Izstādes scenogrāfiju veido māksliniece Anna Heinrihsone. Tajā izmantoti materiāli no Liepājas muzeja un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Latvijas Fotogrāfijas muzeja. Laikmeta sajūtu lieliski atklāj vēsturiskie tērpi un aksesuāri no Aleksandra Vasiļjeva apjomīgās modes kolekcijas.
Pagājušajā gadā apritēja 150 gadi kopš tika uzsākta Liepājas–Romnu dzelzceļa mezgla būvniecība, kas ilga vairākus gadus un pavēra iespēju Liepājai kļūt par nozīmīgu un modernu pilsētu. Dzelzceļa līnija pilsētas attīstībai piešķīra līdz tam nebijušu dinamiku. Vairākkārt pieauga tirdzniecības apgrozījums ostā, strauji veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi, piesaistot ārvalstu kapitālu, ziedu laikus piedzīvoja ārstniecisko faktoru dēļ augstu vērtētais kūrorts. Uzplauka kultūras dzīve.
Liepājas–Romnu dzelzceļa izbūvē bija ieinteresēti gan vietējie Liepājas tirgotāji, gan plašākas Krievijas rūpnieciski tirdznieciskās aprindas. Dzelzceļa līnijas Liepāja—Romnu būvniecība ilga no 1871. līdz 1874. gadam. Tā savienoja Liepāju ar Romniem Ukrainas austrumu daļā.
Tai bija atzari uz Jelgavu (no Mažeiķiem) un Daugavpili (no Radvilišķiem), kā arī savienojumi uz Voroņežu, Kijevu, Nikolajevu un citām Ukrainas pilsētām. Visa dzelzceļa maģistrāles kopgarums bija 1231 versts (1 versts – 1,0668 km).
Pirmajā dzelzceļa līnijas būvniecības etapā, Liepājas–Kaišadoru posmā, satiksmi atklāja 1871. gada 4. septembrī. Tā bija 276 km gara dzelzceļa līnija ar 19 stacijām. Latvijas teritorijā darbojās četras stacijas: Liepāja, Grobiņa, Priekule, Vaiņode. 1872. gadā Liepājas dzelzceļa sabiedrība saņēma iespēju izbūvēt dzelzceļu no Radzivilišķu uz Kalkūnu stacijas, kā arī veikt Liepājas ostas padziļināšanas darbus.
Līdz 1881. gadam realizētais ostas izbūves projekts izmaksāja 87 tūkstošu rubļu. Ostas paplašināšana ietvēra: kuģu ceļu padziļināšanas un krastmalas paplašināšanas darbus, muitas ēkas būvi, jaunus preču laukumus, ēkas, nodalītas zonas dažādām kravām un sliežu ceļu pievadīšanu jaunajām teritorijām. Izbūvējot ziemeļu un dienvidu preču stacijas, tās tika savienotas ar dzelzceļa tiltu.
19. gs. 80.–90. gados preču stacijās Liepājā diennaktī varēja apkalpot līdz 300 vagoniem. Sliežu ceļu izvietojums un apjoms ļāva uzplaukt kopējam ostas apgrozījumam. Dzelzceļa pārvadāto kravu nomenklatūru noteica tā galvenais tirdznieciskais rajons – Krievijas impērijas guberņas: Kurska, Poltava, Harkiva. Lielāko eksporta kravu apjomu veidoja labība. 20. gs. sākumā pieauga akmeņogļu kravu apjoms.
1891. gadā Liepājas–Romnu dzelzceļu valsts pārņēma savā īpašumā, realizējot jauno valsts dzelzceļu politiku. Pirmā pasaules kara laikā vācu armija savā pārziņā esošā Liepājas–Romnu dzelzceļa posmam nomainīja sliežu ceļu platumu uz 1435 mm, un tāds tas tika saglabāts līdz 1940. gadam, dodot iespēju organizēt tiešo pasažieru un preču satiksmi ar Rietumeiropu.
Latvijas Republikā sliežu ceļu satiksmes pārvaldīšanai 1919. gadā nodibināja Latvijas valsts dzelzceļu, kas pārņēma bijušā Liepājas–Romnu dzelzceļa Latvijas posmu. Pēc Otrā pasaules kara, līdz ar Liepājas ostas statusa maiņu, dzelzceļa līnijas nozīme kravu transportā vairs nebija tik liela, tomēr tas tika izmantots. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas 20. gs. 90. gados pārvadājumi pa līniju pakāpeniski tika izbeigti. Robežu šķērsošanas jautājumi sarežģīja darījumu procedūras, un nebija liela ieinteresētība tos atrisināt. Samazinājās arī preču kustība no austrumiem.