Pārkrāsot sienu
Izmisums un Blakus ir divas spilgtas debijas par mūsdienīgām tēmām, kas uzplaukušas šajā vēsturisko spēlfilmu modes laikā. "Mēs esam spiesti strādāt ar mūsdienīgām tēmām, jo nevaram atļauties neko vēsturisku vai futūristisku, jo mūsu rīcībā ir tik daudz naudas, ka labākajā gadījumā var pārkrāsot sienu vai atvest galdu," smejas Kārlis Lesiņš, kurš šajā Valsts kultūrkapitāla mērķprogrammā ieguva 30 000 eiro lielu finansējumu, lai radītu eksperimentālu, novatorisku un mākslinieciski augstvērtīgu pilnmetrāžas mikrobudžeta kinodarbu.
"Tev ir jābūt spējīgam orientēties spēles noteikumos – tev ir jāpiekāpjas savām ambīcijām un jāmēģina pakļaut savu māksliniecisko vīziju konkrētam budžetam, nevis jāmēģina uzlēkt augstāk par savu pēcpusi, jo galarezultātā tu vari atdurties pret to, ka tev nekas nesanāk," akcentē režisors, kurš izmanto dažādas iespējas, lai pēc viena projekta sekotu nākamais un nebūtu jāpaliek dīkstāvē, gaidot zelta podus no naudas devēju apcirkņiem, lai uzņemtu savu filmu (viņu darbu sarakstā ir vairākas dokumentālās filmas – I. A.).
Kārlis Lesiņš uzskata – katram autoram ir savs ceļš ejams un viņu vidū ir ļoti talantīgi cilvēki, kuriem viss sanāk uzreiz. "Es galīgi tāds neesmu. Es drīzāk esmu tāds, kurš praktizējas un kļūst labāks, mācoties no savām kļūdām. Ja kāds raksta atsauksmi par manu darbu, es gribu, lai viņš būtu godīgs savā vērtējumā – nebaidieties! –, jo tas man palīdz saprast, pie kā man ir nepieciešams piestrādāt," mudina režisors (arī Izmisuma feisbuka lapā skatītāji tiek aicināti izteikt savu viedokli par redzēto. Vai kas traucēja?).
Šajā darbā Kārlis Lesiņš ir izmēģinājis pilnu kino izaicinājumu buķeti, un iegūtās zināšanas varētu lieti noderēt nākotnē. Izmisumā ir viss – automašīnas sadauzīšana, dzīvnieki un kailskati, kas no filmēšanas radošās un tehniskās grupas prasa papildu sagatavošanos. Turklāt režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir ļāvusi viņam iziet cauri visām šķietami pašsaprotamajām kino lietām, lai tās patiešām par tādām kļūtu jau nākamajā darbā, kurā viņš varētu vairāk koncentrēties uz dažādām niansēm.
Kaimiņos ar aktieri
Izmisums ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par jaunu vīrieti Gati, kura dzīvi ir piemeklējusi melnā strīpa – viņu atlaiž no darba, pamet draudzene un sākas veselības problēmas. Lai tiktu ar visu galā, viņš ir spiests doties uz savu bērnības mājokli – lauku māju. Mazajā ciematā viņš satiek skaisto Miu, kultveida kopienu un atklāj savu problēmu sakni. "Es pievēršos personiskām tēmām nevis tāpēc, ka man būtu nepieciešams tās vēlreiz pārrunāt, bet tāpēc, ka es tās varu nodot skatītājam ticamāk un patiesāk nekā citas," uzsver Kārlis Lesiņš.
Režisora alter ego šajā darbā atveido aktieris Kaspars Zāle, kuru ikdienā var redzēt uz Dailes teātra skatuves un kura debija kino bija režisora Aika Karapetjana pilnmetrāžas spēlfilmā Pirmdzimtais (2017). "Es jau sen biju viņu noskatījis – viņš dzīvo man kaimiņos. Mēs ik pa laikam satikāmies un pārrunājām šo stāstu," atklāj Kārlis Lesiņš, kurš kopā ar Kasparu Zāli uz lielā ekrāna ir radījis apjukuma pilnu varoni, kurš nezina, kā reaģēt uz apkārtējo pasauli, līdz ar to viņa reakcijas ir ļoti apslāpētas.
Iespējams, tās ir pārāk apslāpētas – godīgi atzīst režisors, kura debitanta bailes nenokontrolēt trauslo robežu starp ticamību un neticamību ir likušas viņam piebremzēt aktiera piedāvātās emocijas, un piebilst, ka filmas veidošanas procesā ir paturējis prātā domu, ka less is more (mazāk ir vairāk), jo kinokamera ir kā mikroskops, kas parāda vissīkāko grimasi. Pārējās lomās ir redzami aktieri Alise Danovska, Kaspars Gods, Līga Zeļģe, Jēkabs Reinis, Dārta Daneviča un Vita Vārpiņa galvenā varoņa mātes lomā.
Ar trīs kāršu spēku
Izmisumā Kārlis Lesiņš runā par sevī dziļi noglabātiem pagātnes pārdzīvojumiem, kas ir saistīti ar vecākiem un, līdz galam neatrisināti, vienā brīdī ir izlauzušies ārā ar trīskāršu spēku jau kā cita veida problēmas. Savā laikā režisors no tām ir bēdzis uz karstajiem punktiem (jo tuvāk karam, jo labāk), jo tā ir bijusi iespēja dzīvot mirklī, kurā savā ziņā nav ne pagātnes, ne nākotnes. Savu zemāko emocionālo punktu viņš ir sasniedzis Jordānijā, kurā ir sācis izvērtēt reliģiju kā iespējamo glābiņu, tomēr nav atradis tajā saskarsmes punktus.
Pēc tam Kārlis Lesiņš ir devies pie psihoterapeita un soli pa solim sakārtojis savu dzīvi. "Mūsu vecāki tika mācīti, ka visi iekšējie pārdzīvojumi ir jāpatur sevī un jābūt stipriem, bet mēs esam sākuši uzdrīkstēties par tiem runāt un sapratuši šī procesa nepieciešamību," atzīmē režisors un atminas, ka pagājušā gada rudenī žurnālā SestDiena ir izlasījis scenārista Matīsa Gricmaņa teikto, ka Latvijā ir vājo vīriešu glorifikācija. Mēs esam iejūtīgi pret viņiem un cenšamies viņus atbalstīt, lai viņi sasparotos. Tas neesot labi, drīzāk pat neveselīgi.
"Es vēl joprojām nezinu, kā viņam atbildēt – vai es viņam piekrītu vai ne, bet drīzāk sliecos uz nē. Mēs esam astoņdesmito deviņdesmito gadu paaudze. Daudzi no mums ir uzauguši bez tēva, kas nav ticis galā ar pārmaiņu laika sagādātajiem pārbaudījumiem, un dzīvojuši starp sievietēm, kuras par mums vienmēr ir rūpējušās un palīdzējušas. Tā nav glorifikācija, tā ir realitāte," uzskata Kārlis Lesiņš, kurš kopā ar Matīsu Gricmani ir veidojis savu pilnmetrāžas dokumentālo filmu Apgāztā mēness zīmē (2018) par Latvijas musulmaņu kopienu.
Godīgi un atklāti
Pirms nonākšanas kino uzņemšanas laukumā Kārlis Lesiņš ir studējis žurnālistiku Latvijā, kinokritiku Lielbritānijā un starptautiskās attiecības Dānijā, līdz galu galā nokļuvis Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas maģistrantūrā, kuru absolvējis ar diplomdarbu, īsmetrāžas spēlfilmu Konvertīti (2016), kas ir stāsts par jaunu, ambiciozu žurnālisti Maiju. Šis darbs gandrīz vienlaikus ar režisora Dāvja Sīmaņa pilnmetrāžas spēlfilmu Pelnu sanatorija (2016) atklāja aktrises Agneses Cīrules spilgto kino talantu.
Viens no Kārļa Lesiņa lielākajiem panākumiem viņa līdzšinējā daiļradē ir dokumentālā īsfilma Vectēva tēvs (2016). Tā vēsta par to, kā režisors kopā ar savu vectēvu Andri oranžā žigulītī dodas 1800 kilometru ceļā uz Krievijas tālajiem ziemeļiem, lai atrastu izsūtītā vecvectēva kapu. Šī dokumentālā īsfilma ir saņēmusi balvu Lielais Kristaps kategorijā Labākā debija un tikusi novērtēta vairākos starptautiskajos kinofestivālos. Tas režisoru ir pārliecinājis, ka godīgi un atklāti izstāstīti lokāli stāsti var pārvarēt jebkādas robežas.
"Es nebaidos būt tāds, kāds es esmu, piemēram, jefiņš, kurš neko nesaprot no automašīnām, kā šajā dokumentālajā īsfilmā, kura ir tapusi Latvijas Televīzijas ciklā Latvijas kods," stāsta Kārlis Lesiņš un piemetina, ka labprāt pievērstos novērojošākam dokumentālajam kino, bet visu laiku sanākot stāties kameras priekšā. Iespējams, pie vainas esot viņa bērnības sapnis par aktiera karjeru. Varbūt novērojošāks dokumentālais kino režisoram izdosies jau vienā no viņa nākamajiem darbiem par topošo dzelzceļa infrastruktūras projektu Rail Baltica.
Paralēli šiem darbiem Kārlis Lesiņš ir pārcēlies uz Helsinkiem un iestājies Ālto Universitātes dokumentālā kino režijas maģistrantūrā, kurā papildina savas zināšanas un audzē muskuļus kino jomā. Studiju noslēgumā režisors vēlas izveidot pilnmetrāžas dokumentālo filmu par savu tēvu un viņa pieciem bērniem. Kārlim Lesiņam ir māsa un trīs pusmāsas, no kurām vienu viņš pirmo reizi saticis tikai pagājušā gada vasarā. Tāpat kā savā debijas pilnmetrāžas spēlfilmā Izmisums režisors turpinās pētīt atmiņas un to mainīgo dabu.