Jau piecus gadus darbojas Laikmetīgās mākslas centrs kim? – klusi, neatlaidīgi, fanātiski. Pēc sava statusa šī institūcija ir sabiedriska organizācija, biedrība, un tās dzinējs ir Zane Čulkstēna – ar izcilu racionālu prātu un apbrīnojamām komunikācijas spējām apveltīta jauna sieviete, kura spoži varētu realizēties ekonomiski daudz pateicīgākās nozarēs nekā laikmetīgā māksla Latvijā. Zane ir studējusi gan "zviedros" – Rīgas Ekonomikas augstskolā, gan ar Fulbraita stipendiju izglītojusies vienā no prestižākajām ASV universitātēm – Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, kurā īpaši specializējusies mākslas menedžmentā.
Kim? ir institūcija, kas pirms pieciem gadiem radās no nekurienes, jā, savulaik īpašā Kultūras ministrijas labvēlības zonā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – taču kim? joprojām darbojas. Turklāt pērnā spožā Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē bija kim? veidota. Kā tu vērtē, kas ir kim? Latvijas mākslas ainavā?
Mūsu ambīcijas ir tikai palielinājušās. Tas, kādu vietu ieņemam Latvijas mākslas vidē, mums pašlaik ir sekundārs jautājums. Esam izdomājuši, ka gribam uzlikt Latviju uz pasaules kartes laikmetīgās mākslas jomā. Protams, Latvijā ir vairākas institūcijas, kas ļoti godprātīgi ir strādājušas ar laikmetīgo mākslu, taču Latvijas laikmetīgā māksla pasaules kontekstā joprojām ir melnais caurums. Pateicoties mūsu ļoti aktīvajai pēdējo gadu darbībai, kim? nu jau pazīst liela daļa nozīmīgo mākslas institūciju pasaulē. Kopš pagājušā gada mēs aktīvi rīkojam izstādes ārpus Latvijas, pēdējā gada laikā mums ārzemēs ir bijušas astoņas izstādes. To gan Latvijā neviens īpaši nepiefiksē un šad tad uzdod jautājumu, ar ko kim? nodarbojas veselas trīsarpus meitenes.
Ar ko tad nodarbojas trīsarpus meitenes, ar kādiem līdzekļiem šīs meitenes "uzturi"?
Meitenes katru gadu uzraksta apmēram 100 projektu pieteikumu dažādiem konkursiem, mums līdz maijam jau bija sarakstīts apmēram 50 projektu. Tas ir megadarbs, ar kuru tad arī visa nauda tiek savākta pa maziem krikumiem – no projektu konkursiem, gan vietējiem, gan starptautiskiem, mūs bieži atbalsta vēstniecības, starptautiskiem projektiem mums izdodas piesaistīt partnerinstitūciju finansējumu. Maskavas mākslas muzejā Garāža tikko bija latviešu mākslinieku grupas izstāde, tā tika atklāta maija sāku mā – tur pamatā bija maskaviešu finansējums. Taču, lai nonāktu līdz šādai izstādei, ir jāstrādā divi līdz trīs gadi.
Vai gribi teikt, ka Latvijas laikmetīgās mākslas starptautiskā aprite ir atkarīga no trīsarpus meiteņu rosības?
Man negribētos izklausīties lecīgai, bet kopumā kim? ir vienīgā organizācija, kas metodiski strādā, lai Latvijas māksliniekus kāds ieraudzītu arī ārpus Latvijas. Latvijas mākslas scēna ir ļoti maza, ļoti neattīstīta – nav infrastruktūras un institūciju kopuma, lai nodrošinātu kvalitatīvu laikmetīgās mākslas dzīvi. Lai tāda būtu, vajag kādu, kas pasniedz laikmetīgo mākslu, vajag kādu, kas par to raksta, vajag medijus, vajag kādu, kas strādā ar māksliniekiem komerciālā veidā, galerijas un, protams, arī nekomerciālā veidā, vajag regulāru pārstāvniecību starptautiskos pasākumos. Latvijai nav normālas rezidenču programmas; tas būtu veids, lai notiktu normāla starptautiska cirkulācija. Pēc tāda uzskaitījuma saproti, ka tai palagā ir tik daudz caurumu... Nav vērts rīkot izstādes, ja neviens uz tām nenāk, – tāpēc ir jāstrādā ar skolām, skolotājiem, stāstot par laikmetīgo mākslu. To mēs arī darām. Būtu jādara ļoti daudz, tomēr vienīgā iespēja ir specializēties. Un kim? ir specializējies noteiktā mākslas virzienā – konceptuālā laikmetīgā māksla – gan latviešu, gan starptautiskā.
Latvijā mūs nereti uztver kā margināļus, kas šķietami pārstāv šauru mākslas virzienu, bet kopumā tas, ko esam izdarījuši un cik daudz cilvēku ir apmeklējuši kim?, ir cienījami. Kim? izstādes Spīķeros apmeklē 15 000–20 000 skatītāju gadā, mūsu pirmajā darbības gadā bija pat 40 tūkstošu.
Kā viens neliels centrs var aizlāpīt Latvijas izglītības sistēmas robus? Ko jūs darāt? Tā nav cīņa ar vējdzirnavām?
Ir, bet ar kaut ko ir jāsāk. Man pašai ir bijusi pieredze, ka viena lekcija, viena mācību stunda var kardināli mainīt dzīvi, mainīt to, par ko tu vispār dzīvē turpmāk interesējies. Mēs ļoti labi apzināmies ierobežotos resursus, un, lai kā mēs gribētu izstrādāt apjomīgas programmas, palīdzēt skolotājiem viņu pamatprogrammā iekļaut veiksmīgas atsauces uz mākslas procesiem, mēs darbojamies savu aktuālo izstāžu ietvaros. Laikmetīgā māksla nereti bez kontekstuālās informācijas nav saprotama. Strādājam, lai izskaidrotu, lai bērnos radītu interesi. Nāk skolas, nāk pat bērnudārzi.
Teici, ka viena lekcija mainījusi to, par ko tu turpmāk interesējies. Tas notika slavenajā 1. vidusskolā vai ne mazāk slavenajā Ekonomikas augstskolā?
Vidusskolā – mums bija brīnišķīgi skolotāji. Es gāju arī Tehniskās jaunrades namā šūšanas pulciņā, un tai laikā šī pulciņa skolotāja lasīja Rīgas Laiku. Manā ģimenē, kur nevienam nebija augstākās izglītības, šādu žurnālu nelasīja. Caur šādu pieredzi, caur šādām atsevišķām lietām veidojas cilvēks. Gadās – viņš "saslimst" ar mākslu.
Kim? regulārā darbība, izstādes raisa priekšstatu par stabilu finansējumu. Vai stāsts ir daudz skarbāks?
Ja runā par finansiālo aspektu, mēs esam uz konstantas izdzīvošanas robežas. Situācijas, kad kontā nav ne centa, ir ierastas. Cita lieta, ka kim? kultūrā, un tā tas ir bijis no sākta gala, un ceru, tā arī būs, mums ir savstarpēja noruna, ka mēs nesūdzamies. Visiem ir slikti, un, ja tu vazājies apkārt un īdi, cik tev slikti, nevienam no tā nekas nemainīsies. Lai arī ir nemitīga sišanās, mēs ne reizi neesam domājuši par iespēju samazināt savu darbības apjomu. Visu var izdarīt.
Tu esi īpaši studējusi ASV filantropijas praksi – ziedojumus kultūrai, kas lielā mērā uztur kultūras institūcijas ASV. Vai kaut kas no tā ir attiecināms uz Latviju?
Kas attiecas uz finansējuma piesaisti – domāju, ka nākotnē humanitārās institūcijas Latvijā būs atkarīgas no tā, vai radīsies filantropu kopums. Domāju, ka paši esam to zaru iezāģējuši, pakļaujoties spiedienam attaisnot sevi, kultūru ar citu nozaru rādītājiem: tūrisma piesaisti, nodarbinātības paaugstināšanu utt. Jā, sākotnēji tā šķiet brīnišķīga, racionāla ideja, jo visi pēkšņi saprot, par ko tu runā, un, šādā valodā runājot, ir iespēja paprasīt finansējumu. Bet tajā brīdī, kad mākslu un kultūru pārceļ tajās sistēmās, kurās operē ar pilnīgi citiem rādītājiem, tā zaudē – kultūra ekonomisko rādītāju ziņā vienmēr zaudēs citām nozarēm. Tāpēc man nepatīk, ka Latvijā kultūras nepieciešamība nereti tiek pamatota ar šādiem rādītājiem... Ņemot vērā Latvijas izmēru, ja tiem, kas te palikuši, gribēsies kaut ko vairāk par lielveikaliem un laimētavām, ja viņiem gribēsies dzīvot normālā vidē un tādā audzināt savus bērnus, viņiem pašiem vajadzēs iesaistīties sabiedriskajos procesos. Jā, arī ziedojot naudu vai darbojoties nevalstisko organizāciju valdēs.
Tas, ko ASV esmu mācījusies un ko kim? esmu ieviesusi dzīvē, ir padomes struktūra. ASV ir populārs teiciens, ka organizācija ir tik stipra, cik tās padome. Padomes ir tās, kas nodrošina institūcijas misijas īstenošanu ilgtermiņā. Kad atgriezos no ASV, mēs izveidojām kim? padomi. Tā apvieno septiņus ar mākslu nesaistītus cilvēkus – biznesa pārstāvjus, juristus –, profesionāļus, kuri var palīdzēt ar kontaktiem, padomu, arī finansiāli. Ar mākslinieciskiem jautājumiem viņi nevar nodarboties – tas ir aizliegts. Bet, kas attiecas uz administratīvām lietām, padome ir brīnišķīgs atbalsts, un es redzu, ka īsā laikā kim? auditorija ir paplašinājusies – jo katram padomes loceklim līdzi nāk viņa loks – tā ir cita auditorija.
Uz Venēcijas biennāli, kur mēs arī ļoti knapinājāmies un pēdējos parādus atmaksājām tikai pirms pāris mēnešiem, bija nepieciešams atvest uzkodas atklāšanas pasākumam. Padomes loceklis noorganizēja, jo mums tādas iespējas nebija.
Ko vēl paņēmi līdzi no maģistrantūras studijām Ņujorkā?
Protams, tie ir kontakti. Mūsu nu jau četrus gadus ilgā sadarbība ar Ņujorkas galeriju Art in General aizsākās ar manu praksi tur; tā arī tika mērķtiecīgi izvēlēta, jo es meklēju institūciju Ņujorkā, kas pēc izmēriem un interesēm ir līdzīga kim?. Tas ir četru gadu darbs, kamēr tev ir iespēja viņus ieinteresēt. Man vajadzēja gadu, kamēr viņi sadūšojās pirmajai vizītei Latvijā, viņi atbrauca un bija patīkami pārsteigti. Tas gan ir garantēti, jo amerikāņu ekspektācijas ir tik zemas, ka patīkamais pārsteigums ir garantēts. Tad paiet laiks, kamēr viņi pieņem lēmumu sadarboties ar mums un piesaista šai sadarbībai finansējumu ASV. Mūsu sadarbība sākās ar Venēcijas paviljona ievadizstādi Armory Show laikā Ņujorkā, turpinājās Venēcijas biennālē, nākamajos trīs gados būs apmaiņas izstādes – viena pie viņiem, viena pie mums. Gada sākumā mēs organizējām Ņujorkā Oļas Vasiļjevas izstādi, par ko rakstīja pat izdevums The New Yorker. Tā soli pa solim... Mēs gaidām Art in General novembrī Rīgā ar izstādi. Janvārī brauksim uz Ņujorku ar lielu izstādi.
Ja tev nebūtu bijusi Ņujorkas studiju pieredze, vai šādi kontakti būtu iespējami? Vai varētu pieklauvēt pie durvīm un teikt – es no kim?, gribu draudzēties un sadarboties?
Diez vai. Tas tomēr ir tāds sniega bumbas efekts. Nu, iedomājies, pie durvīm klauvē – tur dažas meitenes no Taškentas, kuras saka, ka viņas Taškentā ir baigā lieta, ļoti aizrautīgas un sekmīgas. Bet tev taču nav nekāda kvalitātes "mietiņa", atskaites punkta, tu neko nezini par šīm meitenēm... Ar mums ir tāpat. Man palīdzēja tas, ka es biju Kolumbijas Universitātes studente, tas ir nozīmīgs "mietiņš" Ņujorkā, tas ir zīmols. Mana tiešā priekšniece Art in General arī savulaik bija absolvējusi šo programmu. Tajā brīdī, kad tu esi noorganizējis Venēcijas biennāli, tev ir vēl viens "mietiņš". Viņi pēkšņi saprot, ka mēs strādājam valstiskā līmenī. Tas, ka mums ir valsts funkciju deleģējums, – tas nevienam neko neizsaka – kim? nosaukumā nav jēdziena "nacionāls".
Kādas funkcijas jums ir deleģējusi valsts?
Popularizēt laikmetīgo mākslu, organizēt izstādes. Mēs faktiski esam vienīgā vieta Latvijā, kas uz patstāvīgas bāzes nodrošina laikmetīgās mākslas izstādes.
Galerijām tomēr ir komerciāla funkcija. Faktiski tas ir KM konkursa kārtā iegūts neliels finansējums telpu izmaksām, reāli tas nesedz pat komunālos izdevumus, nerunājot par īri, bet tik un tā tas mums ir ļoti svarīgi. Tā bumba veļas, sāk parādīties kvalitātes pieturpunkti, jo nu jau kim? ir rīkojis gan izstādes Ņujorkā, gan Maskavā, gan Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē. Ar katru nākamo ekspozīciju ir vienkāršāk.
Vai ārzemju izstādes ir kim? veiksmes stāsts vai potenciālais veiksmes stāsts kādam no māksliniekiem, kas ir eksponējies šajās izstādēs?
Ir skaidrs, ka mēs neesam nekas bez māksliniekiem. Vai šīs izstādes ir atsevišķu mākslinieku veiksmes stāsts – pagaidām vēl ne, bet es ceru, ka pēc gadiem pieciem vai desmit būs. Mākslinieku atpazīstamības starta pozīcijas visiem ir bijušas samērā vājas, izņemot Oļu Vasiļjevu, kura jau 12 gadu strādā Amsterdamā un pērn bija nominēta kā labākā nīderlandiešu māksliniece – viņa ir daudz ko sasniegusi. Tomēr viņas izstādes Ņujorkā nebūtu, ja kim? to nebūtu organizējis. Tas ir veiksmīgs institūcijas un mākslinieka sadarbības stāsts.
Man gribas, lai kim? būtu mākslinieku vadīta institūcija, – mums ir ļoti ģimeniskas attiecības ar māksliniekiem, ar kuriem mēs strādājam.
Jums ir savs mākslinieku loks, bet tiem, kuri ir aiz šī loka, iespējams, ir rūgtumiņš?
Rūgtumiņš ir Latvijas degviela... (Smejas.) Jā, mūs interesē ļoti šaurs mākslinieku loks. Sākotnējais kodols ir Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nozares studenti, kuri strādā tādā veidā, kas mums interesē. Taču kim? ir izstādījušies arī gleznotāji, grafiķi. Mēs regulāri prasām māksliniekiem padomus un ieteikumus gan latviešu, gan starptautisko mākslinieku piesaistē. Katrs, kuram ir bijusi izstāde kim?, iesaka citu mākslinieku.
Kas notiks ar kim? pēc pieciem vai desmit gadiem?
Kim? būs izaudzis par lielu, nopietnu reģiona laikmetīgās mākslas institūciju. Mēs jau strādājam pie jaunām telpām, kas būs plašākas un piemērotākas izstāžu darbībai. Pēc gadiem desmit pasaules laikmetīgās mākslas apritē visiem vajadzētu zināt, kas notiek Rīgā un Latvijas laikmetīgajā mākslā.