Prieka pilnais sauciens Zeme! jūrniekiem no nogrimuša kuģa nozīmē glābiņu. No zemes tu esi nācis, par zemi tev būs jāpaliek! – tā teica viedi vīri, kamēr vēl zeme nebija kļuvusi tik dārga, ka mirušie jāsadedzina kā Indijā. Planēta Zeme griežas ap Sauli, un tā ir vieta, kur dzīvojam. Visas šīs vārda "zeme" nozīmes skartas dziedātāja Igo un komponista Valta Pūces jaunajā koncertuzvedumā Zeme. "Pietiekami dziļa un konkrēta tēma. Tas nav tā, kā pa mākoņiem grābstīties. Zeme ir mūsu kopīgās un vienīgās mājas, jo kādu laiciņu pārcelšanās uz Marsu vēl nespīd… Kā mēs pret savu mājvietu izturamies, vai mēs to cienām? Ne vienmēr. Mēs to piemēslojam un esam nesaudzīgi. Vienā brīdī zeme var mums pateikt "pietiek", un sāksies kaut kas nelāgs," brīdinošā tonī saka Valts Pūce.
Koncertuzvedums viņam un klausītājiem būs iespēja palūkoties uz zemi no vēsturiskā, etniskā, politiskā un cilvēciskā viedokļa: "Igo to lietu ir paķēris daudzslāņaini – tā būtu viena puse. Otra puse – beidzot es tā bišķiņ nostalģiski nopriecājos, ka varēju tādu pamatīgu programmu roka stilā atļauties, tas mani tā silda, un jaunība nāk atmiņā. Turklāt es zināju, ka būs labs muzikantu sastāvs. Par Igo vispār nav ko piebilst – viņš, manuprāt, ir labākais roka dziedātājs šajā valstī, varbūt pat šai reģionā."
Stingrākais soģis
Valtam muzikālā sadarbība ar Igo bijusi jau agrāk, taču mazāka formāta darbos. Pirmais bijis 90. gadu vidū, kad Pūce uzaicinājis Igo viena korporatīvā gabala iedziedāšanai. Nākamais kopīgais darbs atkal bija vienas dziesmas projekts – moto Eiropas čempionātam basketbolā sievietēm, kas pirms dažiem gadiem notika Latvijā. "Tas bija liels notikums, un tur bija ļoti piepaceltos toņos jātaisa čempionāta atklāšanas mūzika. Man to pasūtināja, es domāju, kas to varētu dziedāt, un atkal aicināju Igo – mēs uztaisījām dziesmiņu Karsti vēlies, kas joprojām šad tad radio atskan. Tā bija pirmā reālā sadarbība dziesmu veidošanā jau ar Igo tekstu, arī ļoti produktīvi, dinamiski, termiņos, un es sapratu – OK, ar šito čali var kalnus gāzt. Tagad ir šis – esmu gandarīts un domāju, ka ir izdevies. Tas man tagad jau uz vecumu ir svarīgi. Vairs nevaru atļauties kaut kādas muļķības – izšķiest laiku ar eksperimentiem, kur varbūt būs, varbūt ne. Parasti gan izdodas. Paldies Tam Kungam par to, protams! Tas nav mans nopelns, jo vienmēr ir risks, ka var izgāzties kā veca sēta, – to es, protams, negribu. Mans iekšējais cenzors ir visstingrākais soģis, jo nav nekā sliktāka, kā pašam saprast, ka esi aizšāvis garām kaut ko vai, die’s pasarg’, nohalturējis. Publikai jau, redz, ir citi kritēriji, citas prasības, tā bieži vien daudz ko piedod. Par nožēlu, ir cilvēki, kas uz to šļūc. Gadiem! Es tā negribu," par paškritikas nozīmi spriež Valts.
Viņš izsaka visdziļāko līdzjūtību tiem, kuriem tādas nav: "Cilvēkam būtu lietderīgi vismaz pusmūžā beidzot saprast, ko viņš dara – piesārņo vai bagātina ēteru. Ja viņš arī pusmūžā to nesaprot, man ļoti žēl."
Skujot bārdu, līdzi nesvilpos
Valts atzīst, ka sadarbība ar Igo nav viegla. Zeme ir otrā daļa Igo četru dabas stihiju ciklā Uguns. Zeme. Ūdens. Gaiss. Igo uzaicinājis Valtu noskatīties pirmās daļas – Uguns – koncertu. "Igo jau aicināja ar tādu domu – padomā, vai varētu nākamo stihiju paņemt uz sevi. Mani tā stihiju ideja nemaz tā nesajūsmina, tā ir diezgan novazāta tēma. Tāpēc uz Uguni gāju drusku skeptiski noskaņots, taču tad ieklausījos tekstos un sapratu, ka tomēr – jā. Tad diezgan ātrā tempā Igo sacerēja tekstus, zvanīja man pat rakstīšanas brīdī. Sešos no rīta atskan zvans: "Paklausies!" – un deklamē tur kaut ko. Es viņam: labi, labi, labi, raksti, raksti… Vispār tāda veida sadarbība nekādā ziņā nedrīkst būt uz tādiem autoritatīviem principiem. Paldies dievam, tas tā nebija. Kad sāku ar tekstu darboties, esmu spiests to mazliet pārveidot, jo tas ir uzrakstīts brīvā ritmā un domas lidojumā, man tas ir jāsavāc, lai dabūtu dziesmu, jo mums vajag dziesmas, nevis septiņus operu fragmentiņus. Dziesmiņas ar pantiņiem un piedziedājumiem vairāk vai mazāk. Taču tās nebūs tādas radio dziesmiņas – tur viss par dziļu rakts, lai derētu rīta programmai, kad skuj bārdu, svilpojot līdzi."
Valts piebilst, ka darba procesā viņš vairāk pieslīpējies Igo, jo šis cikls ir viņa ideja, un dziesmas tiek rakstītas tieši dziedātāja balsij, viņa būtībai un temperamentam. "Viņam nācās panākt arī man pretī, revidējot tekstus, revidējot dažu labu ideju un koncepciju. Kaut vai dziesma par zemes apsūdzību – viņš to gribēja pabeigt pilnīgi skarbi, taču es tam nepiekritu, jo mani savā laikā ļoti iespaidojusi režisora Mihaila Romma filma Un tomēr es ticu (1974) – ļoti iespaidīgs darbs par kariem, ekoloģiju, tikumu un visu to, kādā bezjēdzībā mēs varam nonākt. Lai arī Romms rādīja visas šīs bezjēdzības un šausmas, viņš tomēr gribēja palikt ar cerīgu skatu uz nākotni. Tas man ir ļoti dziļi iesēdies. Mums ir jādara viss, lai novērstu tās nejēdzības, un pāri visam ir jātic, ka tas izdosies. Tas ir mākslinieka uzdevums – nemanāmi, nepiespiesti, neagresīvi runāt par šīm lietām un publiku mazliet audzināt, nevis tikai izklaidēt. Es gribētu, lai vienmēr paliek šī "un tomēr es ticu" sajūta."
Tā vieta ir tukša
Ilgus gadus Valta Pūces uzticamais sabiedrotais bija dzejnieks Pēters Brūveris, kurš pirms diviem gadiem atstāja šo pasauli. Populārākais abu kopdarbs ir dziesmas divām Dailes teātra izrādēm Šveiks, ko izpildīja Prāta vētra un Labvēlīgais tips. Pats pēdējais – mūzikls Velniņi. "Man ļoti pietrūkst Pētera, un tiešām būtu problēma sameklēt kādu citu – tā vieta ir tukša. Bišķiņ karājos gaisā. Es jau nesaku, ka vairs neizdosies atrast kādu, taču pagaidām nav. Un tomēr es ticu. Dzīvē jāiet tālāk. Visas tās lietas ar Pēteru ir absolūti paliekošas un latviešu kultūrā savās vietās iesēdušās – tās nav ne sēnalas, ne kaut kādas haltūras jeb ķeksīša darbi. Mums ar viņu ļoti gāja no rokas – bijām labi sastrādājušies. Īstenībā es arī neko vairs neesmu taisījis pēc Velniņiem. Tas bija pēdējais Pētera lielais gabals, un tas ir sanācis ļoti labs. Viņš tā gaumīgi pamanījās spēku pilnbriedā pacelt cepuri un aiziet, dabūjis visas iespējamās balvas kā dzejnieks gan Latvijas, gan starptautiskajā līmenī. Tas Kungs nav mazais bērns – kaut kā tā es sāku domāt," saka Valts un pēc pārdomām par citiem Brūvera pēdējo gadu darbiem, kurus viņš lūdz neminēt, piebilst: "Pēters bija augsta klase, un viņu nedrīkstēja iepīt visādās naudas taisīšanas lietās jeb haltūrās – tā bija grāvju rakšana, un viņš tad nenormāli dzēra, jo jutās ļoti slikti. Varbūt tāpēc arī aizgāja..."
Kā sauc, tā atsaucas
Jau pirms dažiem gadiem Valts Pūce ir sācis sabiedrībā popularizēt viedokli, ka pašreizējā Latvijas valsts himna Dievs, svētī Latviju nekam neder un to vajadzētu nomainīt. "Tā ir briesmīga, tā ir dramatiska! Ir viena daļa, kuriem ir pilnīgi vienalga – ir himna vai nav un kāda tā ir. Ir daļa, kas ir absolūti konservatīva un ko es saucu par ortodoksālajiem latviešiem, kuriem uzreiz spuras gaisā, viņi velk ārā cirvjus un iet slaktēt nost visus, kas apgāna, viņuprāt, vienīgo svētumu. Dievs ar viņiem! Un ir viena daļiņa, kas domā par šīm lietām. Himna ir nopietna lieta, ja tu mīli savu zemi, tautu, valsti. Tā kā es visu savu atlikušo mūžu esmu nolēmis pavadīt šeit, mani bērni ir šeit un es ceru, ka mazbērni arī būs, es negribu, ka viņiem ir šitāds bulšits priekšā pakaļā sešos no rīta katru dienu un skolā tas sviests aktu zālēs jādzied. Tā ir tāda lieta, ko es gribētu mūža nogalē nobīdīt. Jo tā dziesma ir svarīga tamdēļ, ka mēs šādā veidā paužam savu šī brīža noskaņojumu, savu vīziju par to, kas mēs esam, kur mēs atrodamies, kāda ir mūsu valsts. Vīziju par to, kādu mūs gribam savu dzīvi redzēt. Tas ir ļoti svarīgs, enerģētisks ziņojums. Latviešiem ir kāds labs teiciens – kā sauc, tā atsaucas. Ja ir lietas, kuras mēs varam labot un mainīt, to vajag darīt, nevis vienkārši atmest ar roku. Tā ir katra cilvēka pilsoniskā stāja, un, ja atmet tādai lietai ar roku, tu atmet arī citām lietām – darba kvalitātei, tam, kas riņķī notiek, un tad dzīvo kā tāds sivēns. Pats nekas nenotiks, neatnāks mesija un nepateiks – te jums būs īstā dziesma. Mēs nevaram apturēt globālo korporāciju invāziju visā pasaulē, taču mēs varam mainīt tās dažas lietas, kas tieši uz mums attiecas. Tāpat kā ar Dziesmu svētkiem – tā ir mūsu lieta, tos varam veidot tādus, kādi tie mums vajadzīgi. Starp citu, Mārupē blakus gurķu un tomātu dobēm ir mikrofonu Blue ražotne, kas ir pasaules līmenī. Kolosāls piemērs, ka – ja grib, tad var. Nav ko tirināties un raustīties! Ko nu mēs?! Ļauj mums te laimē diet! Mēs tagad taisījām tekstiņu ar Igo – bija kādi četri mikrofoni sastiepti, no kuriem krietni labāks bija Blue Black Hole no Mārupes. Kolosāli! Igo dzied šo plati ar tādu pašu mikrofonu, kādu lieto Madonna. Tā forši var karodziņu pavicināt!" savu domu nobeidz Valts – un arī mūsu sarunu, kurā jau kādu laiku iejaucies lietus, līdz galam nobombardē pamatīgi krusas graudi, mašīnu sirēnām kaucot un vaimanājot. Toties zeme būs auglīga. Būs sēnes un viss pārējais. Galvenais – neaizmirst, ka puķupodi nav vienīgā vieta uz zemes, kura vēl nav asfaltēta un kurā kaut kas aug.
Igo un Valts Pūce
Koncertuzvedums Zeme
Dzintaru koncertzālē 28.VIII plkst. 19
Valmierā 25.X, Jelgavā 1.XI, Liepājā 2.XI
Rīgā 8.XI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 5–20
oto
Andrē
sirmais