Ir diezgan dīvainas sajūtas, uzrakstot "Nacionālā teātra aktieris Egons Dombrovskis". Ilgus gadus aktieris šķita teju kā Liepājas simbols. Izrādās – rīdzinieks, kurš 18 gadus pavadījis maršrutā Rīga– Liepājas teātris–Rīga, pa ceļam mācīdamies lomu tekstus. Kopš 2023. gada Egons Dombrovskis ir Nacionālā teātra štata aktieris.
Par tādiem kā Egons Dombrovskis saka – Dieva dots aktieris. "Tagad viņš var gandrīz visu," ar šādiem vārdiem aktiera portretu grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri pabeidz teātra zinātniece Edīte Tišheizere. Vai Egons Dombrovskis spēlē dēmonu plosītu raksturu drāmas vai vilcēnu Sniegbaltītes skolā, viņš sevi nekad netaupa. Vispār netaupa.
"Daži vārdi, kas raksturo Egona Dombrovska aktierisko dabu. Spriegums, bet ne saspringums. Pilnīgs dabiskums, bet ne vaļība. Galējo iespēju robežu sasniegšana, bet ne pārspīlējums. Un cauri visam – radoša nerātnība, kas, paslēpta pašos dziļumos, gruzd dramatiskajās un pat traģiskajās lomās, dzirkstī kā saullēkts komēdijās un piešķir Egona tēlojumam to burvestību, kas aktiera tehniku, pieredzi un talantu pārvērš dzīvā mākslā," par aktieri teikts Nacionālā teātra mājaslapā.
6. martā Nacionālajā teātrī pirmizrādi Matīsa Kažas režijā piedzīvoja Lī Hola, Padija Čajefska satīriskais trilleris Nacionālais kanāls.
Nacionālā kanāla ziņu moderatora veterāna Hovarda Bīla reitingi nav tie spožākie, un kanāla vadība lemj viņu aizstāt ar gados jaunāku kolēģi. Neapmierināts ar šo lēmumu, Hovards skatītājiem paziņo, ka savā pēdējā pārraidē izdarīs pašnāvību tiešajā ēterā. Viņš kļūst par pēkšņu sensāciju, un sekotāju skaits strauji aug. Nacionālais kanāls saprot, ka izklaide ir ienesīgāka par ziņām un arī ziņas var būt izklaidējošas, ja vien pie stūres ir kāds "niknais vecis", kurš runā tiešus vārdus. Kamēr reitingi ir augsti, viss taču ir kārtībā, vai ne?
Daļa no iestudējuma Nacionālais kanāls grupas – režisors Matīss Kaža, aktieris Egons Dombrovskis, vizuālās dramaturģijas autors Reinis Dzudzilo, kostīmu un grima māksliniece Krista Dzudzilo. Publicitātes foto
Noklausījos tavu sarunu Nacionālā teātra raidierakstā ar kolēģi aktrisi Līgu Zeļģi, kurā atklāj, ka pret Nacionālo teātri iepriekš tev bijuši aizspriedumi – zelts interjerā licis domāt, ka visi spēlē svinīgiem, stīviem žestiem. Kopš tu pats jau vairākas sezonas esi šeit štata aktieris, esot secinājis, ka "visi aktieri ir normāli miķeļi un miķelienes".
Jā, sākumā man likās, ka te viss baigi ir zeltā.
Pastāsti, kā tie aizspriedumi krita!
Tad, kad tu sāc darboties un dzīvoties tajā visā, kad uzkāp uz skatuves, viss liekas citādi. Liepājas teātris skatuves un ēkas ziņā, man liekas, ir mazais Nacionālais teātris, tikai te viss ir daudz greznāks. Liepājā ir pieticīgāk. Te viss ir lielāks, ir vairāk, kur ieskrieties. Man ļoti patīk skatuve. Visi tie balkoni mazliet kā operā. Ļoti forši! Nujā, jaunībā Nacionālajā teātrī biju redzējis kaut kādas izrādes, un bija palikuši prātā plaši žesti. Cik es esmu laimīgs, ka savus stereotipus esmu apgāzis! Citādi vēl dzīvotu tajā pašā domā, ja vien neaizietu uz kādu izrādi. Tad, kad pats esi riktīgi iekšā repertuārā, tu jau citas izrādes neredzi. Un tad, kad tev ir drusku brīvāks, vai tad tev uzreiz gribas iet uz izrādi...
Tagad pirmizrāde tavai otrajai izrādei ar režisoru Matīsu Kažu?
Varētu teikt, ka trešā. Biju arī izrādē Degošie ar Kultūras akadēmijas studentiem. Maigā vara, Degošie un tagad – Nacionālais kanāls.
Kādas sajūtas un atmiņas uzjundīja spēlēšana vienā izrādē ar studentiem?
Sapratu, ka es nevarētu būt pedagogs. To biju sapratis jau agrāk, tagad pārliecinājos. Varu dalīties ar savu pieredzi, bet nemāku izskaidrot. Varu izstāstīt, kā justies, bet dot norādījumus, kas būtu jādara, – tas nav manā dabā. Uzskatu, ka jebkurš aktieris ir personība un katrs pats ir savas lomas labākais advokāts. Es spēlēju to lomu, nevis kāds cits. Nu jau esmu iegājis arī tajā posmā, kad varētu spēlēt tēvu lomas.
Esi morāli gatavs?
Laikam nē (smejas). Es par to daudz domāju – ka vecums ir tāds, ka ir jāskatās pasē, nevis spogulī.
Kā tu izjuti savas pieredzes privilēģijas, spēlējot studentu izrādē?
Pieredze ir lielāka, bet tas nemazina uztraukumu. Tu vienkārši vairāk māki sevi kontrolēt. Vai pateikt šinī brīdī teikumu vai labāk paklusēt un nepateikt. Iemācies izvērtēt situāciju. Arī tagad – vai man ir jēga to pateikt vai tomēr labāk nevajag?
Nestrēbt karstu – tādā nozīmē?
Jā. Kad biju beidzis Liepājas kursu, mani aicināja uz Rīgu. Jaunības maksimālismā likās, ka jābrauc iekarot Rīgu. Vēlāk sapratu, ka ir daudz svarīgāk, ar kādiem cilvēkiem tu pavadi kopā laiku, ar kādiem vienojies vienotā dziesmā un vēstījumā, ko gribi pateikt. Vietas nozīme nav tik izšķirīga. Šajā periodā man svarīgāk ir, ko es saku un ar ko kopā. Tomēr man patīk, ka ir teātris, ka ir baznīca. Tu ar Dievu vari runāt jebkur, bet man patīk ieiet tai baznīcā, patīk ieiet teātrī un patīk ieiet kinoteātrī. Vietai tomēr ir nozīme. Vislabāk ir skatīties izrādi tur, kur tā ir uztaisīta. Ja tā ir taisīta Liepājas teātrī, tā vislabāk arī izskatīsies Liepājas teātrī. Visas izrādes nav paredzētas izbraukumiem, un visas arī nav derīgas televīzijai. Viena izskatās labi, otra – vienkārši šausmīgi.
Ināra Slucka lietišķās funkcionāres – festivāla direktores Reičelas Dorsas – lomā un Egons Dombrovskis – Stens Nešs, "bijušais krievs", režisora Matīsa Kažas iestudējumā Maigā vara. Foto – Andrejs Strokins
Esi teicis, ka Ziloņcilvēka Džona Merika lomas dēļ nogriezi savus garos matus.
Jā, sastapos ar reālu personāžu, par kuru bija ļoti daudz informācijas. Pētījām dažādus materiālus, dokumentālās filmas. Tas nemazina pārējo nozīmību, bet pret šo lomu man bija ļoti liela cieņa. Es biju gatavs šķirties no saviem garajiem matiem. Bija pienācis laiks. Vienreiz teica, ka jāgriež lomai, otrreiz, bet es teicu, ka negriezīšu. Aktieriem it kā nedrīkst būt tetovējumi, bārda vai īpaši mati. Varbūt tagad kaut kas ir mainījies. Merika gadījumā tomēr teicu jā. Man gribēja taisīt parūku, bet es vairāk atzīstu Staņislavska metodi. Tajā visā pasākumā nospriedu, ka nogriezīšu matus.
Vai tev ir kādas robežas, ko tu nekad nedarītu nevienas lomas dēļ?
Jā, ir lietas, uz kurām es neparakstītos, bet to es neteikšu. Es ar lomām esmu lutināts. Man ir bijis tik daudz labu lomu. Ja es tagad mēģinājumu procesā sastaptos ar kaut kādu agresiju, noteikti noliktu eksemplāru un pateiktu paldies. Man nepatīk konfliktsituācijas. Pietiek, ka pats esmu diezgan paškritisks. Esmu gājis cauri arī tādiem etapiem, pēc kuriem man vairs negribas nekādus pazemojumus. Droši vien tas ir tas vecums vai briedums. Liekas, ka mākslu var taisīt arī savādāk.
Kā Matīss Kaža mēģina? Viņam ir atšķirīga dzīves un mācību pieredze, kā tas izpaužas?
Man ar viņu ir bijusi diezgan paliela sadarbība – gan filmā Kino un mēs, ko radījām kopā ar Jāni Skuteli, Andri Keišu un operatoru Aleksandru Grebņevu, gan filmā Kur vedīs ceļš –, neesam pirmo reizi ar pīpi uz jumta, tas viss ir savienojies. Viņš ir kinorežisors. Interesanti, kā viņš to redz un pārnes teātrī. Materiāla uzbūve, ko Kaža izvēlas teātrī, vairāk ir pietuvināta kino. Epizodes ir vairāk saskaldītas un ātras. Piemēram, te ir dūmi, bet nākamajā ainā man nevajag dūmus, un kāpēc te ir dūmi?! Kino to varētu atrisināt ar montāžu, bet teātrī ne. Kažas analīze, par ko mēs taisām darbu, ir līdzīga gan kino, gan teātrī. Matīsam Kažam ir jaunība, vienaudži mēs neesam, ir interesanti. Spēlējot kopā ar studentiem Degošajos, secināju, ka viņi ir brīvāki, nekā mēs bijām. Mēs nebijām tik brīvi, vismaz es. No sākuma, kamēr viss nav savienots kopā un tevi noliek uz skatuves, šķiet tīrais ārprāts, kas te notiek! – scenogrāfija, gaismas, mūzika, aktieris, kostīmi. Kad saslēdzas kopā, tad jau viss savienojas.
Cik tev ir svarīga izrādes tēma? Kā šoreiz – mediju manipulācija ar cilvēku prātiem, jaunības kults, akla atkarība no popularitātes un reitingiem.
Vēstījums, ko mēs gribam ar to pateikt, man vienmēr ir svarīgs. Man vispār patīk teātrī tāpēc, ka tur runā par vērtībām. Iepriekšējās divās izrādēs bija kameras. Viss gāja caur ekrānu, tuvplāniem. Šajā izrādē arī sākumā bija domāti ekrāni, bet no tiem atteicās. Līdz ar to sanāks tīra teātra izrāde. Man ir būtiski, ka šīs lietas visiem ir pazīstamas jebkurā kontinentā. Šis jaunais materiāls man atgādina Orvela 1984 Liepājā. Tur viss bija diezgan skarbi, ne visi skatītāji raujas ko tādu skatīties – kurš gan to grib redzēt. Bez šaubām, mums jau gribas pasmieties un aizmirsties, bet aiziet noskatīties izrādi ar pievienoto vērtību, kas tevi neatlaiž, ir brīnišķīgi. Kā pēc laba kino vai labas grāmatas tev ir pēcgarša. Tad ir vērts to darīt, ja neesi vienaldzīgs.
Cik svarīga šajā izrādē ir pusmūža tēma? Kā tevi tas skar?
Man tieši patīk, ka jaunie nāk iekšā un stumj mūs ārā un kā tie vecie cīnās ar savu situāciju un mēģina tikt galā ar savām pusmūža krīzes problēmām. Man patīk šī hierarhija, ka priekšgalā ir tieši jaunie un vecajiem ir jāsaprot – vai nu jūs kustaties, vai – ejiet ārā! Izrādē tas ir baigi forši.
Dzīvē noteikti tā nav. Dzīvē jauno spiediens var būt gan taisnīgs un nepieciešams – vecos ūpjus reizēm vajag padrebināt –, gan netaisnīgs, kad krunku un reitingu dēļ atsakās no meistariem.
Jā. Nežēlīgi, bet tā tas ir. Katrs mēģina turēties pie tās vietas, ja grib, kā nu māk. Ir vienkārši baigi sāpīgi, kā es noprotu no mūsu izrādes, ka viņu izmanto. Tajā pašā laikā tu to visu piedzīvo un izjūti katarsi. Kā saka – labāk piedzīvot nekā nožēlot nepiedzīvoto. Runa jau ir par sistēmu. Kā tu ar to cīnies, un vai vispār ir jēga? Kā 1984. Indivīds cīnījās, sacēlās pret sistēmu, un sistēma viņu salauza. Šeit, manuprāt, ir diezgan līdzīgi, tikai citādāks iepakojums. Mums informācijas tagad ir tik daudz, un viss nemitīgi mainās. Matīss Kaža par to runā jau Maigajā varā. Tu esi topā, bet pēc mirkļa vairs neesi. Informācija nāk tik ātri un ir tik pieejama, ka brīžam nespēj vairs izsekot. Viss mainās pa minūtēm.
Kā tu savā dzīvē uzņem informāciju?
Es lasu ziņas.
Esi drošs, ka tev pietiek kritiskās domāšanas, lai nekļūtu par upuri viltus ziņām? Vai tu saproti, kur ir tīrs avots?
Kurš mēs varam pateikt, ka tas ir tīrs avots? Demagoģija ir no visām pusēm. Katrs deķi velk uz savu pusi. Kā mūsu izrādē – reitingi, reitingi, reitingi – tas ir svarīgākais. Skatītākais pagājušā gada kanāls! Nu un? Katrs ir skatītākais, katrs saka to pašu. Es neesmu vienaldzīgs pret to visu, kas notiek, bet cenšos abstrahēties. Dzīvē man nepatīk konfliktsituācijas, bet radošie strīdi man ļoti patīk, tu dedzīgi kaut ko aizstāvi, un tajā strīdā rodas patiesība. Tu vari analizēt viens pats mājās, bet, tiklīdz ar kādu dalies, citi pamet tādas lietas, par kurām vispār nebiji aizdomājies. Tu nevari pielikt punktu, visu laiku ir daudzpunkte. Tu jau nezini, kādu tev dzīve vēl var pamest nākamo situāciju.
Kāds ir tavs jaunais varonis – ziņu moderators Hovards Bīls? Kas ir viņa iekšējais dzenulis?
Izejas punkts ir ļoti vienkāršs – cilvēkam, kuram pēc 30 gadiem darbā nekā vairs nav. Viņam pasaka – piedod, bet pēc divām nedēļām mēs tevi atlaidīsim, jo ar tevi vairāk nav labi reitingi. Viņam nav ģimenes, viņš ir viens pats.
Kāda ir viņa pamatemocija – viņš ir dusmīgs, bēdīgs, satriekts?
Domāju, ka tuvāk ir izmisuma robeža, jo viņam nav hobiju, nav nekā. Savu dzīvi viņš ir veltījis televīzijai. Viņam ir pusmūža krīze. Sievas nav, bērnu nav, kaķa nav, nekā nav, tikai tas, ko viņš ir visu laiku darījis. Viņš ir pieradis pie uzmanības. Mēs taču katru vakaru satiekamies ar šiem Panorāmas cilvēkiem. Neteiksim, ka viņi ir mūsu ģimenes locekļi, bet tuvu tam – o, tur tagad runā Geste!
Kā tu interpretē – Hovards Bīls tiešām vairs profesionāli "nepavelk" vai – televīzijas vadība vienkārši vēlas gludāku ģīmi?
Var vilkt paralēles arī ar aktieriem. Šo aktieri kā citronu esam izspieduši, ņemam nākamo. Šitas mums vairs nav interesants, vajag, lai būtu interesanti. Kā Hananā Jurčiks teica – es gribu, lai man ir interesanti. Nežēlīgi, bet... Tāpat ir sportā. Droši vien arī citās profesijās. Diktori, tāpat kā aktieri, visu laiku runā svešu tekstu. Arī mums nāk jauns režisors un ieurbj savas idejas. Kur ir moderatora domas – to mēs neredzam. Vai viņš tam, vai nepiekrīt, tas nevienu neinteresē. Mēs tikai nolasām, un viss čikiniekā – mums par to samaksā algu.
Vai tu kādreiz esi juties iesūnojis?
Jā. Man pēdējos gados Liepājā šķita, ka esmu iesūnojis.
Viss labi ripo? Viss sanāk?
Jā. Nāca vēl iekšā jaunie, un man jau bija pārdomas, ka man laikam jāiet prom pavisam, ka pietiek.
Tātad aiziešanas iemesls vairāk bija radošajā plānā? Biju sapratusi, ka ģimenes dēļ, kurai gribējās būt tuvāk.
Ir ļoti daudz komponentu. Es tomēr neiedzīvojos Liepājā kā daudzi, līdz ar to es 18 gadus visu laiku braukāju. Tev ir ko teikt, un tur ir forši cilvēki, joprojām ir. Samazināju lomu skaitu, lai es varētu vairāk redzēt meitu. Iedomājies, sēž meita pie durvīm, raud un nelaiž prom uz Liepāju. Tas nav baigi forši... Man liekas, ka es sevi Liepājā biju arī izsmēlis. Vienreiz jau gribēju nest atlūgumu, bet tad nāca 1984 un piedāvājums no Lauras Grozas. Romānu jau biju lasījis un domāju – kā to vispār var iestudēt?! Pēc tam nāca Ziloņcilvēks. Tieši kritiskos brīžos, kad gribēju iet prom, nāca tādas lomas, kurās atkal bija, ko teikt. Tad jau domāju, kā dzīvot tālāk, un nāca piedāvājums no Elmāra Seņkova. Iedeva dažas dienas pārdomāt, un nolēmu – O.K., atkal izaicinājums.
Vai kādreiz esi nožēlojis pieņemto lēmumu?
Ka esmu aizgājis prom? Vēl viens posms manā dzīvē bija beidzies, droši vien līdzīgi kā no sporta laikus ir jāaiziet. Redzēs, kā man ies šeit. Būtiski ir palikt, kamēr pašam ir, ko teikt. Man negribas tikai vilkt ķeksīti.
Man patika, kā tu Līgai Zeļģei sarunā teici: "Es jau neesmu aizgājis verdzībā."
Tieši tā. Tajā brīdī, kad tur strādā, tev, protams, liekas, ka šī izrāde būs tā īpašākā, citādi jau nevar. Man bija tāds laiks, kad no 24 repertuāra izrādēm nepiedalījos tikai trijās. Man taču nav jāpārgriež vēnas, lai paliktu Liepājas teātra patriots.
Man vienmēr tu biji šķitis kā tāds Liepājas simbols, izrādās, visus šos gadus esi braukājis.
Pirmoreiz uz Liepāju aizbraucu, lai kārtotu iestājeksāmenus, pirms tam nekad nebiju tur bijis. Mēs kursā bijām trīs rīdzinieki – Vita Vārpiņa, Anna Putniņa un es. Visi trīs arī atgriezāmies Rīgā. Pēc tam – vēl visādas peripetijas pa dzīvi, un tad es atgriezos Liepājā uz vienu lomu un uz nākamo... Man ir bijis tik skaists Liepājas periods, tik skaists laiks!
Bet pa vidu tu pabiji arī Dailē un pat Jaunajā Rīgas teātrī Jura Rijnieka laikā.
Jā, un Skatuvē! Un vēl Kabatā!
Meža gulbjos esi spēlējis arī vienu no apburtajiem brāļiem?
Jā, pirmajos. Es biju arī ērce vai ods, vai uts, kad saslima Gundars Āboliņš. Mani paaugstināja pie lielajiem meistariem – pie Spanovska, Morkāna un Paukštello. Es vēl atceros dažas dziesmas. Tas arī ir par vecumu (smejas).
Vai ir iznācis noskatīties jauno Meža gulbju versiju?
Nē, vēl ne. Bet esmu redzējis vienu izrādi Dailē un kādas trīs – Jaunajā Rīgas teātrī. Esmu redzējis izrādes arī Anglijā, secināju, ka mūsu teātrī ir ļoti augsts līmenis – skatoties gan uz tiem cilvēkiem, kas ir uz skatuves, gan tiem, kas ir zālē. Anglijā mierīgi ēd popkornu un dzer. Mūsu skatītāju kultūra ir brīnišķīga. Tāpēc man ļoti patīk spēlēt Bļitku. Kad spēlē teātra izrādi, tu nesatiecies ar skatītāju. Bļitkā es sagaidu skatītājus un varu ar viņiem visu ko izrunāt. Tas ir šausmīgi forši! Cilvēki ir tik atvērti!
Izrāde iet jau gandrīz desmit gadus. Kas ir tās noslēpums?
Droši vien labs materiāls. Nezinu, nemāku teikt. Kaut kāda mijiedarbība starp mums abiem (Kasparu Godu – U. A.) un skatītājiem.
Tagad tuvākā Bļitka būs Liepājā Wiktorijā?
Jā, 9. martā. Izrāde tieši tur piedzima un tur arī vislabāk ir skatāma. Kur tik mēs neesam to spēlējuši!
Tavās intervijās vairākkārt skan vārds "cieņa". Pret daudz ko, arī pret dramaturga rakstīto vārdu. Tu iestājies par to, ka aktierim teksts ir jāiemācās pēc iespējas tuvu oriģinālam. No kurienes tev šāda attieksme?
Kad mēs satiekamies, lai radītu izrādi, ir divi cilvēki, kas zina, – autors, kurš to ir uzrakstījis, un režisors, kuram ir iecere, kā viņš grib to uztaisīt. Un mēs visi vienojamies dziesmā vai arī – nevienojamies. Tad tā ir t. s. verdzība. Mēs tomēr vienojāmies. Ja esam piekrituši, tad mēs darbu darām kopā, bet boss ir režisors. Lai arī ar Džili (Dž. Dž. Džilindžeru – U. A.) esam tuvi radnieciski, viņš vienmēr ir bijis boss. Protams, režisors interpretē, kā viņš grib, bet autors šos vārdus ir uzrakstījis. Ja gribi būt autors, lūdzu, ņem un pats raksti. Ja es gribu būt režisors, tad nevis mācu režisoru, bet pats iestudēju izrādi. Ja Čehovs vai Šekspīrs ir rakstījis, tad viņš ir zinājis, ko viņš ir uzrakstījis. Jaunus vārdus varu likt iekšā savā sadzīvē.
Vai tu pats kādreiz dzīvē esi kaut ko rakstījis?
Jā, esmu rakstījis pasakas. Kaut ko padzejojis, bet to nevar saukt par dzeju (smejas). Pēdējo reizi, kad rakstīju, bija tad, kad mēs taisījām Kino un mēs un man bija jāuzraksta vēstule Rīgas kinostudijai vai Rīgas kinostudijas gailim. Jezus, Jezus! Es tik sen nebiju rakstījis! Mēs trīs dažādi aktieri rakstījām – Jānis Skutelis, Andris Keišs un es. Jānis Skutelis izzīž stāstu no pirksta, viņš var par jebko, jo viņam ir improvizācijas teātra saknes. Savukārt Keišam ir bijusi pieredze ar cilvēku stāstu uzklausīšanu Latviešu stāstiem. Manā radošajā dzīvē ir bijusi saskare tikai ar to, kas ir uzrakstīts. Man šajā kompānijā gāja kā mazliet bremzētākam. Viņi abi ir brīnišķīgi aktieri. Tajā periodā mēs baigi labi sadziedājāmies.
Tavā dzīvē, man šķiet, ļoti īpašs notikums ir Jura Podnieka dienasgrāmatu lasīšana Antras Cilinskas un Annas Vidulejas izcilajā, nu jau arī godalgotajā dokumentālajā filmā Podnieks par Podnieku. Ko tev nozīmēja būt viņa balsij, un kuras no daudzajām viņa dienasgrāmatā ierakstītajām idejām un jautājumiem tevi uzrunāja īpaši?
Jā. Ar Juri Podnieku ir interesanti. Dokumentālā filma divas stundas septiņas minūtes. Es to noskatījos ar ārkārtīgu interesi. Ārkārtīgi laba filma. Ārkārtīgi dziļa, sarežģīta personība. No viņa visvairāk prātā ir palicis viens teksts, ja es pareizi atceros: "Mani māc šaubas par manām šaubām." Es pats pieteicos ierunāt tekstu, lai vieglāk būtu montēt. Sanāca konsīlijs un nosprieda, ka mana balss ir visnormālākā, kas iederētos. Nāca talkā Pēteris Krilovs, kurš diezgan ilgi ar mani strādāja. Tas nebija viegli, bija jāpanāk, lai mana balss izteiktu Podnieka domas. Iesaku filmu noskatīties jebkura vecuma cilvēkiem. Tā ir vēsture un izcila personība.
Kādā senā studiju laika intervijā izsaki nožēlu, ka latviešu aktieriem ir tik maz iespēju filmēties. Tagad situācija ir mainījusies?
Teātris mani ir vairāk lutinājis nekā kino, bet nevaru arī sūdzēties. Nevaru arī teikt, ka kameras priekšā jūtos kā zivs ūdenī. Piemēram, pirmā epizode Matīsa Kažas filmā Kur vedīs ceļš man bija tāda – zemē guļ mirusi lēdija, pret kuru man ir simpātijas, un man vajadzēja ļoti pārdzīvot. Uzreiz pirmais kadrs. Teātrī uz notikumu tu ej pa trepīti. Kino uzreiz to vajag dabūt gatavu. Pēdējais man ļoti patika Dumpis. Man ļoti patika strādāt ar Andreju Ēķi. Viņš tiešām zināja, ko grib. Man patika būt sliktajam zēnam. Zēnam – nē, sliktajam virsniekam.
Droši vien nav cilvēka, kurš nebūtu aizdomājies, kā viņš rīkotos ekstremālos apstākļos, vēstures griežos – vai būtu gana stiprs un drosmīgs, lai paliktu cilvēcības un krietnuma pusē. Vai tu arī par to domā?
Domāju, ka cilvēkos ir visas emocijas. Jautājums – kas tajā situācijā prevalē vai dominē un cik tev veselais saprāts stāv klāt. Esmu teicis, kad lidmašīna krīt, tur jau vairs nav jēgas panikot, es to nedarīšu. Bet tu jau nezini, ko darīs tava zemapziņa. Bijām ar Liepājas teātri viesizrādēs Hamburgā, un tur augstākie amerikāņu kalniņi. Man nepatīk karuseļi nepakam! Bet mani tādā iesēdina. Uzbraucām augšā, domāju – es jau nu nekliegšu kā visi, un – āāāāāāāā! Tu to vari pateikt tikai ar prātu, bet cik tu sevi spēj savākt un savaldīt, ir cits jautājums. Manī jau ir iekšā arī Hananas Jurčiks. No kurienes tad viņš rodas? Tikai – vai es viņu laižu vai nelaižu ārā.
Kas tev dzīvē palīdz noturēties gaismas pusē?
Pozitīvisms. Negāciju ir tik daudz, ka gribas vairāk pozitīvisma. Gredzenu pavēlniekā (visiem jau krīt uz nerviem, ka es par to runāju) arī ir cīņa starp labo un ļauno, un uzvar – labais!
Nacionālais kanāls
Latvijas Nacionālajā teātrī 16.III plkst. 18, 19., 20.III, 9., 17., 24.IV plkst. 19