Uzvedumā uzstāsies aktieris Vilis Daudziņš, dziedātājs Jānis Šipkēvics (Shipsea), pianists Rihards Plešanovs un Latvijas Radio kora solisti diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. Kā noprotams, muzikālā izrāde, kuras libreta autore ir rakstniece Nora Ikstena, muzikālais vadītājs – Sigvards Kļava, režisors – Pēteris Krilovs un scenogrāfe – Anna Heinrihsone, veltīta izcilajam latviešu grafiķim, lietišķās mākslas meistaram un Latvijas valsts karoga autoram Ansim Cīrulim (1883– 1942). Līdzās uzvedumam būs iespēja apskatīt mākslinieces Annas Heinrihsones veidoto ekspozīciju ar Anša Cīruļa mākslas darbu elementiem. Gan izstāde, gan uzvedums, kurā skan mākslinieka laikabiedra Jēkaba Graubiņa mūzika, veidoti, lai aktualizētu mākslinieka Anša Cīruļa nenovērtējamo devumu Latvijas kultūrā.
Viņš bija sapņotājs ar amatnieka tvērienu, kurš savā salīdzinoši īsajā radošajā mūžā paspējis radīt ļoti daudz mākslas darinājumu, arī griestaines Latvijas Valsts prezidenta akreditācijas telpās Rīgas pilī un atjaunotās freskas ar alegoriskām figūrām Dzintaru koncertzāles vestibilā. Neaizmirstami smeldzīgi Cīrulis atainojis Pirmo pasaules karu savā bēgļu ciklā. Viņa daiļrade, kas aptver plašu amplitūdu, ieguvusi apzīmējumu – savpatais latviskums. "Visu mūžu viņš sapņoja par glezniecību un augsto mākslu, bet dzīves īstenība mākslinieku vilka pie zemes – traukiem, mēbelēm, sienas dekoriem. Ansī Cīrulī itin kā savienojas divas personības – sapņotājs un reālists, kurus uzvedumā iemiesos Vilis Daudziņš un Jānis Šipkēvics (Shipsea)," stāsta Nora Ikstena. "Jau uzvārds Cīrulis vien ir ko vērts. Cīrulis kā putns, kurš savieno zemi ar debesīm un ar kura treļļiem mums asociējas pavasaris, tāpat kā Cīrulis mākslinieks, kurš savos darbos taustāmi un vizuāli iemiesojis ideālus un sapņus." Latvju raksti gan vizuāli, gan skaniski, gan vārdkopās – šī trejādība ir pamatā muzikālajam uzvedumam par Ansi Cīruli.
Esat jau daudzkārt izgaismojusi Latvijai būtisku personību likteņus. Kāds bija jūsu ceļš pie Anša Cīruļa?
Ceļu pie Anša Cīruļa atradu, pateicoties savai māsai Indrai Vīlipsonei, kura man izstāstīja par Dzintaru koncertzāles direktora Guntara Ķirša un Latvijas Radio kora diriģenta Sigvarda Kļavas ideju celt gaismā Anša Cīruļa veikumu. Viņa sienas zīmējumi ir saglabājušies gan Dzintaru koncertzālē, gan Ogrē, kas atrodas netālu no Ikšķiles, kur es dzīvoju. Tas bija kā zvaigznēs ierakstīts, jo es biju pabeigusi darbu pie akrostihiem Sigvarda Kļavas muzikālajam projektam Bezgalības krelles par astoņām Saules sistēmas planētām. (Tas vēl top, latviešu komponisti vēl raksta mūziku.) Saslēdzās arī tas, ka kopā ar Sigvardu Kļavu un Annu Heinrihsoni strādājam pie simt epizodēm par latviešu lielākajiem rakstniekiem un komponistiem – audiogida jaunajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai, kas, cerams, nu jau pēc pāris gadiem tiks atvērta Mārstaļu ielā 6. Pie tā esam strādājuši četrus gadus, lielais darbs ir paveikts un ierakstīts Sigvarda Kļavas studijā, un nu tikai gaidām, kad būs atjaunota ēka, kurā ekspozīciju ielikt. Mūsu valstī ir ierasts, ka saturs jau ir gatavs, bet ēkas vēl nav.
Mēs visi trīs – Anna Heinrihsone, Sigvards Kļava un es – atkal apvienojāmies Cīruļa projektam. Tā ir vienkārši laime radoši strādāt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem saprotamies pat bez vārdiem. Es ceru, ka arī klausītāji to uztvers. Sākot iedziļināties Anša Cīruļa dzīvesgājumā un radošajā veikumā, mūs uzrunāja vārdu salikums "savpatais latvietis". Šī dziļā latvietības tēma, manuprāt, tagad ir būtiski akcentējama un izceļama gaisā, jūtot pasaules un arī mūsu valsts iekšējās svārstības. Mūsu patiešām ir palicis salīdzinoši ļoti maz, un ir pamats satraukumam par latviešu valodas un latviskās identitātes apdraudētību.
Iedziļināšanās mūsu personību likteņos man ir arī skola, kas māca, kā cilvēki dažādos laikos ir varējuši saglabāt savu radošo garu un nacionālo identitāti. Šodien sakām, ka dzīvojam diezgan trakos laikos, bet, atskatoties vēsturē, šie laiki nemaz tik ļoti traki nav, jo mums mākslā, literatūrā, mūzikā ir personības, kas izgājušas cauri Sibīrijas izsūtījumiem un reāliem kariem.
Kas jūs aizrāva Anša Cīruļa dzīvesgājumā?
Dzimis Majoros un skolojies īstos tā laika Latvijas mākslas labākajos kanonos, Ansis Cīrulis bijis arī ļoti praktisks un nav vairījies no vienkārša amatnieka darba mākslā. Devies izmēģināt laimi Parīzē, tomēr atgriezies atpakaļ. Man likās ļoti svarīgi šobrīd par to runāt. Domājot par tekstuālo formu un ņemot vērā, ka būs divi Cīruļi – praktiskais un sapņotājs –, kurus atveidos Vilis Daudziņš un Jānis Šipkēvics, gribējās salikt kopā gan dzīves prozu (aprakstus, kas pastāsta par Cīruļa dzīves gaitu), gan dzeju, kurā izmēģināju grūto Raiņa soneta formu – Raiņa strofu, kurā mēģināju uzrakstīt skaitāmus tekstus.
Vēl man liekas būtiski, ka tad, kad sākās Pirmais pasaules karš, Ansis Cīrulis savā mākslā nevairījās no kara tēmas un īpaši pievērsās kara un bēgļu ciešanu tēmai, kas diemžēl atkal ir kļuvusi aktuāla. Uzvedumā skanēs latviešu tautasdziesmu apdares Sigvarda Kļava kora salikumā, un man liekas, ka visā tajā ir klusināts gaišums un cerības stīga. Tās vēl nav beigas, viss vēl nav zaudēts. Mums vēl ir ļoti daudz varbūt mazliet apsūbējušu garamantu, kas būtu izceļamas gaismā. Anša Cīruļa zīmējumi Dzintaru koncertzālē ir saglabājušies, un cilvēki kopā ar šo uzvedumu varēs redzēt arī nelielu izstādi. Šis ir vēl viens aicinājums vēlreiz izvētīt mūsu pūralādes, kurās viss kārtu kārtām ir salikts.
Man liekas, šim brīdim ir nepieciešams meditatīvs gaišums un meditatīva jušana, ka latvietība mūsos ļoti dziļi sirdī tomēr vēl ir saglabājusies. Tas ir mūsu kodols. Tieši ar tāda veida vēstījumiem mēs to atkal varam celt gaismā.
Jēkabam Graubiņam, kura mūzika skanēs uzvedumā, ir arī enerģiskas, ritmiskas apdares. Grūtas, bet koru iemīļotas, piemēram, Silmala trīcēja dancojoti (nezinu gan, vai tā iekļauta uzvedumā).
Ar uzvedumu negribam vēstīt, ka latvietība ir kaut kas minorīgs un dziestošs. Drīzāk gribam pateikt, ka tas ir tik ļoti iekšā mūsos, tik dziļš un spēcīgs, ka var izpausties visādās formās. Gribējās parādīt, ka savpatīgā latviskā stīga ir dzīva, klātesoša. Vēstulēs no Parīzes sievai Sofijai mākslinieks raksta, ka viņš apbrīno Vermēra gaismu, jūt Parīzes lielo mākslas elpu, bet atgriežas un atrod sevi, saprotot, ka latviskā sajūta ir viņa mājas. Interesanti, ka viņš atgriezās Parīzē otrreiz un guva panākumus izstādēs, bet tomēr viņa mājas bija šeit. Tā arī daudziem māksliniekiem šodien. Varam minēt arī Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora piemēru, sasniedzot klasiskās mūzikas augstākās virsotnes un saņemot Gramophone balvu. Tās ir latviešu balsis, kas to spējušas.
To pašu varu teikt par sevi. Atrodoties Oslo un gaidot filmas Mātes piens pirmizrādi Norvēģijā, arī bija sajūta, ka eju pasaulē ar savu latvisko stāstu. Tas uzrakstīts latviešu valodā, filmai ir latviešu režisore, un tieši ar latvisko identitāti gūstam pasaules panākumus. Man ir ļoti svarīgi to apzināties, un es domāju, ka tas ir svarīgi daudziem māksliniekiem. Pēterim Vaskam, Sigvardam Kļavam un režisoram Alvim Hermanim, kurš izveda latviešu teātri pasaules līmeņa teātra kontekstā un, atgriezies Latvijā, pacietīgi gaida sava teātra restaurāciju, lai varētu turpināt savu darbu šeit. Māksla dzimst Latvijā, zelta provi iegūst ārzemēs un atgriežas Latvijā.
Mūzika ir starptautiska valoda, ko saprot visi, bet vārda mākslai tas nav vienkārši.
Literatūrai nepavisam nav vienkārši, jo esam atkarīgi no tulkojuma. Ir jāgodā un jāciena izdošanās, jo pasaules piedāvājums mākslā ir milzīgs. Ir godājami, ja ir izdevies šo robežu šķērsot un apliecināties pasaulē. Arī Ansim Cīrulim tas izdevās, neraugoties uz to, cik viņš bija dziļi lokāls, latvisks: taisīja griestaines Rīgas pilij, izgatavoja priekšmetus armijai, māla traukus. Viņš nevairījās no praktiskām lietām un tieši ar to izrādījās pasaulei interesants, viņš kļuva slavens ar priekšmetisko dizainu. Nav nejaušība, ka viņa darbi ir Dzintaru koncertzālē. Cīrulis ir dzimis Dubultos, kurp atpūsties un ārstēties kūrmājā brauca viesi gan no Eiropas, gan Maskavas un Pēterburgas. Cīruļa darbos ir tā laika Dubultu sajūta, veco labo laiku pieskaņa. Mums vēl ļoti daudz kas ir atjaunojams un parādāms pasaulei. Vērtības, kuras mums te uz vietas ir. Veidojot uzvedumu, mūs spārnoja gaismas stars, cerība un iekšējā emocionāli intīmā sajūta par latvietību, kas ir tik svarīga šodien, jo noturēties kopējā katlā ir ļoti grūti.
Ik pa laikam izskan runas, ka dzimtene, tēvzeme un nacionālās atšķirības nogrims vēsturē un nākotnei ir globāla seja.
Es to izjūtu tieši pretēji. Man šis rudens ir braucieniem bagāts. Biju arī Nīderlandē, kur iznāca kārtējais Mātes piena tulkojums, un paralēli pabeidzu jaunu romānu, ko esmu jau nodevusi izdevniecībā Dienas grāmata. Varbūt vispārējā tendence ir tāda, ka nav ko tur ņemties pa mazajām grupām, jo visi tāpat sajauksies un izšķīdīs. Taču es redzu, ka cilvēki arī citās Eiropas valstīs cenšas savilkties cieši kopā, apvienoties un saglabāt savu nacionālo identitāti un valodu. Caur Mātes piena gaitām izjutu, cik liela nozīme ir grāmatas tulkojuma kvalitātei, jo, tikai lasot savā valodā, var pa īstam izjust un saprast rakstīto. Viss šajā pasaulē notiek viļņveidīgi. Ja arī mums liekas, ka dzīvojam saskaldītā un satricinošā laikmetā, tad tieši tajā mēs cenšamies atrast tās salas, kas mūs pietur pie skaidra saprāta un pamatvērtībām. Vismaz man, strādājot pie Anša Cīruļa libreta tekstiem, bija laba māju sajūta, kas ļauj savpato, dziļo latviskumu patiešām izjust no sirds. Tas nav uzspēlēts urrāpatriotisms, bet kaut kas tāds, kas ir tik dziļi tevī, ka to neviens neizvilks ne ar varu, ne viltu.
Neieslīgstot politiskās diskusijās, domāju, ka šis ir brīdis, kad nacionālā identitāte ir jāsargā vairāk nekā jelkad. Un, ja domājam, ka to nedara citas Eiropas valstis, mēs ļoti maldāmies, jo Eiropas valstis tagad arvien vairāk skaidri postulē savu vērtību saglabāšanu. Ar ko mēs atšķiramies? Vispirms ar valodu, un katra valsts to ļoti sargā. Ir pilnīgi skaidrs, ka integrēties citā sabiedrībā vari, tikai iemācoties šo valodu. Arī kultūra ir stipra, nevis nonivelējot, bet tieši parādot atšķirīgo un to akcentējot. To pierādīja arī Dziesmu svētki. Redzot, cik apdraudēta ir latviešu valoda un tradīcijas, tas, ko tagad postulē mūsu pašreizējā kultūras ministre, īstenībā ir kaut kas ļoti nemoderns un savā ziņā pat aizskarošs.
Es pati tagad dziedu otro altu Ikšķiles korī, ko vada Māris Sirmais. Esmu tikai iesācēja, bet jau zinu, cik grūti ir ikdienas skrējienā izbrīvēt laiku mēģinājumam. Bet mēs dziedam, jo paši to gribam. To nevar novērtēt par augstu.
Iesācēja? Šī ir jūsu pirmā pieredze korī?
Nē, esmu savulaik dziedājusi korī Renatus pie profesora Jāņa Lindenberga un tagad esmu atgriezusies pie saviem pirmsākumiem korī Ikšķile un ļoti priecājos, ka varu ieraudzīt Dziesmu svētku kustību no iekšpuses. Teorijas, kuras virspusēji skandina mūsu kultūras ministre, rodas no tā, ka nav tās dziļākās iekšējās sajūtas par latvisko. Jaunos gados ir bijis iespējams kļūt par ministri, bet vajag arī pašai novērtēt to, ka latviešu valoda ir viņas dzimtā valoda, un pielikt visus spēkus, lai valodai un kultūrai rastu stiprinājumu arī no stratēģiskā un ekonomiskā viedokļa. Ja netiek saprasts, ka latviskumu var saglabāt caur kultūru, valodu un mūsu tradīcijām, tad netiek saprasts visbūtiskākais. Tad neveidosies arī mūsu ikdienas latvietība. Mūs visus vajā baiļu sajūta. Pēc kāda Ikšķiles kora mēģinājuma Māris Sirmais teica, ka, strādājot ar kori, viņš aizmirstas un nonāk savā īstajā pasaulē, kas viņam palīdz izdzīvot šajā laikā.
Cīrulis arī ir pārdzīvojis laika griežus. Kā tie ietekmēja viņa likteni?
Jau pieskāros tam, ka, piedzīvojot Pirmo pasaules karu, viņš savā mākslā atainoja gan bēgļu gaitas, gan cīņu par Latvijas valsts neatkarību. Viņam palaimējās dzīvot arī brīvajā, neatkarīgajā Latvijā. Bet gribu uzsvērt, ka mūsu uzveduma mērķis ir parādīt latviskuma būtību un arī atjaunot lepnuma sajūtu par savu valsti. Cīrulim šī sajūta bija. Viņš nevairījās pielikt roku valstiskuma simbolikas stiprināšanā.
Pats galvenais: Cīrulis bija tāds mākslinieks, kurš nevairījās no dzīves pieskāriena. Viņš kā jūtīgs barometrs uztvēra savu laiku un savā mākslā to atspoguļoja. Tas ir vissvarīgākais. Manuprāt, mēs arī pašlaik nevaram norobežoties savā pašpietiekamajā mākslas vai literatūras burbulī un neredzēt to, kas notiek apkārt pasaulē. Cenšos to stāstīt arī savā jaunajā romānā. Mums ir jāredz tas, kas var glābt pasauli, – cilvēka līdzcietība pret dabu, vienam pret otru. Nevis naids, bet mīlestība. Vēršanās pasaulē ar ticības, cerības un mīlestības acīm, jo cita ceļa jau nav. Otrā pusē ir tikai naids, nāve un iznīcība. Un tajā pašā laikā apzināties, ka tev ir tavs savpatais kodols – valoda, kurā tu runā. Zeme, kas tev dod rītausmas un vēlos vakarus. Jūras, upes, pļavas un mākoņus, kurus tu redzi virs galvas šeit un tagad. Ir ļoti svarīgi, lai Latvijas sajūta ienāktu katrā mākslas darbā. Ir svarīgi ar to lepoties un arī neizlikties, ka neesam šīs trakās pasaules sastāvdaļa un tas viss uz mums neattiecas, un varam turpināt dzīvot savā burbulī. Saredzēt to skaidrām acīm un saprast, ka tikai ar gaismu, mīlestību un savstarpēju līdzcietību mēs varam mēģināt uzvarēt to, kas apkārt notiek. Tāpēc man patīk, ka Cīrulis ir tieši cīrulis, jo putna vārds dod cerību, ka pavasaris pienāks, tu izdzirdēsi cīruļa dziesmu un viss turpināsies. Anša Cīruļa stāstā ir savijušies daudzi līmeņi.
Esmu jau pabeigusi savu jauno romānu Jona. Tas vēsta par cilvēka – kurjera Jonas – un lielā zilā vaļa draudzību. Stāsts risinās mūsdienās, bet būtībā ir biblisks; tas nāks klajā izdevniecībā Dienas grāmata ap Ziemassvētkiem. Uz romāna vāka būs vārdi, ka dzīve ir pārtapusi par mākslu – par mākslu izdzīvot. Mums katram ir jāatrod veids, pēc iespējas gaišāks un labestīgāks, lai varam darīt šo pasauli labāku, gaišāku un tīrāku un arī paši tajā sajusties tādi un tādā veidā nospiest tumsības un baiļu sajūtu, kas apņem kā nepārvarama vara. Māksla šādu veidu piedāvā. Cīrulis arī ir šāda gaiša, savpatīgi latviska meditācija par to, kas mūsos iekšēji ir apslēpts un ko mēs sevī saudzējam, turam dārgu un paturam tīru.