Šīs ir manas pirmās mājas, un es vēlos paturēt Latviju sevī, saka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski. Divdesmit četrus gadus vecā somu mūziķa vārds jau spoži mirdz pasaulē pieprasītāko jaunās paaudzes diriģentu zvaigznājā. Pašlaik rit viņa trešā – noslēdzošā – sezona ar LNSO, un rindā gaida orķestri tuvu un tālu. Lai kā pašam Tarmo Peltokoski netiktu skaļi vārdi, viņš tiek dēvēts par gadsimta talantu, somu brīnumdiriģentu un mūzikas pasaules sensāciju. 2026./2027. gada sezonā Tarmo Peltokoski kļūs par Honkongas filharmonijas orķestra māksliniecisko vadītāju, 2025./2026. gada sezonā viņš būs šī amata pienākumu izpildītājs.
Tarmo Peltokoski spožā starptautiskā karjera sākās 2022. gada janvārī, kad Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestris viņu iecēla par galveno viesdiriģentu. Turpmākajos mēnešos viņš kļuva par LNSO muzikālo līderi, Roterdamas filharmonijas orķestra galveno viesdiriģentu, vēl pirms 2022. gada beigām – par Tulūzas Nacionālā Kapitolija orķestra māksliniecisko vadītāju. LNSO paveicās piesaistīt strauji uzlecošo zvaigzni īsu brīdi pirms trim pārējiem nosauktajiem kolektīviem. Tarmo Peltokoski sniegums gan operā, gan simfoniskajā repertuārā sajūsmina klausītājus ar interpretācijas dziļumu un intensitāti. Īpaši tuva viņam ir Riharda Vāgnera opermūzika, un 2022. gada augustā tolaik 22 gadus vecais mākslinieks jau diriģēja savu pirmo Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena ciklu Somijas Eurajoki festivālā Bel Canto un pēc gada turpat atgriezās ar Tristanu un Izoldi. 2023. gada vasarā kopā ar LNSO Cēsu Mākslas festivālā viņš atskaņoja Zīgfrīdu, šogad augustā – Dievu mijkrēsli, savukārt nākamā gada vasarā Cēsīs ir plānots Parsifāls.
Pēdējās sezonās Tarmo Peltokoski diriģējis Honkongas filharmonijas orķestri, Francijas Radio filharmonijas orķestri, Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri, Losandželosas filharmonijas orķestri, Toronto simfonisko orķestri, Zviedrijas Radio filharmonijas orķestri un Gēteborgas simfonisko orķestri, kā arī Diendvidrietumvācu Radio (SWR) simfonisko orķestri un Berlīnes Vācu simfonisko orķestri. Septembrī viņš debitēja festivāla BBC Proms koncertā Londonas Karaliskajā Alberta zālē kopā ar BBC simfonisko orķestri, oktobrī diriģēja Milānas La Scala orķestri un orķestri Philharmonia Zürich. Četros koncertos decembrī Tarmo Peltokoski tiksies ar Izraēlas filharmonijas orķestri un latviešu vijolnieci Kristīni Balanas.
2025. gada pavasarī plānota Vācijas turneja ar Tulūzas Nacionālo Kapitolija orķestri, debija ar Londonas filharmonijas orķestri un Bavārijas Valsts orķestri, uzstāšanās Luksemburgā un Briselē ar Vāgnera Klīstošo holandieti, kā arī debija Japānā pie NHK simfoniskā orķestra pults.
Stājoties LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā, jums bija sava vīzija un mērķi. Vai tos ir izdevies īstenot?
Mēs vienmēr esam spēlējuši lielisku mūziku un turpināsim to darīt. Tas ir pats svarīgākais. Esam atskaņojuši trīs Ralfa Vona-Viljamsa simfonijas, būs arī Gustava Mālera Sestā. Vasarā skanēs Vāgnera Parsifāls. Mums ir brīnišķīgi solisti, piemēram, tikko bija dziedātāja Vida Miknevičūte. Tieši to biju cerējis sākumā, un tas turpināsies. Es daudz ceļoju, un dažreiz ļoti tālu, un man neizdodas gana bieži būt mājās, bet, atbraucot uz Latviju, jūtos kā mājās. Koncerti šeit vienmēr ir īpaši un sniedz vislabāko attiecīgās programmas skaņdarbu interpretācijas versiju. Man ļoti patīk LNSO koka pūšaminstrumentu solisti un zemie metāla pūšaminstrumenti.
Vai turpināsiet sadarbību ar LNSO arī pēc pēdējās kopīgās sezonas?
Jā, noteikti. Vai nu turpināšu strādāt ar Vāgnera programmām, vai kā citādi, bet vienmēr atgriezīšos. Šīs ir manas pirmās mājas, un es vēlos paturēt Latviju sevī.
Vai redzat Latvijā kaut ko kopīgu ar dzimto Somiju?
Latvieši un somi ir ļoti līdzīgi. Šeit ir nedaudz vairāk slāvu ietekmes, bet cilvēki tiešām ir līdzīgi. Mūsu zemēs cilvēki nav teatrāli. Viņi nesmaida, ja tas nav patiesi, un tas ir labi. Ir vairāk īstas draudzības un tiešuma.
Kādas īpašības jūs meklējat mūzikā?
Es neko nemeklēju – tā vienkārši ir. Mana gaume īsti nav mainījusies, kopš nopietni nodarbojos ar mūziku – un es to daru kopš pusaudža gadiem. Tomēr jāatzīstas, ka, strādājot ar Riharda Štrausa mūziku, mani allaž pārņem sajūta, ka man daudz vairāk patīk Rihards Vāgners. Štrausa mūzika ir daudz sarežģītāka skanējuma līdzsvara ziņā. Izpildīt Štrausa operas ir grūts uzdevums, jo viņš izmanto pat vēl lielāku orķestri nekā Vāgners un partitūru skaņuraksts ir blīvāks.
Jaunie diriģenti cenšas strauji apgūt plašu simfonisko repertuāru, savukārt jūs darbam ar LNSO izvēlaties Rihardu Vāgneru, Dmitriju Šostakoviču, Gustavu Māleru, Rihardu Štrausu un mērķtiecīgi iepazīstināt ar britu XX gadsimta klasiķi Ralfu Vonu-Viljamsu.
Es diriģēju mūziku, kas man patiešām patīk. Man ir paveicies, ka man ir šāda izvēle. Šajā sezonā nesen pirmo reizi diriģēju Kloda Debisī ciklu Jūra. Franču mūzika nav mana stiprā puse, bet tas ir viens no lielajiem meistardarbiem, kas ir jāiepazīst ikvienam diriģentam. Mani bieži lūdz izpildīt somu klasiķa Žana Sibēliusa darbus. Man patīk to darīt, bet ir arī jāuzmanās, lai es tos nediriģētu par daudz, lai nezaudētu prieku.
Mēdz uzskatīt, ka nacionālo mūziku ar vispatiesāko izjūtu un visdziļāko izpratni interpretē attiecīgās zemes mūziķi. Vai jūs tam piekrītat?
Ne vienmēr. Par mūsdienu somu komponistu, piemēram, Kaijas Sāriaho, mūziku man nav dziļāka priekšstata kā citiem diriģentiem. Daudzi diriģenti un orķestri visā pasaulē izcili atskaņo viņas mūziku. Sibēliuss ir diezgan sarežģīts, un izpildīt viņa mūziku ir grūts uzdevums ikvienam. Man, iespējams, ir zināma priekšrocība, jo esmu šo mūziku klausījies no mazotnes un man ar to ir īpaša emocionālā saikne. Domāju, ka mani lūdz diriģēt Sibēliusu tāpēc, ka esmu soms. Tomēr uzskatu, ka svarīgāk ir pavadīt daudz laika, iedziļinoties viņa skaņdarbos. Es šo mūziku izjūtu nevis tāpēc, ka esmu soms, bet galvenokārt tāpēc, ka es to labi pazīstu. Starp citu, Somijā gan Sibēliusu neesmu diriģējis.
Izklausās neticami!
Patiešām neesmu, pagaidām nekas arī nav ieplānots. Taču diriģēju Sibēliusu visur citur, ja man to lūdz. Arī tur, kur viņš nav labi zināms. Nesen Milānā kopā ar La Scala orķestri atskaņoju Sibēliusa Otro simfoniju, kuru oktobra sākumā Rīgā, stājoties LNSO priekšā, diriģēja mans profesors Jorma Panula. Itāļi paši vēlējās spēlēt Sibēliusu, tāpēc piekritu. Tas bija nedaudz sarežģīti, jo pat šī vispopulārākā Sibēliusa simfonija viņiem nebija pazīstama, un tā nav viegla.
Nopietnās mūzikas studijas jau no mazotnes nozīmē, ka jums nebija bērnības?
Nē, man bija bērnība, bet es it kā izlaidu pusaudža gadus. Klavieres sāku spēlēt astoņu gadu vecumā, bet daudzi to dara jau no četru gadu vecuma. Arī vēl pēc tam man bija diezgan normāla bērnība un es spēlēju ar draugiem futbolu. Tā tas turpinājās apmēram līdz trīspadsmit gadu vecumam, kad nopietni pievērsos mūzikai. Tajā laikā jau klausījos Vāgneru un komponēju kā traks. Tas viss kļuva par manu pasauli. Četrpadsmit gadu vecumā ļoti nopietni mācījos diriģēšanu un klavierspēli. Sāku braukāt uz pianistu meistarklasēm, konkursiem Somijā un ārzemēs. Par to, ka šādi zaudēju pusaudža gadus, es tikai priecājos, jo man nav lielas cieņas pret šo posmu cilvēka dzīvē. Divdesmit viena gada vecumā biju bez pārejas posma no bērnības ielēcis pieauguša mūziķa dzīvē.
Nākamā gada 20. aprīlī jums apritēs 25 gadi. Vai zināt, kur šajā dienā būsiet un kā nosvinēsiet dzimšanas dienu?
Man īsti nav svarīgas dzimšanas dienas, jo man visu laiku ir kaut kur jābrauc un ir tik daudz darba, ka es pat neatceros, kur tajā dienā man ieplānots būt. Pagājušajā gadā biju mājās, un mamma no mūsu dzimtās pilsētas Vāsas atbrauca uz Helsinkiem, kur sarīkoja man pārsteiguma ballīti. Viņa uz to bija ielūgusi daudzus manus draugus, ieskaitot manu profesoru Jormu Panulu ar sievu.
Kā tik ļoti slavētam mūziķim tik straujā karjeras uzplaukumā nesaslimt ar zvaigžņu slimību?
Es nelietoju sociālos tīklus, tāpēc nezinu, ko cilvēki tur raksta, un negribu to zināt.
Nelasāt arī savu koncertu recenzijas?
Varu izlasīt, ja kāds man tās atsūta.
Kuru šīs sezonas notikumu gaidāt visvairāk?
Tie būs Riharda Vāgnera operu koncertuzvedumi – Klīstošais holandietis ar Luksemburgas filharmonijas orķestri un Tristana un Izoldes otrais cēliens ar Roterdamas simfonisko orķestri. Savukārt LNSO sezonas noslēgumā diriģēšu Gustava Mālera Sesto simfoniju, par ko esmu ilgi sapņojis. Ik nedēļu programma ir lieliska, un tā ir liela laime, ka muzikāli katra nedēļa ir tik piepildīta. Ne reizi neesmu juties tā, ka man kaut ko negribētos darīt. 2025. gada 9. augustā Cēsīs kopā ar LNSO mums būs Vāgnera Parsifāla koncertuzvedums. Tas būs mans pirmais Parsifāls un viens no lielākajiem sapņiem, kas beidzot piepildīsies.
Kādā intervijā ieminējāties, ka varbūt jums kādu dienu būs savs operteātris. Kā domājat līdzsvarot interesi par operu un simfonisko mūziku?
Opera ir mana pirmā mīlestība. Tieši operas un Vāgnera dēļ es gribēju izmēģināt diriģēšanu. Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos būt operas diriģents. Mana karjera ir iesākusies simfoniskajā virzienā, bet es plānoju pamazām arvien vairāk pievērsties operai.
Priekšroku dodat operai teātrī vai koncertizpildījumā, kur nekas netraucē mūzikai?
Protams, opera pieder teātrim. Varbūt jums ir taisnība, ka man, kuram rūp tikai mūzika, operas koncertizpildījums ir piemērotāks, jo varu netraucēti koncentrēties uz mūziku. Taču skatītājiem opera ir opera, un tai piederas teātra vide. Tieši tas jau ir operas skaistums, ka tā sevī apvieno dažādus mākslas veidus.
Nesen notikušajā jūsu un vijolnieces Vinetas Sareikas koncertā, kurā spēlējāt klavieres, pārliecinājāmies, ka jums piestāv arī kamermūzika. Vai turpināsiet tajā izpausties?
Jā, es vienmēr ar prieku spēlēju kamermūziku un labprāt spēlētu kopā ar Vinetu Sareiku.
Vai mēdzat diriģēt Jaungada koncertus, un vai tajos izvairāties no svētku valšiem un maršiem?
Šogad diriģēšu trīs Jaungada koncertus pēc kārtas Tulūzā ar Tulūzas orķestri. Spēlēsim Bēthovena Devīto simfoniju.
Citos apstākļos jūsu koncertu ģeogrāfijā droši vien būtu arī uzstāšanās Ukrainā, bet tagad to plosa karš. Latvijai ir robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Vai, esot šeit, jūtat kara elpu?
Es īsti nedomāju tādās kategorijās. Saprotu, ka cilvēki, kuri nāk uz koncertiem, varbūt meklē mūzikā kaut ko īpašu – varbūt viņi vēlas aizbēgt no realitātes un atrast mieru. Protams, es pats to daru katru dienu, un ir labi, ja to varam, bet tā nav mana galvenā doma. Tieši pirms Ziemassvētkiem LNSO koncertos Rīgā un Ventspilī izpildīsim Dmitrija Šostakoviča Septīto jeb Ļeņingradas simfoniju. Tā ir kara simfonija, un tā ļoti atbilst pašreizējai situācijai. Šostakovičs ir teicis, ka Otrā pasaules kara laikā viņš mākslinieciski jutās brīvāks rakstīt to, ko vēlējās, nekā pēc tam, jo kara laikā viņš varēja radīt darbus, kurus režīms kaut kādā veidā varēja nepareizi interpretēt, piemēram, slaveno iebrukuma tēmu simfonijas pirmajā daļā ar mazo bundziņu spēli, kas ir ilgāka nekā Morisa Ravela Bolero. Ir viegli un pašsaprotami domāt, ka tas attēlo nacistu iebrukumu, bet patiesībā komponists domāja par draudiem no iekšienes. Šausmas, ko viņš piedzīvoja Padomju Savienībā, bija kas tāds, ko mums ir grūti saprast. Esmu pārliecināts, ka arī šodien Krievijā ir daudz cilvēku, kuri jūtas līdzīgi, bet nevar par to runāt.
Krievija izmanto kultūru kā maigās varas instrumentu, tāpēc mums aktuāls ir jautājums, vai tagad vispār jāspēlē krievu mūzika, arī klasiķi Čaikovskis, Rahmaņinovs un Prokofjevs.
Es to nesaprotu. Kāds Čaikovskim, kurš dzīvojis pirms 150 gadiem, sakars ar mūsdienu Krieviju? Es neredzu nekādu loģiku šādā pieejā. Domāju, ka tā nāk no postmodernās atcelšanas kultūras, kas pārņem visu pasauli. Tas ir ļoti bīstami. Šī "atcelšanas" ideja ir šausmīga un bīstama. Tad veidojas kampaņas, kuras darbojas kā buldozers, kas iznīcina visu. Mums ar to visu ir jābūt piesardzīgiem, lai nekļūtu vēl sliktāk, jo situācija šajā ziņā jau tagad ir pārāk slikta.
Gatavojot mūsdienu komponistu darbus, jūs varat uzzināt viņu vēlmes, bet ko jūs gribētu pajautāt pagātnes lielmeistariem?
Ak, ir tik daudz lietu, ko es vēlētos pajautāt Vāgneram, taču neesmu pārliecināts, vai patiešām gribētu viņu satikt dzīvē. Es vēlētos pajautāt autoriem, ko viņi tiekušies pateikt savā mūzikā. Varbūt tajā ir kādi slēpti vēstījumi? To būtu interesanti uzzināt, jo dažās partitūrās viss ir pierakstīts ļoti skaidri, bet citās ne. Gribētu zināt, kā Bahs un Mocarts iecerējuši, lai viņu mūzika skanētu, jo mēs šodien to īsti nevaram zināt.
Vai ir svarīgi izdibināt, kādi viņi bija cilvēki?
Par dažiem komponistiem mēs zinām ļoti daudz. Piemēram, ir tik daudz rakstīts par Vāgneru, ka mēs diezgan labi zinām, kāds viņš bijis. Rihards Štrauss nomira tikai 1949. gadā. Tas ir salīdzinoši nesen, tātad viņa mūzika ir ļoti tuvu mūsdienām. Operas Salome pirmizrāde notika 1905. gadā, un ir pat saglabājušies ieraksti no tā laika, vismaz no 1907. gada un, iespējams, pat agrāk. Vienmēr esmu pētījis vēsturiskos ierakstus, jo tās ir īstas, dokumentālas liecības par to, kā mūzika tika spēlēta. Taču no iepriekšējiem gadsimtiem mums tādu nav.
Diriģenta darbā jūs komunicējat ar ļoti daudziem cilvēkiem, bet dažus sev vistuvākos gan sastopat ļoti reti. Vai šādi jūtaties laimīgs?
Esmu savā ziņā pieņēmis savu likteni un sapratis, ka mana dzīve tagad ir tāda. Es žēlojos, ka visa ir par daudz, bet vienlaikus apzinos, ka man nevajadzētu sūdzēties, jo tas ir tieši tas, ko vienmēr esmu vēlējies, un tagad, kad to esmu ieguvis, man vajadzētu būt pateicīgam. Tomēr dažreiz tas ir pagrūti.
Kā jūtaties, Latvijas galvaspilsētā vadot orķestri bez atbilstošas koncertzāles?
Tas ir ļoti slikti. Rīga ir viena no visskaistākajām galvaspilsētām. Es mīlu Rīgas centru. Ir jauki, ka lieliskas koncertzāles ir citās Latvijas pilsētās, piemēram, Rēzeknē, bet tas, ka Rīgā joprojām tās nav, ir tiešām kauns. Manuprāt, tas, ka tagad uzstājamies Hanzas peronā, ir kļūda. Līdz Lielās ģildes rekonstrukcijas beigām LNSO vajadzētu spēlēt koncertus Rīgas Kongresu namā, kur notiek orķestra mēģinājumi, jo šī vieta ir daudz labāka un lielāka nekā Hanzas perons, bet acīmredzot ir kaut kādi bezjēdzīgi politiski un birokrātiski iemesli, kāpēc šī ēka nevar būt atvērta publikai. Kāpēc ne? Es neredzu šajā ēkā nekādu bīstamību. Tas ir jānokārto. Protams, arī šī nav koncertzāle. Šis ir Kongresu nams. Rīga ir pelnījusi labu akustisko koncertzāli.
Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu komponistu mūziku?
Tās sākās ar Pētera Vaska mūziku, kuru turpmāk atskaņošu daudz vairāk. Šajos gados esmu iepazinis arī citus latviešu mūzikas meistarus. LNSO sezonas atklāšanā spēlējām Artura Maskata Tango, savukārt sezonas noslēgumā ar vijolnieci Vinetu Sareiku atskaņosim Pētera Vaska Vox amoris. Arturs Maskats ir šīs sezonas LNSO rezidējošais komponists, un viņa Tango jau ir klasika, kas skan visur. Piemēram, Andris Nelsons to ir atskaņojis gan ar Vīnes filharmoniķiem, gan ar Bostonas simfonisko orķestri. Ir labi, ka jums ir mūziķi, kuri var iepazīstināt pasauli ar latviešu komponistu daiļradi.
Vai jūs pats būtu gatavs piedāvāt latviešu mūziku arī citur?
Jā, esmu gatavs. Tuvākajā nākotnē daudzviet diriģēšu Pētera Vaska vijoļkoncertu Tālā gaisma – ar dažādiem orķestriem un solistiem, kuru vidū būs arī Vineta Sareika.
No 2026./2027. gada sezonas būsiet Honkongas filharmonijas orķestra mākslinieciskais vadītājs. No Rīgas skatoties, ļoti tālu…
Jā, nāksies daudz ceļot, taču es gaidu šo sadarbību.
Kāpēc šāda izvēle?
Tāpēc, ka tas ir ļoti labs orķestris. Jūtos pagodināts, ka tas izvēlējās mani.
Kur ir diriģenta veiksmes un harismas noslēpums – rokās vai galvā?
Domāju, ka manā gadījumā tas ir galvenokārt darbs, ko paveicu savos studiju gados pirms visas šīs lielās ceļošanas. No 16 līdz 21 gada vecumam koncentrējos tikai uz mūzikas un diriģēšanas tehnikas studēšanu, tas ir mans fundaments. Tie brīži, kad beidzot ir iespēja veltīt sevi tikai mūzikai, ir ļoti patīkami.
Ja jums būtu brīvs laiks, kā jūs to gribētu piepildīt ārpus mūzikas?
Es vēlētos vairāk lasīt grāmatas.
Kādas grāmatas jums patīk?
Visas. No profesionālās literatūras – komponistu biogrāfijām un muzikoloģiskajiem pētījumiem – līdz daiļliteratūrai. Es gribētu vairāk lasīt un skatīties kino, taču tas viss prasa laiku. Es to daru arī tagad, bet nepietiekami.
Kā jūs iztēlojaties savu nākotni?
Cerams, varēšu dzīvot mierīgāku dzīvi un galvenokārt diriģēt operas, bet kas to lai zina…