Man ir jāatzīst, ka daudz no sava laika piedzīvotā esmu palaidis garām gan savos, gan agrāk lasītajos tekstos. Un nelīdzēs atruna, ka visu apkārt esošo tik un tā nav iespējams aptvert neviena radošā lauka apmēros. Realitāte ir tiklab domājama, kā aizmirstama un arī vienkārši nepamanīti izdzīvojama. Dokumentālie ārējās pasaules nieki un svarīgumi virst, grūstās, un ikreiz daudz kas no tā paliek daudzveidības, daudzslāņainības haosa vērpumā ieslēpts.
Ikdienas sīkumi netiek ievēroti, kamēr tie darbojas fonā. Taču pienāk brīdis, kad pēkšņi rodas īpašas grūtības tieši mazievērojamā trūkuma dēļ. Lūk, piemērs: šogad februārī bija īpaši liels aukstums, kura dēļ manas pilsētnieka dzīves rajonā aizsala ūdensvads un veselu mēnesi ūdeni piegādāja ar auto cisternām. Bija jāpārnēsā kaudze trauku uz mašīnu un jāpiepilda, tad jāstiepj atpakaļ mājās. Tas nav tā vienkārši pagriezt krānu, lai tek, un kur tad vēl duša, veļas mašīna, to vietā nu jāmaksā par pirti, jānes lielās somas uz laundromātu un tādā garā.
To, ka mājojot daudz kas pašam paslīd garām nepārdomāts, nākas atzīt, lasot Annas Auziņas dzeju, ieejot pērn izdotā krājuma Kāpostu zupa pasaultelpā. Atliek jautājums, cik tas varētu būt svarīgi cilvēka sajūtām, prātam un radošo spēju enerģetizēšanai? Vai svarīgākais nevar pazust paša apziņai un sajūtām nepamanīts, ja izdzīvošanas programmas paģēr pamanīt nepieciešamāko? Rodas problēma: vai būtiskajā neietilpst arī sacensības par izdzīvošanas drošību?
Kamēr miers un nenoteiktība, konkrētam mērķim piesaistītā meklējumu skrējienā no uzmanības loka it bieži var izslīdēt pat visplašākais apdraudējums... Gluži kā ikdienas standarta sīkumi.
Nesen saistījos ar Latvijas Televīzijas raidījuma Teātris.zip pavasara sezonas sākumā demonstrēto, Ditas Lūriņas režisēto izrādi Ferdinands un Luīze. Šo darbu esmu skatījies arī klātienē pirms vairākiem gadiem, tomēr iespaida enerģētiskā vilkme arī šoreiz ierakstā rādījās nezaudējusi jaudu. Radošā tvērienā iespaidīgs, Frīdriha Šillera "vētras dziņu" dziļplānos balstīts spilgts mākslas darbs.
Kas šolaiku pasaulē, tās šķirtās sabiedrības dzīvē ir tik līdzīgs seno laiku trauksmes stāstam? Varas tieksme, sāncensība un agresija rādās pašos dzīvo būtņu dabas pamatos ieprogrammēta! Katras sugas baram ir vajadzīgs sevi pierādījis vadonis ar diktatoram nepieciešamu spēku. Haoss realitātes pamatā pašvadās ar savām relativitātes neaprēķinātības un plēsoņu rijīguma metodēm. Shēmās tā īsti līdz galam nekad nesaslēdzamā pasaule joprojām pastāv un iekšēji pašiznīcinās, lai tādā veidā panāktu attīstības izmaiņas.
Šobrīd tuvējā pasaulvide bango, centrējoties uz gada beigās paredzēto sacensību par sociālās varas stūres pārņemšanu kāda grupējuma rokās, īsāk sakot, vēlēšanu gaidās.
Labāki vai sliktāki rādās šolaiku progresa sasniegumi? Līdzās izskan naivs jautājums: vai domātāju sugas politikā kādreiz būtu cilvēcīgi darbojies ticības pravietotais samierināšanās un sirsnīgas savstarpējības gars?