Izstādē uzmanības centrā ir Andrejs Ķiģelis kā mākslinieks – lielo formu meistars, kurš savu mūžu ir veltījis keramikas noslēpumu izzināšanai un pakļaušanai. Viņa keramikas mērogs, tehnika, oriģinālā plastikas izjūta un izteiksme nelīdzinās nevienam un nekam citam. Viņš pats stāsta: «Tieksme uz lieliem priekšmetiem? Prieka pēc. Tieši darīšana… tas process ir bauda! Kad sāc pats meklēt un radoši pieiet. Būt neatlaidīgs un atrast to, ko gribi atrast, sasniegt to, ko gribi sasniegt. Pats māls, māla iespējas mani virzīja uz lielāka izmēra formām. Vēlme to pakļaut. Prasmi jau biju apguvis, gribējās izaicinājumu – kaut ko lielāku, sarežģītāku. Tajā laikā veidojās keramikas saistība ar arhitektūru, un tas novirzīja mani pie sadarbības arhitektūras pasūtījumu izpildē. Dārza keramika, interjeri – mainījās prasības keramikai, un manas intereses sakrita ar tā laika vispārējo attīstību.»
Izstādē skatāmi unikāli darbi – arhitektoniskās formas, dārza skulptūras, izstāžu grupas un sadzīviski keramikas priekšmeti. Savukārt attēlos un video liecībās var iepazīt radošo procesu un rezultātu, kā arī uzzināt par nerealizētiem un zudušiem projektiem. Tie liek aizdomāties par Latvijas lietišķās mākslas mantojumu, tā piederību, saglabāšanu un pieejamību.
Ekspozīcijā iekļauti interjera noformējuma elementi, kas izgatavoti Rīgas 5. medicīnas skolas interjeram Gaiļezerā (1982), kā arī vairāki dārza keramikas darbi – dekoratīvi keramiski risinājumi savulaik tika lietoti ne tikai iekštelpu rotāšanai, bet arī kalpoja par akcentu ārtelpai un organizēja publisko vidi. Izstāžu formāta darbi un to grupas iekapsulē viņa pasaules vērojumus un dzīves laikā gūtos impulsus, kas rod savu izteiksmi vispārinātos mākslas tēlos. Andrejs Ķiģelis pats atzīst, ka ambīcijas vienmēr ir bijušas lielās formas, tāpēc kas mazāks tapa laikā starp lielajiem pasūtījumiem. Vai arī kad administratīvu iemeslu dēļ lielais projekts bija iestrēdzis, bet enerģija kūsāja – tad tā bija jāliek darbā. Visbeidzot monumentālās pieejas atbalsi praktiski lietojamos priekšmetos demonstrē lielizmēra grīdas vāzes, kas savulaik bija iecienītas cilvēku mājokļos. Savukārt sadzīviski funkcionālu priekšmetu izlase liecina par laikmetam raksturīgo atgriešanos pie tautas mākslas un šādu priekšmetu lomu mākslinieka daiļradē – Andrejs Ķiģelis, kā pats saka, nekad nav bijis podiņu meistars, taču podi, bļodas, kannas un krūkas ir tapušas, lai pārbaudītu materiālus – mālu, glazūras – un uzturētu meistarības līmeni.

