Berlīnes filharmonijas orķestris sava galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā svētdien, 1. maijā, plkst. 11.55 Liepājas koncertzālē Lielais dzintars pirmo reizi klausītājiem Latvijā piedāvās savu ikgadējo Eiropas koncertu. Vēstot par Eiropas kultūras vienojošo garu, mieru un solidaritāti, orķestris uzstāsies kopā ar mecosoprānu Elīnu Garanču. Vērienīgo notikumu pārraidīs vairāk nekā 30 valstu televīzijas kanālos, arī LTV1.
1882. gada 1. maijā dibinātais Berlīnes filharmonijas orķestris savu dzimšanas dienu kopš 1991. gada atzīmē ar Eiropas koncertu vēsturiski nozīmīgos kultūras pieminekļos. Iepriekšējos gados tas skanējis Orsē muzejā Parīzē, Versaļas pilī, Teatro Real Madridē, Vāsas muzejā Stokholmā un citur. Orķestra 140. gadadienas koncerts bija paredzēts Odesas Operas un baleta teātrī, taču Krievijas iebrukums Ukrainā licis vietu steidzami mainīt. Pateicoties Liepājas koncertzāles komandas atsaucībai, koncertu izdevies noorganizēt Latvijā. Koncertā skanēs Pētera Vaska Musica dolorosa, Lučāno Berio cikls Tautas dziesmas, Valentīna Silvestrova Elēģija, Leoša Janāčeka rapsodija Tarass Buļba un Žana Sibēliusa simfoniskā poēma Somija.
Par Eiropas koncertu intervijā KDi stāsta Berlīnes filharmonijas orķestra vijolnieks un mediju valdes loceklis Stenlijs Dodss. Līdztekus vijoļspēlei Berlīnes filharmoniķos un atbildīgiem pienākumiem orķestra menedžmentā viņš ir arī Berlīnes simfoniskā orķestra galvenais diriģents, viesojies arī pie citiem orķestriem un ar īpašu aizrautību organizē jauniešu orķestrus. Pandēmijas laikā izveidojis un producējis The Berlin Phil Series – 11 koncertu, kuri skanēja Berlīnes filharmonijas digitālajā koncertzālē. Stenlijs Dodss ir Austrālijas un Vācijas pilsonis. Viņš dzimis Kanādā, audzis Austrālijā, studējis Bruknera konservatorijā un Mūzikas augstskolā Lincā, pēc tam Lucernas konservatorijā.
Kādā veidā esat saistīts ar Berlīnes filharmoniķu Eiropas koncerta rīkošanu?
Nu jau gandrīz 30 gadu, kopš 1994. gada, spēlēju Berlīnes filharmoniķu otro vijoļu grupā. Pēdējos divpadsmit gadus esmu orķestra mediju priekšsēdētājs (Media Chairman). Manā atbildībā ir Berlīnes filharmoniķu Eiropas koncerta organizēšana ikreiz citā Eiropas pilsētā. Šādi mēs nu jau vairāk nekā 30 gadu svinam 1882. gada 1. maijā dibinātā orķestra dzimšanas dienu. Pirms diviem gadiem sākot plānot šā gada koncertu, man radās ideja to spēlēt Odesā. Šo ideju atbalstīja arī orķestra galvenais diriģents Kirils Petrenko. Vienojāmies, ka koncerts notiks Odesas Nacionālajā akadēmiskajā operas un baleta teātrī, ar pasaulslavenās ukraiņu diriģentes Oksanas Liņivas palīdzību atradām sponsorus, taču jau šāgada sākumā ar lielām bažām sekojām ziņām par Krievijas militāro spēku savilkšanu pie Ukrainas robežām. Sarežģītās politiskās situācijas dēļ koncerta organizēšana kļuva arvien grūtāka, un drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kļuva skaidrs, ka koncerts Odesā nevarēs notikt. Redzot milzīgo postu un ciešanas, ar ko tagad jāsastopas cilvēkiem Ukrainā, pārņem lielas skumjas un dusmas. Apsolījām, ka noteikti uzstāsimies Odesā, kad tas atkal kļūs iespējams.
Bija steidzami jādomā par alternatīvu. Tā kā apdraudēta bija visa Ukraina, meklēju iespēju koncertu rīkot Baltijas valstīs, kuras arī ir cietušas no Krievijas okupācijas, atguvušas neatkarību un pašlaik ļoti atbalsta Ukrainu. Es jūtu dziļu personisko saikni ar Latviju, jo skolas gados Adelaidā Austrālijā man bija mūzikas skolotāja latviete Alita Larsena, un pēcāk Šveicē turpināju studijas pie viņas dēla profesora Gunāra Larsena. Savukārt Berlīnes filharmoniķos jau vairākus gadus spēlē latviešu kontrabasists Gunārs Upatnieks, un šogad piebiedrojās vijolniece, kvarteta Artemis līdere Vineta Sareika.
Gunārs Upatnieks man izstāstīja par koncertzāli Lielais dzintars Latvijā un palīdzēja sakontaktēties ar Liepājas koncertzāles direktoru Timuru Tomsonu. Es viņam piezvanīju, un viņš uzreiz aizrāvās ar šo ideju un rīkojās. Esmu ļoti pateicīgs Timuram un Liepājas koncertzāles komandai, jo viņi reaģēja zibenīgi. Koncerts, turklāt tieši šeit, ir īpaši nozīmīgs tieši šajā laikā, jo apliecina vienojošo Eiropas kultūras garu un Eiropas vērtības – brīvību, pašnoteikšanos, solidaritāti –, kuras pašlaik tiek nopietni apdraudētas.
Vai arī koncerts Odesā tika plānots kopā ar Elīnu Garanču?
Programma tika mainīta. Odesai gatavojām simfoniskās mūzikas programmu bez solista. No tās Liepājas koncertā esam atstājuši tikai čehu komponista Leoša Janāčeka rapsodiju Tarass Buļba. Uzrunājām Elīnu Garanču, jo ļoti vēlējāmies, lai kopā ar mums uz skatuves būtu izcils mākslinieks no Latvijas. Bijām sajūsmā, ka viņa no sirds atbalstīja šī koncerta ideju un šajā laikā bija brīva.
Diriģents Kirils Petrenko vēlējās atskaņot to valstu komponistu darbus, kuras bijušas Krievijas totalitārā režīma jūgā, bet tagad ir brīvās, demokrātiskās Eiropas daļa. Pētera Vaska mūzika pārstāv Baltijas valstis, Valentīna Silvestrova Elēģija – Ukrainu, Leoša Janāčeka Tarass Buļba – Čehiju. Simbolisks opuss ir somu klasiķa Žana Sibēliusa simfoniskā poēma Somija. Lučāno Berio Tautas dziesmas, kur līdzās dziesmām, kas sakņojas amerikāņu, itāļu, sicīliešu, sardīniešu, franču un Francijas Overņas kultūrā, ir arī armēņu un azerbaidžāņu melodijas. Cikls atgādina par dzīvi un mīlestību, ko nedrīkstam aizmirst arī kara laikā.
Berlīnes filharmoniķu starptautiskais sastāvs un pārvaldes modelis ļauj to uzskatīt par ideālas mūsdienu demokrātiskās sabiedrības paraugu.
Berlīnes filharmoniķos spēlē vairāk nekā trīsdesmit dažādu tautību mūziķi no daudzām valstīm. Šis patiešām ir kļuvis par ļoti internacionālu orķestri, taču savā garā joprojām ir ļoti vācisks. Berlīnes filharmoniķi lepojas ar tradīcijām, kuras orķestra pastāvēšanas 140 gados veidojušās tā nedaudzo galveno diriģentu vadībā. Hansa fon Bīlova ērai (1887–1895) sekoja Artūra Nikiša ēra (1895–1923), Vilhelma Furtvenglera (1923–1954), Herberta fon Karajana (1955–1989), Klaudio Abado (1989–2002) un Saimona Retla (2002– 2019) laiks. Kopš 2019./2020. gada sezonas muzicējam Kirila Petrenko virsvadībā. Daži diriģenti ar Berlīnes filharmoniķiem strādājuši divdesmit un vairāk gadu. Tas ir brīnums, jo, gadiem ejot, mūziķi mainās, bet orķestra gars saglabājas dzīvs.
Manuprāt, ļoti nozīmīgs šī dzīvā gara aspekts ir orķestra pašpārvaldes loma tā menedžmentā. Būdams orķestra vijolnieks, es aktīvi piedalos arī organizatoriskajā darbā un esmu atbildīgs par ikgadējā Eiropas koncerta rīkošanu. Šis piemērs ilustrē, cik ļoti mūziķi tiek iesaistīti sava orķestra izpildvaras komandā. Divi mūziķi ir menedžmenta komandas pašā galvgalī kopā ar ģenerāldirektori un galveno diriģentu. Tas ir cieņas apliecinājums orķestra pašnoteikšanās idejai un dziļi demokrātiskajai identitātei, kas dod svarīgu ieguldījumu arī orķestra mākslinieciskajā identitātē, mūziķu apņēmībā un atbildībā par orķestra darbību un nākotni.
Mūsu mūziķi negaida uzdevumus "no augšas", orķestris ir ļoti enerģiska un mērķtiecīga mākslinieciskā vienība. Pieļauju gan, ka šāds darba stils var krietni apgrūtināt dzīvi tādiem diriģentiem, kuri raduši tikai dot pavēles. Mūsu orķestra gars ir ļoti spēcīgs. Nav nozīmes, no kurienes nākat. Svarīga ir kopīgā tradīcija un tas, kas mūs visus vieno, – mūzika, kopīgā vīzija un vēlme dalīties pieredzē. Demokrātiskās tradīcijas un vienotība mūzikā, kuru spēlējam, dara Berlīnes filharmoniķu garu ļoti īpašu.
Vai orķestrī spēlē arī mūziķi no Ukrainas un Krievijas?
Pastāvīgajā orķestra sastāvā pašlaik nav neviena ukraiņu mūziķa, taču viens jaunais ukraiņu vijolnieks spēlē mūsu Karajana akadēmijā un ir tās stipendiāts. Berlīnes filharmoniķu flautu grupā ir mūziķe no Krievijas. Vēlos padalīties ar jaunāko atklājumu savā personiskajā pieredzē. Esmu divdesmit gadu mācījies vijoļspēli pie latviešu skolotājiem un tāpēc vienmēr uzreiz izjūtu simpātijas pret latviešu mūziķiem, taču tikai tagad, organizēdams Eiropas koncertu, uzzināju, ka manu Adelaidas dzīves gadu latviešu skolotājas Alitas Lārsenas mamma bijusi ukrainiete! Tā nu es pat dziļi personiskā līmenī esmu saistīts ar Ukrainu. Tam nav nekāda sakara ar orķestri, taču ir tik pārsteidzoši atkal pārliecināties, cik pasaule ir vienota pat visnegaidītākajos veidos.
Esat gan Vācijas, gan Austrālijas pilsonis, bet jūsu pilnais vārds Stenlijs Dzja Mins Dodss norāda uz saistību ar Ķīnu. Vai drīkstu jautāt, kā izjūtat savu identitāti?
Mans tēvs ir austrālietis, māte – ķīniete. Es piedzimu Kanādā, bet uzaugu Austrālijā, kur gāju uz vijoles stundām pie latvietes. Alita Larsena Adelaidā vadīja ansambli Sudraba stīga, un tolaik latviešu valoda bija manas dzīves daļa, kaut arī to nesapratu. Tagad esmu austrālietis Vācijā, un man ir abu šo valstu pases. Diemžēl nerunāju ķīniešu valodā. Tolaik, 70.–80. gados, Austrālijā vēl bija maz ķīniešu imigrantu un tā bija dominējoši angliska zeme. Ķīniskais ir puse no mana DNS, es jūtos tam piederīgs, taču man trūkst reālas kultūrpieredzes, izņemot to, ka dievinu ķīniešu virtuvi un reiz ar ģimeni bijām ceļojumā uz Taivānu.
Vai, redzot Putina un Krievijas agresijas atbalstītāju demonstrācijas dažādās Vācijas pilsētās, nav jāraizējas, vai sabiedrība patiesi izprot un godā Eiropas demokrātiskās vērtības?
Nesen svētdienā cauri Berlīnes centram demonstratīvi brauca četrsimt mašīnu ar Krievijas un PSRS karogiem. Televīzijas ziņās autoparāde izskatījās iespaidīga, tomēr, zinot mūsu parlamenta – mūsu sabiedrības atspulga – dziļi nosodošo politisko reakciju uz Krievijas īstenoto karu, es teiktu, ka tā atbalstītāju autoparāde pārstāvēja Vācijas iedzīvotāju galējo mazākumu. Viņiem pievērstā uzmanība izraisa dusmas, taču drīzāk ir tikai mediju fenomens, kas var radīt maldīgu iespaidu par nopietnas sabiedrības daļas atbalstu Kremļa politikai.
Manuprāt, par šīm atsevišķajām mazākuma aktivitātēm Vācijā nav iemesla uztraukties, taču es saprotu, ka Latvijā ir pavisam cita situācija, kas sakņota traģiskajā vēsturē. Es to zinu, jo, mācoties pie Alitas Larsenas, nonācu kontaktā ar trimdas latviešu kopienu. Tā uzzināju, ka piecdesmit okupācijas gados PSRS sastāvā aiz dzelzs priekškara Latvijā tika ieplūdināta jau tik liela krievu minoritāte, kas nomāca latviešu kultūru un valodu. Sapratu, kāpēc latviešiem emigrācijā bija tik svarīgi saglabāt dzīvu latviešu kultūru, kas viņu dzimtenē tika apspiesta. Zinu, ka Latvijā joprojām dzīvo daudz krievvalodīgo un daudzi no viņiem skatās tikai Krievijas televīziju… Nav grūti iedomāties, kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēku domāšanu un ka starp krievu un latviešu vidi pastāv sociālā spriedze. Vēl jo vairāk laikā, kad blakus plosās karš un ir politiķi, kuri cenšas uzkurināt iekšējo spriedzi.
Salīdzinājumam – Vācijas parlamentā Krievijas agresiju nosodījušas visas partijas visā spektrā no labējā līdz kreisajam spārnam (tikai ar dažiem atsevišķiem izņēmumiem no radikālāko deputātu puses), kopā reprezentējot 85 procentus Vācijas sabiedrības. Arī pats personiski neesmu sastapis nevienu, kurš man teiktu, ka atbalsta to, ko pašlaik dara Krievija. Tikpat vienota nostāja ir arī Austrālijā, kaut arī šis karš norisinās ļoti tālu. Vācijā, tāpat kā Latvijā, cilvēki saprot un jūt, ka šis ir uzbrukums ne tikai Ukrainai, bet visai Eiropai.
Vai Vācijas iedzīvotājus spēj sasniegt Krievijas propagandas smadzeņu skalošana?
Arī Vācijā darbojas Krievijas mediji, piemēram, Russia Today, tomēr smadzeņu skalošana, Krievijas propaganda, dezinformācija un antirietumnieciskais sentiments bija efektīvāks līdz iebrukuma sākumam, jo tagad cilvēki uzzina par kara šausmām. Daži Krievijas ietekmē esoši Vācijas politiķi ļoti acīmredzami cenšas sašķelt cilvēkus pretējās nometnēs un destabilizēt sabiedrību. Viņi pārbauda demokrātijas izturību, izmantojot liberālo demokrātiju un pilsonisko brīvību savā labā.
Vai sabiedrības integrācija izdodas?
Sākšu ar Austrāliju, no kurienes nāku. Tā vienmēr ir bijusi imigrantu zeme. Ja vienkopus dzīvo daudz imigrantu, viņi vēlas saglabāt savu kultūru un tradīcijas. Austrālijā, kur dzīvodams iepazinu emigrācijas latviešu sabiedrību, ir arī spēcīga grieķu, itāļu un ķīniešu diaspora, kas jūtami palielinājusies pēdējās desmitgadēs. Jau kopš 17 gadu vecuma, kad devos studēt uz Austriju un Šveici, bet vēlāk pārcēlos uz Vāciju, esmu dzīvojis vāciski runājošajās zemēs. Tā bija mana personiskā izvēle iekļauties tās zemes kultūrā, kurā pats dzīvoju. Pieņemt to, iejusties tajā un kļūt par tās daļu. Protams, nevaram atteikties no savām saknēm, un ļoti daudz ko nav iespējams mainīt, tomēr es vienmēr esmu sajutis nepieciešamību izturēties ar cieņu pret saimnieku namā, kurā esmu ienācis kā viesis.
Šis gan ir ļoti naivs piemērs, zinot, cik ārkārtīgi sarežģīta vēsture Latvijai bijusi attiecībās ar Krieviju. Varu tikai iedomāties, cik graujošu ietekmi uz latviešu kultūru atstājis ilgais krievu okupācijas periods, kurā Latvijai pašai nebija nekādas teikšanas, bet padomju impērija, vārdos sludinot tautu draudzību un rūpes par kultūras daudzveidību, realitātē īstenoja krievu dominēšanu.
Sākoties Krievijas agresīvajam karam, koncertapritē līgumus Rietumos zaudēja krievu mākslinieki, ja viņi nenosodīja Putinu un Kremļa politiku. Krievi tikmēr satraucas par rusofobiju… Kā šo situāciju sabalansēt?
Tas ir sarežģīts jautājums. Pašlaik kara situācijā, protams, ir tendence visu redzēt tikai melnbaltu. Šobrīd ir tikai draugi vai ienaidnieki un nekā pa vidu. Bet mēs zinām, ka šādi nav iespējams dzīvot. Šī ir situācija, kuru radījis karš, bet dzīve pārsvarā sastāv no starptoņiem, jo īpaši brīvā sabiedrībā. Cilvēkiem ir ticības, uzskatu un vārda brīvība izteikties arī tā, kā citiem nepatīk. Vienmēr ir arī robežas, un tās ir daudz plašākas par to, ko varētu teikt Krievija, Ķīna vai kāda cita valsts…
Attiecībā uz mākslu ir divi aspekti: paši praktizējošie izpildītājmākslinieki un viņu repertuārs – šajā gadījumā krievu komponistu skaņdarbi. Tā ir būtiska simfonisko orķestru pamatrepertuāra daļa. Ir ļoti sāpīgi redzēt, ka mākslas darbi tiek ierauti karalaukā. Vēsturē jau ir piedzīvota novēršanās no mākslas darbiem, nerēķinoties, ka to saturs ir daudz dziļāks un daudzslāņaināks par melnbalto pasauli un ka tie varbūt pat spētu cilvēcei piedāvāt risinājumus nākotnei. Šie darbi pieder universālajai mūzikas pasaulei. Tie nav radīti tikai krieviem vai vāciešiem utt. Tie komponēti cilvēkiem.
Var saprast cilvēku reakciju, tomēr izcilus mākslas darbus, piemēram, Dostojevska romānus vai Čaikovska simfonijas, nedrīkst ieraut politikā un spārdīt kā futbola bumbu. Tā ir universāla valoda un vērtība, kas uzrunā ikvienu. Mēs, Rietumu sabiedrība, ticam humānajām vērtībām – tiesībām uz dzīvību, brīvību un pašnoteikšanos –, un mums vajadzētu šos principus ievērot pat kara laikā. Es pats nekad neesmu bijis Krievijā, bet, manuprāt, vienīgie, kas tagad var palīdzēt Krievijai mainīties, ir paši tās iedzīvotāji.
Divu mēnešu ilgā kara dēļ arī Berlīnes filharmoniķi ir principiāli atteikušies no sadarbības ar kādu solistu vai diriģentu?
Lielākās problēmas mums patlaban ir saistībā ar mūziķu ierobežotajām iespējām ceļot.
Vai mākslinieks var būt politiski neitrāls?
Šī problēma mūs pavada jau sen. Manuprāt, kad notiek kaut kas tāds, ko redzam pašlaik, – kad viena valsts ir iebrukusi otrā valstī –, pilnīgi neitrāls nevar būt neviens. Tas vienkārši nav iespējams, taču mums ir jāstāv cilvēcisko un kultūras vērtību sardzē. Ir jābūt sensitīviem pret cilvēku pārdzīvojumiem abās pusēs. Politika ir cilvēku dzīves neatņemama daļa, taču es nedomāju, ka mūzika būtu jāizmanto tikai politikai. Kaut arī mūzika vienmēr būs saistīta ar politiku kā mūsu dzīves sastāvdaļu, tā ir kas vairāk, tāpēc mums, mūziķiem, tā ir jāsargā. Šis ir ļoti grūts laiks, jo nemitīgi jānonāk sarežģītas, smagas, neskaidras izvēles priekšā, taču ir svarīgi apzināties, ka risinājums ir iespējams arī sarežģītā laikā.
Kā muzicēšanu un organizatorisko darbu Berlīnes filharmoniķos spējat apvienot ar kamermūziķa un diriģenta darbu?
Mani interesē viss, kas ir saistīts ar orķestriem. Mana dzīve norit orķestros – spēlējot, diriģējot un menedžējot. Man tā ir iespēja aptvert vienas – orķestra – pasaules dažādās puses. Mana galvenā aizraušanās joprojām ir vijole, taču orķestrī ir arī daudz citu interesantu aspektu. Tas ir sociāls fenomens, kur ikviens ir eksperts un uzskati var krasi atšķirties, taču kopspēlē simt mūziķiem jāapvienojas vienai idejai. Tas ir saliedētas komandas darba rezultāts, kura sasniegšanai ir nepieciešams izcils vadītājs, kurš spēj pārliecināt un visus vest vienā virzienā. Šajā ziņā mums orķestrī ir vieglāk nekā ikdienas dzīvē, jo orķestra ideālo saspēli vada diriģents. Vēl ir arī finansējuma jautājums, kas atkarīgs no kultūrpolitikas.
Man vienmēr ir bijusi milzīga vēlme un interese būt orķestrī un ar orķestri. Esmu laimīgs, ka dzīvoju orķestra pasaulē. Tas man sniedz lielu prieku un gandarījumu, jo varu darīt to, ko mīlu.
Ar laikmetīgās mūzikas ansambli ZeMu jūnijā festivālā Singapūrā pirmatskaņosiet režisora, Lokarno kinofestivāla galvenās balvas Zelta leopards laureāta Jeo Sjū Hua un Daugavpilī dzimušā amerikāņu komponista Jūdžina Birmana futuroloģisko multimediju opusu The Once and Future.
Pagājušajā gadā kameransamblī ZeMu sapulcēju divpadsmit savus kolēģus – Berlīnes filharmoniķu mūziķus –, un šī būs mūsu ansambļa pirmā uzstāšanās. Šis ir aizraujošs vizuālo mediju un mūzikas mijiedarbības projekts. Tā pamatā ir režisora Jeo Sjū Hua filma, kurā tiek jautāts, kādas būtu mūsu domas un atmiņas, ja tās izdotos saglabāt ārpus mūsu fiziskās – ķermeņa – eksistences. Tas ir eksistenciāls jautājums par cilvēcību: kas mēs esam? Jau dzīvojam mākslīgā intelekta laikā, bet kā ar tā palīdzību saglabāt mūsu domas un atmiņas, ja ķermenis nespētu izturēt kosmisko ceļojumu prom no dzīvībai vairs nepiemērotās Zemes? Kā – ja mākslīgajam intelektam nav sensuālās un emocionālās pieredzes?
Atbilde ir pravietiska un mākslinieciski ļoti tēlaina, 70 minūšu filmas demonstrējums tiks papildināts ar mūzikas izpildījumu un jauno tehnoloģiju uzburtām lāzerskulptūrām. Komponistam Jūdžinam Birmanam ir Latvijas saknes, viņš ir studējis un guvis atzinību ASV un Londonā, pašlaik dzīvo Honkongā. Mūzikas pasaule ir maza. Piemēram, esmu iedraudzējies ar latviešu vijolnieci Kristīni Balanas, kura bieži uzturas Berlīnē, taču iepazināmies projektā, ko diriģēju Kiprā. Pērnvasar mums bija kopīgs koncerts Cēsīs. Latvijā biju pirmoreiz, un man ļoti iepatikās gan Cēsu koncertzāle, gan jaukā pilsēta. Īpaši priecājos ikreiz, kad pie Berlīnes filharmoniķu pults stājas diriģents Andris Nelsons.