No 10. oktobra Latvijas kinoteātros ir skatāma režisora Andra Gaujas otrā pilnmetrāžas spēlfilma – kaisles drāma Nekas mūs neapturēs. Tas ir stāsts par harismātisku mūzikas producentu Ralfu Dambergu (Andris Keišs), kurš ar savu nepiekāpību pārliecina sievu (Kristīne Nevarauska) un mīļāko sadzīvot (Elza Gauja) vienā īpašumā, kurā mīt arī viņa divpadsmitgadīgā meita (Dārta Stepanova). Eksperiments pārvēršas nežēlīgā cīņā katram par savām interesēm.
Vai jums ir kaut kas kopīgs ar filmas galveno varoni mūzikas producentu Ralfu Dambergu?
Profesionālajā jomā tā ir stūrgalvība, nepiekāpība, bezkompromisu tiekšanās uz mērķi. Personīgajā dzīvē es cenšos nelīdzināties Ralfam un nelikt citiem dzīvot pēc saviem noteikumiem un mēģinu paskatīties uz lietām gan no "es", gan no "ne es" pozīcijām. Tā katastrofāli pietrūkst mūsu galvenajam varonim.
Kāds bija tas jautājumu loks, ko jūs vēlējāties izšķetināt savā filmā?
Pirmais iedvesmas avots bija vētraini negatīvā personiskā pieredze. Es biju izdomājis veidot kaut ko līdzīgu filmai Krāmers pret Krāmeri (1979), kas ir burvīgs šķiršanās stāsts.
Ar Merilu Strīpu...
...un Dastinu Hofmanu galvenajās lomās. Vienā brīdī sāka šķist, ka interesantāk par šķiršanās mehāniku būtu aplūkot šķiršanās iemeslus, kas ir meklējami nevis ārējās darbībās, bet cilvēkā iekšā. Palēnām es nonācu līdz lepnībai, kas manā skatījumā ir viena no pretrunīgākajām izjūtām. Sākot no kolektīva lepnuma par kopīgām vērtībām un sasniegumiem, kas var būt kaut kas iedvesmojošs, un beidzot ar individuālu lepnumu par savu nozīmību, kas ir smaga paralizējoša slimība (à la es esmu spožākais mūzikas producents, un jums nāksies mani respektēt!). Nereti lepnums vai, precīzāk sakot, pašlepnums ir labi slēpta īpašība, no kuras noslēpuma plīvurs krīt tajā brīdī, kad tas tiek ievainots. Cilvēks uzsprāgst, viņš kļūst vājš un nepārliecināts par sevi, bet histēriski agresīvi mēģina citus pārliecināt par pretējo. Tā ir ļoti aizraujoša tēma. Ceru, ka filmas skatītājiem būs interesanti pavirpināt tās pavedienu un paskatīties uz harismātisku līderi, kura pozīcija vienā brīdī tiek apšaubīta gan profesijā, gan ģimenē un zem kura kājām tiek izsists postaments.
Pirms filmas uzņemšanas rīkojāt īpašu nometni kopā ar aktieriem. Kāpēc?
Arvien vairāk pārliecinos, ka dramaturģija, režija un aktierspēle ir ne tik daudz par episku naratīva atstāstu, cik par to, kā funkcionē varonis, kāda ir viņa gaita, runa, skatiens, smaids u. tml. Kopā ar Andri Keišu es sapratu, ka viens no veidiem, kā vislabāk izteikt Ralfu, ir viņa stāja. Mēs iztēlojāmies, ka cauri viņa ķermenim ir iedomāts armatūras stienis, līdz ar to viņš pārvietojas kā staigājošs piemineklis. Ja viņš kustētos kā ūdenszāle, tas būtu pavisam cits varonis. Tad caur viņa psihofiziku nāktu ārā pavisam cita emocionālā gamma: greizsirdība, skaudība...
Iepriekš strādājāt citādi.
Es gribu tiekties uz godīgu, efektīvu kopdarbu – kopīgi spēt "piezūmēties" detaļām, cik vien tuvu tas ir iespējams, vai arī kopīgi atgriezties pie pamatjautājumiem, par ko ir filma. Protams, var nodoties dažādiem eksperimentiem. Larss fon Trīrs ir apzināti atteicies no mēģinājumu procesa un iemetis aktierus aukstā ūdenī, lai kuļas. Radniecīgi mēs rīkojāmies filmā Izlaiduma gads, kurā bija citi spēles noteikumi. Šajā dzīves periodā mani arvien vairāk interesē precizitāte un tiekšanās uz meistarību un virtuozitāti, nevis uz interesantiem eksperimentiem.
Vai personīgās attiecības netraucē režisora darbā?
Cilvēki ir sarežģītas būtnes, kas tikpat sarežģīti komunicē savā starpā un veido nevajadzīgas varas attiecības. Sākotnēji starp režisoru un aktieriem pastāv dažādi filtri, sieti un režģi, no kuriem mums ir kopīgā ceļā jāatbrīvojas un jāmēģina atrast dialogs, lai nekādā gadījumā dārgais kino laiks netiktu tērēts nevajadzīgām lietām. Šajā gadījumā man ar Elzu (režisora dzīvesbiedre Elza Gauja – I. A.) nav nekādu savstarpēju šķēršļu, un es kā režisors varu viņai kā aktrisei nodot nepieciešamo informāciju ļoti kodolīgi un efektīvi strādāt.
Jūs esat teicis, ka jums ir bijis svarīgi filmas mikrodramaturģijai nostatīt pretī vizuālo jaudu.
Filma ir klaustrofobiska psiholoģiska vētra vienā vietā, kur cilvēki ir iestrēguši un mēģina cits citu sagrauzt, rotējot ap vienu un to pašu asi, tāpēc vizuālais ietērps bija ārkārtīgi būtisks. Attēls bija kā instruments, lai mēs spētu precīzāk ilustrēt savus varoņus. Ralfa egomaniakalitāte projicējas dzirnavās. Šis objekts ir viņa maskulīnās fantāzijas iemiesojums par troni vai viņš kā mūžīgais dzinējs ar neona spārniem. Savukārt filmas viegli apburtā atmosfēra ir izaugusi no tā, ka visus filmas varoņus es redzu kā dzīvojošus savas apziņas mijkrēslī ar saviem izgājieniem un izdarībām. Viņi nemitīgi kāpj uz viena un tā paša grābekļa un katru jaunu reizi to dara arvien dusmīgāk.
Speciāli filmēšanai pie Āraišu dzirnavām tika uzbūvēta dzīvojamā māja, kas pēc tam tika nojaukta. Vai domājat par materiālu otrreizēju izmantošanu?
Mums būtu vairāk jādomā par sadarbību starp filmu veidotājiem tieši ražošanas ziņā. Iespējams, vienā filmā izmantotie materiāli var noderēt citas filmas veidošanā. Dažus no filmā izmantotajiem materiāliem mēs, piemēram, esam uzdāvinājuši Kasparam Gobam, lai viņš varētu savā Ruckas mākslas rezidenču centrā izbūvēt izstāžu zāli. Es pats neko neesmu ņēmis. Es būtu varējis uzbūvēt siltumnīcu saviem vecākiem, bet man nebija laika ar to nodarboties. (Smejas).
Jūs jau desmit gadu sadarbojaties ar operatoru Aleksandru Grebņevu. Kā pa šo laiku ir attīstījušās jūsu attiecības ar kino?
Pa šiem gadiem ir izkristalizējušās vērtības, pie kurām mēs pieturamies. Vienā brīdī mēs varētu apsēsties un uzrakstīt savu manifestu vai desmit punktus, kas ir jāievēro, veidojot kino. Viens no tiem ir bezkompromisu attieksme pret stāstu, kurā nedrīkst būt nekā falša. Varbūt tas ne vienmēr izdodas izpildījumā, bet motivācijas līmenī mēs tiecamies uz vēstījumu, kurā nebūtu neviena nepamatota elementa. Es domāju, ka tā var atšķirt amatieru kino no profesionāla kino. Amatieriem ir fetišs uz pašu izdomātām detaļām, bet pieredzējušiem autoriem ir sauklis: Kill your darlings! Nogalini visu, kas tev ir dārgs, ja tas nekalpo stāstam. Mēs cenšamies nepieļaut remdenus kadrus un iedot tiem maksimālu kinematogrāfisku spēku. Tas nozīmē cīnīties par katru sekundi filmā, lai padarītu to vērtīgāku.
Ar katru darbu izmēģināt kaut ko jaunu. Vai darāt to, lai nebūtu garlaicīgi?
Es skatos uz to kā procesu. Ja mēs runājam par stilistiku un režisora darba noslīpētību, tam ir vajadzīga pieredze. Šajā filmā mums ar Aleksandru Grebņevu ir pievienojies mākslinieks Jurģis Krāsons, ar kuru mēs ceram turpināt savu sadarbību. Mēs attīstāmies ļoti dabiskā veidā. Mēs nākam no dokumentālistu vides, kurā vissvarīgākais ir patiesības ideāls. Mēs esam sākuši nevis ar mākslu mākslas dēļ, bet ar jēgu jēgas dēļ un pakāpeniski nonākuši līdz tam, kā to iedarbīgāk parādīt uz ekrāna, – līdz spēlfilmām un aktieriem. Acīmredzot manā dabā ir iejaukties procesos, bet tu nedrīksti sevi turpināt saukt par dokumentālistu, ja tu sāc pārkāpt sarkano līniju un pārāk daudz inscenēt.
Vairāk nekādu dokumentālo filmu?
Nekad nesaki nekad. Piemēram, Verners Hercogs, kurš ir veidojis tādas absolūti nereāli ambiciozas filmas kā Fickaraldo (1982), kurā pār kalnu tiek pārvilkts kuģis, un Agirre, Dieva dusmas (1972), kura uzņemta necilvēciskos apstākļos Amazones džungļos, ir uzņēmis virkni dokumentālo darbu ar dzīvu interesi par notiekošajiem procesiem un jūtamu autora klātbūtni.
Esat gan filmas režisors, gan producents.
Es producēju, lai varētu režisēt. Citi uzskata, ka šajā apvienojumā ir zināmas pretrunas, bet es gribētu oponēt. Ja producents domā nevis par peļņu, bet par studijas attīstību, tad viņš, tāpat kā režisors, ir ieinteresēts spēcīgu kinodarbu tapšanā.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Beidzot esmu nonācis līdz tam, ka spēju domāt par divām idejām paralēli.
Viena ir Albatross, kas pretendēja uz finansējumu Nacionālā kino centra organizētajā vēsturisku un identitāti stiprinošu Latvijas filmu ražošanas konkursā. Kas ir otra?
Man ir iecere radīt provokatīvu fabulu par mūsdienu cilvēka ieciklēšanos uz koncepcijām un ideoloģijām. Tas būs stāsts par ģimeni, kurā vecāki ir tik ļoti iefanojuši par hiperliberālu sabiedrības modeli, ka piešķir bērniem tādas pašas tiesības kā pieaugušajiem, un traģikomiskā kārtā bērni izmanto savu skaitlisko vairākumu un vecāki nonāk bērnu verdzībā. Ļaudis runā, ka tā jau šobrīd nav nekāda "kā būtu, ja būtu" tēma, bet gan ikdiena.
Viens no pičinga žūrijas ekspertiem režisors un pedagogs Pēteris Krilovs par jūsu Albatrosa projektu sacīja, ka gribētu lielāku stilizāciju. Ja kādreiz jums radīsies izdevība realizēt šo vai citu vēsturisku darbu, vai ņemsiet vērā šo padomu?
Tā ir ierasta prakse, ka vēsturiskās filmas ir stipri stilizētas visos līmeņos – sākot ar literāri piegludinātiem dialogiem un beidzot ar piepucētu vidi. Es gribētu iet pretējā virzienā un tiekties uz dzīvu smeķi: lai cilvēki runātu dabiski un viņiem būtu netīri nagi, kad tiem tādiem būtu jābūt. Mani neinteresē spēlēt vēsturi. Es gribētu iztēloties, kā cilvēki ir dzīvojuši. Domāju, ka viņi citos laikmetos ir bijuši daudz līdzīgāki mums, nekā šķiet. Starp mums un vēsturi ir enciklopēdijas un citi materiāli, un maz tiešas saiknes.
Jāatzīmē, ka dialogi nereti kļūst par klupšanas akmeni neatkarīgi no filmā attēlojamā laika.
Rakstot dialogus, mēs rakstām pārāk pieklājīgi, izrunāti tie izklausās neveikli. Tajos ir jāspēj ļoti meistarīgi nobalansēt starp literāro un patieso. Vēl viens nozīmīgs valodas jautājums saistībā ar kino ir subtitri. Strādājot pie filmas tulkojuma, es kārtējo reizi pārliecinājos, ka rakstītajā tekstā darbojas pilnīgi citi noteikumi un jēgas vārdā ir jāmeklē jauni risinājumi, lai to izpaustu. Mans draugs Pēteris Cedriņš, kuram kā dzejniekam ir absolūti izsmalcināta angļu valodas izjūta, ir konstatējis, ka Andreja Tarkovska filmas visā pasaulē skatās ar nožēlojamas kvalitātes subtitriem.
Vai kinorežisoram ir jābūt cītīgam kinoskatītājam? Vai jūsu kino ir vērojamas kādas ietekmes?
Filmas ir jāskatās, bet diennaktī ir tik stundu, cik ir. Ja man ir jāizvēlas vairāk ieguldīt kino vai ņemt no kino, es dodu priekšroku pirmajam. Man pašam ir grūti runāt par ietekmēm, jo to ir daudz. Ja man uzreiz ir jānosauc vārdi, tas ir Alehandro Gonsaless Injaritu, Ingmars Bergmans, Larss fon Trīrs un Tomass Vinterbergs – veseli trīs skandināvi tik īsā uzskaitījumā. Man ir vairāki režisori, kuru atsevišķi darbi ir atstājuši uz mani ļoti dziļu iespaidu, piemēram, Andreja Zvjaginceva filma Atgriešanās (2003).
Vai mēdzat savās filmās citēt citu autoru darbus?
Es gribētu no tā norobežoties, cik vien tas ir iespējams. Protams, tas var izaugt no stāsta un dabiskā veidā ieausties filmas scenārijā. Mēs varam veidot filmas kinokritiķiem, bet kāpēc tas jādara?
Piemēram, par godu Ingmaram Bergmanam ielikt savā darbā kādu citātu no viņa filmas.
Par godu Ingmaram Bergmanam ikvienam režisoram ir vērts motivēt sevi vairāk laika veltīt scenārijam un darbam ar aktieriem.
Maksims Gataullins
venta
trusis nejaukais