„Jātzīst, ka novērtēt gandrīz simtgadīgas filmas nav viegli. Nosferatu, šausmu simfonija un Doktora Kaligari kabinets ir žanra ikonas. Diži stāsti, kas ievērojami ietekmējuši ne tikai kino, bet arī kultūru kopumā, paraugi, kurus pēc tam atdarinājuši citi meistari. Ekspresionisti mācēja attēlot savas iedomātās, absolūti subjektīvās īstenības, kas atgādina mežonīga ārprāta stāvokli, slimīgo atmosfēru. Ekspresionisms – tas ir antireālisms, taču arī ne sirreālisms. Esības romantisks redzējums un mēģinājums esību izskaidrot caur mākslīgo,” stāsta Artīrs Zavgorodnijs.
Vācu ekspresionisms ir absolūti unikāla parādība, kas piedāvā izcilu, mistisku, reizēm arī paradoksālu un vietām pat pareģojošu skatījumu uz realitāti.
Frīdriha Vilhelma Mūrnava (Friedrich Wilhelm Murnau) un Roberta Vīnes (Robert Wiene) kinolentēs savu vizuālo iemiesojumu gūst Frīdriha Nīčes paustais par neierobežoto diktātu, kuru īsteno stipras gribas personības. 20. gadsimta 20. gadu vācu kino – tā ir neapzinātā, traģiskā un fatālā ilustrēšana. Ekspresionisma filmās izpaužas īstenības neizbēgamības, baisu sapņu un fantāziju sapratne.
Nosferatu ir pirmā filma par Drakulu. Bet Doktora Kaligari kabinets – mūžīgais stāsts par jukušajiem ārstiem un to drūmajiem radījumiem, par gribas apspiešanu, slepkavībām un vājprātību. Taču tā vietā, lai šeit saskatītu sociālā satraukuma atainojumu pēc Pirmā pasaules kara un pirms nacisma nostiprināšanās, te var vienkārši ieraudzīt eksperimentu ar dzimstošā žanra kino formu.
Mēmās filmas tiks demonstrētas oriģinālajiem tekstiem un tulkojumu angļu valodā.
Biļetes nopērkamas kinoteātra Kino Bize kasē, kā arī iepriekšpārdošanā www.bezrindas.lv/lv/kino/kino-bize.