Venēcijas kinofestivāls, kas notiek jau 82. reizi, vienmēr ir piedāvājis daudzslāņainu pieredzi. Būdams festivāla formāta radītājs tālajā 1932. gadā, piedzīvojis pamatīgu pieredzi ar kāpumiem un kritumiem, tas saglabā īpašu nozīmi. Ne pirmo reizi piefiksēšu Venēcijas festivāla virtuozo žonglēšanu ar ASV kinoindustrijas spēlētājiem un pēdējos gados arī sadarbību ar globālajām straumēšanas platformām, kuru filmas pēc pirmizrādes Lido salā turpina savu ceļu ASV balvu sezonā.
Šogad festivālam ir arī citi – politiski saasināti – slāņi. Ir jāmin gan iespaidīga demonstrācija Palestīnas atbalstam, gan vizuāli grafiskas zīmes filmu plakātos ("Gaza nav filma!") u. c. Jau pirms festivāla sākuma tika izplatīta publiska kinoprofesionāļu vēstule, kurā festivālam tika pieprasīts ieņemt aktīvu politisko nostāju, neierakt galvu smiltīs, proti, nebūt tikai neitrālai filmu skatei. Sekoja festivāla vadītāja Alberto Barberas atbilde, kurā vēlreiz tika apstiprināta festivāla politiskā neitralitāte. Tomēr Venēcijas festivālam pēdējos gados neizdodas ieturēt nevainojami neitrālu stāju – šogad pret Krievijas karoga esamību pie festivāla pils pamatoti protestēja Ukrainas pārstāvji, Venēcijas festivāla oficiālajā skatē bija iekļauts krievu klasiķa Aleksandra Sokurova piecu stundu dokumentālais opuss Režisora piezīmes – ambicioza, no hronikas materiāliem veidota filma, kas kompresē XX gadsimta trauksmaino vēsturi. Arī pērn ar Trojas (vai Kanādas) zirgu Venēcijas festivāla programmā "iejāja" šķietami Kanādas filma, kas tendenciozi interpretēja Ukrainā notiekošā kara pieredzi no Krievijas karavīru skatpunkta. Iespējams, šajā oficiālās neitralitātes sānslīdē ir vainojams nebeidzamais Rietumu sabiedrības naivums un šķietamā pašpietiekamība.
Augsta riska zona
Šajā sakarā loģiski ir pieminēt sarežģītu projektu – Francijas kompānijas Gaumont producēto filmu Kremļa burvis/Le mage du Kremlin, ko veidojis atzīts franču režisors, teju klasiķis Olivjē Asajass. Filmas pamatā ir Rietumu pasaulē populārs bestsellers – 2022. gadā publicētais Džuljāno da Empoli romāns Kremļa burvis, kura centrā ir Kremļa politikas pelēkais kardināls, kam romānā un filmā dots Vadima Baranova vārds (lomā – Pols Deino), un viņa attiecības ar Vladimiru Putinu (Džūda Lovs).
Kremļa burvis pamatā filmēts Latvijā kā servisa vai pakalpojumu projekts, izmantojot Latvijas interjerus un eksterjerus, lai radītu Krievijas vidi – varas gaiteņus, ekskluzīvas villas un dramatiskus zaņķus – laikposmā no pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz aptuveni 2014. gadam. Kā saka galvenais varonis Vadims Baranovs, komunikācijas speciālists, kādreizējais teātra režisors, kuram nejaušības un ciniskas izvēles ļāva kļūt par vienu no ietekmīgākajiem personāžiem mūsdienu Krievijas agresīvās politikas nostiprināšanā: viss ir hibrīdkarš, un tas notiek ne tikai kaujas laukā, bet arī medijos un sociālajos tīklos. Un hibrīdkarā visi, pat netīšie iesaistītie, ir kaujas situācijā. Filmas galvenā varoņa prototips ir reāls spēlētājs Krievijas politikā Vladislavs Surkovs, kura cinisko profesionālo aktivitāšu rezultāts ir arī mūsdienu Krievijas impēriskā politika un autoritārisma nostiprināšana.
Ja atgriežamies pie tēzes par hibrīdkarā iesaistītajiem, projekts, kura varoņi ir Putins, viņa ideologs un citi savulaik Krievijas politikā nozīmīgi vārdi (piemēram, Boriss Berezovskis), ir augsta riska zona. Vai, atmaskojot Krievijas varas un autoritārisma nostiprināšanas mehānismu, filmas veidotāji tomēr netieši nekļūst par Krievijas varas mašinērijas popularizētājiem? Vai Andris Keišs Prigožina – Putina pavāra, pēcāk privātās armijas vadoņa – tēlā un desmitiem citu Latvijas aktieru epizodiskās lomās ar šo darbu varēs lepoties kā ar varenu starptautisku pieredzi, kas ļāvusi filmēties kopā ar Džūdu Lovu un Polu Deino? Vai varbūt tomēr Latvija un tās talanti ir izmantoti kā naivi statisti virtuozi režisētā hibrīdkarā? Lūk, tāds ir jautājums. Atbildes ir dažādas. Vērts citēt kādu kritiķi – politisko bēgli –, kurš kopš kara sākuma dzīvo Rietumos. Viņam Kremļa burvis šķiet būtisks kā "analfabētisma likvidācijas" pasākums naivajiem rietumniekiem, kuri glorificē krievu dvēseli un, iespējams, pat neiedziļinās Krievijas politikā. Autoritārās varas mašinērijas konstruēšana, Putina nākšana pie varas, karš Čečenijā, terorakti Maskavā, mediju centralizācija varas rokās, atomzemūdenes Kurska nogrimšana, Krimas aneksija – viss turbulentais nesenais Krievijas vēstures cēliens ir kompaktizēts divas ar pusi stundas ilgā filmā, kurā reālie vēstures notikumi kļūst par fonu Kremļa burvja Vadima Baranova aktivitātēm.
Vērtējot filmas profesionālās īpašības, var teikt – Kremļa burvis ir ļoti viduvēja filma. Režisors Olivjē Asajass ir visai krampjaini turējies pie rakstītā burta, grāmatas teksta: filmā teju nemitīgi tiek runāts – gan kadrā, gan izmantojot aizkadra tekstu. Teksts dzen stāstu, neatstājot ne mirkli telpas vizuālajai tēlainībai. Tam ir arī loģisks pamatojums, jo filmas vēstījums tiek strukturēts kā Baranova atmiņu stāstījums, ko viņš uztic amerikāņu pētniekam (lomā – Džefrijs Raits), sēžot savā vasarnīcā un gremdējoties atmiņās no vētrainās jaunības laikiem Teātra institūtā līdz nonākšanai Putina tuvumā un nosacītās zelta ēras beigām 2014. gadā, kad Baranovs nokļūst sankciju sarakstā.
Ārvalstu prese filmu vērtē atturīgi: britu laikraksts The Guardian to novērtējis ar pieticīgām divām zvaigznītēm, amerikāņu izdevums Variety nodēvējis filmu par ne īpaši veikli veidotu TV produkciju. Filmas izplatītāju un finansētāju sarakstā ir arī kompānija Disney+, tāpēc, iespējams, Kremļa burvis nokļūs tās straumēšanas platformā. Pārsteigti gan būs tie, kuri meklēs filmā pasaku ar burvestībām un iegūs pastīvu Krievijas varas mehānisma veidošanas "repliku", kurā Putinam pietuvinātie runā angļu valodā ar dīvainu (latvisku) intonāciju. Recenzentu viedokļi sakrīt, atzinīgi novērtējot precīzo Džūdas Lova darbu un atturīgi komentējot Pola Deino sniegumu, viņam pamatoti tiek pārmests monotonisms. Kremļa burvis ir viena no divdesmit vienas Venēcijas konkursa programmas filmas. Tās vērtē žūrija, ko vada amerikāņu režisors Aleksandrs Peins.
Manipulācijas mehānisms
Galvenā uzmanība festivālā tiek pievērsta lielajiem vārdiem, piemēram, režisoram Giljermo del Toro, kurš Venēcijas konkursā startē ar Netflix pasūtījumu – filmu Frankenšteins. Giljermo del Toro vienmēr ir bijis spilgts vizionārs, kurš Holivudas izklaides kultūrā ir pratis ienest savas dzimtās Meksikas kultūras notis. Frankenšteins ir bijis režisora sapņu projekts, ko viņš gribējis īstenot jau sen, bet šķērslis vienmēr ir bijis budžeta ierobežotība… Tad atnāca Netflix, sniedzot māksliniekam iespēju veidot vizuāli iespaidīgu gotisku stāstu par apsēsto zinātnieku Viktoru Frankenšteinu (lomā – Oskars Aizeks), kura trakuma pēdas ir meklējamas skarbajā bērnībā, un viņa radīto monstru, nelaimīgo radījumu, kurš pēcāk vajā savu radītāju. Frankenšteina pamatā, protams, ir senais Mērijas Šellijas stāsts, taču tas ir krietni atšķirīgs gan no literārā pirmavota, gan kinematogrāfiskās tradīcijas – no filmām par Frankenšteinu, kuras tapušas XX gadsimtā. Giljermo del Toro filma ir sadalīta vairākās daļās: stāsts tiek izstāstīts no Viktora Frankenšteina un vēlāk arī no viņa radītā monstra skatpunkta. Vērienīgi, emocionāli un plašu auditoriju uzrunājoši.
Venēcijas festivālu 27. augustā atklāja itāļu režisora Paolo Sorrentīno filma Grācija/La grazia. Diemžēl man nebija iespējas to noskatīties. Šī filma visdrīzāk kļūs par Itālijas pārstāvi sacensībā par ASV Kinoakadēmijas Oskaru. Dažas dienas vēlāk tika pirmizrādīta Lukas Gvadanjīno drāma Pēc medībām/After the Hunt, kura uzņemta angļu valodā un kurā galveno lomu atveido Džūlija Robertsa. Viņa spēlē Jeila Universitātes filosofijas profesori. Filma ir mēģinājums paskatīties uz #MeToo problēmu kā iespējamu manipulācijas mehānismu, ko izmanto upuri. Interesants tēmas pieteikums, kam gan pietrūkst paliekoša mākslas darba īpašību.
Holivudas zvaigzne Džūlija Robertsa atveido galveno lomu itāļu režisora Lukas Gvadanjīno angļu valodā uzņemtajā drāmā Pēc medībām. Foto – AFP/Scanpix
Manā laika ziņā ierobežotajā Venēcijas festivāla pieredzē pārliecinošākais iespaids šoreiz ir grieķu režisora Jorga Lantima un amerikāņu aktrises Emmas Stounas ironiskā un nemitīgu spriedzi noturošā filma Bugonia, kas uzdod jautājumu, vai lielas korporācijas vadītāja ir citplanētiete vai cilvēks, kurš nokļuvis lūzeru rokās. Vienu no uzņēmējas nolaupītājiem spoži atveido Džesijs Plemonss (pērn viņš saņēma Kannu kinofestivāla balvu par labāko aktierdarbu Jorga Lantima iepriekšējā filmā Laipnības veidi/Kinds of Kindness). Jaunajā kopdarbā Jorgam Lantimam un Emmai Stounai ir izdevies radīt niansētu mūsdienu fragmentētās un destruktīvās pasaules ainu, ko noslēdz Marlēnas Dītrihas dziedātā dziesma Where Have All the Flowers Gone?. Kur palikuši visi ziedi un cilvēki – brīdi pēc pasaules gala.
Venēcijas festivāls noslēgsies sestdien, 6. septembrī.