Pagājušajā ceturtdienā, 10. decembrī, ļoti vēlu vakarā man tinkšķēja telefons – zvanīja pazīstamais krievu kinoteorētiķis un publicists Andrejs Plahovs. Viņš bija uztraukts. "Piedod, nāku ar sliktām ziņām," viņš teica. "Man ir informācija, ka vienā no Rīgas slimnīcām smagā stāvoklī atrodas Kims Kiduks. Viņš bija pazudis, nekontaktējās, tagad beidzot ir atrasts, bet stāvoklis ir ļoti smags. Vajag kaut ko darīt, vajag kaut kā palīdzēt..." Kā?!
Kāpēc tieši šeit?
Pirmajā mirklī šī sliktā ziņa šķita absolūti neloģiska – nevar būt! Kāpēc, kādā sakarā, turklāt laikā, kad mobilitāti ir ierobežojusi Covid-19 izplatība, kad vērienīgi kino pasākumi nenotiek, jo vienkārši nevar notikt… Kāds gan varētu būt iemesls, lai Rīgā būtu Kims Kiduks? Kāpēc lai te pēkšņi atrastos pasaulslavens, skandalozs režisors, kura filmas pirms gadiem ir satricinājušas un sajūsminājušas elitāros Eiropas kinofestivālus – Kannas, Berlīni un Venēciju? Maniem vārajiem mēģinājumiem precizēt meklējumu lauku Andrejs Plahovs nekāds lielais atbalsts neizrādījās – slimnīcas ar tādu nosaukumu, kādu viņš minēja, Rīgā nav. Nākamajā rītā saņēmu zīmīti: "Viņš ir miris."
Pēc dažām stundām ziņa par Kima Kiduka nāvi parādījās vienā no vietējiem portāliem, kurā kā avots tika minēts Latvijā dzīvojošais krievu režisors Vitālijs Manskis, kurš gan tobrīd Latvijā neatradās. Piektdiena pagāja, atbildot uz pasaules ziņu aģentūru, amerikāņu un britu kinoindustrijas izdevumu jautājumiem – vai varam oficiāli apstiprināt Kima Kiduka nāves faktu, vai tiešām tas atbilst patiesībai vai gadījumā nav kāds fake news? Kims Kiduks Rīgā uzturējās kā privātpersona, par to nebijām informēti, tālab nekādas ziņas par to, kas ar viņu ir noticis, nevarējām sniegt.
Pamazām ārzemju, to vidū arī Korejas, interneta portāli pildījās ar ziņām par režisora nāvi, tika minētas dažādas detaļas, informācijas druskas, kas nepadarīja skaidrāku kopīgo ainu. Tika minēts fakts, ka Kims Kiduks esot vēlējies iegādāties nekustamo īpašumu Jūrmalā un kārtot uzturēšanās atļauju, lai varētu dzīvot Latvijā (lasi – Eiropas Savienībā). Ko Kims Kiduks darīja Rīgā, kurā viņš esot ieradies pirms dažām nedēļām? Kāpēc tieši Krievijas kino vidē par Korejas režisora gaitām zināja daudz vairāk?
Pēc Kima Kiduka oficiāli neapstiprinātā nāves fakta Krievijas režisors Aleksejs Germans juniors (izcilā režisora Alekseja Germana dēls) lielkrievu snobismā paziņoja, ka Kims Kiduks izvēlējās aiziet nebūtībā teju nekurienes malā, vēju izpūstā, mazā valstī. Vai tiešām nomirt Krievijā būtu cienīgāk un cēlāk? Vai valsts mērogam ir kāda būtiska nozīme pat tik eksistenciāli skaudrā un neatgriezeniskā faktā kā ķermeņa fiziskā nāve?
Ieeju ziemā
Nāve vienmēr ir bijusi viena no būtiskākajām tēmām Kima Kiduka spilgtajās, neprātīgajās filmās. Kādā intervijā, vaicāts, kurā sava mūža gadalaikā viņš ir tagad, Kims Kiduks ir atbildējis: "Es jau esmu piedzīvojis pavasari, vasaru, arī rudeni. Ieeju ziemā." Viņš aizgāja ziemā. 20. decembrī māksliniekam būtu apritējuši sešdesmit gadi.
Kima Kiduka dzīves pēdējie gadi ir bijuši sarežģīti. Pēc viņa aiziešanas katrs sevi cienošs Krievijas kinematogrāfists feisbukā ievietoja kādu bildi no saviesīga pasākuma ar Kimu Kiduku. Pēdējos gados Korejas režisors Krievijā bija biežs viesis, cik noprotams, viņš bijis sociāli aktīvs, tīklojies, dibinājis kontaktus. Savu pēdējo filmu Izšķīšana/Dissolve (2019) Kims Kiduks nofilmēja Kazahstānā. Savu nākamo projektu bija iecerējis filmēt Igaunijā. Kā apliecina igauņu kolēģi, viņi gaidījuši Kima Kiduka projektu Igaunijas Filmu institūta janvāra konkursā, gatavojoties pirmajai Dienvidkorejas un Igaunijas kopražojuma filmai. Tomēr vīzas problēmu dēļ Kimam Kidukam bijis jāizbrauc no valsts. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņš nonāca Latvijā.
Kima Kiduka mūža pēdējās nedēļas un apstākļi, kas viņu atveda uz Rīgu, droši vien tā arī paliks nenoskaidroti. Ja vien kāds talantīgs režisors neiedomāsies no šī traģiskā un neatbildētu jautājumu pilnā stāsta uzņemt filmu. Pateicīgs sižeta modelis būtu kaut kas līdzīgs Pilsonim Keinam (1941), kurā kāds žurnālists kā ēna apstaigā filmas varoni pazinušos un katrs no viņiem izgaismo kādu mirušā rakstura šķautni vai dzīves posmu.
Vientuļā sala
Kima Kiduka starptautiskā slava sākās 2000. gadu sākumā. Pirms tam bija raibs dzīves gājums Korejā un studijas Parīzē. Kims Kiduks piedzima kādā nelielā kalnu ciematā. Bērnībā viņš esot bijis grūti audzināms, kauslīgs pusaudzis, skolu neesot pabeidzis, pēcāk pastrādājis fabrikā, piecus gadus dienējis flotē. Vēlāk ieinteresējies par glezniecību un tieši to tad arī devies studēt uz Parīzi – bez kapeikas kabatā. Tikai tur viņš esot aizrāvies ar kino.
Akadēmiskas kino izglītības Kimam Kidukam nav, kino skolās viņš nav studējis, tomēr tas neliedza viņam pievērsties kinorežijai. Režijā Kims Kiduks ienāca 35 gadu vecumā. Viņa pirmo filmu Krokodils/Crocodile (1996) raksturo temperaments, brutalitāte, seksualitāte un arī neapstrīdams režisora talants. Krokodils ir kāda brutāla bandīta iesauka, kas profitē no pašnāvniekiem, kuri laiku pa laikam metas upē no tūristu iecienītas vietas. Režisors intervijās ir minējis, ka juties līdzīgs sava darba titulvaronim.
Viņa ceturtā pilnmetrāžas filma Sala/The Isle (2000) ir Kima Kiduka pirmais starptautiskajā arēnā pamanītais darbs. Sala bija iekļauta Venēcijas festivāla konkursā un, kaut arī balvas neieguva, kļuva par festivāla skandalozāko filmu. Stāstā par sievietes nāras un izbijuša, suicidālu tieksmju pārņemta policista slepkavas attiecībām apvienojas izsmalcināts vizuālais stils, trausls poētisms un šokējoši vardarbīgi elementi. Varoņa pašnāvības mēģinājumi, rijot āķus un ārdot savas iekšas, prasa pamatīgu izturību no skatītājiem, tāpat kā atriebīgās, vīriešu pazemotās nāriņas mazohistiskās intīmās rotaļas ar zvejas āķiem.
Būtībā šī filma ne tikai aizsāka Kima Kiduka starptautisko karjeru, bet arī piesaistīja plašu uzmanību Korejas kino. Kritiķi sāka aizgūtnēm rakstīt par "jauno Korejas kino", ar to ne vien apzīmēdami svaigās, pārsteidzošās vēsmas, bet arī uzsvērdami Korejas režisoru temperamentu, radikālismu un jaunību. Pēc Salas Kims Kiduks strādāja kā apsēsts, intensīvi filmēdams pa filmai ik gadu. Bija gadi, kad tapa divi darbi. Savā darbības modelī viņš perfekti atbilda Eiropas festivālos tik iecienītajam autora (auteur) un autorkino konceptam. Viņš gan rakstīja scenārijus, gan režisēja, gan nereti bija savu filmu montāžas režisors. Vairākas savas filmas Kims Kiduks ir filmējis arī kā operators – tātad manifestēdams sevi kā autoru, kas teju vienpersoniski ir atbildīgs par filmu.
Salai sekoja Reālā izdoma/Real Fiction (2000), kurā galvenais varonis – ielu mākslinieks – ar kameras palīdzību regulāri nokļūst citā realitātē, kurā izrēķinās ar ienaidniekiem; šis motīvs atkārtosies arī dramatiskajā Kima Kiduka pašportretā – dokumentālajā filmā Arirangs/Arirang (2011).
2001. gadā Kims Kiduks satricināja Venēcijas festivālu ar filmu Adrese nav zināma/Address Unknown. Tās darbība risinās mazā Korejas pilsētiņā netālu no amerikāņu karabāzes – visi pilsētiņas iedzīvotāji sevī nes traumatiskas kara sekas. Netrūkst arī režisoram raksturīgo šoka elementu – viena no varonēm vairākkārt zaudē aci, vispirms viņai to izsit brālis, pēcāk – viņa izdur to pati. Mazo ciematu piepilda vardarbība – tā ir gan privātajā varoņu dzīves telpā, gan sociālajā vidē. Filmā ir kanibālisma un grafiskas vardarbības elementi – vardarbība tiek vērsta gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Viedi prāti filmā saskatīja ne tikai šokējošu vardarbīgu "atrakciju montāžu" (rīdzinieka Sergeja Eizenšteina radīts termins), bet arī grotesku vispārinājumu, kā arī pārdomas par Austrumu un Rietumu civilizācijas sadursmi.
Ne mazāk ekstrēma ir arī filma Krasta apsardze/The Coast Guard (2002) – darbība risinās pierobežas pilsētā, kurā notiek neirotisku, apsēstu robežsargu konfrontācija ar iedzīvotājiem. "Vardarbība ir svarīgs dzīves enerģijas avots. Mani apbur vardarbība – mani sita tēvs, sita policisti, sita armijā. Kaut kādā brīdī sapratu, ka vardarbība ir mijiedarbība. Vardarbības galējā izpausme ir karš un ASV armijas klātbūtne Korejā," kādā intervijā teicis režisors.
Filma Sliktais puisis/Bad Guy (2001), kas piedalījās Berlīnes festivāla konkursā, ir melodrāma par prostitūtu un gangsteri, kurš sāk izjust jūtas pret savu upuri. Mīlestībai Kima Kiduka filmu pasaulē nereti ir pazemojuma un vardarbības piegarša.
Kritiķis Andrejs Plahovs definējis Kima Kiduka filmu pamattēmu kā "izsmalcinātu vardarbību": "Līdzīgi Antonēna Arto cietsirdības teātrim viņš no jauna atklāj vardarbības būtību kā visaptverošu un neizbēgamu cilvēces komunikācijas veidu, tas nav iznīdējams arī laikmetā, ko mēs gribētu uzskatīt par humānisma laikmetu."
Viņš kļūst par ēnu
Nežēlīgo filmu plejādi pārtrauc harmoniskākais un mierīgākais Kima Kiduka darbs – budisma pasaules izjūtā sakņotā, poētiskā filma Pavasaris, vasara, rudens, ziema… un atkal pavasaris/Spring, Summer, Fall, Winter... and Spring (2003). Cilvēka mūža un dabas cikliskuma ideja tiek izspēlēta stāstā par četriem cilvēka dzīves posmiem. Pats režisors spēlē mūku, kurš nes kalnā Budas statuju.
Gadu vēlāk tapa Golfa nūja/3-Iron – viena no izsmalcinātākajām Kima Kiduka filmām. Tās galvenais varonis ir puisis ar labu izglītību un ekstravagantu dzīvesveidu – viņš ielaužas svešos dzīvokļos, nevis lai kaut ko nozagtu, bet lai tajos īsu brīdi padzīvotu, kamēr saimnieki izbraukuši. Te viņš gatavo ēst, mazgā veļu, fotografē sevi ar saimnieku portretiem, ir kā klātesoša ēna citu cilvēku dzīvē un mājās. Vienā no dzīvokļiem viņš satiek jaunu, vīra varmācības nomāktu sievieti, kura dodas līdzi puisim viņa klejojumos. Puisis ir meistarīgs golfa spēlētājs un prot izmantot golfa bumbiņas kā ieroci. Pašā filmas izskaņā varonis ir sasniedzis pilnību – viņš kļūst par ēnu. Metaforiskā filma ar minimāliem dialogiem saņēma balvu 2004. gada Venēcijas festivālā (Sudraba lauva par labāko režiju). Šķita, ka Kims Kiduks ir mainījies – viņa filmas bija kļuvušas harmoniskākas, niansētākas.
Tikko noskatoties Golfa nūju vēlreiz, pēc sešpadsmit gadu pauzes, pārsteidza tās attālā līdzība ar Korejas filmu Parazīti (2019, režisors Bons Džunho), kas šogad triumfēja ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremonijā. Neredzamo nama iemītnieku motīvs, kas ir gan Golfa nūjā, gan Parazītos, vēlreiz atgādina, ka Kima Kiduka nopelni Korejas kino atpazīstamības radīšanā ir milzīgi. Vispirms bija Kims Kiduks, un pēc tam nāca citi režisori, kas citē viņu savās filmās.
Pēc Golfa nūjas Kima Kiduka karjerā iestājās saguruma periods, tomēr 2004. gadā viņš saņēma Berlīnes festivāla Sudraba lāci par filmas Samariete/Samaritan Girl režiju, kaut filma izsauca pretrunīgus vērtējumus. Tās galvenās varones ir nepilngadīgas prostitūtas. Nākamo darbu Uzvilktā bulta/The Bow (2005) un Laiks/Time (2006) rezonanse bija krietni pieticīgāka. Abas filmas veltītas novecošanas un laika tēmai: pirmā vēsta par veca vīra attiecībām ar jaunu meiteni, kuru viņš tur gūstā un vēlas apprecēt, otrā – par sievietes novecošanu.
Starp radikālismu un estētismu balansē Elpa/Breath (2007) – tās varoņi ir uz nāvi notiesāts noziedznieks (sievas un divu bērnu slepkava) un jauna māksliniece. Kritika režisoram sāka pārmest atkārtošanos, pašcitēšanu, pierima viņa starptautiskā atzinība. Iestājās krīze.
Saruna ar sevi
Savu krīzi Kims Kiduks pārvērta mākslā – dokumentālajā filmā Arirangs/Arirang (2011), ko viņš bija filmējis vairākus gadus, dzīvojot vientuļnieka dzīvi laukos, kalnos. Pēc starpgadījuma filmas Sapnis/Dream (2008) uzņemšanas laikā, kad filmēšanas laukumā gandrīz gāja bojā aktrise (filmējot pakāršanās ainu, tās realizācija izrādījās pārāk reālistiska), režisors aizbēga kalnos. Par šo gadījumu Kims Kiduks Arirangā stāsta ne vienu reizi vien, viņš pie tās atgriežas atkal un atkal.
Arirangu Kims Kiduks filmēja pats ar vairākām kamerām, fiksējot sevi ilgākā laika posmā, kad dzīvoja neapkurinātā namā kalnos, norobežojies no visa un visiem. Vienā no būdas telpām uz plaukta sarindotas Venēcijas, Berlīnes un citu festivālu smalkās balvas, pie citām sienām – viņa paša gleznas. Tobrīd režisors bija uzfilmējis piecpadsmit filmu un bija starptautiski pazīstamākais Korejas kino autors.
Viņš mēģināja atkopties no šoka, meditēja par vardarbību un nāvi, runājās ar sevi un kameru. "Nāve ir cita, mītiska pasaule. Nāve ir kā sapnis," filmā saka Kims Kiduks. "Mans sapnis ir veidot filmas dažādās valstīs," paziņo režisors un sūdzas kamerai par kolēģiem nodevējiem, Korejas kino vidi, nelabvēļiem u. c. Filmā viņš ne tikai dzer, raksta, domā, runā ar sevi, dzied, bet arī ķibinās ar smalkiem mehānismiem – izgatavo espreso mašīnu un elegantu revolveri.
Ariranga finālā viņš braukā pa pilsētu, iet iekšā dažādās mājās, mēs dzirdam šāvienus. Šī jau ir dokumentālās filmas fantāzijas daļa, kas spilgti raksturo Kima Kiduka sarežģīto personību – viņš bija gatavs atriebties tiem, kurus uzskatīja par nodevējiem. "Manā dzīvē ir sadisms, mazohisms un pašmocības," mākslinieks apgalvo filmā Arirangs. "Korejas kino vidē es jūtos pazemots un vientuļš. Es neuzņemu komerciālas filmas, nefilmēju zvaigznes. Tikai festivāli man ļāva kļūt atzītam arī Korejā," viņš piebilst. Festivāli bija sajūsmā par režisora pašportretu – Arirangs ieguva Kannu festivāla sadaļas Īpašais skatiens/Un certain regard balvu.
Ar filmu Pietà (2012) Kims Kiduks saņēma Venēcijas festivāla galveno balvu Zelta lauva. Nākamajā filmā Mēbiuss/Moebius (2013) dominē pašmērķīga brutalitāte, tā aizstāj budismā sakņoto harmoniju, kas raksturo vairākas Kima Kiduka agrākās filmas. Mēbiusa skatītāji Venēcijas festivālā ģība. Kims Kiduks turpināja režisēt arī nākamajos gados, kaut šiem darbiem vairs neizdevās plūkt lielo festivālu laurus.
2017. gads kļuva par skarbu laiku Kima Kiduka dzīvē. Vairākas viņa filmu aktrises, #MeToo kustības iedrošinātas, nāca klajā ar apsūdzībām un režisoram neglaimojošiem pieredzes stāstiem, ko tām nācies izciest Kima Kiduka filmu uzņemšanas laukumā. Sekoja tiesvedība, režisors iesūdzēja aktrises tiesā par sava vārda nomelnošanu, tomēr šis skandāls neglābjami ievainoja viņa reputāciju. Mākslinieks sāka meklēt iespējas uzņemt filmas citās valstīs.
Kims Kiduks teicis: "Cilvēka dzīve ir mīlestība, naids, nicinājums un sapratne – tas viss ir saistīts ar emocionālo pieredzi. Mani varoņi dzīvo kā būrī. Dzīve taču ir būris, no kura var izrauties tikai ar nāves palīdzību." 2020. gada 11. decembrī Kims Kiduks aizgāja mūžībā. Vai sapnī. Varbūt viņš izlauzās no būra.