Svētdien, 12. martā, notiks gada noslēdzošais kino pasaules rituāls – ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonija. Gaidāmās 75. ceremonijas gadskārta liecina par tradīcijas noturīgumu, par spīti dažnedažādiem satricinājumiem, kuru vidū jāmin gan ceremonijas (vismaz tās tiešraides) popularitātes kritums un auditorijas straujais sarukums pēdējā desmitgadē, gan dažs labs skandāls, kuros gan tagad neiedziļināsimies. Jebkurā gadījumā Oskars paliek visvairāk iekārotā kinobalva, pēc kuras tiecas ne tikai ASV, bet arī Eiropas un Āzijas filmdari, savu mērķu sasniegšanā liekot lietā ne tikai mākslas spēku, bet arī daudz lietišķākus argumentus, piemēram, milzu ieguldījumus filmu reklāmas kampaņās.
Laiku pa laikam gan aizmirstam, ka ASV, Holivudas kino kultūra un tās vērtības ir krasi atšķirīgas no Eiropas kino vērtībām un Oskars, gluži tāpat kā citi Holivudas industrijas smalkie instrumenti, ir vērsti tikai un vienīgi uz to, lai nostiprinātu ASV kino kultūras dominanti pasaulē. Eiropas skatītājs te varētu sacelties un iebilst, taču mēs joprojām līksmi patērējam amerikāņu kino kultūras produktus, kas veido orientējoši 70 procentu no Eiropā pieejamās kinoprodukcijas un būtībā formē Eiropas skatītāju izpratni par to, kādam ir jābūt "labam, īstam kino". Taču šāda veida pārspriedumi globālo pasaules kārtību un Holivudas ilgstošo dominanti nudien nemainīs.
Tālab, kā ierasts, pēdējās dienās pirms ceremonijas ir iespējams pavingrināties tālredzības, minēšanas, atjautības un ASV Kinoakadēmijas aktuālās konjunktūras/modes tendenču skenēšanas spēlītēs. Mēģināsim izpildīt šo vingrojumu, akcentējot nozīmīgākās kategorijas. Krietna daļa no Oskaram nominētajām filmām ir pabijušas Latvijas kinoteātros, dažas no tām ir skatāmas joprojām, citas meklējamas digitālajās platformās. Dažas svarīgas filmas (piemēram, Tāra) Latvijā tā arī nav legāli izrādītas, tomēr kopiespaidu par norisēm globalizētajā kino industrijā no Oskara nominantu sarakstiem var gūt un filmas var redzēt.
Atgādināšu, ka gada līdere Oskara nomināciju skaita ziņā ir filma Viss visur vienlaikus/Everything Everywhere All at Once. Šis "multiversu jandāliņš", kas balansē uz psihodēliska neprāta robežas, lepojas ar vienpadsmit nominācijām. Filmas galvenā varone (Amerikas dzīves nomocīta veļas mazgātavas īpašniece ķīniešu izcelsmes aktrises Mišelas Jeo atveidā) varonīgi cīnās ar neģēlīgu kundzi – nodokļu inspektori (lomā – Džeimija Lī Kērtisa). Filmas veidotāji žonglē ar laika hronoloģiju un notikumu cēloņsakarību, laužot dzelžaino Holivudas filmu uzbūves pamatprincipu – strukturēt stāstu loģiski, izsekojami, skatītājam saprotami. Filmas Viss visur vienlaikus autori pārliecinoši atkāpjas no Holivudas klasiskā stila principiem un spridzina ar jauneklīgu degsmi, kas, domājams, bijis iespējams arī tāpēc, ka filma pēc Holivudas mērogiem ir uzskatāma teju par mazbudžeta darbu. Un – jo mazāks budžets, jo lielāka brīvība!
Pārsteidzošajam darbam Viss visur vienlaikus uz pēdām min radikālā īru autora Mārtina Makdonas Inišerinas Banšī un vācu kino sensācija – pretkara drāma Rietumu frontē bez pārmaiņām (filma, ko Vācijā ir producējis Netflix). Abām filmām ir deviņas nominācijas.
Labākā filma
Visas trīs iepriekšminētās kopā ar septiņām citām filmām pretendē arī uz galveno – labākās filmas – Oskaru. Te ir gan popkultūras virtuoza Beza Lurmena Elviss, gan tikko Berlīnē mūža balvu saņēmušā Holivudas klasiķa Stīvena Spīlberga biogrāfiskā drāma Fabelmeni, gan miljardkāsis Avatars. Ūdenceļš (režisors Džeimss Kamerons), gan pie pagātnes vērtībām un Holivudas vēsturiskās atmiņas apelējošais Top Gun. Maveriks (režisors Džozefs Kosinskis), kas mērķtiecīgi atgrieza skatītājus kinoteātros pēc pandēmijas pauzes un tai sekojošā atsaluma no kolektīvas kino skatīšanās pieredzes kinoteātros.
Pēc labākās filmas Oskara tiecas arī zviedru filma Skumju trīsstūris (režisors Rūbens Estlunds), kas ir vienīgais Eiropas darbs, kurš ticis pie labākās filmas nominācijas. Pievienojam vēl Tāru (režisors Tods Fīlds) – spēcīgu stāstu par homoseksuāli orientētu klasiskās mūzikas diriģenti (lomā – Keita Blānšeta), kura nodarbojas ar tādām pašām nejaucībām kā dažs labs no kustības #MeToo atmaskotajiem vīriešu kārtas dižgariem. Sarakstu noslēdz filma Sievietes runā/Women Talking (režisore Sāra Pollija) – drāma par dzīvi un vardarbību kādā reliģiskā kopienā.
Kas uzvarēs? Droši vien visvienkāršāk būtu paredzēt Stīvena Spīlberga Fabelmenu uzvaru. Galu galā šī ir gan niansēta ģimenes un jauna cilvēka nobriešanas drāma, kurā iezīmējas disharmonija starp galvenā varoņa – zinātkāra zēna – vecākiem, gan slavas dziesma kino medijam, kas apbur filmas galveno varoni jau agrā bērnībā. Un šim bērnam (Stīvena Spīlberga alter ego) jau tīņa gados izdodas uzķibināt kinematogrāfiski jaudīgas filmas, iesaistot tajās savus klasesbiedrus. Filmā ir akcentēts sarežģīts sociālais fons – skolā, kurā mācās zēns, plaukst un zeļ antisemītisms un vardarbība. Tomēr Stīvena Spīlberga izredzes nav drošas. Par to liecina fakts, ka dažādās ceremonijās un balvu dalīšanas pasākumos, kas iesilda Oskarus, lieliskā filma Fabelmeni nav iecelta saulītē.
Britu laikraksts The Guardian jau ir izdarījis secinājumus, ka ASV Kinoakadēmijas balsotāju gaume ir mainījusies un vairs nebūt nepietiek uzņemt filmu par kino, lai tiktu pie sezonas galvenajām balvām. Viens no pēdējiem, kuram tas izdevās, ir režisors Alehandro Gonsaless Injarritu ar lielisko Putncilvēku (2014). Diemžēl viņa jaunākā filma, filosofiski un metaforiski sarežģītais Bardo (2022), kurā arīdzan ir atsauces uz kino dabu, ir tikusi tikai pie vienas Oskara nominācijas – par labāko operatora darbu.
Kas vainojams ASV Kinoakadēmijas biedru gaumes pārmaiņās, īsti gan nav skaidrs. Maz ticams, ka akadēmijas biedru sastāvs ir demogrāfiski radikāli atjaunojies, lai aktuāli kļūtu citi motīvi un citas tēmas. Varbūt tas ir laika gars, kas liek tvert plašāk, neaprobežoties ar tradicionālām izvēlēm, vai varbūt vienkārši untums un nejaušība? Jautājumi paliks neatbildēti, taču filmas Viss visur vienlaikus izredzes saņemt labākās filmas Oskaru ir nopietnas. Tas ir pavisam cits kino – traks, jauneklīgs, kičīgs –, kas ir tuvs paaudzei, kurai ir sociālo tīklu rūdījums un kura ir atvērta spēlītēm ar laika hronoloģiju, notikumu loģiku un konceptu par paralēlajām pasaulēm.
Labākais režisors
Tieši puse no režisoriem, kuru darbi pretendē uz labākās filmas Oskaru, cer arī uz labākā režisora godu. Režijas kategorijā ir izvirzīts stilīgais amerikāņu duets Daniels Kvans un Daniels Šeinerts, kas veidojis filmu Viss visur vienlaikus, īru autors Mārtins Makdona, kurš radījis skarbo Inišerinas Banšī, un klasiķis Stīvens Spīlbergs, kura jaunības darbs – 1975. gada Žokļi – faktiski mainīja Holivudas vēsturi, padarot to par biznesu, kas orientēts uz megapeļņu. Uz balvu pretendē arī mazāk pazīstamais amerikāņu režisors Tods Fīlds par filmu Tāra, kas, iespējams, ir gada negaidītākā filma – rafinēta, pamatīgi būvēta psiholoģiska drāma par varas hierarhiju klasiskās mūzikas pasaulē. Uz Oskaru cer zviedrs Rūbens Estlunds, kura Skumju trīsstūris ir kļuvis par sava veida Eiropas kino fenomenu – ironiskais, metaforiskais vēstījums par bagātnieku kompānijas izklaidēm uz elitāras jahtas ir izrādījies veiksmīgs gan balvu, gan pelņas ziņā. (Skumju trīsstūris Latvijā kļuvis par vienu no pēdējo gadu populārākajām Eiropas filmām.)
Iespējams, šajā kategorijā tomēr tiks atdots gods Stīvenam Spīlbergam, kaut labas izredzes ir arī pārējiem pretendentiem, kuru filmas ir bijušas pārsteidzošākas nekā Spīlberga atskats uz savu bērnību.
Labākie aktierdarbi
Atšķirībā no Berlīnes festivāla ASV Kinoakadēmija vēl nav nonākusi līdz atskārsmei, ka aktieru balvas var būt arī dzimumneitrālas. Domājams, tas arī nenotiks kaut vai tā iemesla dēļ, ka aktieri ir viens no Holivudas kino spēcīgākajiem trumpjiem, izcilu aktieru un aktrišu darbu ir daudz un konkurence – ļoti spēcīga. Labākās aktrises Oskars, visticamāk, nonāks Keitas Blānšetas rokās – viņas atveidotā diriģente Lidija Tāra ir aktierspēles virtuozitātes paraugstunda. Lidija Tāra ir ģēnijs un draņķe vienlaikus, kas laiski pazemo un iznīcina līdzcilvēkus, no viņas atkarīgos, viņu dievinošos. Speciāli šai lomai aktrise ir apguvusi klasiskās mūzikas diriģēšanas mākslu, tādējādi ļaujot noticēt autentiskumam.
Keitas Blānšetas pozīcijas gan apdraud arī Viss visur vienlaikus galvenās lomas tēlotāja Mišela Jeo. Fakts, ka amerikāņu presē parādījušies raksti, ka līdz šim ASV Kinoakadēmija ir diskriminējusi Āzijas aktierus, dara uzmanīgu. Iespējams, akadēmija pēkšņi nolems labot savus grēkus. Uz balvu pretendē arī Merilinas Monro lomas tēlotāja Ana de Armasa pretrunīgi vērtētajā Netflix filmā Blondīne, Mišela Viljamsa par pārliecinošo neirotiskās mātes lomu filmā Fabelmeni un Andrea Raisboro par kolorīto alkoholiķes lomu drāmā Leslijai/To Leslie.
Aktieru konkurencē labas izredzes ir Ostinam Batleram, kurš pašaizliedzīgi iedzīvojies Elvisa Preslija būtībā filmā Elviss. Viņa konkurenti ir Pols Meskals (Pēc saules), Kolins Farels (Inišerinas Banšī), miesas transformācijas demonstrējošais Brendans Freizers (Valis) un Bils Naijs (Dzīvs/Living). Kopumā Oskari tiks piešķirti 23 kategorijās.
Informācija: oscars.org