Pats galvenais – līdz ar koncertmeistara krēslu esmu ieguvusi kolosālu instrumentu. Labāku altu savā mūžā neesmu turējusi rokās, saka latviešu altiste Santa Vižine, kura kopš 2022. gada ir Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare. Šis brīnišķais itāļu meistaru brāļu Grančīno 1680. gadā Milānā darinātais alts viņas rokās tikko skanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanā. Bija paredzēts, ka 13. oktobrī Mazajā ģildē Rudens kamermūzikas festivāla koncertā Pastkartes no Kurzemes Santa Vižine, Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķis kontrabasists Matīss Eisaks un pianiste Agnese Egliņa atskaņos Pētera Vaska, Tālivalža Ķeniņa un Gundara Pones programmu Pastkartes no Kurzemes, kurā ir iekļauts arī speciāli šim trio radītais Kristapa Pētersona jaundarbs. Taču šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Santa Vižine ir inficējusies ar koronavīrusu. Koncerts Pastkartes no Kurzemes tiek pārcelts uz 2023. gada 21. janvāri.
Santa Vižine ir vairāku Latvijas un starptautisku konkursu laureāte. Viņa vairākkārt ir uzstājusies labākajās koncertzālēs: Ņujorkas Kārnegija zālē, Vīnes Musikverein, Londonas Karaliskajā Alberta zālē, Tokijas Suntory Hall, Sidnejas Operas teātrī un Elbas filharmonijā Hamburgā. Piedalījusies daudzos festivālos, kuros muzicējusi kopā ar Kimu Kaškašjanu, Stīvenu Iserlisu, Kristianu Teclafu un Gidonu Krēmeru. Kā soliste Santa Vižine uzstājusies ar pašmāju orķestriem Sinfonia Concertante un Kremerata Baltica. Spēlējusi ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Gustava Mālera jauniešu orķestri, Gēteborgas simfonisko orķestri un Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga.
Santa Vižine. Latvijā šoruden man viss notiek ļoti intensīvi. Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri 30. septembrī sezonas atklāšanā Lielajā ģildē spēlēju Volfganga Amadeja Mocarta Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim. Biju priecīga par LNSO uzaicinājumu sezonas atklāšanā tikties ar bijušajiem kolēģiem un maniem alta skolotājiem – profesoriem Arigo Štrālu un Ināru Brīnumu. Atgriezos Latvijā, lai kopā ar pianisti Agnesi Egliņu un kontrabasistu Matīsu Eisaku spēlētu Rudens kamermūzikas festivāla koncertā Pastkartes no Kurzemes.
Interesanti, ka nu jau abi ar Matīsu pārstāvat latviešus ārzemju orķestros.
Mēs esam latvieši, tikai mūsu ceļš aizvedis skandināt Latvijas vārdu citās zemēs. Ļoti priecājos, ka programmā Pastkartes no Kurzemes ir iekļauta latviešu mūzika, jo man tā ir ļoti tuva un man ir svarīgi uzturēt sevī kultūru, no kuras nāku.
Kristapa Pētersona jaundarbs Pēc Melngaiļa pierakstiem komponēts speciāli jūsu trio. Vai tev patīk mesties nezināmajā?
Ļoti! Arī pirmoreiz mācoties pat plaši pazīstamus, simtiem gadu atskaņotus darbus, man nepatīk klausīties citus izpildījumus, kamēr pati neesmu izbridusi cauri notīm un dabūjusi mūziku iekšā pirkstos. Ja šo skaņdarbu nezinu, neklausos to līdz pat pirmajam mēģinājumam.
Līdz brīdim, kad ir radies pašai savs mākslinieciskais skatījums un viedoklis?
Tur jau tā lieta, ka, gribi vai negribi, tevī kaut kas neizbēgami paliek no citiem izpildījumiem. Ja citādi nekādi nevar, mēģinu dabūt pēc iespējas vairāk dažādu ierakstu, lai viss sajuktu čupā un putrā un lai es pati šajā putrā atrastu sevi.
Mocarta Sinfonia concertante pirms dažiem gadiem spēlēju kopā ar Evu Binderi Kremerata Baltica festivālā Jūrmalā. Šoreiz nospēlēju to kopā ar igauņu vijolnieku Robertu Traksmanu un igauņu diriģenti Kristīnu Posku, ar kuru jau esmu tikusies, strādājot Concertgebouw, – viņa iepriekšējā sezonā nodiriģēja vienu mūsu programmu.
Kāda ir tava attieksme pret spēlēšanu orķestrī un solo?
Tas ir kā salīdzināt arbūzu un apelsīnu. Man garšo abi, un nevaru pateikt, kurš ir labāks. Orķestrī jūtos mazliet brīvāk un nav uztraukuma, jo es to daru jau no skolas vecuma. Solo spēlēšana man ļoti patīk, un es to izbaudu, bet ir jāgatavojas simtreiz vairāk, un visa uzmanība ir koncentrēta uz mani. Manuprāt, es īsti neesmu cilvēks, kam visu laiku jābūt uzmanības centrā. Esmu sociāls introverts.
Ko tas nozīmē?
Neesmu no tiem, kas visu laiku tikai slēpjas mājās. Taču mans iekšējais introverts ļoti bieži saka, kur man nav jāiet un kad man ir jāiet prom – kad ir par daudz. Uzstājoties solo, introverts ir jānoliek malā, jāiedzen stūrī, jo ir jābūt uzmanības centrā, gribi vai ne. Tomēr lielas cīņas pašai ar sevi nav, jo mana mazā ekstraverta daļa izbauda šos mirkļus. Mans sirds žanrs ir kamermūzika. Visdažādākajos sastāvos. Mēs ar Concertgebouw kolēģiem daudz spēlējam Mālera simfonijas, kas aranžētas desmit cilvēkiem. Ir turnejas ar pasaulslaveno baritonu Matiasu Gērni, kurš dzied Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa, Hugo Volfa un Roberta Šūmaņa dziesmas, kas aranžētas solista balsij un vienpadsmit instrumentu ansamblim. Ļoti patīk arī spēlēt sonātes ar klavierēm.
Cik ilgi jau rit tava dzīve Concertgebouw orķestrī?
Es sāku spēlēt šajā orķestrī tutti vietā 2017. gada decembrī, tāpēc skaitu no 2018. gada. Tagad rit piektais gads. Pēc četriem gadiem konkursā dabūju altu koncertmeistares vietu, kurā stājos šī gada janvāra sākumā. Pirms dažām nedēļām man paziņoja, ka esmu izturējusi pārbaudes laiku, un nu priekšā ir garš ceļš līdz pensijai vai brīdim, kad pati sapratīšu, ka ir jāatkāpjas un jādod ceļš jaunajiem.
Interesanti, kura paaudze orķestrī dominē?
Orķestrī ir visdažādākā vecuma mūziķi. Sevišķi tagad pēc kovidpandēmijas ir daudz konkursu uz vietām orķestrī un tās iegūst diezgan jauni mūziķi vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Ir pārstāvētas visas paaudzes, tomēr kopumā Concertgebouw ir diezgan jauns orķestris.
Tātad tavi vienaudži?
Man tikko palika 34 gadi. Visvairāk mūziķu ir vecuma grupā no 35 līdz 40 gadiem. Orķestrī ir jūtama enerģija un pozitīvs draivs. Būs smieklīgi pēc divdesmit gadiem, kad mums visiem būs ap piecdesmit. Paaudžu maiņa notiek dabiski. Nav tā, ka viss orķestris kopā noveco vai pēkšņi ļoti redzami atjaunojas.
Kādu ceļamaizi lielajai dzīvei mūzikā tev deva spēlēšana Gidona Krēmera izveidotajā kamerorķestrī Kremerata Baltica?
Tā ir pavisam cita "grāmata", jo tas ir orķestris, kas "dzīvo" ārzemēs un ilgstošās koncertturnejās. Es labi saprotu tos, kuri grib palikt mājās un veidot ģimeni, jo to ir ļoti grūti darīt, nemitīgi ceļojot. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju. Es joprojām ļoti mīlu šo orķestri, un, ja man nebūtu vēlmes kaut kur nobāzēties, es tajā, visticamāk, joprojām spēlētu.
Tomēr tu vienalga dzīvo ārzemēs!
Jā, bet neesmu visu laiku ceļā. Man Amsterdamā jau lēnītēm top sava ģimenīte. Man tur ir dzīvoklis un dzīvesbiedrs, savs rajons, savi veikali un mājas, kurās atgriezties pēc darba katru dienu, nevis viesnīcas numuriņš, kurā jāpaguļ diendusa, jātaisa meikaps un jāgatavojas koncertam. Bet nākamajā dienā jau ir cita viesnīca citā pilsētā vai valstī. Tās man bija milzīgas pārmaiņas pēc deviņiem gadiem Kremeratā.
Bet vai bija tā vērts? Kāds bija svarīgākais guvums?
Milzīga muzikālā pieredze. Kad sāku spēlēt Kremeratā, biju pavisam jauna. Man bija deviņpadsmit vai divdesmit gadu, mācījos pirmajā vai otrajā kursā kondženē (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā – I. L.). Pirmo reizi atbraucu aizstāt vienu no altistiem, kurš palika mājās, jo sieva dzemdēja. Biju pilnīgi zaļš gurķis. Iekritu absolūti profesionālā kolektīvā, kurā valda intensīva darba atmosfēra un viss notiek produktīvi. Man nācās ļoti ātri atsvaidzināt savas lapas lasīšanas iemaņas, jo programmas mainījās. Protams, tādā vecumā spēlēt ar pasaules zvaigznēm bija kas ārkārtējs. Sēdēju ar plaši atvērtām acīm un mēģināju darīt labāko, ko spēju. Gidons pret mani vienmēr bija ļoti jauks, sirsnīgs un izpalīdzīgs.
Atceros, kā teici par ambiciozo mērķēšanu uz Amsterdamas Karalisko Concertgebouw – ja šaut, tad uzreiz zvaigznēs! Kā iejuties orķestra zvaigznājā un Nīderlandes sadzīvē?
Orķestrī esam divdesmit sešu tautību mūziķi, un visi esam tā smuki samaisījušies. Liela daļa, tāpat kā es, ir pārcēlušies uz Amsterdamu no dažādām valstīm. Katram ir tikai viens šāds šāviens, it sevišķi pūtējiem. Solo obojas vieta atveras varbūt tikai reizi trīsdesmit gados. Konkurss uz solo alta vietu pēdējo reizi bija pirms trīsdesmit gadiem. Tāpēc izlēmu, ka man tajā ir jāspēlē, jo manas karjeras laikā šāda konkursa vairs nebūs.
Orķestrī iejutos diezgan ātri, jo cilvēkiem par mani ir interese un visi ir atvērti. Kolektīvā esmu vienīgā latviete un vienīgā no Baltijas. Concertgebouw orķestrī pagaidām vēl nav arī neviena mūziķa no Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Norvēģijas. Visi ir pārliecībā, ka esmu "sniega cilvēks", kuram nekad nav auksti. Viņi nesaprot, ka vienkārši jāuzvelk pareizās drēbes. Latvijā es pirms došanās ārā vienmēr paskatos pa logu, lai redzētu, kā cilvēki ārā ir saģērbušies. Tad paskatos, kāda ir āra temperatūra un vai ir vējš. Savukārt Nīderlandē vienā un tajā pašā gaisa temperatūrā meitene var iet ziemas jakā un blakus viņai – puisis šortos. Brauc ar riteni meitene sporta tērpā, un aiz viņas – puisis lietusmētelī, pat ja nelīst. Šo holandiešu haosu varētu vienkārši nofilmēt. Priecājos, ka mājās Amsterdamā varu iziet uz balkona un konstatēt, kas ārā notiek. Zem mums kaimiņos dzīvo meitene no Ekvadoras, un viņa vienmēr, pat ja ārā ir plus sešpadsmit, ir satinusies šallēs. Savukārt viņas draugs vācietis ģērbjas atbilstoši laikapstākļiem.
Nīderlandē ir milzīga velosatiksme, taču ir ļoti sakārtota velostruktūra un izkopta braukšanas kultūra. Es to novērtēju, jo esmu no ātrajiem braucējiem. Vietējie gan sākumā smējās, kad atvedu līdzi no Latvijas savu Ērenpreisa velosipēdu, ko uzdāvināju sev 25. dzimšanas dienā, bet tagad jau ir novērtējuši, ka tā ir laba, izturīga manta.
Mans draugs Leo, ar kuru kopā esam jau četrus gadus, nav mūziķis. Februārī aizbraucām atpūsties uz Kirasao salu Karību jūrā, kur viņš mani bildināja pludmalē romantiskā vasaras saulrietā. Amsterdamā esam nopirkuši divstāvu dzīvoklīti ar jumta terasi. Uz jumta mums ir atpūtas stūrītis un dārziņš ar nelielu (2 x 2 x 2 m) siltumnīciņu, kurā audzēju tomātus, gurķus, baklažānus, papriku, zaļos zirnīšus, skābenes, salātus, redīsus, burkānus, zemenes un puķes. Samarinēju ziemai desmit burku ar gurķiem.
Tev patīk orķestra skaņa un izcilā spēles kvalitāte vai arī sociālā vide un gaisotne?
Man patīk arī orķestra vide, jo es ātri ieguvu jaunus draugus kolēģu vidū. Tā ir patiesa draudzība, nevis pavirša, kāda bieži ir jebkurā kolektīvā, kur visi darbā smaida un pēc tam steidzīgi aizbēg mājās un par citiem neliekas ne zinis. Mēs esam diezgan sociāli aktīvi: kopā aizejam vakariņās uz kafejnīcu, sportojam, cits citu aicinām uz mājām nosvinēt dzimšanas dienu, braucam atpūsties. Ar kolēģi reiz, piemēram, aizbraucām uz Islandi. Vienkārši tāpat. Abas sēdējām blakus lidmašīnā, atgriežoties no orķestra turnejas, skatījāmies aviokompānijas žurnālu un ieraudzījām ļoti skaistas bildes. Kas tas? Ahā, Islande. Braucam? Izkāpušas Amsterdamas lidostā, turpat atvērām telefonus un nopirkām biļetes. Saskaņot kopīgu atpūtu nav grūti, jo mums orķestrī atvaļinājums visiem ir vienlaikus.
Kurā valodā komunicējat strādājot?
Galvenokārt angliski, bet, ja atbrauc kāds holandiešu vai flāmu diriģents, tad holandiski. Bet arī viņi šad tad pārslēdzas uz bilingvālu režīmu.
Un kurā valodā vadi orķestra altu grupas darbus?
Mums tādu nav! Mēs vingrināmies mājās. Viens no mūsu iepriekšējiem galvenajiem diriģentiem gribēja tādus ieviest, bet nesanāca.
Kādas pārmaiņas tavā dzīvē ienesis Concertgebouw orķestra altu koncertmeistares amats?
Pats galvenais – līdz ar koncertmeistara krēslu esmu ieguvusi kolosālu instrumentu. Labāku altu savā mūžā neesmu turējusi rokās. Šis instruments violetajā kastē ir itāļu meistaru brāļu Grančīno 1680. gadā Milānā darinātais alts. Iekšā uz uzlīmes gan ir ierakstīts Brešas vijoļmeistara Gaspāro da Salo vārds, bet tā nav taisnība. Vienkārši savulaik bija diezgan populāra prakse ievietot citu meistaru uzlīmes, lai varētu šos instrumentus dārgāk pārdot.
Kopš šis alts ir izgatavots, tas pabijis ļoti daudzās rokās. Kas zina, varbūt brāļu Grančīno oriģinālā uzlīme laika gaitā izgaisa un pēc tam citi šo instrumentu nepareizi novērtēja. Šis alts ir tik fantastisks, ka es visu laiku gribu spēlēt. Es to spēlēju arī savās kamermūzikas un solo programmās. Iepriekšējā koncertmeistara japāņu altista Kena Haki rokās šis alts bija desmit gadu. Viņš aizgāja pensijā kovida laikā.
Nedaudz mainījies arī mans darba grafiks, jo tagad man orķestrī ir jāstrādā mazliet mazāk nekā tutti mūziķa vietā. Toties ir patstāvīgi jāstudē stipri vairāk. Darbs ir atbildīgāks, un ir jāvingrinās pat tādās orķestra partijās, kuras, šķiet, jau zinu no galvas. Pat ja man liekas, ka šī ir salīdzinoši vienkārša programma, es vienmēr visu izspēlēju cauri, kaut vai lai uzturētu sevi formā un neatslābtu. Attieksme pret mani gan nevienam nav mainījusies. Es netēloju baigi svarīgo līderi. Vienkārši turpinu muzicēt un būt tā, kas esmu.
Visiem koncertmeistariem, grupu līderiem ir vēlams būt klāt konkursos uz orķestra mūziķu vietām, un es parasti tur arī esmu un klausos. Mūsu orķestrī lemšana ir demokrātiska. Vērtēt "sitēju" konkursu ierodas arī stīdzinieki un pūtēji. Tikko paņēmām orķestrī jaunu mežragu, un arī mana balss tika ņemta vērā.
Kas bijis līdz šim spilgtākais Concertgebouw orķestrī piedzīvotais?
Pirmais, kas nāk prātā, ir Gustava Mālera Devītā simfonija ar diriģentu Bernardu Haitinku (1929–2021) Lucernas festivālā. Simfonijas ceturtās daļas beigās mūziķiem uz skatuves acīs bija asaras. Tas bija viens no mūsu pēdējiem koncertiem ar Haitinku. Tas bija vareni emocionāls mirklis, ko nevar aprakstīt vārdos. Brīžiem bija sajūta, ka visi simt orķestra mūziķi ir uz viena viļņa un levitē virs zemes.
Līdzīga sajūta bija, kad tikko sava topošā jaunā galvenā diriģenta Klausa Mekeles vadībā spēlējām Mālera Sesto simfoniju. Visiem viņš patīk, un tas ir ļoti reti simt cilvēku grupā, jo vienmēr būs kāds, kas ir neitrāls vai kritisks. Bet Mekele tiešām patīk visiem, un viņš rada īpašu saviļņojumu orķestrī. Pašlaik viņš ir mūsu orķestra mākslinieciskais partneris, bet par galveno diriģentu kļūs 2027. gadā. Jāgaida, bet jau šajā sezonā viņš pie mums parādīsies piecas reizes un turpmāk arvien biežāk. Mums ir arī galvenais viesdiriģents – Ivans Fišers.
Droši vien kolēģi atminas līdzīgu sajūsmu par kādreizējo darbu Marisa Jansona vadībā?
Es arī pati paspēju spēlēt ar Marisu Jansonu pie diriģenta pults, būdama Concertgebouw jauno mūziķu akadēmijā pirms desmit gadiem. Orķestra turneja uz Austrāliju Marisa Jansona vadībā bija viena no spilgtākajām virsotnēm. Pēc akadēmijas mani šad tad paaicināja uz orķestra turnejām, un tieši tas mani iedrošināja piedalīties konkursā uz orķestra mūziķes vietu.
Mūsu iepriekšējā sarunā aicināji Latvijas altistus sasparoties un sekot tavam piemēram, jo Concertgebouw orķestrī bija vakantas altu vietas.
Lai pamēģina vēlreiz, jo tagad ir atbrīvojusies mana tutti vieta, kas bija iesaldēta līdz mana pārbaudes laika beigām. Sarosieties! Piesakieties! Ko jūs zaudēsiet? Neko!
Orķestrī pieredzēji arī iepriekšējā galvenā diriģenta Daniēles Gati vainošanu seksuālajā uzmācībā un atbrīvošanu no amata?
Jā, tas bija sāpīgs, taču, manuprāt, pareizs orķestra lēmums. Es zināju vienu no stāstiem, ko nācies piedzīvot manai kolēģei. Viņa tobrīd neko nevarēja pateikt, un cilvēks, kam ir vara, varēja sastāstīt visādas pasakas un šantažēt: ja kādam kaut ko teiksi, tu te vairs nestrādāsi. Tomēr kopā pret šādiem kārumniekiem un situācijām var cīnīties. Viņš ir labs diriģents, un kļūdainas rīcības dēļ nevajag atcelt visu cilvēka karjeru. Tagad Daniēle Gati diriģē Vācijā un Itālijā. Mēs visi kļūdāmies, un ir grūti novērtēt, kurš ir sodāmāks. Es ticu, ka vajag dot otru iespēju, taču, ja mani personiski aicina spēlēt Daniēles Gati diriģētā koncertā, pagaidām vēl atsaku.
Vai Nīderlandē arī ir sācies skarbs taupības režīms?
O, jā! Televīzijā rāda diezgan gaumīgi uztaisītas reklāmiņas, aicinot visus saņemties – siltināt savas mājas, nomainīt logus un jumtus. Vispopulārākā šeit ir gāzes apkure, mums arī mājās ir savs gāzes katls. Visi holandieši uz nakti nogriež siltumu, un es beidzot esmu pieradusi gulēt aukstumā. Īstenībā ir ļoti labs miegs, tikai labi jāsasedzas.
Kas šajos gados bijis visgrūtākais?
Bija diezgan pasmagi, kad spēlējām kovidpandēmijas laikā un bija jāatdod enerģija tukšai zālei un kamerām. Tu sēdi uz skatuves divu metru attālumā no kolēģiem un ne ar vienu nekomunicē, kaut arī esi kopā ar septiņdesmit mūziķiem. Pa kāpnēm augšā uz skatuvi visus sauca pa vienam. Ar pilnu atdevi spēlējām koncertus tukšai zālei, nesaņemot pretī klausītāju enerģiju. Bet kāpēc vispār mēs to darām? Tikai un vienīgi publikai. Jutāmies diezgan iztukšoti, taču bijām laimīgi, ka vispār varam spēlēt, jo mūziķi bez tā nevar dzīvot un elpot. Cik var sēdēt mājās? Tiešsaistes koncerti kamerām bija pavisam cits formāts. Tam ir savi plusi – mēs ieguvām daudz klausītāju ārvalstīs. Protams, ir forši, ka tevi klausās nevis divi tūkstoši, kas satilpst koncertzālē, bet divdesmit tūkstošu visā pasaulē. Būtu ideāli, ja koncertiem būtu gan tiešraide, gan publika zālē, jo enerģijas apmaiņa ir neatņemama daļa. Lieliski mirkļi bija arī attālinātajos koncertos, tomēr kaut kā pietrūka.
Interesants piedzīvojums pēc pandēmijas bija spēlēt operu. Mēs to darām katras sezonas beigās, un šoreiz tas bija Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieks. Tuvu operas finālam ir milzīga soprāna ārija ar lielu alta solo. Režisors Kirils Serebreņņikovs palūdza mani to spēlēt uz skatuves. Biju grimā un tērpā, man bija jāstaigā starp dziedātājiem un jātēlo, ka mēs ar soprānu esam labākās draudzenes. Tā astoņās izrādēs Amsterdamas operā man bija jāskrien ārā no orķestra bedres, lai iesaistītos skatuves darbībā.
Man patīk Kirila Serebreņņikova jaunrade. Es ļoti gribu redzēt viņa jauno filmu Čaikovska sieva. Starp citu, aktieris Odins Bairons, kurš filmā tēlo Čaikovski, arī mūsu operas iestudējumā bija, es teiktu, galvenais varonis, jo režisors mainīja visu operas stāstu. No oriģinālā Burvju strēlnieka palika tikai mūzika. Visa opera tika koncentrēti parādīta uvertīras laikā, bet viss pārējais bija par to, kā mūsdienās veido operas uzvedumu: par mūziķu jociņiem aizkulisēs, par māņticību operā, par konkurenci dziedātāju pasaulē. Šī ir ļoti piemērota opera, lai to darītu, jo abas galvenās sieviešu lomas – Agati un Anhenu – dzied soprāns. Pa vidu mūzikai bija teksti un Toma Veitsa dziesmas, uz skatuves bija arī džeza grupa un tam visam pa vidu arī es ar savu altu. Tā bija superīga pieredze. Pēc izrādes noskatīšanās Klauss Mekele to nodēvēja šādi – stendaps par mūziķu iekšējo dzīvi.
Cik stingrs ir Concertgebouw orķestra dreskods? Vai tas saglabā tradīciju vai mainās līdzi laikam?
Tas ir stingrs un precīzi noteikts. Man ir obligāti jānosedz elkoņi. Skatuves tērpam ir jābūt garam un bez dekoltē. Mūsu noteikumos pat ir ierakstīts, cik "denu" ir jābūt zeķbiksēm: tām jābūt ne pārāk plānām, taču arī ne pārāk biezām. Lai saderināšanās gredzens netraucētu spēlēt, es to valkāju uz labās rokas. Savi skatuves tērpi mums pašiem ir jāuztur kārtībā, tāpēc vispirms raugos, lai audums neburzītos. Kad spēlēju Kremerata Baltica, man patika, ka visiem vīriešiem tika uzšūti krekli, kas neburzās, ir viegli un elpo. Tie bija no viena materiāla, bet nedaudz atšķirīgi. Pašlaik vispār daudz runā par orķestru ģērbšanās kodu, jo cik var spēlēt tajos pingvīna kostīmos, kuros nabaga vīrieši svīst un knapi var pakustēties? Domāju, ka ir pienācis laiks palaist kaklasaiti mazliet vaļīgāk.