Esam teju februārī, un tas nozīmē, ka, par spīti pandēmijas, politiskajai un, iespējams, arī katra individuālajai spriedzei, klāt ir tradicionālie kinodzīves pasākumi, kas atkal notiks "iespēju robežās". Ierobežotā kapacitātē no 10. līdz 16. februārim notiks gada sākuma nozīmīgākais – Berlīnes – kinofestivāls. Uz Berlīnes festivālu, domājams, dosies tikai bezbailīgākie – pamatā festivāla programmā iekļauto filmu veidotāji. Pēdējā brīdī attālinātajā formātā pārceltais Berlīnes kinotirgus, kas ir būtiska festivāla daļa, liecina, ka joprojām nekas īsti nav tā kā agrāk. Tomēr atšķirībā no 2021. gada, kad visas Berlīnes festivāla norises notika attālināti, festivāls ir izcīnījis iespēju notikt fiziski.
Viens no festivāla rīkotāju drosmes skaidrojumiem ir arī tas, ka Eiropas kinoprocesam festivāli ir nepieciešami vairāk nekā jebkad. Festivāls kā iespēja piesaistīt interesi konkrētai filmai, parādīt to potenciālajiem pircējiem, izrādītājiem, kā iespēja darboties, rosīties, mārketēt... Filmu ir daudz, konkurence – nežēlīga, jo arī pandēmija pamatā ir ierobežojusi tieši filmu izrādīšanu, nevis veidošanu. Tāpēc Eiropas kino ir nepieciešamas šīs lielās kinonozares skates un pasākumi, kuros no jauna izvētīs procesu, meklēs varoņus un uzvarētājus – veiksmīgākās filmas, kurām pēcāk ir daudz lielāka varbūtība tikt izrādītām starptautiski, pamanītām, skatītām.
Skatītāju atbalsts
Atvainojos par garo, taču aktualitātēs sakņoto ievadu. Jo Eiropas filma, kurai pieskaršos, ir tieši šāda veiksminiece – norvēģu režisora Jūakima Trīra Pasaulē sliktākais cilvēks/Verdens verste menneske/The Worst Person in the World, kam izdevās piesaistīt uzmanību nozīmīgā festivālā. Tas gan nebija pērnais, tiešsaistes formāta ierobežotais Berlīnes festivāls, bet gan 2021. gada Kannu festivāls, kas jaudīgi restartēja nozīmīgo kinofestivālu sistēmu pagājušogad jūlijā. Filmas, kuras tika pirmizrādītas un godalgotas Kannās, ir tikušas izplatītas daudzās valstīs, par spīti pandēmijai. Dažas no tām ir rādītas Latvijā, piemēram, japāņu filma Drive My Car un franču ekstrēmā fantāzija Titāns. Tagad kārta vēl divām īpašām filmām, kas vasarā tika demonstrētas Kannās: Jūakima Trīra Pasaulē sliktākajam cilvēkam (no 28. janvāra) un nedaudz vēlāk – izaicinošajam Leosa Karaksa mūziklam Anete (no 27. februāra).
Laikā, kad filmu izrādīšanas rezultāti kinoteātros ar milzu darba uzvarām nespēj iepriecināt (skaidrojums, kāpēc tā, domāju, ir lieks), gan Pasaulē sliktākajam cilvēkam, gan Anetei būs nepieciešama Eiropas filmu cienītāju ieinteresētība un atbalsts.
Atmiņu fragmenti
Režisors Jūakims Trīrs (1974) droši uzskatāms par patlaban starptautiski pazīstamāko Norvēģijas režijas talantu (viņam nav nekāda sakara ar dāņu klasiķi un uzvārda brāli Larsu fon Trīru). Ja atpazīstamību mēra ar konkrēta režisora filmu piedalīšanos Kannu kinofestivālā (šis ir nopietns rādītājs), Jūakima Trīra CV ir lielisks. Globāli ir izskanējušas vairākas viņa filmas: Oslo, 31. augusts/Oslo, August 31st (2011), Skaļāk par sprādzieniem/Louder Than Bombs (2015) un Telma/Thelma (2017). Viņa otrā pilnmetrāžas filma Oslo, 31. augusts – stāsts par narkomāna atgriešanos dzīvē – ieguva Kannu festivāla programmas Īpašais skatiens balvu.
Šī jaunam režisoram vienmēr ir liela veiksme – tas nozīmē, ka nākamā filma tiks nopietni uzlūkota kā kandidāte Kannu festivāla galvenā konkursa programmai. Tā tas ir noticis arī Jūakima Trīra gadījumā. Filma Skaļāk par sprādzieniem tika iekļauta 2015. gada festivāla konkursā, tā bija režisora pirmā angļu valodā uzņemtā filma ar franču zvaigzni Izabellu Ipēru galvenajā lomā un arī liels notikums Norvēģijas kino. Filma piedāvā ieskatu trauslā, fragmentētā pasaulē, ko veido bojāgājušas kara fotogrāfes (Izabella Ipēra) tuvo cilvēku, īpaši dēla, atmiņas. Pat tie, kam varēja rasties iebildumi pret filmas formas pretenciozitāti, bija spiesti atzīt, ka Jūakims Trīrs ir talantīgs režisors, kuru interesē sarežģītas dramaturģiskas struktūras – spēle ar laika un atmiņu fragmentiem, vēstījuma subjektivizācija un prasme likt skatītājam iejusties filmas varoņu atšķirīgajās pasaulēs.
Viss šeit minētais savā ziņā attiecas arī uz Jūakima Trīra jauno filmu Pasaulē sliktākais cilvēks – dzirkstošu, asprātīgu, smalku stāstu par jaunas sievietes pasaules izjūtu, iemīlēšanos, vilšanos un sevis meklējumiem profesionālajā un privātajā dzīvē. Turklāt atšķirībā no filmas Skaļāk par sprādzieniem šim darbam nevar pārmest formas pašmērķīgumu, vien priecāties par režisora spēju radīt filmu, kuras forma organiski sasaucas ar galvenās varones raksturu un pasaulsizjūtu.
Paaudzes portrets
Filmas galvenā varone Jūlija (Renāte Reinsve) ir jauna sieviete, kura izmēģina medicīnas studijas, metas radošā darbā – apgūst fotogrāfiju –, strādā grāmatveikalā un paralēli izdzīvo dažādu attiecību un partnerību pieredzi. Jūakimu Trīru garlaiko tradicionāli būvēts vēstījums, kas imitē realitāti un šķietami vienīgo iespējamo – hronoloģisko – laika plūsmu. Vēstījums par Jūlijas dzīvi un viņas pasauli ir veidots kā galvenās varones subjektīvo sajūtu un emociju tvērums.
Brīnišķīga un virtuoza ir epizode, kurā Jūlija skrien uz tikšanos ar nejauši nakts ballītē iepazītu puisi. Pasaule apstājas, un, kaut tā ir tā pati Jūlijai līdz kaulam pazīstamā pilsēta – Oslo –, Jūlija to redz ar pilnīgi citām – jūsmas piepildītām – acīm. Šajā pasaulē ir tikai viņa, viņas sajūtas un viņas jūtu objekts, viss cits – mašīnas un garāmgājēji – ir sastindzis. Pasaule ir apstājusies, ir tikai Jūlija un viņas pēkšņā iemīlēšanās. Filmā vietumis izmantota aizkadra balss, kas rada ironisku kontekstu. Filmas vizuālais risinājums ir nevainojams, un attēla estētisms, pat dekoratīvisms, kāds raksturo arī Instagram smukbildītes, neiznīcina ticamību.
Taču, lai cik talantīgs formas meistars būtu Jūakims Trīrs, lai cik veiksmīgs būtu filmas literārais pamats (scenāriju Jūakims Trīrs rakstījis ar savu kolēģi, arī režisoru Eskilu Fogtu), filma diez vai būtu tik pilnskanīga, ja Jūliju nespēlētu norvēģu aktrise Renāte Reinsve. Viņai loma šajā filmā kļuva par laimīgo kārti – Kannās saņemtā labākās aktrises balva ir unikāls sasniegums gan jaunai profesionālei, gan Norvēģijas kino kopumā. Jācer, ka arī aktrises liktenī Kannu festivāls nospēlēs savu maģisko lomu.
Filma Pasaulē sliktākais cilvēks ir tas retais gadījums, kad spēcīga autorība un niansēta forma iet rokrokā ar komerciālu potenciālu un spēju būt plašai auditorijai ļoti draudzīgam kino. Būs grūti nosaukt kādu citu filmu, kas vienlaikus apvieno gan labas festivālu filmas, gan dzīvesgudras komēdijas kvalitātes, kā arī ir smalks un trāpīgs vēlo divdesmitgadnieku, teju trīsdesmitgadnieku paaudzes portretējums.