Režisora Viestura Kairiša jaunā filma Pilsēta pie upes mēģina divu stundu garumā sakompresēt visu to virpuļviesuli, kas brāzās pāri Latvijai dažu gadu laikā – no XX gadsimta 30. gadu pašām beigām līdz 1944. gadam, kad pārtrūkst filmā atainotais stāsts. Tas patiešām bija varbūt visjuceklīgākais periods Latvijas vēsturē, kad "sliktie" ar "labajiem" mainījās vietām zibenīgi, turklāt vairākkārt, un parastākais (jo ātrākais) paņēmiens cīņai ar ideoloģiskajiem pretiniekiem bija nevis tos pārliecināt, bet iznīcināt.
Tieši tāpēc – gan dramaturģiski, gan psiholoģiski – Pilsēta pie upes nekādā ziņā nav "kara filma", kā nupat gadījās izlasīt kādā ārkārtīgi nesakarīgā "recenzijā". Kara laikos un kara filmās ir skaidri saskatāmas divas frontes, visiem zināms, kurš kuram ienaidnieks, skaidri likumi un spēles likmes. Nekā tāda nav pilsētā pie upes, un tieši par to ir šī filma – kā palikt cilvēkam, kad nav skaidru orientieru no ārpuses, neviens nezina, kuri lozungi būs aktuāli rīt un kādā valodā runās pilsētas galva, vēl svarīgāk – kurš draugs izrādīsies nodevējs vai vienkārši vājš cilvēks.
Nav viegli izšķirties
Šāds psiholoģiskās spriedzes sabiezējums kā katalizators izšķiļ cilvēkos viņu īsto dabu – viens kolaboracionistiski meklē, kur pieslieties, katru jaunu formastērpu sev pielāgojot, cits pēkšņi atrod sevī ideoloģisku pārliecību un skaidri nostājas pozīcijā, kas rīt jau būs nāvējoši bīstama, vēl kāds skraida apjukumā vai sastingst izmisuma vienaldzībā.
Filmas Pilsēta pie upes galvenais varonis daiļkrāsotājs Ansis (lomā sirsnīgi aizkustinošais debitants Dāvis Suharevskis) nav neviens no tiem un tāpēc izskatās mazliet naivs, jo mēģina juku laikos saglabāt mierlaika loģiku un veselo saprātu. Tiesa, pilnīgi prātīgs Ansis gan nespēj būt, jo viņa galvu jauc divas meitenes un nav tik viegli izšķirties starp brīvdomīgo Ziseli (Brigita Cmuntova) un pragmatisko Naigu (Agnese Cīrule). Tātad laikmeta politiskajiem sarežģījumiem uzslāņojas vēl arī melodramatiskie, un nu jau tas pavisam ir sprādzienbīstams kokteilis, kuru scenārija autors un režisors Viesturs Kairišs pārvērtis kinematogrāfiski iespaidīgā, vizuāli piesātinātā un emocionāli saviļņojošā filmā.
Pasaule jau gāžas
Viestura Kairiša filmas vienmēr ir mākslinieciski aizraujošs komandas darbs, kurā būtiska nozīme ir māksliniecei Ievai Jurjānei un (nu jau trīs spēlfilmās) operatoram Gintam Bērziņam. Pilsētu pie upes izceļ filmas īpašais vizuālais tēls – tāda silta vakara saules gaisma, ar ko sākas stāsts vēl mierlaika pilsētā, lekns vasaras zaļums un tajā pašā laikā – gandrīz netverami, bet trauksmaini ieslīps kadrs, kur nav pareizi horizontālu vai vertikālu līniju, kā signalizējot par to, ka drīz pasaule sagāzīsies pavisam. Starp citu, tieši šī vizuālā paņēmiena dēļ gribu sevišķi ieteikt filmu skatītājiem, kas kinomākslā meklē ne tikai sižetu vien, – ar kinozāles lielā ekrāna pastiprinājumu šis operatora izgudrojums rada pavisam īpašu pieredzi skatītājam. Varētu jokot, ka Gints Bērziņš pamazām gatavo Latvijas skatītāju vēl ekstrēmākam kadram, kāds mūs gaida Lailas Pakalniņas topošajā "selfiju" spēlfilmā Spogulis – pirmizrāde, cerams, arī šogad.
Skatītāja īpašo pieredzi papildinās fakts, ka režisors Viesturs Kairišs pirmoreiz atļaujas izpausties arī kā humorists, atrodot vēsturiski tik sarežģītajā laikā ironiskas detaļas vai likumsakarības un veidojot no tām humoristiski stilizētus elementus. Visām šīm varas maiņām un atšķirīgās ideoloģijās balstītajiem režīmiem bija arī ļoti daudz kopīgā, vismaz no formas viedokļa, un režisors Kairišs ir izvēlējies šīs rituālās iezīmes vēl paspilgtināt un izmantot kā ritmizējošu un pat komisku stīgu filmas audumā – vadoņu bistes visas vienādi ienāk filmas stāstā, un visas vienādi pazūd, katrs jaunais pilsētas priekš - nieks līdzīgi eksponējas pie viena un tā paša kabineta durvīm kāpņu augšgalā, pie "tautas nama" fasādes krāsotāju stalažas gandrīz nav vērts nojaukt, un daiļkrāsotājam Ansim darbs ir vienmēr, tikai krāsas jāmaina.
Par to, ka varoņu dzīvē tūlīt viss atkal mainīsies, liecina arī pārgalvīgs muzikālais motīvs, kas šajos pārmaiņu brīžos ieskanas ar Emira Kusturicas un Gorana Bregoviča cienīgu neprāta aizrautību. Ne tik uzkrītošs, bet tikpat neatlaidīgs un mazliet mistisks ir otrs caurviju motīvs, kura pavadījumā atkal un atkal pa upi slīd mazais kuģītis ar katrreiz jaunu vārdu, vedot atkal jaunu nāves kravu – pat ja tie pagaidām vēl ir dzīvi cilvēki.
Starp citu, par to, cik svarīgs Viesturam Kairišam ir kuģīša tēls, liecina fakts, ka veco kapteini, lomu faktiski bez teksta, režisors uzticējis Lietuvas kino leģendai Jozam Budraitim, kurš uz kinoekrāna pirmoreiz parādījās pirms 55 gadiem hrestomātiskajā Vītauta Žalakeviča mežabrāļu filmā Neviens negribēja mirt (1966). Un otrs liels aktieris negaidītā lomā – Gundars Āboliņš kā vecais ebrejs Bernšteins, kuram Ansis "atdod pašcieņu", uzgleznojot portretu, un tad vairs "Bernšteins baiļu nepazīst", lai nāk, kas nākdams.
Katram latvietim
Gandrīz vai žēl par tādu hronoloģisku sakritību, ka nupat jau visā Latvijā noskanējusi filma, kuru "svēts pienākums noskatīties katram latvietim". Otru tādu vilni pacelt diez vai izdotos, tomēr būtu pat ļoti nepieciešams šādu vēsti pievienot arī Viestura Kairiša jaunajam darbam. Ne tikai tāpēc, ka Pilsēta pie upes stāsta par vissarežģītāko un dramatiskāko laiku Latvijas vēsturē, lai gan arī tas ir svarīgi – atdzīvināt vēstures mācību grāmatās izlasāmo, skaidri ieraudzīt un sajust, kā vēstures ceļa rullis pārbrauc pāri dzīviem cilvēkiem.
Vēl svarīgāk, ja to var izdarīt mākslinieciski iespaidīgi, atgādinot, ka kinovalodai ir plašs izteiksmes līdzekļu arsenāls un nebūt ne viss filmā ir jāsaprot burtiski, – ļoti svētīgs atspirdzinājums reālisma un realitātes nogurdinātam skatītājam.