Šī nu ir reize, kad mēs ne pēc burta, bet pēc gara varam sevi sajust nevis kā kulturāla perifērija, bet kā mūzikas lielvalsts. Šis ir bezprecedenta mērogs, vismaz manā dzīvē, – tā Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava izsakās šomēnes gaidāmā visu triju Johana Sebastiāna Baha pasiju atskaņojuma kontekstā. Šāds visu J. S. Baha pasiju atskaņojums pēc kārtas ir ļoti liels kultūrvēsturisks notikums, kura mērogu var salīdzināt ar Riharda Vāgnera operu tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudēšanu. Visās pasijās dziedās Latvijas Radio koris, savukārt diriģenti, orķestri un solisti mainīsies. Sigvards Kļava diriģēs cikla pirmo koncertu, kurā Radio koris, Sinfonietta Rīga un Latvijas opersolistu zieds atskaņos Svētā Marka pasiju un Ērika Ešenvalda jaundarbu Svētā Lūkas pasija. Mateja pasijas atskaņojumā Latvijas Radio korim un Rīgas Doma zēnu korim piebiedrosies senās mūzikas ansamblis Les Passions de l’Ame no Šveices un viens no pasaules ievērojamākajiem kordiriģentiem Hanss Kristofs Rādemanis, kurš jau otro gadu vada starptautisko Štutgartes Baha Mūzikas akadēmiju. Savukārt Svētā Jāņa pasijas lasījumā koris muzicēs kopā ar dāņu orķestri Concerto Copenhagen, kas spēlēs vēsturiskos instrumentus leģendārā diriģenta un klavesīnista Larsa Ulrika Mortensena vadībā. Evaņģēlista partiju dziedās tenors Jūliāns Pregardjēns, kurš 2010. gadā žurnālā Opernwelt nominēts kā gada labākais jaunais mākslinieks un jau saņēmis Orphée d’Or un MIDEM Classical balvas.
Kā radās tik drosmīga un vērienīga iecere?
Izmantojot gadījumu, ka Rīga uz brīdi kļūst par Eiropas kultūras centru, mēs, Latvijas Radio koris, uzdrošinājāmies izsapņot, kā tas būtu, ja Ciešanu laikā katru piektdienu izskanētu kāda no Baha pasijām. Katru reizi citā dievnamā un katru reizi kopā ar citu diriģentu, orķestri un solistu sastāvu. Katras pasijas uzvedums jau pats par sevi ir liels kultūras notikums. Tas, ka mēs trijās nedēļās izdzīvosim visu šo neaprakstāmo lielumu, manā dzīvē ir ļoti svarīgs brīdis, bet, uzzinot, ka Ciešanu laikā pie mums trijās nedēļās tiks uzvestas pilnīgi visas Baha pasijas, jebkurā pasaules nostūrī saprot, ka tas ir ļoti ievērojams notikums.
Atzīšos, es neticēju, ka šī lieta izies cauri! Bet tagad jau gaidām ierodamies mūsu radošos draugus un kompanjonus un esam ļoti tuvu šim brīdim. Mums šobrīd nav ne par ko jākaunas nekādā kontekstā. Organizējot šādu megapasākumu, jūtam, cik liela ir pietāte pret latviešu izpildītājmāksliniekiem, pret Latvijas Radio kori. Daudzi mākslinieki saka – viņiem ir gods uzstāties Latvijā ar mūsu mūziķiem.
Kāpēc katra Baha pasija skanēs citā baznīcā?
Man pašam tikai divas reizes ir gadījies izbaudīt, ko nozīmē īstajā brīdī un īstajā vietā atskaņot īsto skaņdarbu. Man bija tā laime Lielajā piektdienā Jeruzalemē diriģēt Baha Sv. Jāņa pasiju. Tas manī iesēdies kā sevišķs notikums. Pasijas ir Ciešanu laika mūzika, un to uzvedumiem ārkārtīgi svarīga ir vides sajūta: vide, ko rada pats Ciešanu laiks, un vide, ko veido atskaņojuma telpa – dievnams. Katra baznīca ar savu akustisko vidi, ar savu atmosfēru, ar iekšējo garu noteikti iespaido jebkuru priekšnesumu. Jūs taču jūtat, cik atšķirīga ir Doma un Pētera baznīcas vide. Arī šo dievnamu, telpu iekšējā būtība nesīs atšķirīgu zīmi katrā koncertā. Protams, nav nekas jauns un ekstravagants Sv. Jāņa pasiju atskaņot Jāņa baznīcā. Man ir tāda sajūta, ka ne tikai manā, bet arī Latvijas kultūras baudītāju un patērētāju dzīvē ir pienācis brīdis, ka varam ne tikai formāli un administratīvi nosaukt Rīgu par kultūras galvaspilsētu. Baha pasiju atskaņojums iezīmē ļoti svarīgu zīmi pasaules kultūras ainā vispār.
Kas motivēja mudināt latviešu komponistu Ēriku Ešenvaldu radīt jaunu pasiju pirmatskaņošanai vienā vakarā tieši līdzās J. S. Baha Sv. Marka pasijai?
Vēsturnieki raksta, ka Bahs ir komponējis visus četrus evaņģēlijus, tomēr Lūkas pasijas autentiskums nav pierādīts. (Tā radīta t. s. parodiju tehnikā, galvenokārt balstoties uz citu autoru mūzikas materiālu, un tāpēc Baha darbu sarakstā vairs neparādās.) Lai cikls būtu noslēgts, esmu pilnīgi pārliecināts, ka blakus trim Baha pasijām jābūt arī latviešu pasijai – Lūkas pasijai. Tā mēs apliecināsim savu piederību savai vietai, savai zemei.
Tēlaini es to nosauktu par Latviešu pasiju, jo tā ir latviešu mūzika latviešu valodā, ko pirmatskaņos latviešu orķestris Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio koris un latviešu solisti. Protams, ir milzīgs izaicinājums nākt ar savu pieskārienu Baha pasiju sabiedrībā. Iedomājos, ja es būtu komponists un man pateiktu – mīļais, uzraksti koncertam, kurā atskaņos Baha Marka pasiju –, un tu kaut ko līdzīgu "pieāķē" blakus, tad cilvēkam jābūt vai nu sapīpējušamies, vai arī tik brīvam, ka viņš var pateikt: jā, es esmu gatavs to darīt. Ērika uzrunāšana nebija laimes lozes vilkšana, jo viņš ir viens no retajiem komponistiem, kurš studējis teoloģiju, patiesi tic un pasijas ciešanu stāstu var vēstīt kā latvietis, kā šejienes un mūsu nācijas cilvēks. Esmu ļoti priecīgs, ka Ēriks Ešenvalds neatteica un veidoja savu – latviešu komponista pārdzīvotu – stāstu. Tā kā paša Baha Svētā Marka pasija pieejama tikai fragmentāri – bez teicēja, evaņģēlista partijas un ir rekonstruēta dažādās redakcijās –, mēs arī šo stāstu stāstīsim latviski, ar mācītāja muti, kā tas Rīgā reiz jau ir skanējis.
Tu un Latvijas Radio koris esat jau iepriekš sadarbojušies ar starptautiskajām mūzikas autoritātēm, kuras iesaistījušās pasiju atskaņošanas ciklā?
Concerto Copenhagen ar Larsu Ulriku Mortensenu mums, Radio korim, ir seni radoši draugi, esam kopā snieguši daudzus baroka mūzikas koncertus. Tiesa, ne Latvijā. Klavesīnista un diriģenta Larsa Ulrika Mortensena baroka mūzikas traktējums ir absolūti neikdienišķa parādība. Tas ir meistars, kurš jebkurā brīdī var pārsteigt ar pilnīgi neiedomājamu muzikālo fantāziju. Ar savu fanātisko muzicēšanas izpausmi, fantastisko erudīciju un ģeniālo talantu viņš notriec putekļus no jebkurām konservatīvām, vispārpieņemtām atziņām. Meistars allaž ir parādījis, cik baroka mūzikas lielums ir mūsdienīgs. Viņš ir viena no autoritātēm, kas nosaka baroka muzicēšanas tendences pasaulē.
Kādas pēdas tavā mākslinieka domāšanā ir atstājis laiks, kuru kādreiz pavadīji leģendārā Helmūta Rillinga vadītajā Baha Mūzikas akadēmijā Vācijā un ASV?
Tieksme doties pie šīs mūzikas liek atgriezties vēl un vēl, un katra atgriešanās nāk ar jaunu atklāsmi. Tas ir nebeidzams ceļš, kurā varam mēģināt tikai pietuvoties lielajam algoritmam, kas paveras mūsu priekšā un ko izprast līdz galam mums, paldies Dievam, nekad nebūs lemts. Jaunībā man tas bija jauna cilvēka azarts piefiksēt milzīgu, neizsīkstošu vērtību apjomu. Pašlaik tas ir kļuvis vēl noslēpumaināks, vēl dziļāks. Ir kolosāla sajūta, zinot, ka aiz atvērtajām jaunajām durvīm pavērsies nākamās septiņas ar jauniem jautājumiem un tas nekad nebeigsies – šis došanās prieks, aizrautība, laimes sajūta pieskarties šai stīgai un sajust šo rakstu, šo zīmi, kas ved pretī kādam ārkārtīgi būtiskam pārdzīvojumam vai atklāsmei. Šo atziņu attīstība provocē milzīgas mīlestības un laimības sajūtai, jo tu zini, ka nekad neapstāsies ceļā no viena izpildījuma līdz otram. Es zinu, ka jau nākamajā dienā manī radīsies vēlme atkal atgriezties un jau atkal citā sajūtā, jo mēs pieskaramies pasaules muzikālā ģēnija visaugstākajai virsotnei. Kaut kas Baha mūzikas brīnumā ir tik ārkārtīgi magnētisks, ka varu tikai minēt, kas ir tas enerģētiskais impulss, kas licis Baha spalvai to piefiksēt. Baha mūzika man ir tik ļoti būtisks lielums, kas iespaido visu manu mūzikas patību.
Baha mūzika neuzrunā ar vētrainu, bangainu saviļņojumu. Kur slēpjas tās īpašais pievilkšanas spēks?
Tas nav tikai muzikāls fenomens. Mūzikas pasaulē ir daudz, bet neviena cita komponista mūziku tā nepēta astrologi, matemātiķi, fiziķi, filozofi. Ir radīti veseli institūti, kas pēta Baha mūzikas valodu, nošu un skaņu algoritmus. Citu komponistu mūziku nesūta kosmosā kā kodu saziņai ar citu civilizāciju iespējamām formām. Ir vairāki būtiski iemesli, kas ļauj domāt, ka viņš nav taisīts no tās pašas "pastas" kā mēs ar tevi. Tur noteikti ir dievišķā klātbūtne. To saka ne tikai prāts, bet arī sajūta. Lai mēģinātu tai pietuvoties, noteikti ir ceļš ejams. Ļoti bieži Baha mūzikas rakstos skatos kā bildē, kā zīmju sistēmā. Nevis tāpēc, ka gribu analītiski atšifrēt un izrēķināt – atkal šī tēma visur dalās ar trīs, redz, kur te atkal "uzzīmēts" krusts, bet šīs fūgas iesākums izskatās kā Piena Ceļš utt. Šī bilde, nošu sakārtojums un attēlojums manī raisa tādas pašas sajūtas, kā aplūkojot Lielvārdes jostas rakstus vai zīmju pierakstu vecticībnieku dziedājumos. Man ir sajūta, ka šīs zīmes, kas stāv pāri piecu nošu līniju pierakstam, nes ļoti svarīgu – tiesa, kārtīgi kodētu – vēstījumu.
Bet es negribu Baha mūziku uztvert tikai kā lielu rēbusu, kurā visi ar milzīgu prieku var doties iekšā un atrast ārkārtīgi daudz telpas atklāsmei. Mūsu privilēģija ir šo lielo atklājumu piedzīvot muzikālā pārdzīvojuma, abstrakcijas brīdī, kad pēkšņi sajūti, ka atziņas, teorētiskais skats piepildās ar milzīgu garīgo saturu, ar muzikālu glāstu. Vienmēr atkārtošu, ka izpētīt Baha mūziku bez praktiskas muzicēšanas nav iespējams. Tā būtu tikai viena ingredienta preparēšana.
Kurus Baha pētniekus vai interpretus uzskati par saviem lielajiem skolotājiem?
Maestro Helmūts Rillings bija pirmais, kurš man parādīja Baha lielumu, kam vērts kalpot. Savukārt muzikālo fantāziju, artikulāciju un šodienas skatījumu uz Baha mūziku man atklāja Džons Eliots Gārdiners, kurš divās Baha akadēmijās bija mans skolotājs un jau tolaik bija milzīga autoritāte Eiropā. Tagad ir jaunas tendences un mūziķu paaudzes, kas brīžiem nāk ar ļoti nepieradinātu baroka mūzikas interpretācijas redzējumu. Tomēr tendences un tas, kā ir pareizi vai nepareizi, mani sen jau vairs neinteresē. Baha mūzikā var atklāt daudz vairāk.
Evaņģēliji vēstī par vienu un to pašu. Kāpēc Bahs rakstīja vairākas pasijas, nevis vienu, izvēloties vispārliecinošāko Kristus ciešanu stāsta versiju?
Evaņģēlijs ir stāsts no Svētā vakarēdiena nodošanas līdz krustā sišanai. Pasija ir Kristus ciešanu stāsts mūzikā. Kāpēc ne viena, bet četras – to es nezinu. Mūzikas vēsture mums māca, ka Baha Augstā mesa ir viena no pasaules muzikālā ģēnija visaugstākajām virsotnēm. Tomēr pats Bahs uzskatījis, ka viņa augstākais sasniegums ir Mateja pasija. Tā ir visietilpīgākā filozofiskās un muzikālās jēgas ziņā. Šis pasijas ietvars ir tik pilns, koncentrēts un vienlaikus universāls, ka vienkāršs cilvēka prāts var tikai mēģināt tam tuvoties. Var teikt, ka Bahs sprediķo par Svēto rakstu attiecīgajām nodaļām, jo viņš visā ienesa dievišķu skaidrojumu. Evaņģēliju stāstos sakoncentrēta visa mūsu sabiedrības substance – kaut vai indivīds pret baru, nodevība vai padevība, gļēvulība vai viedums. Kas ietekmēja Pilāta lēmumu? Vai viņš bija labais vai sliktais? Bahs savā mūzikā ienesa spilgtu emocionālo skaidrojumu, un mēs ieraugām, cik aktuāls ir šis sabiedrības spogulis. Mēs to redzam kā kino, kā pilnīgu un universālu mākslas darbu. Tāpēc jau Bahs nerakstīja operu, ka pasijas ir universāla muzikālā izpausme, žanru un daudzu mākslu kvintesence. Tur ir viss – opera, oratorija, simfonija, brīžiem arī ļoti smalka, personiska kamermūzika, korālis, stāstnieks. Šī mūzikas celtne ir universāla.
Kāpēc daļai cilvēku Bahs šķiet nepieejams? Varbūt vajag viņiem palīdzēt ar vizualizāciju, piemēram, videostāstu?
Ja Baham būtu vajadzīgs evaņģēliju vizualizēt, esmu pārliecināts, ka viņš nekautrētos to darīt. Es neredzu tādu nepieciešamību "pielabot" vai papildināt Baha domu. Viņa pasijās ir daudz muzikālu skaidrojumu: katra flautas iespēle vai basa līnija ir simboliska zīme, vēsts. Mums tikai jāmēģina ar savu dvēseli un prātu to izcelt. Izprast dvēseles un gara attiecības projekcija nepalīdzēs.
Mateja pasija ilgst divarpus stundu. Noklausīties to pilnā apjomā, iespējams, bez pārtraukuma ir grūts pārbaudījums klausītājiem un mūziķiem?
Esmu pārliecinājies, ka latviešu klausītāju auditorija ir fenomenāla, jau kādu laiku gatava dziļumam. Visu laiku tai uzstājoties, varu teikt vislielākos komplimentus par to, kā tā attīstās. Tādu evolūciju nekur citur pasaulē neesmu sastapis. Citur drīzāk notiek otrādi: visi visu ir dzirdējuši un arvien vairāk prasa publiku pievilinošus šovus. Tā ir pat lielajās mūzikas mekās. Pie mums cilvēki ir tie, kuri mums atļāvuši sapņot par lielām lietām, un mūziķa lielākais uzdevums ir būt godīgam un nenovērtēt auditoriju par zemu. Tāpēc man galīgi neliekas, ka Mateja pasija varētu būt mūsu klausītājiem par garu. Katrs solists, arī evaņģēlists var pagriezt šo jautājumu citādi. Tā ir visaugstākā pilotāža, ja tu spēj izstāstīt šo stāstu kā vienu lielu veselumu. Esmu jau Rīgā atskaņojis visas trīs Baha pasijas. Baha mūzika mūziķim ir vajadzīga ne tikai kā treniņš, bet tāpēc, lai būtu garīgā formā. Tieši tā nosaka kolektīva standartu – ka tas ir spējīgs nevis lēkāt starp labāk, sliktāk, veiksme, neveiksme, bet noturēties tādā formā, kas piešķir kvalitātes standartu.
To tagad spilgti visai pasaulei apliecina šoziem Latvijas Radio korim piešķirtā Grammy balva?
Bet, kad dažus mēnešus iepriekš mēs ar Rahmaņinova vesperu albumu, ko izdeva Ondine, iekļuvām žurnāla Gramophone balvas finālā, neviens to pat neievēroja. Gramophone balva nav mazāk nozīmīga kā Grammy. Redzot, kā mūsu darbību analizēja Gramophone apskatnieki un kritiķi, man bija tāda bijība, jo tie bija dziļi pētījumi par katru interpretācijas niansi ļoti plašā profesionālā šīs mūzikas lasījumu kontekstā. Taču balvas neiespaido lielo gājumu. Tās ļauj organizatoriski vieglāk sasniegt rezultātus, bet es neesmu ievērojis, ka mūsu mūziķos šogad pēc lielajām starptautiskajām balvām būtu iesākusies jauna, nebijusi epoha. Skaidrs, ka jebkura atzinība, aplausi, jebkurš labs vārds mūziķiem ir ārkārtīgi svarīgi. Svarīgākais ir būt vajadzīgam. Ir skaļākas, klusākas un ļoti nozīmīgas balvas, bet citreiz lauku tantes asara ir daudz neatsveramāka. Tas nenozīmē, ka es noniecinu lielās atzinības. Es tikai piederu pie tiem, kuriem neliekas, ka stadionā atskaņots koncerts ir vērtīgāks par kamermūzikas koncertu ļoti mazā zālē vai mājas muzicēšanas pieredzi. Visbūtiskākais ir tas, ka latviešu mūziķi un mūzika tagad ir konkurētspējīgi pasaulē. Vēl vairāk – pasaule mūsu veikumu ne tikai vēro kā ekstravagantas izpausmes mazā valstiņā, bet jau sāk pētīt un aizgūt kaut ko no mūsu pieredzes un varēšanas. Būtiski ir saglabāt sevī spēku un neķēmoties citiem līdzi, saglabāt savu māksliniecisko seju. Tā mēs kļūstam patiešām brīvi.
Johans Sebastiāns Bahs un Ēriks Ešenvalds. Pasijas
J. S. Baha Svētā Marka pasija. Ērika Ešenvalda Svētā Lūkas pasijas pirmatskaņojums.
Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga, solisti Elīna Šimkus (soprāns), Sergejs Jēgers (kontrtenors), Ieva Parša (mecosoprāns), Jānis Kurševs (tenors), Daumants Kalniņš (baritons). Diriģents Sigvards Kļava.
Rīgas Domā 4. aprīlī plkst. 19 un koncertzālē Gors 5. aprīlī plkst. 17
Johana Sebastiāna Baha pasiju atskaņojumi
J. S. Baha Svētā Mateja pasija.
Latvijas Radio koris, Rīgas Doma zēnu koris, orķestris Les Passions de l’Ame (Šveice), diriģents Hanss Kristofs Rādemanis
Sv. Pētera baznīcā 11. aprīlī plkst. 19
J. S. Baha Svētā Jāņa pasija.
Latvijas Radio koris, Concerto Copenhagen, solisti Jūliāns Pregardjēns, Markuss Volperts, Kajs Vesels, Gunta Gelgote, Pauls Putniņš, Ieva Ezeriete, Kārlis Rūtentāls. Diriģents Larss Ulriks Mortensens.
Sv. Jāņa baznīcā 18. aprīlī plkst. 19