Jūnija beigās ir sākusies režisores Lienes Lindes pilnmetrāžas spēlfilmas Melnais samts (studija Ego Media) uzņemšana. Tas ir stāsts par mileniāļu paaudzes pārstāvi kinorežisori Martu, kura dzīvo tipisku mūsdienu radošā trīsdesmitgadnieka dzīvi. Kad viesojos filmas uzņemšanas laukumā, Marta, ģērbusies jakā ar kapuci, šortos un legingos, uz velosipēda pabrauc garām Magdelēnas kvartāla plakātam ar tekstu: "Nepaej garām, pamani, te aug pilsēta, kur piepildās tavi sapņi". Galvenā varone apgalvo, ka jau pavisam "drīz" sāks strādāt pie savas jaunās filmas scenārija. Šo lomu Liene Linde ir rakstījusi īpaši Ingai Tropai, ar kuru veiksmīgi sadarbojusies jau iepriekš. Vēl filmā lielākās un mazākās lomās būs aktieri Ivars Krasts, Baiba Broka, Iveta Pole un citi.
"Man Baiba Broka ir aktrise talismans, viņai ir jāpiedalās katrā manā spēlfilmā!" sarunā ar KDi atklāj režisore, kura ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi ir strādājusi kopā īsmetrāžas spēlfilmās Četri mielasti (2012) un Septiņas neveikla seksa reizes (2016), kas abas ir apbalvotas ar Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākie studentu darbi. Filmā Melnais samts Baiba Broka atveido galvenās varones priekšnieci veiksmīgo uzņēmēju Allu. Plānots, ka Lienes Lindes dramēdija kinoteātros nonāks 2023. gada rudenī.
Ja nav noslēpums, kas šodien tiek filmēts?
Šodien ir vienpadsmitā filmēšanas diena. Mēs sākam uzņemt epizodes, kas risinās galvenās varones darbavietā. Šim nolūkam esam atraduši tukšas telpas Magdelēnas kvartālā un iekārtojuši paši savu konceptveikalu Oaaze.
Kādas ir sajūtas pēc pirmajām filmēšanas dienām?
Jau ir sakrājies nogurums. Satraucošākais šajā visā ir tāda banāla lieta kā finanses – ja būtu vairāk naudas, būtu vairāk filmēšanas dienu, jo šis ir apjomīgs un ambiciozs materiāls, un gribas to ne tikai paspēt uzfilmēt, bet arī izdarīt to vislabākajā veidā. Tā ir problēma, par kuru droši vien sūdzas ikviens režisors, tāpēc saprotu, ka manas ciešanas nav nekas unikāls. Kopumā man ir sajūta, ka visa komanda sevi ir ļoti investējusi šajā projektā, un reizēm šķiet, ka izdodas notvert patiešām maģiskus brīžus.
Vai Melnais samts ir autobiogrāfisks darbs?
Visos gadījumos, ja režisors ir arī scenārija autors, viņa darbi ir vairāk vai mazāk autobiogrāfiski, bet es negribētu teikt, ka galvenā varone būtu viens pret vienu pārlikums no manis, – esmu paņēmusi no sevis elementus, kas varētu noderēt Martai. Veidojam viņai tādu frizūru, kāda man bija pirms dažiem gadiem, bet nevis ar domu, lai kopētu mani, bet tāpēc, ka tā ir izteiksmīga frizūra, kas ļauj ielikt filmā manu pieredzi par to, ko nozīmē pašam krāsot matus, un caur šādu detaļu pateikt kaut ko jaunu par galveno varoni.
Ko jūs gribat pateikt ar šo filmu?
Mans galvenais mērķis ir runāt par dzīvi, kuru es redzu sev apkārt un kura ir diezgan maz atspoguļota kino tā iemesla dēļ, ka Latvijā uz lielajiem ekrāniem iznāk tikai dažas pašmāju filmas gadā. Bieži vien filmas par mūsdienām bez milzīga traģiska uzstādījuma neskaitās aktuālas, taču man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, ka manas paaudzes un arī jaunāki cilvēki iegūst refleksijas telpu, kurā viņiem viņu dzīve tiek atspoguļota pretī, šajā gadījumā nedaudz smieklīgā veidā – mēs strādājam vietā, kurā nespējam sevi realizēt, uzņemamies darbus, kuru termiņus mūždien nokavējam, uzturam romantiskas attiecības, kurās negūstam emocionālu piepildījumu.
Tāda nokavētā dzīve.
Tas ir ļoti precīzs formulējums, par ko būs šī filma, jo galvenās varones problēma ir tā, ka viņa it kā dzīvo, bet tajā pašā laikā viņa neizdzīvo savu autentisko eksistenci. Šajā nesakritībā starp to, kā ir un kā gribētos, ir ļoti liels ciešanu avots, par kuru ir kauns runāt, jo tu esi paēdis, bet cilvēks jau nepārtiek tikai no maizes, cilvēkam vajag arī pašrealizāciju – ja tava ikdiena neļauj līdz tai nokļūt, jo visu laiku ir jādomā, kā samaksāt rēķinus, un jākrāmējas ar citām tamlīdzīgām lietām, tas var izraisīt fiziskās un mentālās veselības traucējumus, un beigās attopies tādā dzīves punktā, kurā jau sen esi pieaudzis, bet, paskatoties atpakaļ, lai redzētu, vai tu dzīvo citādi nekā pirms desmit gadiem, saproti, ka ne, un tas vēl vairāk palielina tavu problēmu loku, un tu nonāc tādā kā negatīvā cilpā, no kuras vairs netiec ārā.
Šī ir jūsu pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Vai tā ir tieši laikā?
Visu laiku skatos uz saviem draugiem un kolēģiem, kuri uzņem filmas un vienkārši paskrien man garām. Ir sajūta, it kā es piedalītos maratonā un paliktu pēdējā vietā, jo kaut kādā ziņā pirmā pilnmetrāžas filma ir lieta, kuru tu izdari, lai skaitītos, ka tu esi noticis kā režisors, taču tas, ka tas tik ārkārtīgi ilgi nav noticis, ir ļoti palīdzējis šīs filmas scenārija rakstīšanā (smejas).
Piemēri ir dažādi – no kanādiešu brīnumbērna Ksavjē Dolana līdz krievu režisoram Andrejam Zvjagincevam, kurš savu pirmo pilnmetrāžas filmu ir uzņēmis četrdesmit gadu vecumā.
Man palīdzēja tas, ka... Nezinu, cik tālu varu aiziet apšaubāmu izteikumu virzienā, bet riskēšu pateikt, ka vienā brīdī sāc saprast, ka filma ir kā dzīva būtne un viss, kas notiek saistībā ar tās veidošanu – kas manā gadījumā ir bijusi nepārtraukta neveiksmju virkne –, ir veids, kā tā filma top, tieši tā un ne citādi, ar visām nebūšanām. Gribot negribot ir jāatzīst, ka tev kā režisoram ir jākontrolē visi filmas ražošanas aspekti, bet patiesībā tu vari kontrolēt diezgan maz.
Paiet zināms laika posms, kamēr to pieņem?
Paiet diezgan tumšs laika posms, kamēr to pieņem.
(Intervijas laikā grimētavas durvis paver kāds vīrietis un jautā, kur var sameklēt Ingu Tropu.) Jums ir starptautiska komanda?
Tas ir Saša. Viņš ir augsta līmeņa skaņu operators, kurš ir strādājis dažādos kinoprojektos. Sašas sieva ir ukrainiete. Kad sākās karš, viņi atbrauca uz Latviju. Tā kā Saša ir krievs, nākamajā dienā pēc filmas uzņemšanas viņam ir jādodas prom no šejienes, jo viņam nedod uzturēšanās atļauju. Mani ļoti nomāc tas, ka viņš nevar palikt Latvijā un strādāt savā profesijā.
Filmas galvenās varones lomu jūs esat rakstījusi īpaši Ingai Tropai, ar kuru esat strādājusi kopā īsfilmā Septiņas neveikla seksa reizes.
Mēs iepazināmies, kad sākām veidot šo īsfilmu, kas pavisam negaidīti atstāja uz mums abām ļoti lielu nospiedumu un daudz ko mainīja mūsu dzīvē. Tajā brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no šīs īsfilmas varētu atvasināties pilnmetrāžas darbs, man nebija šaubu, ka Ingas varone kļūs par šī projekta smaguma centru, taču no sākotnējās idejas nekas nav palicis pāri, ir palikusi tikai viņa.
Viss izvērtās pilnīgi citādi, nekā bija iecerēts pirms pieciem sešiem gadiem?
Es rakstīju, rakstīju un rakstīju un vienā brīdī sapratu, ka tā māja ir jānodedzina līdz pamatiem un jāsāk celt jaunu, bet, jā, jau vairāk nekā piecus gadus esmu dzīvojusi kopā ar topošās filmas varoņiem, kuri visi ir dzīvi, dara savas lietas un ne vien mēr grib darīt to, ko es gribu, lai viņi dara, un kādā brīdī sāka nepacietīgi kliegt: mēs gribam piedzimt! Tieši šī mirkļa dēļ, par spīti visām ciešanām, es nodarbojos ar kino veidošanu – kad ir iespēja piedzīvot šo alķīmijas procesu un ieraudzīt, kā šī garu pasaule materializējas caur aktieru ķermeņiem un vidi un kļūst notverama, iemūžināma un parādāma citiem. Tas ir prātam neaptverams novērojums un brīnums, ko ir milzīgs gods pieredzēt.
Šajā filmā ir raibs aktieru ansamblis?
Šajā filmā ir ap piecdesmit varoņiem, kuriem ir teksts. Tāpat kā savās īsmetrāžas spēlfilmās esmu izveidojusi ansambli, kurā ir gan profesionāli, gan neprofesionāli aktieri, šajā gadījumā arī vairāki kinocilvēki vairākās kinolomās. Tas ir sarežģīti, jo katrs ir citāds un katram ir vajadzīga cita pieeja, lai galarezultātā visu ievirzītu vienā gultnē.
Redzēju kinokritiķes un Nacionālā kino centra vadītājas Ditas Rietumas instagramā publicētu vēsti, ka "nevilšus iegadījos kinematogrāfiskā autobusā" kopā ar Dāvi Sīmani, Agnesi Loginu un citiem.
Ja šo filmu izdosies realizēt tā, kā mēs to vēlamies, tas būs manifests manai izpratnei par kinovalodu. Viens no šī stāsta apakšsižetiem ir par to, ko galvenajai varonei nozīmē kino, kā viņa to sajūt, ar kādām acīm viņa skatās uz cilvēkiem, kuri strādā filmas uzņemšanas laukumā, jo pati viņa to nedara, viņa pati uzņem filmu tikai savā galvā. Tādējādi tīri intuitīvi prasījās, lai šajā filmā būtu daudz īstu kinocilvēku, kuriem nekas nav jātēlo.
Vai formas ziņā varēs redzēt ietekmi no citu režisoru darbiem?
Jā, šajā filmā ir diezgan nepārprotamas atsauces, it īpaši uz vienu režisoru, kuru visi zina, bet es nekomentēšu sīkāk, lai nebūtu spoileru, – man simpatizē doma par filmu kā par kūku visiem, bet ar vairākām odziņām tiem, kuri tās spēj ieraudzīt.
Vai varat atklāt filmas Melnais samts nosaukuma stāstu?
Patiesībā nosaukums man ļoti ilgi nedevās rokās. Es domāju jaunus un jaunus. Šim projektam bija darba nosaukums Zelta punkts, kas līdz galam nestrādāja, bet vienā brīdī šim breinstorminga procesam pieslēdzās operators Dāvids Smiltiņš un ierosināja, ka tas varētu būt Melnais samts. Tas ir balzama un šampanieša kokteilis, kura pieminēšana filmā tiek izspēlēta vairākos līmeņos.
Vai filmas nosaukumā ir atsauce arī uz kāda pazīstama amerikāņu režisora pazīstamu kinodarbu?
Jā, jā, tikai pie mums Austrumeiropā viss ir depresīvāks, tāpēc samts ir melns, nevis zils (smejas). Tas ir ietilpīgs nosaukums, kuru var interpretēt dažādi – gan kā atsauci uz kokteili, gan kā atsauci uz kino bieži izmantoto drapēriju paveidu, gan kā atsauci uz Deivida Linča filmu. Tas ir labs nosaukums, ja tas katram nozīmē kaut ko citu un paliek atmiņā kā vizuāls tēls.
Preses relīzē par filmas uzņemšanas sākšanos bija minēts, ka filmēšana ilgs līdz augusta sākumam.
Esam uzfilmējuši apmēram trešdaļu filmas.
Vai filmēšana notiek katru dienu?
Mums ir blīvs un intensīvs grafiks ar dažām brīvdienām pa vidu, bet bez ilgstošiem pārtraukuma posmiem – tas ir diezgan izaicinoši, jo tu nepaspēj izgulēties, kad viss jāsāk no sākuma, bet kaut kādā ziņā tas ir labi, jo nepaspēj sevi nemitīgi apšaubīt, jo tam nav laika.
Tas ir veselīgi.
Tas ir atkarīgs no režisora, bet – jā!