Laimīgas beigas ir mans jaunākās desmitgades krājums ar meklējumiem mežainās pastaigās un radošajās lekcijās kopā ar studentiem, kad dzejas algoritms tiek gan veidots, gan piemānīts. Var lasīt arī kā piemiņas un pateicības grāmatu jaukiem, dzīvē satiktiem cilvēkiem, pieņemot savu un civilizācijas vecumu un nolemtību, kamēr tas vēl izdodas saulaini, – par izdevniecībā Dienas grāmata iznākušo dzejas grāmatu Laimīgas beigas saka Andris Akmentiņš. Katram dzejolim viņš varētu apkārt uzrakstīt atsevišķu noveli, par ko tas ir. Krājumā Akmentiņš iekļāvis arī dažu labu parodiju un stilizāciju. Piemēram, dzejolis Humanizators ir parodija par Arvja Vigula krājumu Blusu cirks, bet Tūristu pilsētu ietekmējis Sergeja Timofejeva rokraksts. "Sergejam krievu valodā izdodas radīt spriedzi gan ar jēgu, gan sirreālumu, gan fonētiku. Mans dzejolis tik labs nav, aizgājis vairāk uz to Akmentiņa trakumu. Mēģinu mācīt skolēniem, ka mans padoms ir viena lieta, bet autoram tas jāizfiltrē caur sevi, lai nerakstītu svešus dzejoļus," saka Andris Akmentiņš.
Piedalīšanos 15 rakstnieku kopdarbā Rakstniecības laboratorija Andris Akmentiņš salīdzina ar otu gleznošanu, bet viņa bez svinīga pedagoģisma nopietnības pabērtie "akmentiņi" – padomi – ir ļoti iedvesmojoši. Kaut vai šis: "Iesaku pievērst īpašu uzmanību gan tiem autoriem un dzejai, kas patīk, gan tiem, kas nepatīk vai ātrumā šķiet nesaprotami. Lietojamas radošās esences un stratēģijas var gūt no jebkā."
Tev ne tikai iznākusi jauna dzejas grāmata Laimīgas beigas, bet pseidonīma dēļ esi arī pirmais, kurš atklāj nule kā izdevniecības Dienas grāmata izdoto 15 autoru kopdarbu Rakstniecības laboratorija. Un tu vēl gribēji tikt vaļā no sarunas!
Rakstnieku grāmatas labākā īpašība, ka tajā mūsu ir daudz. Var pasmelt pēc garastāvokļa. Manī slēpjas liels naivums, ka pēc darba mani liks mierā. Es strādāju, lai darbs beigtos, nevis lai man būtu vēl darbs.
Nu aplis noslēdzies, pirmā dzejas grāmata dzeltena (atsaucas uz 1992. gadā izdoto dzejas grāmatu Māja – U. A.), pēdējā – arī dzeltena. Nākamo posmu varu arī nesasniegt, jo dzejas grāmatu veidoju apmēram 10 gadu. Ja sanāks – sanāks. Es jau rakstīt nebeidzu, bet noslēguma sajūta ir. Arī kopumā tieksme pēc pabeigtības pastāv. Bija jauks raidījums Province ar žurnālistu Jāni Lāci. Nofilmējām, kā mājās uzsienu viendienītes mušu, vēlāk ar to mušu noķeru mēra foreli. Sapratu, ka tas ir mans augstākais punkts makšķerēšanā, pie kura vairs nav ko piebilst. Esmu par vecu, lai aizkultos līdz pasaules čempionātam, bet, protams, vēl ar prieku aiziešu makšķerēt.
Pēc šāda mirkļa viss cits liekas kā nolējums un atgremojums?
Jā, pārējais tad apsīkst, laimīgas beigas. Šoruden vienreiz aizgāju butēs, atvēzējos, un mugura vēl tagad sāp (smejas). Skrējiens apkārt pa mežiem arī ir noslēdzies. Bija skaisti un neiespējami kopt foreļupi, kamēr pašam spiediens pie divsimt, konts mīnusos, bet trīs bērnus un mani uztur sieva. Arī šī posma dzejolis ir grāmatā, prieks, ka izdevās no tā izkulties dzīvam. Tāpēc var teikt, ka Laimīgas beigas ir vēlēšanās piefiksēt jaukos noslēgumus. Tā mēs, cilvēki būdami, sevi izklaidējam – atzīmējam gada beigas, projekta beigas, attiecību beigas varbūt mazāk, lai gan ir gadījumi, kad cilvēki mēdz ļoti priecīgi šķirties. Apmēram šāds funktieris ir ielikts grāmatā. Vērmaņparka dzejolis ir vēl plašāks, kā atvadas no modernisma. Līdzīgi veidojas arī manas attiecības ar Pulka ielu, Rakstniecības un mūzikas muzeja jauno ēku, mūža māju, uz kuru pa mazām simboliski pārceļos. Dzīvē esmu haotisks, paviršs un nenopietns, bet pret mūžību acīmredzot izturos ar nopietnību. Varbūt tas ir latviskums, kā senāk zārks bēniņos. Muzejs prasīja rakstnieku priekšmetus. Ilgi man gāja, kādu gadu cī nījos, kamēr uzsēju pietiekami kvalitatī vas līdaku mušas kā Baltijas valstu karo gus. Alsviķu draugs, galdniekmeistars Jā nis Birznieks, uzbūra koka pamatni, plāk snīte angļu valodā – Baltijas valstis – nāvī gas plēsējiem. Tas bija gadu pirms kara. Tad kāds vēl prasīja, vai nav mazliet par kareivīgu. Bet, kad pagājušajā pavasarī projekts nāca gatavs, karš Ukrainā jau bija sācies un nebija vairs šaubu, ka plāksnītes nosaukums ir ļoti savlaicīgs. Tādiem mums jākļūst – efektīvai valstij, nāvīgai plēsējiem, ja mēs vispār gribam būt.
Vai, tavuprāt, māksliniekiem, dzejniekiem piemīt spējas kaut ko agrāk noredzēt?
Tā nav pat gaišredzība, tā ir mūsu vidū. Viens no mīļākajiem citātiem literatūrā man ir no Karela Čapeka Dārzkopja gada – nākotne jau ir mūsu vidū pumpuru veidā, un kā nav mūsu vidū, tā nebūs arī nākotnē. Tas, ka pret mums notiek karš, bija sajūtams kaut vai Delfu komentāros. Kad kara dēļ komentārus atslēdza, man likās, ka apkārtne kļuvusi veselīgāka. Es komentārus sen vairs nelasīju, bet jutu, kādi tie ir (smejas). Tas ir liels un sāpīgs jautājums, kā kritizēt, kad paralēli arī naidnieks provocē. Nav tak viss labi. Bet kā at šķirties kaut vai valodnieciski no naidnieka vai histēriska panikotāja? JRT veco aktieru video šķiet solis pareizā virzienā.
Gan dzejas grāmatas atklāšanas pasākumā Akuratera muzejā, gan tavā tekstā Rakstnieku baro kustība oriģinālajā literatūras teorijā Rakstniecības laboratorija radās iespaids, ka tu runā par nepieciešamību sākt bremzēt. Varbūt tu tikai koķetē ar savu piecdesmitgadnieka plus statusu. Ko tu īstenībā domā par radošās enerģijas potenciālu? Vai tiešām jūti to izsīkstam?
Visvairāk izsīkusi manas muguras spēja nosēdēt ilgi pie galda. Nu jābūvē cits darba režīms, jāplāno mazāk darba ar lielāku efektivitāti, es vēl nezinu. Kādreiz vairāk mocījos ar pretrunām. Skolotāju sakarā intervēju leģendāro Ventspils literatūras skolotāju Aiju Bumbieri, kura nu jau viņā saulē. Ne vienmēr visam varēja piekrist, bet skolotāja visu darīja ar mīlestību, un jaunie ap viņu čupojās. Viens teikums trāpīja īpaši: "Nu bet, Andri, tā taču vienkārši pretruna. Pretrunas var būt." Var pie ļaut divas pilnīgi pretējas lietas vienlaikus. Tāpēc Laimīgu beigu mākslinieka Jāņa Esīša vāka risinājums ir ģeniāls. Tās abpusējās bultas kā dzīvības mēģinājums radīt telpu plakanā pasaulē. Elle un paradīze tepat. Un tev pat ir drusku izvēle, turklāt tas var notikt vienlaikus. Bultiņu uz augšu mēs Rietumu kultūrā uztvertu kā lifta situāciju, uz augšu – tā noteikti ir attīstība. Bet, ja mēs to leju noslēpjam (uzliek plaukstu uz apakšējās bultiņas grāmatas vāka ilustrācijā – U. A.), nu jau tas ir krusts – seno baltiešu kapu jumis. Tikpat labi tas ir process, kas notiek zemapziņā, un te augšpusē varbūt viss jau ir beidzies. Dažādos vienlaicīgos konceptos ir skaistums. Ja mēs vienpusīgi esam ļoti talantīgi kritizētāji, ieguldot pat vairāk enerģijas, nekā veltītu kaut kam labam, tad netiekam uz priekšu. Šobrīd pārmetumu kultūrā jūtos salūzis tiktāl, ka pats katru brīdi skatos pār plecu, – es jau zinu, ko man pārmetīs. Tā uz priekšu vispār neko nevar izdarīt. Dēlam šodien skaidroju, ka pat tajā atkal ir pretrunas – es varētu vienkārši salūzt, bet tad meitenes, kas mani zāģēja, būtu vinnējušas, un meitenes, kas vēl cer kaut ko no manis sagaidīt, – būtu zaudējušas.
Tāpēc bailes no intervijām. Nākamos piecus gadus labāk būtu atstāt brīvu vietu, lai citi kaut ko var pateikt. Literatūra tomēr ir lēnāka, ātrajai komunikācijai ir tviteris. Literatūrai ir jānobriest. Es ļoti sajūsminājos, kad tirgū parādījās lēni brūvētais alus. Lēnajām sajūtām atbilst, piemēram, divi dzejoļi ar vienādu nosaukumu Vēl nezināmās skumjas. Tikko ir nobērēta Inguna, un es atsvešināts sēžu šajā pilsētā, tālā nākotnē, ar lidojošiem tramvajiem un četrreiz pārsauktu Barona ielu. Dzejoļi rakstīti ap 2011. gadu, tolaik pie rakstīto vecuma trauslumu vairāk saprotu tikai tagad.
Vai nebija grūti atrast vienotu kamertoni 10 gadu laikā tapušiem dzejoļiem?
Vai tas grāmatā ir?
Ir.
Ja ir, tad labi. Šīs grāmatas formu svārstībām mazākā mērogā es izeju cauri katras dienas laikā. Ir kaut kāds blāķis ar in formācijas plūsmu – dzīves prozu, varbūt kaut kur izlaužas atskaņota rinda kā piedziedājums. Varbūt ir arī kāda īso rindu atziņa. Ja grāmatas kopiespaids rodas, paldies par mierinājumu. Ingmāra Balode slavēja, ka pēdējo dzejoli Visikuma ceļš varētu drukāt vienu pašu kādā mazā izdevumā. To ceļu es iepazinu, kā tiesnesis braukdams uz savu pirmo mušiņmakšķerēšanas čempionātu pirms gadiem astoņiem. Bija veselības trauksme, ko pieveicu ar dzejoļu ciklu Pededzes republikas piezīmes, piefiksēju, ka uz šī ceļa kļūstu laimīgs, sajūtu garāka dzejoļa nobeigumu, bet vajadzēja vēl gadus tur braukāt uz foreļupēm, izskriet Visikuma ceļu ar riteni, lai pabeigtu dzejoli un uzlādētu enerģiju nākamajam dzīves posmam, kas nu ir norakstīts un nostaigāts.
Vai vari uzrakstīt tikai to, kas ir paša saprasts un izdomāts, vai spēj pieslēgties un smelt arī no kāda universāla radoša avota?
Varbūt vairāk sāku klausīties. Šajā grāmatā ir pieminēti tik daudzi cilvēki. Esmu dabūjis iekšā pat Porziņģi, pat erotiskā pantā. Tas saistās ar dīvainību, ka man vienmēr ir bijušas ļoti straujas asociācijas, jaucot sfēras. Reizēm klausītāji netiek līdzi. Nevaru visu auditoriju dabūt tajā lēcienā. Grāmatā Radošā laboratorija esmu minējis piemēru, ka tu vari skatīties uz džeku, kurš strādā ar pneimatisko āmuru, un saukt viņu palīgā īsināt tekstu. Tas tevi kaut kādā veidā var iedvesmot. Dzejoļos ir atsauces uz iedvesmojošiem večiem, kurus esmu saticis. Dzejas milži – Kronbergs, Bērziņš, Ziedonis. Īpaši Ziedonis uzsvēra, ka pārmetumu kultūrai pretim ir jāliek arī komplimentu kultūra. Tomēr cilvēki nav jākopē un jāveido autoritārisms. Paņēmiens drīzāk ir paņemt kādu mazāku esenci. Tas pieder pie radošās domāšanas, ka tu, skatoties uz jebkuru parādību, vai tas būtu kaktuss uz mūsu galda...
Mākslīgais, starp citu.
Nu, redz. Izskatījās kā dzīvs, vai ne? Ar dzeju tāpat. No katra tu vari paņemt kaut ko mazu, kas tev dod grūdienu, – punktu, no kura vari domāt tālāk. Simptomātisks ir Ezeriņa noslēgums. Daudzi nesaprata, kāpēc tas ir tieši tāds. Pētot Ezeriņu, guvu vīziju par literatūras kosmosu, kurā visi, kas jebko ir rakstījuši – labi, viduvēji, sūdīgi, ģeniāli, viss viens –, mūžībai turpinoties, mainās. Kustība kā eļļas lampās, kur pārplūst formas, un pēkšņi jaunieši izvelk Montu Kromu, un tagad atdzīvojas nepelnīti aizmirstais Hermanis Marģers Majevskis. Citi tikmēr pagaisuši, Kārli Jēkabsonu sauca par dzejnieku karali, bet kurš atceras kaut vienu viņa darbu? Bet bija pat deviņi romāni. Interesants Pāvila Rozīša pirmais romāns Divas sejas, bet pašlaik esam nobērējuši. Pie mūžības durvīm – kas tik tur negrūstās. Lien visādi ārā no pažobelēm. Pēkšņi arī vecais Robe ar savu čurājamo maisu (varonis no dzejoļa Visikuma ceļš – U. A.) labprāt gribētu paskatīties, kā te mūsdienās notiek. Attieksmē pret pasauli man svarīga ir vērošana un skaistie tēli ar teritoriju apkārt. Iedomājies, ziemā bēres Alūksnē, februāris, sniegs, daudz ziedu, un pēkšņi brālēns saka: "Ziemā jau kapos nekas nav jāvāc. Nedēļas laikā pāri Alūksnes ezeram no mežiem atnāk stirnas." Stirnām Pavlova reflekss – ja tajā kalnā skan mūzika, būs vakariņas. Un tu pēkšņi sajūti lielāku mehānismu.
Lielāks par tevi.
Jā, mehānisms, kas lielāks par tevi. Protams, lielāki mehānismi piederas pie mierinājuma. Tu, cilvēciņš, sīks un vārgs, bet dzimta jau ir kaut kas pakāpi vairāk. Ja tā sāk vārguļot, tad pilnīgi visiem ir slikti. Vai – tauta. Emocionāli mēs tomēr spēlējam to hokeju līdzi, gribam pierādīt, ka esam stipri un vareni. Esam kolektīvs, organisms un gribam, lai šim organismam klātos labāk, lai tas būtu koncentrētāks, mazāk juceklīgs, mazāk zaglīgs. Varbūt tieši šī vēlme liek nepiedot kļūdas. Esmu ievērojis, ka latviešiem sporta ziņās – ja neveicas, tad neveicas nevienam. Tur kaut kas ir gaisā. Man šķiet, ka tehniski mēs pat esam ļoti labi, bet iegāž psiholoģiskā sagatavotība. Problēma ar galvas sakārtošanu.
Diemžēl neatceros, kurš no dzīvajiem klasiķiem intervijā ir teicis, ka esam nervoza tauta, tas daudzās jomās traucē un iegāž.
Jā. Piesaucot atkal skolotāju Bumbieri, tu saproti – jā, tā ir pretruna. Kā vēl viens skolotājs man reiz teica – tas ir fakts, ar to neko nevar iesākt. Tas nav spriedums, tā nav diagnoze, tas nav letāli. Tas ir aicinājums koncentrēties un vairāk piedomāt. Ja esmu nervozs un to apzinos, tad varbūt mazāk kliegšu uz biļešu kontrolieri trolejbusā, jo es zinu, ka varu kliegt un tā ievainot sevi un citus. Es varbūt padzīvošu gadu klusumā un, lai lieki nebļaustītos, labāk vispirms izstrādāšu ideālo frāzi (smejas). Tāds tas lēnais uzstādījums.
Rakstniecības laboratorijā raksti: "Agrāko spēju un tieksmi reflektēt par jebkuru jautājumu, arī publiski, manī pamazām nomaina tiekšanās pēc nošķirtības, ilgstošām pārdomām, jo ikdienas komunikācija mūsdienās ir strauja un neirotiska, un tieši tur es saskatu literatūras un mākslas jauno potenciālu, līdzsvarot fizisko un garīgo vidi ar ilgākā laikā, lēnākā tempā noslīpētiem risinājumiem." Ātruma un specefektu virzienā sacensties šķiet bezjēdzīgi, ne?
Jā. Holivuda filmās arī atdūrās pret to. Cilvēka uztverei ir robeža. Protams, dēli spēj klikšķināt un aptvert spēles ātrāk, bet ir robeža, arī signālu skaitā. Vēl plašāk – vai mēs vispār spējam aptvert cilvēci kā kopumu? Postmodernisms vēl centās žonglēt ar laikmetu zīmēm kā piktogrammām, kad tas apsīka, sākās slēpšanās drošības burbuļos.
Man pēc intervijas jābrauc veidot dublāžu filmai par veco labo itāļu santehniķi Mario. Cilvēki, kas vēl saprot, kas ir videospēļu Mario, arī ir tāds burbulis. Nu nāk kino paplašinājums mazākiem bērniem, dēli spēlē datorspēles, zina tās frāzes. Man animācijas filmu dublāža arī ir radošs darbarīks. Daru to vairāk nekā 20 gadu, pamatā ir ritmikas vingrinājums ātri uztvert frāzi un radīt latviešu variantus, vēlams vairākus, kamēr izveidojas valoda, kas piestāv varonim. Reizēm tulkojums kļūst fonētisks, kā Gobziņam savā laikā bija joki – "nevar bīdīt sēdekli". Domāšana par ritmiku vēršas plašumā. Izeju laukā no studijas un dzirdu, piemēram, ielas troksni vai skaņdarbu, vai gleznu. Lekcijās mēģinu stāstīt, ka no arhitektūras un ģeometrijas arī var dabūt laukā ritmu. Paņēmienus var sabūvēt visvisādus, īpaši jaunībā būtu jāmaina poētikas un jācenšas izspiest no tām maksimālais. Tuvāk briedumam nākamā viltība būtu padarīt paņēmienu neredzamu. Tā, ka lasītājam ir mīkla, kā tas panākts. Tas, ka Rakstniecības laboratorija ir iznākusi un ir forša, – tas viss ir pareizi, bet paralēli vajadzētu saprast, ka ikvienam ir sava metafizika, kas tiešām ir metafiziska, un ka tu kaut ko sevī drīksti nesaprast. Pretrunas var būt.
Mani tiešām interesē, kā pārējie rakstnieki tika galā. Es varētu kādā bēdīgā dienā palasīt Zeibotu un nākamo problēmu tekstā risināt kā viņš. Grāmata nav mācību līdzeklis, drīzāk – refleksiju krājums. Tas ir pat labi, citādi literatūra kļūtu par tādu "poverpointu". Tas, ko cilvēki bibliotēkās lasa, iespējams, ir ļoti tālu no tā, ko mēs rakstām. Tās ir pilnīgi citas grāmatas. Ir burbuļu laiks – katrā burbulī savi parametri.
Man savukārt vienmēr bijusi svarīga vieta manevram. Liels lēciens sāņus, ko nekad nebiju darījis, – lai sodītu sevi par pieaugošo paranoju un nedrošību sevī, piekritu būt LALIGABA (Latvijas Literatūras gada balvas) žūrijā. Tagad dažos mēnešos jāizlasa vairāk nekā simt grāmatu, kuras rakstījuši citi. Šādas problēmas uz āru Akuratera mājas koncertā tak nevarēja just, vai ne?
Ne pārāk.
Priekš pēdējās uzstāšanās mūžā, kad visi bija kopā, tas vakars bija ideāls.
Kāpēc pēdējais?
Jo tas bija laimīgs un ideāls pasākums, kuram vairs nav daudz ko piebilst. Parīt Liepājā nebūsim, var atslābt.
Tiešām negribētos, lai tas būtu pēdējais, bet skaidrs, ka tik īpašu draugu tikšanos arī nav iespējams tiražēt.
Protams, būtu prieks vēl ko sadarīt kopā. Bet mums nav tādu kopīgu projektu, un vecums jau riskants – kam problēmas ar alkoholu, kam problēmas bez alkohola. Kam liekais svars, kas dzīvo bezsvara stāvoklī.
Vienlaicīgi samaitāt laimīgo sajūtu ar šo visu negribas. Atceros, ka Krisam Rī bija atvadu koncerta tūre un viņam iepatikās, un bija atvadu tūre viens, atvadu tūre divi, un beigās tu kļūsti traģikomisks.
Un tad īstais draugs ir tas, kurš pieklauvē pie pleca un apstādina?
Ha-ha-ha, praksē jau sanāk pretējais. Vai citādi būtu to vakaru tehniski izturējis – tikai draugu dēļ. Iepriekšējā naktī nevarēju aizmigt, rokas tirpa un bija daudz reižu jāskatās gaidāmais pasākums, pa dienu bija slikti, bet neviens nosapņojums nebija tik labs kā vakars patiesībā. Ar nenormālu enerģiju.
Ja pie viena pleca ir draugi un domubiedri kopš jaunības, pie otra – dēls pie klavierēm, ir vieglāk izturēt pārvēlienu aiz piecdesmit?
Tas pārvēliens jau bija pirms trim gadiem. Mēs draugus redzam jaunības izskatā, redzam bērnu sevī, līdzīgi rīkojas gudri dakteri, kas pie slimnieka gultas prasa bildi parādīt, kāds vesels izskatījies. Koncertu iedomājos arī kā simbolisku pāreju no "vecā Štrausa" uz "jauno Štrausu". Mūzikas vēsturē ir tāds notikums, uz to atsaucos, lai pieteiktu Andreju Mārtiņu Grīnbergu, lūk, dēls, lai Rīgas meitas pievēršas viņam, es neesmu apritē.
Mierīgās sarunas ar lielo dēlu mani ļoti iepriecina. Viņš ir gatavs, radniecīgs, pilnīgi citāds, daudz nopietnāks, daudz mērķtiecīgāks. Stipri jāpiedomā, ko vēl varu paspēt pateikt par radošo dzīvi. Man ļoti patīk, ja man gadās viņu vēl pārsteigt, kad tie tūkstoši anekdošu un valodas sprakšķu izprovocē jaunu joku. Vai apmaiņa ar mūzikas iespaidiem, vai šodienas praktiskā mācība par to, kā braukt līgani un censties iztikt bez bremzēm posmā Ventspils–Rīga, paredzot kustību, bremzējot ar ātrumkārbu…
Jaunie, vismaz tie, kas nav plakanā popmūzikā bezpalīdzīgi grimstoši patērētāji, ir daudz mērķtiecīgāki. Varbūt arī noslēgtāki. Mums savākties trīsdesmit cilvēkiem kopmītnēs un piedzerties bija iespējams, viņiem – nav tik viegli. Viņi ir vairāk katrs pats par sevi, ar saviem dzīves plāniem.
Šķiet, dzeršana arī gājusi mazumā.
Ir demokrātiskāk. Ja gribi ko šņaukt, tā ir tava darīšana, bet te mēs par mūziku runājam. Kādreiz Rakstnieku savienības kongresā visiem bija jāpiedzeras. Kāds pa burzmu varbūt izspruka, bet kopumā gaisotne bija tāda. Stereotipi mainās, gribētos cerēt, ka saruna ir svarīgāka. Andrejs Mārtiņš turklāt zaudēja māti septiņos gados, un vietā nāca mūzika. Man bail pat iedomāties, ko es būtu panācis, ja dēla vecumā būtu bijis tik savākts un koncentrēts uz darāmo. Kaut gan haotiskie lēcieni dod citādi netveramu pieredzi…
Ceļi ir ļoti dažādi un, visticamāk, visi beigās satek Visikuma ceļā un ir viens un tas pats.
Jā, noteikti ir vairāki miljoni veidu, kā rakstīt un realizēties. Līdz ar Laimīgām beigām sajūta ir – beigas jau būs vēl, bet nebūs varbūt tik laimīgas (smejas). Mēs esam savas dzīves autori, katrā solī ir elle un paradīze, un tas ļoti brīvi griežas. Arī šķībi koki aug, nesmuka lapsa noķer pelīti. Ejam tālāk.
Kā tu domā, vai iespējams atrast savu balsi un vairs par to turpmāk neraizēties?
Sava balss ir netverama kā tagadne, par to jāraizējas vienmēr. Par šo arī spriedām ar dēlu. Viņš atsaucās uz Kandinski, ka mākslā nevajadzētu izmantot pagātnes principus. Es uzreiz to attiecināju uz iekšējo monologu, vai tur nav līdzīgi. Mani pie rakstniecības 20 gadus ir turējis sapnis par kapusvētku romānu, bet varbūt jau esmu aizdzīvojies tālāk, lai to uzrakstītu. Tas katru mirkli ir cits.