Par godalgotajām 2023./2024. gada sezonas izrādēm sarunājas Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvji – žūrijas priekšsēdētājs, teātra kritiķis un laikraksta Diena žurnālists Atis Rozentāls, režisore Māra Ķimele un teātra kritiķe Dita Jonīte.
Kāds ir jūsu galvenais cilvēciskais un profesionālais ieguvums, noskatoties ap simt izrāžu visos Latvijas profesionālajos teātros?
Māra Ķimele. Noskatoties visas izrādes, tu redzi visu panorāmu. Diemžēl profesionāļi ļoti maz redz savu kolēģu izrādes. Tas varētu būt iebildums tiem, kas ir sašutuši, ka viņi kaut ko nav dabūjuši. To, ko mēs paši esam ieguldījuši, mēs jau zinām, un parasti vienmēr ir ieguldīts daudz. Tādi gadījumi, kad kāds režisors vai aktieri halturē, ir, bet ļoti reti. Blakus esošo teātru darbu, nemaz nerunājot par teātriem Liepājā, Valmierā, Daugavpilī vai Rēzeknē, daudzi nav redzējuši. Te nav runa par labāko vai nelabāko. Tāpēc nosaukums, starp citu, ir mainīts – ir gada aktieris vai aktrise, nevis labākais aktieris vai labākā aktrise.
Dita Jonīte. Man ļoti patīk salīdzinājums par gadu žūrijā kā tādu obligāto dienestu, kurā profesionāliem kritiķiem ik palaikam būtu pienākums piedalīties. Tas tiešām parāda kopējo panorāmu. Ne jau tikai praktiķiem nav iespējams visu noskatīties. Arī kritiķiem, kas nestrādā žūrijā, nav viegli visu aizsniegt un paspēt. Tas ir vairāk mazāk hobija darbs. Piekrītu Mārai, ka nevar teikt – tagad redzam pašas virsotnes. Nu nē. Tas ir apstāšanās brīdis. Septiņu cilvēku kopīgs lēmums. Citā gadā ar citiem cilvēkiem žūrijā būtu citi rezultāti. Mans personīgais gandarījums ir redzēt teātri procesā. Mākslinieki strādā, viņi mīl savu darbu un grib dalīties ar saviem stāstiem, meklējumiem un eksperimentiem. Dažreiz tās var būt arī neveiksmīgākas izrādes, bet dzīvot kopā teātra mīlestībā.
Atis Rozentāls. Tagad, nebūdams žūrijā, visu laiku skatos, kur, kā un ko varu sakombinēt. Žūrijai tādas lietas atkrīt. Tevi atved, aizved un izguldina. Tev iedod komfortu skatīties visu maksimumu. Līdzīgi kā Māra divus gadus esmu žūrijā. Protams, tu šim darbam pakārto visas citas lietas. Tas disciplinē. Viedokļi nemēdz būt objektīvi, tie vienmēr ir subjektīvi, bet es zinu, par ko runāju.
Neveidojas normāla diskusija, ja cilvēki Latviešu raķetes Liepājā nav redzējuši. Man bija milzīga atvieglojuma sajūta, kad nākamajā rītā satikāmies ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu un viņa bija priecīga par rezultātu kopumā, neraugoties uz to, ka, piemēram, Jāzeps un viņa brāļi nedabūja balvu kā izrāde. Evita bija priecīga par to, ka balvas ir dabūjuši ļoti labi mākslinieki. Pēc ceremonijas diezgan daudz runāju gan ar aktieriem, kuri bija dabūjuši balvas, gan ar tiem, kuri nebija. Kāda nu kuram sirdī vilšanās, to jau nevar zināt, bet kopumā bija sajūta, ka teātra kopienā mēs atbalstām to, ka var priecāties arī par kolēģi. Skaidrs, ka pēc tam dažādi interneta burbuļi ir šokēti par vienu vai otru lēmumu. Tas ir normāli, bet man gribētos ticēt, ka priekam par to, ka kolēģis ir novērtēts, vajadzētu būt primāram.
Šķiet, ka situācija lēnām mainās un Spēlmaņu nakts balvu sadalījums tiešām tiek izreaģēts inteliģentāk.
Atis Rozentāls. Jā, dzīvības un nāves jautājuma sajūta ir mazliet atkāpusies.
Patiesībā negribu jūsu laiku un klātbūtni tērēt šīm rituālajām putām, kas vienmēr ir bijušas un būs, laužot šķēpus par to, kāpēc balva piešķirta šim un ne citam. Pievērsīsimies radošākiem jautājumiem. Sāksim ar gada lielās formas izrādi – Regnāra Vaivara iestudējumu Latviešu raķetes Liepājas teātrī. Ar ko tā ir īpaša?
Atis Rozentāls. Kaut kur jau redzēju virsrakstu Gada labākā izrāde ir Latviešu raķetes. Nē, mums ir trīs labākās izrādes: Latviešu raķetes (gada lielās formas izrāde), Pazudušais dēls (gada mazās formas izrāde) un Sibīrijas haiku (gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem). Tās ir trīs kategorijas, no kurām savulaik tika izvēlēts Grand Prix, kad tas vēl pastāvēja. Pazudušajam dēlam Valmieras Apaļajā zālē publicitātes vilnis bija lielāks, un cilvēki bija mazāk pārsteigti par šīs izrādes apbalvošanu.
"Nopriecājos, ka Sibīrijas haiku tika trīs balvas – gan inovāciju, gan ārzemju ekspertu, gan mūsējā," saka žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. Foto – Matīss Markovskis
Dita Jonīte. Latviešu raķetes ļoti labi pērk. Starp citu, tieši vīrieši. Zanda Borga (Liepājas teātra literārās daļas vadītāja – U. A.) teica, ka viņa nekad nav redzējusi, ka tieši tik daudz vīriešu pirktu biļetes.
"Latviešu raķetes ir gadījums, kad... man pat negribas lietot vārdu "patriotisms", jo tas ir novazāts, bet šajā gadījumā tas ir īsts, sirsnīgs, vitāls un būtisks, vienkārši sajūsminošs," par režisora Regnāra Vaivara iestudējumu Liepājas teātrī saka režisore Māra Ķimele. Foto – Justīne Grinberga
Kad skatījos izrādi, arī ievēroju pilnīgi citu sastāvu zālē – daudz jaunu puišu, burtiski veselas komandas. Kaut kur lasīju, kāds bija pasmaidījis, ka šī ir izrāde, uz kuru vīrieši ņem līdzi sievietes, nevis otrādi.
Māra Ķimele. Jā, nevis sieva ar varu atvilkusi vīru uz teātri, kur starpbrīdī var iedzert konjaku.
Kas ir šīs izrādes spēks un vērtība jūsu skatījumā?
Atis Rozentāls. Es jau Liepājas avīzei skaidroju, kāpēc tā ir, ka nav nevienas individuālās balvas, bet beigās ir lielā balva. Varu to atkārtot. Tā ir visu komponentu summa. Māra ir cilvēks, kura jau divus gadus pēc kārtas ir mēģinājusi panākt, lai Spēlmaņu naktī būtu kategorija par gada aktieransambļa nomināciju. Lai arī mums atsevišķi bija izdalīts gan Mārtiņš Kalita, gan scenogrāfija, summu tomēr veido kopējā enerģētika.
Māra Ķimele. Nomināciju šai izrādei ir ārkārtīgi daudz visās kategorijās.
Atis Rozentāls. Jauda sasummējas kopā un izšauj, un tev tā summa trāpa. Šī ir izrāde, kas uzrunā ar savu emocionālo jaudu un saviļņojumu. Teorētiski tu šo stāstu zini, bet jūti līdzi un gribi, lai šīs uzvaras nekad nebeigtos, bet ir lūzums un zaudējums. Tagad visu laiku nākas "atšaudīties" – nu kāpēc tomēr ne Jāzeps un viņa brāļi? –, un man gribas raudāt. Protams, arī Jāzeps varētu būt. Protams, arī Melnais gulbis varētu būt utt. Šoreiz nospēlēja ārkārtīgi precīzi uzliktās metaforas, ko Regnārs ir izdomājis ar šo abru, buršanos un mitoloģisko momentu. Tas iedarbojas ne tikai uz intelektu, bet arī uz zemapziņu. Izrāde pārņem. Pēc 1. cēliena sievietes iznāca laukā un teica – vai, kā viņi kliedza. Nuja! Bet tas ir sports, tur neko nevar darīt! Es ar pilnu pārliecību varu teikt – jā, es arī balsoju par Latviešu raķetēm.
Dita Jonīte. Tā ir viena no izrādēm, kuru jau noskatoties mēs visi septiņi vienprātīgi bijām izcēluši. Likās – nu, tur izrāde par sportu, parasti runā par vertikālēm, garīgumu... Bet īstenībā tas viss tur ir! Cilvēciskais stāsts, paaudzes izjūta. Ļoti tieši izjutu Regnāra atzīšanos mīlestībā savai jaunībai, tam laikam, kad viņš auga kā personība un pats bija saistīts ar sportu. Izrāde nav tikai dramatiskais un vizuālais teātris, bet arī fiziskais teātris.
Atis Rozentāls. Nuja.
Dita Jonīte. Tu izrādes sākumā iesēdies kā bobā un brauc! Pārdzīvojumi iet augšā lejā.
Māra Ķimele. Pirmkārt, tā ir retā izrāde, kurā režisoram un kolektīvam ir izdevies visus atsevišķos elementus savienot organiskā vienībā. Ļoti bieži ir izrādes, kurās spēcīga ir kāda sadaļa, bet atpaliek citas. Šeit nu reiz ir izrāde, kurā pilnīgi viss darbojas vienotam mērķim. Tur ir galvenā personāža garīgais spēks (izrādes centrā ir inženieris un kamaniņu sporta treneris Rolands Upatnieks, kurš pilnīgi tukšā vietā – PSRS un Latvijā šāda sporta veida vēl nebija – radīja PSRS izlasi, un tajā 95 procenti bija latvieši. Rolands Upatnieks projektēja kamanas, ko visā pasaulē sauca par latviešu raķetēm – U. A.). Šo varoņdarbu paveic tieši viņa garīgais, nevis fiziskais spēks. Sēžot zālē, mēs visi to redzam. Izrādē ir ļoti laba Valtera Kristberga scenogrāfija, kura darbojas, kuru aktieri var nemitīgi lietot un kura atkal virza uz kopējo mērķi. Tur ir pilnīgi izcilas Mārtiņa Feldmaņa gaismas, izcila skaņu partitūra. Apbrīnojami saskanīga ansambļa spēle, kurā neviens nepasniedz sevi priekšplānā, bet strādā komandā. Tieši tā, kā sportā ir jābūt un kā tam jābūt arī teātrī. Solistu izrādes, kurās uz skatuves ir deviņi personāži un visi solisti, ir diezgan skumjas.
Regnārs, pirms sāk mēģināt, izdomā visas mizanscēnas. Es tā nekad nevarētu. Atšķirībā no manām žūrijas biedrenēm es neesmu tas cilvēks, kurš ārkārtīgi aizraujas ar sociālām tēmām. Neuzskatu, ka tas ir galvenais, kas teātrim ir jādara. Domāju, ka visiem vajag redzēt šo izrādi. Jauki, ka ārzemnieki brauc skatīties mūsu izrādes, bet mani ļoti pārsteidza, ka viņi šo izrādi nav redzējuši.
Dita Jonīte. Tur bija tehniski iemesli (seko disputs par organizatoriskiem jautājumiem – U. A.).
Atis Rozenāls. Nestrīdēsimies par detaļām, jo šajā gadījumā tās nav svarīgas. Ārzemju eksperti neredzēja – tas ir slikti, pie tā paliekam. Man drusciņ slideni liekas, ka cilvēki atbrauc un redz kādas sešas astoņas izrādes, un tad viņi izdara secinājumus par latviešu teātri kopumā. Piemēram, Kroders.lv lasu brīnišķīgās, erudītās igauņu teātra zinātnieces Anneli Saro teikto, ka Latvijā teātris nereflektē par padomju laiku, bet viņa nav redzējusi ne Svešo ādu, ne Mātes pienu, ne citas tamlīdzīgas izrādes.
Dita Jonīte. Latviešu raķetes reflektē.
Atis Rozentāls. Jā, un Latviešu raķetes arī, starp citu, par padomju laiku reflektē ļoti lielā mērā. Tas taču ir padomju laiks, kad tur notiek visas intrigas. Veidojas deformēta sajūta, ka ārpus skatē parādītā teātris neeksistē. Mēs esam redzējuši ap simt izrāžu, ārzemju eksperti ir redzējuši kādas sešas astoņas, bet no tā jau nevar spriest par Latvijas teātri.
Jūsu domas par Valtera Sīļa izrādi Sibīrijas haiku Latvijas Leļļu teātrī saskan ar ārzemju ekspertu vērtējumu. Ar ko jūs pārliecināja un uzrunāja šis iestudējums?
Dita Jonīte. Aktieri ir noticējuši režisoram un māksliniekam Uģim Bērziņam, ka šādā formā var strādāt un runāt par nopietnām tēmām un tas visiem ir svarīgi. Arī šī izrāde kaut kādā ziņā ir patriotiska.
Māra Ķimele. Interesanti savienojas bērnišķīgie zīmējumi ar milzīgu nopietnību.
Atis Rozentāls. Tas nāk no pirmmateriāla. Jāatgādina, ka tas ir komikss, un komikss Latvijas teātrī nemaz tik bieži neienāk (smejas). Ansamblis respektē komiksu estētiku. Oriģinālā mēs katrs varam nopirkt Jurgas Viles grāmatu (Liels un mazs) ar Linas Itagaki zīmējumiem. Man vienu brīdi otrajā cēlienā gribējās, lai šī estētika tiktu salauzta, Rihards Zelezņevs iznāktu priekšplānā un kaut kādā veidā uztaisītu kontrapunktu. Tomēr ļoti novērtēju to, ka konsekvence ir ievērota absolūti precīzi. Visi aktieri ir iekšā notikumā, uz vietas veido arī skaņu, paši palikdami tumsā. Viņi ir balsis, un viss notiek uz ekrāna. Valters Sīlis pats atzina, ka izrāde ilgi tapusi tāpēc, ka vajadzēja sasniegt perfekciju. Tās ir tehniskās prasmes, kas apvienojas ar aktieru emocionālo attieksmi pret stāstu. Brīnišķīgi, ka ir tāds rezultāts. Zinu, ka komerciāli Leļļu teātrim ar šīs izrādes pārdošanu neiet nemaz tik viegli, lai cik brutāli tas izklausītos. Zāle ne vienmēr ir pilnībā izpārdota, bet ārkārtīgi svētīgi, ka teātris to dara.
Dita Jonīte. Mani noteikti iepriecina, ka Leļļu teātris ienāk kopējā teātra ainavā kā līdzvērtīgs spēlētājs ar nopietniem stāstiem, ar mākslinieciski brīnišķīgiem risinājumiem. Ir liels, liels gandarījums, ka tie vairs nav zaķīši un kaķīši, var just, ka komanda ir strādājusi un ļoti domājusi, kāds būs stāsts, kā tas iegulsies kopējā repertuārā, kuru mērķauditoriju uzrunāsim, par kādām svarīgām tēmām mūsu dzīvē mēs vēl runāsim paralēli šai izrādei. Man par Leļļu teātra māksliniecisko virzību ir ļoti liels gandarījums.
Bērni gan ir ļoti dažādi savā uztverē, bet kādam vecumam jūs ieteiktu Sibīrijas haiku?
Māra Ķimele. Noteikti skolas vecumam.
Atis Rozentāls. Reakcijas ir ļoti interesantas. Man priekšā sēdēja diezgan maza meitenīte, un viņa salēcās brīžos, kurus es kā pieaugušais neuztvēru kā ļoti briesmīgus. Es vairāk reaģēju uz pašu faktu, ka šie cilvēki ir izsūtīti uz Sibīriju, tas jau ir vardarbības akts. Bet meitenīte salēcās brīdī, kad iesita ar nūju kaķim. Man ir interesanti skatīties, kā bērns reaģē uz lietām, ko es jau uztveru ikdienišķi. Nu tur brutāli iesita ar nūju, padzina kaķi malā, bet viņai tas ir notikums, ka viņa ierauga kaut ko tādu. Šajā izrādē daudziem ir par ko aizdomāties – kā vispār izdzīvot ekstrēmos apstākļos, saglabājot cilvēcību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Dita Jonīte. Labā izrādē notiek brīnišķīgais, ka ikvienā paaudzē cilvēks uztver kaut ko savu. Tā pati mazā meitenīte – viņai tas ir teātra piedzīvojums, viņa to būs redzējusi teātrī. Jā, varbūt viņa vēl neapzinās lielo stāstu. Nav jau tā, ka iestājas kaut kāds vecums un tad mēs par to runājam. Informācija pie katra atnāk lēnām, pamazām, pa kripatām. Lielos stāstus saprot tikai pamazām. Es teiktu, ka uz izrādi ir vedami arī lielāki bērnudārznieki.
Atis Rozentāls. Uz šo izrādi vajag iet vecmāmiņām un vectētiņiem arī tad, ja viņu mazbērni jau ir izauguši.
Māra Ķimele. Izrādes garums bērnudārzniekiem īsti neder.
Dita Jonīte. Tas lielā mērā atkarīgs no bērna.
Lietuviešu teātra zinātnieks Edgars Klivis ārzemju ekspertu diskusijā izteica izbrīnu: "Unikāla Latvijas teātra iezīme ir turēšanās pie nacionālās klasikas, tās interpretēšana no jauna un arī pārradītā veidā. (..) Es nevaru iedomāties, ka Lietuvas mūsdienu teātra skatē būtu iekļauti veseli trīs kāda lietuviešu klasiķa lugu iestudējumi." Esam nonākuši pie Reiņa Suhanova izrādes Pazudušais dēls. Kāpēc, jūsuprāt, mēs nevaram un nevaram iztikt bez Blaumaņa, un kāpēc top tik dzīvas un šodienīgas interpretācijas?
Māra Ķimele. Tāpēc, ka viņš ir ģeniāls.
Dita Jonīte. Kā režisors Reinis Suhanovs teica ceremonijā: "Blaumanis – gudrs cilvēks."
Atis Rozentāls. Man bija drusku bažas, vai ārzemnieki vispār kaut ko sapratīs un uztvers, jo viņiem nebija tulkojuma.
Māra Ķimele. Viņi bija izteikušies, ka pārāk daudz teksta.
Atis Rozentāls. Jā, trīsarpus stundas, bet prom gluži neviens nebija gājis. Domāju, ka tas ir fenomens – Blaumanis mums tiešām ir asinīs. Esmu tik laimīgs, ka Reinim Suhanovam ir izdevusies šāda izrāde. Daudzi ir atzinušies, ka ir gājuši nedaudz ar aizspriedumiem – nu ko tad viņš pateiks vēlvienreiz pēc tik neilga laika? (2017. gadā Valmieras teātrī Reinis Suhanovs Pazudušo dēlu iestudēja pirmoreiz – U. A.) Reinis Suhanovs ir procesa režisors. Viņš ļoti daudzas lietas pats grib pārbaudīt. Reizēm ir kaitinoši, ka viņš paņem materiālu un grib pārbaudīt kaut kādu formu, un tad viņš, piemēram, uzliek visus uz slēpēm.
Māra Ķimele. Reinī režisors cīnās ar scenogrāfu. Pazudušajā dēlā režisors ir uzvarējis scenogrāfu.
Atis Rozentāls. To viņš pats arī atzīst. Man bija saviļņojoša saruna ar Reini Suhanovu, kurš teica, ka pirmoreiz jūtas novērtēts tieši kā režisors. Jo īpaši gadā, kad bija nominēti septiņi, nevis pieci režisori. Savulaik Indra Roga man intervijā teica, ka viņa negrib atgriezties pie tā paša autora, nerunājot par darbu, bet Reinis Suhanovs atgriežas, taču iekāpj nevis tajā pašā upē, nevis plunčājas pa kaut kādām atmiņu takām, bet veido izrādi pilnīgi citā virzienā. Riharda Jakovela un Krišjāņa Stroda Krustiņi ir pilnīgi nesalīdzināmi. Jakovels tiešām bija zemnieku puisis. Viņā varēja redzēt to faktūru. Viņš var art. Bet tu redzi to trauslo Stroda faktūru un saproti, ka viņš jau arī var art, bet tā nav viņa būtība.
Māra Ķimele. Krišjānim nav trausla faktūra! (Smejamies.)
Izrādē Pazudušais dēls Krišjāņa Stroda Krustiņš ar Māras Mennikas Roplainieti, ko žūrija novērtēja ar gada aktrises balvu. Foto – Matīss Markovskis
Vai tu, Ati, domā, ka citā vidē Krustiņš būtu lietaskoks?
Atis Rozentāls. Domāju, ka jā. Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka visi pārējie arī ir priecīgi par Māru Menniku kā gada aktrisi Roplainietes lomā. Tas, kā Māra spēlē Roplainieti, – tā līdz šim latviešu teātrī neviens nav spēlējis.
Dita Jonīte. Komentārs par lietaskoku. Krustiņš nevar būt lietaskoks, jo no mātes ir tik ārkārtīga beznosacījuma mīlestība. Tā viņu iestrēdzina, paralizē un kaut kādā ziņā padara anormāli nelaimīgu.
Atis Rozentāls. Māra Ķimele pati ir ģeniāli interpretējusi šo lugu.
Māra Ķimele. Reiņa izrādē ir brīnišķīga ansambļa spēle. Es tiešām būtu priecīga, ja jaunā žūrija ierosinātu nomināciju "ansambļa spēle". Arī Latviešu raķetēs un Sibīrijas haiku viss ir atkarīgs no tā, ko aktieri dara šeit un tagad. Arī Jāzepā un viņa brāļos ir izcils ansamblis. Brāļi savā eksistencē uz skatuves ir ļoti vienoti. Tā teātrī ir ārkārtīgi liela vērtība, un tā ir atbalstāma. Pēdējos gados ir ļoti daudz izrāžu, kurās ir ansambļa spēle, un tas ir tik brīnišķīgi.