Šie kinodarbi aplūkos šodienas Latvijā būtisko sabiedrības veselības tēmu. Projektā kā režisori debitē divi autori – Gerda Jirgena un Dāvis Gauja –, kurus aicinājām atbildēt uz dažiem jautājumiem par savu filmu rašanās impulsiem un svarīgumu.
Saņemt drosmi
"Man šī bija dzīvi mainoša pieredze," saka jaunā režisore, kura ir radījusi personisku kinodarbu Caur bērna acīm (23. novembrī). Kad Gerdai Jirgenai bija divi gadi, vecāki viņu ir atstājuši Latvijā un devušies uz Īriju strādāt. Šī pieredze un atmiņas viņu nelaiž vaļā joprojām. Filma parāda ekonomiskās krīzes laika bērnus, kuri auguši vecāku prombūtnē. Tajā ir redzami viņu emocionālie pārdzīvojumi un traumas, kas tagad ietekmē viņu kā pieaugušu cilvēku dzīvi. "Šo filmu es vēlējos radīt, lai vismaz kādam skatītājam sniegtu drošības sajūtu. Lai arī kas notiktu, lai arī kādām dziļākajām bailēm ietu cauri, ar laiku un pacietību to ir iespējams palaist vaļā. Šis kinodarbs ir patiess vēstījums un pierādījums tam," atzīst režisore.
Filma ir sākusies kā kursa darbs Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā, kur Gerda Jirgena pirmo reizi veidojusi dokumentālo filmu un izvēlējusies tajā iesaistīt savu pieredzi. Lai arī bērnībā viņa ir mēgusi dokumentēt savu dzīvi ar tēta kasešu kameru ("katras brokastis man bija kā pavāršovs, kurā es biju vadītāja"), tomēr šajā reizē tas ir bijis sarežģīts solis: "Man bija jāatklāj sev un pārējiem divdesmit gadu "slēpts" dzīves notikums, kas emocionāli vēl nebija gatavs nākt gaismā. Tajā brīdī nozīmīgu lomu spēlēja komandas atbalsts. Es teiktu, ka brīžiem operatoram Oto Avotam vienkārši nācās pārņemt stafeti režijā. Kad emocijas sit tik augstu vilni, tu vairs nedomā, ko ietvert kadrā."
Režisore ir sameklējusi jaunietes ar līdzīgu bērnības pieredzi, lai dalītos, uzklausītu un saņemtu drosmi runāt ar saviem vecākiem par laiku, kas neatgriezeniski ietekmējis viņu dzīvi. Uz jautājumu, vai viņai pašai ir bijusi jāsaņem drosme, Gerda Jirgena atbild apstiprinoši. "Strādājot pie šīs filmas, es nepārtraukti vilcinājos, lai runātu par šo tēmu ar vecākiem. Centos novērsties un risināt to no citu skatpunkta, jo vienmēr būs vieglāk kādam citam sniegt padomu nekā risināt savas problēmas, tomēr visi dzīves pavedieni mani veda pie šī mirkļa. Sarunu brīži ar jaunietēm noteikti bija spēcīgākais dzinulis to paveikt. Iespējams, bez viņām es to nebūtu izdarījusi un joprojām dzīvotu savā pārdomu mākonī," uzskata režisore, kuras kinodarba gala variantā viņas vecāki stājas kameras priekšā un ļauj vaļu emocijām.
Neordināra terapija
"Tā ir izlādes reprezentācija rakstzīmēs," par savas filmas AAAAAAAAA nosaukumu saka Dāvis Gauja, kura veidotais kinodarbs būs skatāms dokumentālo stāstu cikla noslēgumā 14. decembrī. Laikā, kad pieaug stresa izraisīta saslimšana un nomierinošo medikamentu patēriņš, mūsdienu Latvijas sabiedrība līdzīgi kā citur pasaulē meklē ārstnieciskus veidus dažādās neparastās psiholoģiskās palīdzības formās. Šī filma vēsta par neordināru terapiju un veidiem, kā pārvarēt bailes un dusmas, nomāktību, pašapziņas trūkumu un stresu.
.jpg)
Režisora Dāvja Gaujas dokumentālā īsfilma "AAAAAAAAA" vēsta par neordināru terapiju un veidiem, kā pārvarēt bailes un dusmas, nomāktību, pašapziņas trūkumu un stresu. Publicitātes foto
"Tās aizmetņi meklējami vienā nejauši apmeklētā mākslas notikumā, ko veidoja mākslinieces Aina Bikše un Lidija Zaneripa. Tur bija telpa, kas dažādos veidos suģestēja darbībai, radīšanai un izpausmei, un cilvēki tiešām piedalījās, sākumā ļoti bikli un kautrīgi, pēcāk drošāk, bet tāpat ļoti uzmanīgi, cenšoties tikt galā ar izcilnieka bloku. Vairāku stundu laikā tas attīstījās līdz pilnīgai destrukcijai: tika šķaidīts, dauzīts, mētāts, jaukts un krāsots pāri. Man iznāca novērot to reto reizi, kad kulturālajam nokrīt nost pašcenzūra un izlien ārā kaut kas mutuļojošs," atklāj režisors, uz kuru tas ir atstājis iespaidu. Ap to pašu laiku LKA Nacionālajā filmu skolā viņam ir bijis dokumentālā kino semestris un radusies nepieciešamība kaut ko uzfilmēt šajā jomā. Viņš ir ieminējies par piedzīvoto otram kinodarba autoram operatoram Andrejam Strokinam, un jau abi kopā nosprieduši meklēt vietas, telpas, procesus, kur notiek šāda izlāde.
Uz jautājumu par izvēlētās tēmas svarīgumu Dāvis Gauja atbild: "Lai mēs te visi kopā (kultūrā, pilsētā, ģimenē) varētu dzīvot relatīvi saticīgi, ir jāsasniedz zināms paredzamības līmenis, kas principā nozīmē sava veida ierobežošanu. Citējot vienu no izskanējušajām frāzēm, kas gan netika iekļauta filmā: "Labie puisīši nekliedz, labās meitiņas nerunā pretim." Papildus pasaule konstanti piedāvā arvien jaunus frustrācijas avotus, bet telpas, kurās sociāli pieņemamos veidos to izventilēt, katram ir jāatrod pašam. Tad nu mēs atradām pāris šādu telpu, procesus, nodarbes, kas darbojas ar stresu, dusmām, bailēm katra savā veidā. Dažbrīd šīs metodes var šķist savādas vai pat absurdas, bet, manuprāt, tas liecina par proporcionāli tikpat lielu berzi modernajā ikdienā."
Atklāt noslēpto
Projekta Latvijas kods. Latvija šodien jaunā sezona tiks atklāta 16. novembrī ar pieredzējušā režisora Ivara Zviedra filmu Palīdzības piemineklis. Tās uzmanības fokusā ir veikaliņš Alūksnes centrā – sociāla, kulturāla un cilvēciska vieta nelielajā Malēnijas lielpilsētā, kurā cits citu pazīst, samīļo un ienīst. Bijušā Alūksnes pasta sienas, grīdas un komunikācijas savu laiku ir nokalpojušas. Ziemā mazā krāsniņa tik tikko piesilda telpas. Ar dažādām lietām pilnie plaukti uzrunā svešos ienācējus. Skaļā un enerģiskā Ginta lieliski piestāv šai vietai un situācijai. Viņa prot aprunāties, kritizēt un palīdzēt ikvienam.
Būs skatāms arī režisora Mārtiņa Grauda kinodarbs Pastnieku gaidot (30. novembrī), kura veidotāji ciemojas Krāslavas pasta nodaļā un seko pastniekiem viņu ikdienas maršrutā, sastopoties gan ar Latgales sirsnību, gan dažkārt rūgtām pārdomām, gan arī gaišu cerību. Savukārt režisores Katrīnas Birkenbergas filma Postpartum (7. decembrī) ir intīms stāsts par triju jauno māmiņu pieredzi pēc bērna piedzimšanas. Savās videodienasgrāmatās sievietes atklāj ikdienas grūtības un prieka mirkļus, ļaujot ielūkoties dzīvē, kas ārpasaulei bieži vien paliek noslēpta.