Demjena Šazela filma Babilona/Babylon ir viena no sezonas vispretrunīgāk vērtētajām filmām. Šis būtu nevainīgākais teikums, ar kuru sākt pamatīgāku šīs ekstravagances – stila, vēriena, veidotāju ambīciju un arī filmas hronometrāžas – vērtējumu. Pavadīt trīs stundas un deviņas minūtes XX gadsimta 20. gadu Holivudā, tās uzņemšanas laukumos, paviljonos, varoņu likteņos – kas gan var būt labāks par to! Vismaz skatītājam, kurš no Holivudas "komerciālā gala" gaida ko vairāk par kārtējo komiksu varoņu digitālo glorifikāciju un kārtējo grāvēju. Nenoliedzami Babilona varēja kļūt par gada filmu – ar entajām balvām un nominācijām. Taču pagaidām tas nav noticis, un šis fakts vien dara aizdomīgu, jo filmām, kas reflektē par Holivudas vēsturi dažādos veidos un stilos, dažādu režisoru rokrakstos, bieži ir rozēm (arī balvām) kaisīts ceļš.
Pieminēšu vien dažas, kuras uzskatāmi apliecina šo svēto tradīciju, proti, ja par kino un tā vēsturi, tad tas ir tuvu izcilībai. 2011. gadā tapušais, nu jau kaunpilnā aizmirstībā nonākušā seksuālā varmākas Hārvija Vainstīna veiksmīgi izlobētais projekts – franču režisora Mišela Hazanaviča Mākslinieks/The Artist – tika pie pieciem Oskariem, ieskaitot gada labākās filmas Oskaru, kas ar filmām, kuras top ārpus ASV, notiek reti. Filma niansēti un stilistiski virtuozi stāsta par 1927. gada norisēm Holivudā, laikā, kad mēmās filmas nomaina skaņu tehnoloģija, pakļaujot pārbaudījumiem un izstumjot no biznesa daudzus līdz tam populārus aktierus. Šis laiks un motīvs ir būtisks arī Babilonā.
2014. gadā par vienu no mākslinieciski spilgtākajām filmām kļuva Putncilvēks/The Birdman – filma, kurā režisors Alehandro Gonsaless Injaritu eleganti ironizē par izbijuša Holivudas supervaroņu tēlotāja dzīvi. Filmai bija milzu panākumi – tā pārliecināja ar režiju, operatora darba plastiku un uz sirreālisma šķautnes balansējošu personības sagruves atainojumu. Pasperot soli atpakaļ, nonākam pie Deivida Linča pārdrošā un ģeniālā sirreālā ceļojuma Holivudas aizspogulijā – filmas Malholandas ceļš/Mulholland Drive (2001), kurā dubultojas varoņu identitāte, grūst sapņi (kā jau Holivudā) un šūpojas realitāte. Filmā Deivids Linčs vairākkārtīgi ar citātu kā mietu norāda uz citu leģendāru filmu par Holivudas vēsturi Sanseta bulvāris/Sunset Boulevard (1950), kuras galvenā varone – izbijusī zvaigzne Norma Desmonda (ģeniāls mēmā kino aktrises Glorijas Svensones atgriešanās darbs) – paziņo, ka kino ir kļuvis nožēlojams un sīks.
Uzskaitījumu varam turpināt ar Kventina Tarantīno Reiz Holivudā/Once Upon a Time in Hollywood (2019) un Deivida Finčera Manku/Mank (2020). Kino par kino ir tapis vienmēr, arī Eiropā (skat. Federiko Fellīni 8 1/2 u. c.). Arī pašmājās tiek uzņemta režisores Lienes Lindes filma Melnais samts par dzīvi ap kino.
Apjucis mīlestībā
Atvainojos par garo uzskaitījumu, taču tas bija nepieciešams pašdisciplīnai, jo sen neviena filma nebija manī subjektīvi radījusi tik milzīgu vilšanos kā Demjena Šazela Babilona. Mēģināšu skaidrot. Pirmām kārtām Demjens Šazels ir režisors, kura vārds saistās ar izciliem līdzšinējiem darbiem un smalku stila izjūtu. Labākais piemērs ir La La Land. Kalifornijas sapņi (2016), kas ir gan mākslinieciski spilgts mūzikls (ar šo žanru mūsdienās retais tiek galā), gan enciklopēdisks ieskats Holivudas mūziklu vēsturē, turklāt šis kultūrvēsturiskais slānis organiski sadzīvoja ar filmas mūsdienīgo sižetu.
Nav šaubu par Demjena Šazela mīlestību pret amerikāņu kino vēsturi, jo, tikai sakņojoties kino mīlestībā, varēja tapt Babilonas iecere. Droši vien arī režisora jau iepriekš manifestētā aizraušanās ar mūzikliem ļauj secināt, ka viņu padziļināti interesē laika posms, kurā mēmo kino nomainīja skaņu filmas, un mūzikli bija pats uzskatāmākais pierādījums skaņas triumfam. Babilonā Demjens Šazels vairākkārt citē un filmas finālā arī izmanto daudz un garus fragmentus no filmas, kas ir būtiska Holivudas mūziklu vēsturē, – Dziedot lietū/Singing in the Rain (1952), kas tapa jau vairākas desmitgades pēc skaņas ienākšanas kino un ironiski, azartiski atskatījās uz liktenīgo 1927. gadu. Tas bija laiks, kad mēmo kino nomainīja skaņa, industrija nervozi apguva tehnoloģijas un saskārās ar problēmām filmu uzņemšanas laukumos. Filmā Babilona tām ir veltīta gara epizode, kurā Margo Robijas atveidotā aktrise Nellija Leroja piedzīvo skaņu filmas uzņemšanas šausmas. Mikrofonu pozicionējuma dēļ nav iespējama brīva kustība, filmas operators ar kameru ir iesprostots "kastē", lai mazinātu apkārtējos trokšņus, ir karsts, visi ģībst, un viss beidzas slikti. Otra zīmīga problēma, ko atnesa skaņa – tās vēstnesis bija filma Džeza dziedātājs/Jazz Singer (1927) –, ir individuāli likteņi un traģēdijas. Daudzi Holivudas aktieri balss tembra nepiemērotības dēļ nevarēja turpināt karjeru. Šī tēma ir klātesoša arī Dziedot lietū – aktrisei ar spiedzošu balsi ir nepieciešama balss dublante.
Šis motīvs trausli iezīmējas arī Babilonā – Margo Robijas tēlotajai "meičai no proletariāta" ir visas dotības – bezkaunība, seksualitāte un mežonīga bērna harisma –, lai spridzinātu mēmajās filmās, bet viņa kapitulē skaņu filmās. Dziedot lietū citāti ir izšķīdināti daudzās Babilonas epizodēs. Dažas no tām ir bezjēdzīgas un ļoti dārgas. Piemēram, epizode, kurā Breda Pita spēlētais aktieris Džeks Konrads tiek ietērpts krāšņā lietusmētelī un cepurītē, nostādināts blakus līdzīgi satērptiem desmitiem aktieru, filmēšanas paviljonā līst mākslīgais lietus un zvaigžņu koris dzied, līdzīgi kā tas bija filmā Dziedot lietū. No šīs filmas ir aizgūti arī dialogu fragmenti. Piemēram, tekstu "I love, I love you, I love you", ko Džeks Konrads saka savai partnerei kādā no filmām, lai pēc tam tiktu publikas izsmiets, filmā Dziedot lietū saka aktieris Džīns Kellijs savai ekrāna partnerei. To akcentēju vien tādēļ, lai uzsvērtu Babilonas režisora visai brīvo apiešanos ar klasiku, izmantojot ne tikai tematiskos motīvus, bet arī atsevišķas frāzes un vārdus, kas izrauti no oriģinālā konteksta un izmantoti citā kontekstā, citā filmā.
Jāpiebilst, ka Babilona nominēta trim Oskariem – par labāko mūziku, māksliniecisko noformējumu un kostīmiem.
Citātu lasītājas
Holivudas pagātnes zinātāji nenoliedzami var izklaidēt sevi, lasot Babilonā izkaisītos citātus – gan konkrētu filmu citātus, gan atsauces uz leģendāru Holivudas personāžu likteņiem. Daļa no šiem lasītājiem būs kundzītes filmu aprakstnieces, līdzīgas tai, kuru Babilonā jauki nospēlē Džīna Smārta, arī viņas varonei ir savs prototips – Holivudas zvaigžņu hroniste Luela Pārsonsa. Arī filmas galvenā varone – ekstravagantā, nešpetnā, kokaīna enerģijas uzlādētā uzdzīvotāja Leroja, ko spēlē Margo Robija, – ir atsauce uz aktrises Klāras Bovas personību. Režisors varones mutē pat licis konkrētu frāzi, kas tiek asociēta ar Klāru Bovu (teksts, kurā aktrise uzsver, ka vienmēr esot tikusi uzskatīta par nepareizu un resnu). Citātu tiešām ir daudz: austrumnieciskā, eksotiskā daiļava, liktenīgā mīlas priesteriene Lēdija Feja Žu (lomā aktrise Li Dzjuņa Li) ir atsauce uz 20.–30. gadu Holivudā pazīstamo Annu Meju Vongu. Austrumu skaistulei Babilonā ir priekšnesums, kas imitē Marlēnas Dītrihas performanci filmā Maroka (1930).
Margo Robijas varoni Leroju Babilonā filmē sieviete režisore, un tādu Holivudā bija un ir ļoti maz. Tā ir atsauce uz Holivudas režijas pionieri Dorotiju Ārzneri, kura esot draudzējusies ar Klāru Bovu – tātad Margo Robijas varones prototipu. Jāpiemin arī Breda Pita tēlotā nogurusī zvaigzne, kurā var saskatīt mēmā kino aktiera Džona Gilberta atspulgu. Gilberta karjera izsīka pēc skaņas ienākšanas kino un pastiprinātas alkohola lietošanas. Filmā ir sazīmējamas arī nekonkrētākas, vispārinātākas atsauces – kaut vai orģiastiskā aina Babilonas sākumā, vēlāk arī epizodiska Viljama Hērsta parādīšanās citas ballītes ainā, kas atgādina par šī Holivudai un tās daiļavām tuvu stāvējušā magnāta vērienu un izklaidēm, kas notika viņa īpašumos.
Un tomēr, kāpēc viss šis atsauču un citātu pārsātinātais stāsts, kam vajadzēja tapt par pārlaicīgu odu kino medijam, nomāc un dažu labu kritiķi arī sanikno? (Atzīšos – skatoties biju nikna.) Tā ir režisora nespēja savākt filmu jēdzieniski un stilistiski, nespēja izšķirties, par ko tad būs stāsts – par Holivudas mašinērijas sakropļotiem labu cilvēku likteņiem, par medija pagātni, vai tomēr tā būs orģiju, izpriecu, zemisku instinktu un ziloņa sūdu (citāts) izrotāts, garumā pārspīlēts un aktieriski nepiepildīts stāsts par tēmu "reiz Holivudā". Ir sanācis otrais variants, un filmu neglābj ne Breds Pits, kurš lomā ir pieklājīgs, bet ne vairāk, ne Margo Robija, kuras tēla zīmējums ir pārāk agresīvs, ekshibicionistisks un vulgārs. Ar godu no visa šī lēruma izkļūst tikai jaunais aktieris Djego Kalva – cītīga, kino un Leroju mīloša studijas darbinieka lomā. Tāda tā Holivuda.