Sajūta, ka Oskara ceremonija šogad ir pienākusi ļoti strauji, nav skaidrojama ar subjektīvo auļojoša laika sajūtu vien. Tik tiešām – ASV Kinoakadēmijas rīkotā ceremonija šogad notiek agrāk nekā parasti – 9. februārī kinoteātrī Dolby Holivudā Losandželosā. Un, kaut arī fiziska sekošana līdzi balvas pasniegšanas rituālam pēdējos gados ir kļuvusi par īpaši fanātisku kinomīļu nakts izklaidi (pēc Latvijas laika – pirmdienas naktī), Oskars ir daudz kas vairāk nekā tikai konkrēta ceremonija. Tā ir pasaulē nozīmīgākā un hronoloģiski senākā kino nozares balva. Šogad ASV Kinoakadēmijas balvas tiks piešķirtas 92. reizi, un tas joprojām ir gan nozīmīgs ASV kino industrijas izvērtēšanas process, gan globāla kino pašreklāmas akcija. Pirmā Oskara ceremonija notika 1929. gadā, savukārt pirmais kinofestivāls Eiropā, kas radīja festivāla formātu, – 1933. gadā Venēcijā.
Turklāt kopš 50. gadu vidus ASV Kinoakadēmijas ceremonijas saulītē cenšas nokļūt arī daudzu pasaules valstu filmas – kategorija Labākā ārzemju filma, kas tagad pārdēvēta par Labāko starptautisko filmu, ir prestižs un iekārots mērķis. Ja tā nebūtu, 2019. gadā 94 valstis, to vidū arī Latvija, nebūtu piedāvājušas ASV Kinoakadēmijas izvērtēšanai savus darbus.
Pārmaiņas dramaturģijā
Tie, kuri nakšņos kopā ar Oskariem un tiešraidē sekos līdzi ceremonijai satelīttelevīzijas kanālos, var rēķināties ar dažu labu pārmaiņu šova dramaturģijā. Otro gadu pēc kārtas ceremonijai nebūs viena noteikta vadītāja. Pēdējo gadu straujais auditorijas kritums Oskara ceremonijas tiešraidei, kā arī saasinātā kritika, kas veltīta ceremonijai un tās vadītājiem, šova vadītāja pienākumus nav padarījuši par iekārojamu darbu. Šogad balvas 24 kategorijās pasniegs dažādi slavenību dueti, kas virzīs ceremonijas norises.
Taču šovs ir Oskaru gaistošākā daļa – te bija, te izbija – atšķirībā no balvām, kas paliks laureātu biogrāfijā un filmogrāfijā uz mūžu, kļūstot par katra laimīgā, jo oskarotā, triumfa brīdi un karjeras kulmināciju. Kuriem no Oskaram nominētajiem būs lemts piedzīvot šo brīdi nedēļas nogalē? Viņu ir daudz – 124 nominanti, kuri piedalījušies 53 filmu veidošanā. Lielākais nomināciju skaits ir filmai Džokers – vienpadsmit, desmit nomināciju ir filmām Īrs, 1917 un Reiz Holivudā.
Izcilnieku saraksts
Svarīgākajā kategorijā – Labākā filma – ir deviņi pretendenti: Īrs (režisors Mārtins Skorsēze), Trusis Džodžo (režisors Taika Vaititi), Džokers (režisors Tods Filipss), Mazās sievietes (režisore Grēta Gērviga), Laulības stāsts (režisors Noa Baumbahs), 1917 (režisors Sems Mendess), Reiz Holivudā (režisors Kventins Tarantīno), Parazīts (režisors Džunho Bons) un Lemāna ’66. Lielais izaicinājums (režisors Džeimss Mengolds). Domāju, ka svarīgāk par to, lai iebakstītu ar pirkstu vienā no filmām un teiktu, lūk, šī būs vinnētāja, ir vērts pakavēties pie tendencēm, ko uzrāda nominēto filmu kopums.
Viena no tām ir straumēšanas kompānijas Netflix producēto darbu klātbūtne izcilnieku sarakstā. Mārtina Skorsēzes gangsterdrāma Īrs un Noas Baumbaha psiholoģiskais ekskurss radošo ļaužu laulības dzīvē Laulības stāsts ir divi kvalitatīvi, pamanīti Netflix produkti, kas trāpīgi ilustrē šīs kompānijas ambīcijas un stratēģiju. Vispirms jau ambīcijas tikt pieskaitītiem – būt līdzvērtīgiem ar lielajām Holivudas studijām, kuru vēsture mērāma vismaz simt gadu garumā. Savukārt stratēģija ir ieguldīt atzītu dažādu paaudžu režisoru autoru darbos, kuru filmas var kļūt par pretendentēm uz Oskaru (pērn līdzīgu lomu nospēlēja desmit Oskariem nominētā Alfonso Kuarona Roma).
Vai minētās Mārtina Skorsēzes un Noas Baumbaha filma tiks pie prestižākā Oskara? Domāju, ka ne. Mārtina Skorsēzes pamatīgo, viņa paša daiļrades motīvus un tēmas atspoguļojošo gangsterdrāmu par izcilu liedz uzskatīt gan samocītā profesionāla slepkavas (Īra) atveidotāja Roberta de Niro jaunināšana, izmantojot datortehnoloģijas, gan darba vēstījuma smagnējība.
Vitālāks, mūsdienīgāks darbs ir Laulības stāsts, kurš nedaudz atgādina Vudija Allena agrīno filmu psiholoģismu un pašironiju, turklāt tā galvenie varoņi – aktrise un režisors – nāk no radošās vides, un tas ASV Kinoakadēmijas biedriem vienmēr tīk. Tomēr abām Netflix filmām ir spēcīgi konkurenti. Piemēram, 1917 – tehnoloģiski virtuozais Pirmā pasaules kara stāsts, ko uzņēmis britu režisors Sems Mendess. Kopš Amerikāņu skaistuma (1999) laikiem viņam nav bijusi tik pamanīta filma – tā ir nominēta desmit Oskariem. Tomēr, arī par spīti faktam, ka filma 1917 tikko ir saņēmusi septiņas Britu kinoakadēmijas BAFTA balvas, nedomāju, ka tā iegūs Oskaru kā gada labākā filma, taču labākā operatora Oskars, cerams, nonāks ģeniālā Rodžera Dīkinsa rokās.
Labākās filmas Oskaru neiegūs ne autosporta kaislībās sakņotā Lemāna ’66. Lielais izaicinājums, ne ekscentriskais pamflets par holokausta un Otrā pasaules kara tēmu Trusis Džodžo – tās var uzskatīt par marginālām pretendentēm. Līderis būs viens no četrinieka – Džokers, Reiz Holivudā, Parazīts un arī Mazās sievietes. Pēdējā no minētajām ir atzīstami mūsdienīga amerikāņu klasikas ekranizācija, kurā režisorei Grētai Gērvigai instinktīva feminisma un spīta garu ir izdevies iemiesot dzīvos, ticamos raksturos. Šogad tas ir vienīgais labākās filmas Oskaram nominētais darbs, kura režisore ir sieviete, un šis fakts #MeToo ērā nav mazsvarīgs. Tomēr sliecos apgalvot, ka galveno Oskaru saņems Džokers vai Reiz Holivudā: pirmais kā talantīgs laikmeta nervozā gara tvērums un negaidīts komiksu pasaules varoņu psiholoģizācijas paraugs, otrais – kā ASV kinoakadēmiķu iespējamās kolektīvās nostalģijas atspulgs. Galu galā Reiz Holivudā ir kaismīgs un intonācijās daudzveidīgs mīlestības apliecinājums gan kinovēsturei, gan Holivudas industrijai XX gadsimta 60. gados. Turklāt tā ir filma, kuras režisors Kventins Tarantīno nebaidās koriģēt vēsturi, atstājot dzīvu un veselu Margo Robijas tēloto Šāronu Teitu. Starp citu, šīs filmas epizodiskā varoņa – 1969. gadā bojā gājušās aktrises Šāronas Teitas vīra Romāna Polaņska – jaunākā filma Virsnieks un spiegs ir šīs nedēļas repertuāra jaunums Rīgas kinoteātros.
Nepieminēju tikai Parazītu – fenomenāli veiksmīgo Diendvidkorejas filmu, kas kopā ar Reiz Holivudā cīnījās par Kannu festivāla Zelta palmas zaru un to arī ieguva. Kopš tā laika Parazīts ir kļuvis par Dienvidkorejas kino fenomenu, pirmo šīs valsts filmu, kas ir nominēta sešām ASV Kinoakadēmijas balvām, to vidū – kā gada labākā filma līdzās amerikāņu darbiem.
Parazīts un Džokers ir visai līdzīgi stāsti, par spīti atšķirīgajai stilistikai. Tie ir vēstījumi par autsaideriem, kuru izkārpīšanās no viņiem atvēlētās marginālās vietas sabiedrībā kļūst par vardarbīgu, agresīvu pieredzi.
Lai gan kino ir kolektīva māksla, kas prasa desmitiem, pat simtiem cilvēku ieguldījumu, režisors vienmēr ir bijis atbildīgs par filmu kā šī kolektīvā darba kopīgo rezultātu. Uz labākā režisora Oskaru pretendē pieci no jau minēto filmu veidotājiem – Mārtins Skorsēze (Īrs), Tods Filipss (Džokers), Sems Mendess (1917), Kventīns Tarantīno (Reiz Holivudā) un Džunho Bons (Parazīts). Te nu akadēmiķi var izvēlēties, vai balsot par klasiķi, proti, Mārtinu Skorsēzi, vai Kventinu Tarantīno, kurš pēc ilgstoša radošā atslābuma ir atgriezies ar veltījumu Holivudai. Iespējams, akadēmiķi izvēlēsies balsot par pārsteidzošāko kandidātu – pirms Džokera nevienam pat prātā neienāca, ka viduvēju komerciālo filmu veidotājs Tods Filipss būtu spējīgs radīt ko īpašu, un Džokers ir īpaša filma. Protams, vēl ir iespēja balsot par talantu un eksotiku – Parazīta autoru Džunho Bonu. Domāju, ka Semam Mendesam šajā konkurencē tomēr ir maz izredžu. Noteikti daudz mazāk nekā Kventinam Tarantīno, Todam Filipsam un Mārtinam Skorsēzem.
Autsaidera dominance
Aktieri vienmēr ir Oskaru šova populārākā daļa. Galu galā aktieri ir tie, kurus atšķirībā no producentiem, režisoriem, operatoriem un citu kino profesiju pārstāvjiem pazīst vaigā. Ar labākā aktiera Oskaru, šķiet, ir skaidrāks par skaidru. Tas, ko filmā Džokers paveic Vākīns Fīnikss, ir virtuozi. Viņa Džokerā spoguļojas ne viens vien Amerikas kino klasikas neprātis, piemēram, Mārtina Skorsēzes un Roberto de Niro radītais autsaiders no filmas Taksists (1976), kura žestu – pie deniņiem pielikto roku, kas imitē pistoli, – Vākīns Fīnikss filmā Džokers atkārto vairākkārt. Turklāt aktieris, gatavodamies lomai, ir pārtapis arī fiziski – izdēdējis, nometis svaru, un šādus ieguldījumus lomas izveidē Kinoakadēmijas biedri prot novērtēt. Visu cieņu arī niansētajam Leonardo di Kaprio darbam filmā Reiz Amerikā, spāņu aktierim Antonio Banderasam par režisora – būtībā Pedro Almodovara alter ego – lomu izcilajā filmā Sāpes un slava, kā arī Ādamam Draiveram no Laulības stāsta un Džonatanam Praisam no Netflix filmas Divi pāvesti, taču šis būs Vākīna Fīniksa Oskars.
Savukārt aktrišu konkurencē nav vienas spilgtas līderes. Es balsotu par Renē Zelvēgeri Džūdijas Gārlendas lomā filmā Džūdija – šī biogrāfiskā drāma par Gārlendas mūža izskaņu (aktrise un dziedātāja nomira 47 gadu vecumā) līdz Rīgas kinoteātriem pagaidām nav nonākusi. Renē Zelvēgere savu darbu dara labi, turklāt Kinoakadēmijas biedriem parasti patīk, kā talantīgas aktrises atveido reālas personības. Renē Zelvēgeres sāncenses labākās aktrises kategorijā ir Skārleta Johansone (Laulības stāsts), Sērša Ronena (Mazās sievietes), Šarlīze Terona (Skandāls) un Sintija Erivo (verdzības drāma Harieta).
Un vēl daži vārdi par pretendentiem labākās starptautiskās filmas kategorijā, uz kuru pieteikumu sūtīja arī Latvija – Dāvja Sīmaņa drāmu Tēvs Nakts. Trīs no piecām šajā kategorijā nominētajām filmām nāk no Kannu festivāla konkursa programmas – Parazīts (Dienvidkoreja), Sāpes un slava (Spānija) un Nožēlojamie (Francija). Vēl šajā kategorijā iekļautas Corpus Christi (Polija) un Honeyland (Ziemeļmaķedonija). Līdz svētdienas vakaram katram nominētajam ir cerība. Savukārt publikai ir iespēja noskatīties galvenajās kategorijās izvirzītās filmas: liela daļa ir kinoteātros, daļa – interneta platformās.