Filma ir divu pastnieku senioru mīlestības stāsts, kurā viņu ieceri doties uz Romu aizēno Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. "Cepuri nost par režisores drosmi runāt par to, ka eksistē arī veci cilvēki, jo dažreiz ir sajūta, ka viņu nav vispār. Mani tas aizkustina," norāda aktrise.
Nezaudējot līdzjūtību
Par šo sabiedrībā aktuālo tēmu, kad, paaugstinoties vidējam mūža ilgumam, ar atmiņas traucējumiem saskaras arvien vairāk cilvēku, režisore runā ar vieglumu un smaidu, reizē nezaudējot līdzjūtību. "Veselība mums ir viena, bet slimības un to izpausmes ir daudz un dažādas. Mūsu mērķis nebija parādīt Alcheimera slimības attīstību, bet atklāt Ernesta mīlestību, jo viņš varēja nelikties ne zinis, viņš varēja ielikt Alvīni pansionātā. Tas ir stāsts par mūsu varoņu attiecībām. Ja cilvēki ir tik ilgi nodzīvojuši kopā, kādus lēmumus viņi pieņem? Es savu lomu uztveru vairāk kā slieksni, vai Ernests tiks tam pāri vai ne un kā būs tālāk," skaidro Indra Burkovska.
Alvīnes dzīvesdraugu Ernestu šajā filmā atveido Jānis Jarāns, ar kuru viņai uz ekrāna ir izdevies radīt pārliecinošu ģimenes mikrokosmosu, it kā būtu sadarbojušies jau iepriekš. "Viņš visiem saka, ka mēs nekur neesam bijuši kopā, bet man šķiet, ka esam," smejas aktrise un piesauc režisora Jāņa Cimmermaņa komēdiju Pērku jūsu vīru! (2003), kur viņai ir bijusi neliela epizode. Jaunākajā filmā Jānis Jarāns apliecina kino vēsturē ne reizi vien sevi pierādījušo patiesību, ka komiķi spēj radīt spilgtus dramatiskos varoņus. "Pirmajā tikšanās reizē es teicu: kur tad es?! Indrai Burkovskai blakus ir jāņem vismaz Juris Strenga, lai radītu kaut ko nopietnu," atminas aktieris, kurš tāpat kā viņa partnere ir saņēmis Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nomināciju kategorijā Labākais aktieris galvenajā lomā.
Dotajos apstākļos
Pēc filmas Pastkarte no Romas mediju seansa kultūras žurnālists Kaspars Zaviļeiskis atzina, ka "šis varētu būt īsts Jāņa Jarāna comeback [atgriešanās]". Tuvākajā laikā uz ekrāniem iznāks divi seriāli ar aktiera piedalīšanos – Padomju džinsos kopā ar savu kursa biedru Gundaru Āboliņu atveido psihiatriskās slimnīcas iemītniekus un Pansija pilī viņš būs kučieris un vietējā muzikālā ansambļa vadītājs. Jāatgādina, ka tieši dramatiska loma pirms vairāk nekā desmit gadiem atnesa aktierim panākumus arī uz teātra skatuves (Spēlmaņu nakts nominācija par titullomu režisora Laura Gundara iestudējumā Indrāns – I. A.). "Es nemāku strādāt uz puskāju. Pateicoties saviem pasniedzējiem Arnoldam Liniņam un Ainai Matīsai, esmu iemācīts: ja dari, tad dari tā, it kā tu būtu nokļuvis dotajos apstākļos. Tev ir jābūt iekšā lomā ar visu savu miesu un dvēseli, tikai tad ir rezultāts," uzskata Jānis Jarāns.
Tieši šis jautājums, kā es rīkotos dotajos apstākļos, ir bijis tas, kas viņa paša prātu nodarbinājis visvairāk šīs filmas uzņemšanas laikā. "Iztēlojoties, kā tas būtu, ja būtu, iestājas panika: kā tas būtu, ja tavs mīļais cilvēks nonāk tādā stāvoklī, ka tu viņam nevari palīdzēt, vari noslaucīt muti, izmazgāt matus vai paveikt tamlīdzīgas lietas, bet nevari palīdzēt. Ar to saskārušies arī man tuvāki un tālāki cilvēki," atklāj aktieris un piebilst, ka seko līdzi arī Holivudas superzvaigznei Brūsam Vilisam, kuram diagnosticēta neārstējama demence un kurš vairs neatpazīst savus tuviniekus. "Nekas neglābj, tikai apkārtējo mīlestība. Tā stāv pāri visam," akcentē Jānis Jarāns.
Lielais laimests
Indra Burkovska saka, ka līdzās filmā ietvertajām tēmām viņa ir daudz domājusi arī par savu atveidoto varoni, kura ir pastniece bez kompleksiem, sieviete bez kompleksiem, ko varētu no viņas aizņemties arī citi. Alvīne cīnās par savu sapni. Viņa vēlas aizbraukt uz Romu un ir gatava aizpildīt neskaitāmus loterijas kuponus, lai īstenotu to dzīvē. "Es domāju, ka uz manas paaudzes cilvēkiem padomju vara ir atstājusi briesmīgas pēdas – verdzība un nabadzība mūs ir pakļāvusi likumiem, kas ir jāatmet nost, ir vienkārši jādzīvo ar atvērtu sirdi, jāmīl šī pasaule un jādara tas, ko vēl var izdarīt," savās pārdomās dalās aktrise. Jāpērk loterijas biļetes?
Viņa atceras, kā skolas laikā laimējusi savu lielo laimestu. "Es mācījos septītajā klasē. Man bija kādi trīspadsmit gadi. Es eju Kuldīgā pa tirgus laukumu, pretī nāk aizdomīga izskata vīrietis un saka: nopērc loterijas biļeti no manis. Man bija bail no viņa, un es to izdarīju. Es vinnēju gumijas laivu deviņdesmit rubļu vērtībā," stāsta Indra Burkovska. Šo laimestu ir bijusi iespēja izņemt skaidrā naudā, un tēvs devies uz Ventspili nopirkt viņas senloloto rakstāmgaldu. "Ar pāri palikušo naudu mēs ar draudzeni aizgājām uz kafejnīcu un pasūtījām zupu, Krakovas kūciņas un citus gardumus. Oficiante mums prasa: vai jums, meitenes, nauda ir? Draudzene saka: dosim viņai visvērtīgāko banknoti un prasīsim: bet vai jums ko izdot ir?"
Pasaule zem kājām
Tā kā Alvīnei izdodas piepildīt savu sapni, tad filmas Pastkarte no Romas uzņemšana ir notikusi ne tikai Latvijā, bet arī Itālijā, kur uzfilmēti tās noslēdzošie kadri. "Jau no paša rīta ir vaļā mazās kafejnīcas, vietējie dzer kafiju, ēd smalkmaizītes un lasa avīzes, tajā skaitā cilvēki gados, sapucējušies un skaisti," savus spilgtākos iespaidus atklāj aktrise, uz kuru Roma ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu un joprojām raisa interesi. Uz jautājumu, vai viņai pašai ir kāds īpašs galamērķis, ko izdevies vai ko vēl tikai gribētos sasniegt, Indra Burkovska atbild, ka ceļošana pati par sevi ir svarīga. "Ceļošana, kā teica rakstniece Zenta Mauriņa, ir īpaša sajūta – tu vari gan vieglāk dot, gan vieglāk ņemt," piemetina aktrise, kura pēdējā laikā ir pievērsusies ceļojumu filmu skatīšanai.
Pāradresēju šo jautājumu arī Jānim Jarānam. "Es neesmu sapņotājs, bet izmantoju iespējas, kuras tiek piespēlētas: mēs ar sievu iegādājamies lētās lidmašīnas biļetes, uz kurām nejauši esam uzdūrušies, sameklējam naktsmājas vairākās vietās un staigājam ar kājām, lai sajustu konkrētās zemes smaržu un garšu un izbaudītu neaizmirstamus mirkļus,' teic aktieris un atminas, ka Nepālā gājis pa kādu miestiņu netālu no Kathmandu un pa lauku ceļu pretī nākušas trīs skolnieces baltos priekšautos un zeķēs. "Pēkšņi atsprāgst vaļā miglas vāli un parādās milzīgi sniegoti kalni," piebilst Jānis Jarāns. Vienu no šādiem mirkļiem piedzīvo arī filmas Pastkarte no Romas galvenie varoņi, kad fināla epizodē mūžīgās pilsētas jumti paliek zem viņu kājām.