumā?

Pirmkārt, ar kritiskās domāšanas palīdzību, lai gan šis jēdziens jau tiek pārāk bieži un nepareizi lietots. Mums ir jāapzinās, ka mums nav jābūt paredzamiem un lielākoties mums ir izvēles iespējas. Arī drosme. Atpazīt un neakceptēt «bulšitu» un propagandu. Saglabāt individuālo neatkarību, esot daļai no kopienas vai kolektīva, – tas man ir ļoti svarīgi.

Pagājušais dīvainais gads daudzējādā ziņā ir pārbīdījis ierastās robežas mūsu dzīvē, lai gan ģeopolitiskās robežas ir bijušas gandrīz pilnībā slēgtas. Interesanti, ka arī iepriekšējos darbos – līdzīgi kā izstādē Neērtās pagātnes – jūs esat izmantojusi durvis kā tēlu, metaforu. Vai arī pandēmija būs kā sava veida durvis, vārti uz citādu sabiedrību un citu laikmetu? Vai šī pieredze atstās uz mums ilgtermiņa iespaidu, kļūs par robežšķirtni laikā?

Taisnība – durvis, barjeras un sienas parādās daudzos manos darbos. Šie darbi ir par pāreju iespējamību un neiespējamību. Katra pāreja ir gan iespējama, gan neiespējama, un to kopeksistence vienā arī ir tas, kas veido pārejas procesu. Dzelzs režģis ar optimistiski austošās saules motīvu manā darbā Himna šeit, Rīgā, izmantots kā vārti, caur kuriem cilvēki ienāk izstādē, patiesībā tas bija logu režģis Rīgas psihiatriskajā slimnīcā. Pat ja barjera kļūst par vārtiem, vai mēs izvēlēsimies tos atvērt? No otras puses, vai, atverot to, mēs patiešām veiksim vēlamo pāreju? Darba ideja ir uzdot šos jautājumus, tie ir svarīgi arī mūsu situācijā šodien, kā jūs precīzi norādījāt.

Pandēmijai noteikti būs ietekme uz mums, taču ir grūti pateikt, vai ilgtermiņā. Cilvēce lielākoties nemācās no savas pagātnes. Mēs aizmirstam lietas, pieņemam tās, pierodam pie tām.

Viens no jūsu pēdējo gadu projektiem Piemineklis un cenzūra (Nojaukt vai nenojaukt) reflektēja par Viļņas pašvaldības ieceri nojaukt padomju laika pieminekli rakstniekam un funkcionāram Petram Cvirkam. Tas raisīja asas diskusijas starp tiem, kuri atbalstīja nojaukšanu, un tiem, kuri vēlējās pieminekli saglabāt. Šogad Latvijā mums bija un joprojām ir aktuāla Kultūras ministrijas iecere nojaukt svarīgu padomju modernisma arhitektūras pieminekli, kādreizējo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas, vēlāk Pasaules tirdzniecības centra ēku, lai tās vietā uzbūvētu ilgi gaidīto koncertzāli. Daudzie arhitektu un pilsētplānotāju iebildumi pret šiem plāniem no ministrijas puses tiek ignorēti, aizbildinoties ar atbrīvošanos no "komunisma rēga". Kāda ir jūsu attieksme pret "neērtajiem" padomju perioda pieminekļiem un celtnēm? Kā mums pret tiem jāizturas, lai beidzot pārvarētu to iemiesotās pagātnes traumas?

Smieklīgi, jo arī Viļņā Arodbiedrību nams pagājušajā gadā tika nojaukts, lai tā vietā uzceltu akustisko koncertzāli! Tā ir tikai sakritība? Publisko ēku arhitektūra, protams, nav nevainīga, tā allaž ir bijusi un joprojām ir politisks un ideoloģisks rīks. Taču es nebaidos no celtnēm. Ja tām piemīt arhitektūras vai kultūrvēsturiskas vērtības un pat ja šīs vērtības neatbilst mūsu šodienas gaumes prasībām, ēkām ir jātiek saglabātām neatkarīgi no tā, kurā periodā tās tikušas celtas. Esam gandrīz pilnībā iznīcinājuši padomju laika arhitektūru Lietuvā, un tas nav labi. Jo mēs aizmirsīsim.

Es būtu saglabājusi Arodbiedrību namu, Lietuvas kontekstā tā bija unikāla arhitektūra, pat ja plašākā Padomju Savienības kontekstā – ne. Taču pieminekļi, sevišķi tie, kas ir veltīti personām, ir mazliet kas cits. Mūsu problēma ir tā, ka neesam pietiekami attālinājušies no savas traumatiskās pagātnes, lai no tās nebaidītos, lai nebūtu alerģiski pret to. Varbūt baidāmies no padomju perioda artefaktiem arī tāpēc, ka mūsu rīcībā joprojām nav rīku, veidu, kā ar to veselīgi sadzīvot, un, manuprāt, šeit ir jāiesaistās mākslai.

Diemžēl laikmetīgā māksla publiskajā telpā nav sevišķi gaidīta, lai gan tieši publiskajā telpā šie satraucošie artefakti parasti atrodas. Publiskajā telpā mums ir tikai tradicionālā tēlniecība, tāpēc vienīgā iespēja ir vai nu novākt, vai aizstāt to ar kaut ko līdzīgu, tikai nomainot «galvu», taču tas nepalīdz – tas nav risinājums, tāpat kā risinājums nav to demontāža. Bieži vien iesaka blakus šādiem pieminekļiem novietot paskaidrojošu tekstu, kas varētu būt kompromiss, taču ne sevišķi spēcīgs.

Manis kūrētajā projektā Piemineklis un cenzūra saistībā ar Petra Cvirkas pieminekli es ierosināju trešo ceļu – aptvert kontroversiālus, "neērtus" pieminekļus ar mākslinieciskām intervencēm, rekontekstualizēt tos ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību.

Jūs jau gadiem ilgi savā mākslā nodarbojaties ar jautājumiem, kas ir saistīti ar kolektīvo, nevis personisko vēsturi. Vai jūs tās nošķirat savā radošajā darbībā? Kur rodat impulsus un idejas saviem darbiem?

Tā ir, es vairāk strādāju ar kolektīvo vēsturi, nevis personisko, taču savos darbos cenšos padarīt kolektīvo par personisko vai arī tuvojos kolektīvajam caur personisko un tā tālāk. Manas idejas un impulsi darbiem visbiežāk nāk no empīriskiem novērojumiem, nevis dažādu sociokulturālu fenomenu ilgtermiņa izpētes, kopā ar dažādiem nejaušiem gadījumiem vai atrastiem priekšmetiem un tekstiem.

Vai piekrītat, ka māksliniekiem ir aktīvāk jāiesaistās dažādu sabiedrībā konfliktējošu atmiņu mediēšanā? Kino un literatūrā šie mēģinājumi radīt jaunus skatpunktus, no kuriem uzlūkot mūsu vēsturi un to rekontekstualizēt, šķiet skaļāki, biežāki. Vismaz Latvijas kultūrā vēsturiskais žanrs šķiet viens no dominējošajiem šajās jomās.

Jā, māksliniekiem vajadzētu to darīt, vai drīzāk – viņi varētu to darīt. Diemžēl bieži vien mākslinieki to vienkārši nevēlas, es to atskārtu, kad kūrēju pieminekļiem veltītu izstādi There and Not There 2017. gadā Kauņā. Kino un literatūra aptver vēstures tēmas, taču šīs jomas formas ziņā un veidos, kā tajās tiek nodots saturs, ir daudz tradicionālākas, tāpēc tās ir vairāk pieejamas lielai auditorijai. Vizuālā māksla ir daudz laikmetīgāka, tai ir plašākas formu variācijas un novitātes.

Domāju, ka plašāka publika mūsu reģionā, vismaz Lietuvā, baidās no laikmetīgās mākslas, cilvēki domā, ka viņi to nesaprot, lielākoties tāpēc, ka skolu programmās netiek mācīts, kā uztvert vizuālo mākslu. Tādējādi, pat ja vizuālā māksla pievēršas šīm tēmām, diemžēl tai ir šaura auditorija. Ļoti žēl, jo arī laikmetīgā māksla var būt tikpat poētiska kā dzeja – kaut kas, kur patverties tumšā stundā.

Šķiet, ka Latvijas sabiedrība kopumā ļoti skeptiski izturas pret politiski aktīvu mākslu, un dažkārt pat mākslas aprindās nākas skaidrot, ka sociālie un politiskie jautājumi nav tabu tēma, ka mākslinieks var runāt par sociālās realitātes paradoksiem, netaisnībām, neskaidrībām mākslinieciskos veidos. Man liekas, ka situācija pārējās Baltijas valstīs ir atšķirīga. Kāda ir jūsu pieredze, un kā jūsu darbi tiek uztverti Lietuvā?

Neesmu droša, ka tas ir ļoti atšķirīgi. Domāju, ka šis skepticisms ir mūsu padomju perioda, tā oficiālās, uzspiestās, ļoti politizētās, aģitējoši propagandiskās mākslas mantojums. Protams, arī šodien mums ir māksla, kas ož pēc – lielākoties nacionālistiskas – propagandas, taču kopumā māksla šodien ir brīva. Vai arī drīzāk būtu jāsaka – tai ir izvēle būt brīvai. Laikmetīgā māksla ir labākais medijs, caur kuru runāt par mūsu sabiedrības paradoksiem un neskaidrībām, mūsu pagātnes un tagadnes sarežģītību, un tādējādi var palīdzēt mums tikt ar to galā. Mums vajag uzticēties mākslai vairāk, nekā mēs to pašlaik darām.

Domāju, ka mēs to esam mantojuši – un vēlāk pazaudējuši – no vēlīnajiem padomju gadiem, kad mākslinieki un dzejnieki tika uztverti kā slēpto patiesību un zemtekstu izteicēji, baudot augstu sabiedrības uzticību. Mākslas kritiķe un kuratore Laima Kreivīte jūsu radošo darbību ir raksturojusi šādi: "Paulīnu Puķīti interesē citu naivums – īpaši tas naivums, kas, izplatoties masās, kļūst par ideoloģiju – padomju, kapitālisma vai patriarhālisma." Vai piekrītat šai interpretācijai un naivuma nozīmei savos darbos?

Laima Kreivīte ir ļoti vērīga mākslas kritiķe, viņa piekļūst manu darbu būtībai, esencei un bieži vien atklāj to arī man pašai. Mans darbs Neērtajās pagātnēs arī ir par šo naivumu, kas kļūst sarežģīts. Un, jā, mākslinieka – lielākoties pusmūža vecuma vīrieša – kā nācijas sirdsapziņas statuss lielākoties ir zudis, taču patiesībā mākslinieka kā sludinātāja nozīme pazuda līdz ar modernismu un varbūt tāpēc mazliet ilgāk uzkavējās mūsu reģionā. Man tā īpaši nepietrūkst.

Es pati kā māksliniece un rakstniece nejūtos spiesta kādu pamācīt un nesludinu, ka zinu atbildes uz visiem jautājumiem. Neatkarīgie mākslinieki – un es sevi pieskaitu pie tādiem – ir tie, kas mūsu sabiedrībā var izteikt neizsakāmo, tomēr tas, kam mums vajadzētu pievērsties un uzticēties, ir ne tik daudz mākslinieks, bet gan māksla. Nedomāju konkrētus mākslas darbus, bet mākslas spēju rādīt mums citādas perspektīvas, visu laiku apšaubīt status quo un rosināt alternatīvas tradicionālajiem naratīviem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja