Šķiet, ar filmu Māt! jūs esat izrāvis zobenu un uzdodat ļoti tiešus, nekomfortablus jautājumus.
Filmas scenārijs tapa intuitīvi un ātri – es to uzrakstīju piecās dienās. Šķita, ka filmas ideja ir pārņēmusi, apsēdusi mani. Tā ir saistīta ar absolūto nestabilitāti, ko patlaban izjūtam mēs visi. Cilvēks ir pārņemts ar patēriņu – mēs tikai ņemam un ņemam... Es kopš tīņa gadiem esmu ekoloģisku ideju piekritējs. Jo vecāks kļūstu, jo sāpīgāk apzinos, ko nodarām šai brīnišķīgajai planētai, uz kuras mums ir dota iespēja dzīvot. Mēs esam spiesti sākt pamanīt sava patēriņa, savas rīcības sekas. Beidzot esam spiesti ieraudzīt, ka mums dotais šķīvis teju ir izēsts tukšs.
Šī filma tiek vērtēta kā provokatīva. Publikas reakcija šoreiz atšķiras no tā, kā tika uzņemtas jūsu iepriekšējās filmas.
Mani patiesi interesē gan reakcija uz šo filmu, gan sarunas, kuras tā būs raisījusi. Es vēlētos, lai publika pēc filmas noskatīšanās runātu par to un – ideālā gadījumā – skatītos to vēlreiz. Filmā notiek ļoti daudz kas. Tā nav ikdienišķa filma, kas tiek rādīta kinoteātros. Tā rosinās asas diskusijas, un mani tas sajūsmina. Jūtos, it kā es būtu iemetis granātu popkultūrā.
Dženifere Lorensa ir viena no talantīgākajām amerikāņu aktrisēm. Viņas zvaigznes statuss uzliek noteiktu rāmējumu – rada priekšstatu par to, kādas lomas un filmas viņa izvēlas. Vai bijāt pārsteigts, ka viņa piekrita filmēties filmā Māt!?
Jā, biju. Rakstot scenāriju, es nedomāju par Dženiferi Lorensu – viņas līmeņa aktieri parasti ir ļoti noslogoti. Es zināju, ka Māt! nebūs lielbudžeta filma, un nebiju pārliecināts, ka viņa gribēs un varēs piedalīties šādā projektā. Tomēr viņas aģenti organizēja man tikšanos ar aktrisi Atlantā. Es biju pārsteigts par viņas aizrautību un interesi. Biju pat pārsteigts un ne līdz galam pārliecināts, ka Dženifere tiks galā ar lomu. Taču viņas talants ir apbrīnojams. Viņa spēja radīt galvenās varones raksturu un padarīt to dzīvu, elpojošu, reālu. Viņa ir ārkārtīgi apdāvināta un bezbailīga.
Kāda bija jūsu sadarbība?
Viņa ir režisora sapnis. Aktrise, kura ir gatava uzticēties režisoram, taču arī spēj argumentēti iebilst, ja kaut kas nav labi, ja kāda detaļa nedarbojas. Viņai nav problēmu lūgt palīdzību, ja tāda ir nepieciešama, un arī šī spēja ir saistīta ar uzticēšanos.
Vai viņa nospēlēja varoni, kādu bijāt atainojis scenārijā?
Būtībā viņa to piepildīja ar sevi. Scenārists, šajā gadījumā – es, vēlas, lai aktieris paņem to, ko jūs esat uzrakstījis, un piepilda ar sevi, piepilda ar dzīvību. Viņa to izdarīja.
Šī ir sestā filma, kuru jūs veidojāt kopā ar operatoru Metjū Libatiku. Pastāstiet par jūsu sadarbību un to, kālab izlēmāt filmā Māt! pamatā izmantot tuvplānus, filmējot Dženiferes Lorensas seju.
Es satiku Metjū pirmajā dienā, kad uzsāku kino studijas, – tas bija pirms 25 gadiem. Mēs abi esam no Ņujorkas, abi bijām uzauguši ar hiphopu, mūs daudz kas saistīja. Viņam ir īpaša stila izjūta. Vienīgie konflikti, kas mums ir bijuši, ir saistīti ar to, kā radīt labāku kadru, un šādi konflikti ir ļoti auglīgi. Runājot par tuvplāniem – es gribēju izveidot filmu no galvenās varones skatpunkta. Filmā dominē triju veidu kadri – kadri, kurā ir Dženiferes seja, kadri, kas filmēti viņai pār plecu, un kadri, kas ļauj skatīties uz notiekošo ar viņas acīm. Tā bija apzināta izvēle – ierobežojumi, kurus mēs padarījām par filmas stilu. Filma ir absolūti un pilnīgi subjektīva, ko mēs arī gribējām. Dženifere Lorensa ir ļoti mainīga, uz viņu skatīties vienmēr ir interesanti, un tālab pat nevar pamanīt, ka mēs pavadām ar viņu kopā tik daudz laika.
Kāpēc filmas galvenā varoņa Viņa lomai izvēlējāties Havjeru Bardemu? Šķiet, ka viņš uz saviem pleciem nes teju visas pasaules smagumu.
Man bija jāatrod kāds, kurš ir spēcīgs pretspēlētājs Dženiferei Lorensai, – aktieris, kurš spēj nospēlēt pretrunīgu raksturu – gan šarmantu, gan biedējošu.
Viens no pārliecinošākajiem aktierdarbiem filmā ir Mišelas Feiferes atveidotā sieviete, kura iebrūk galvenās varones pasaulē – viņas mājā. Mišelas Feiferes tēlā sadzīvo gan agresija, gan seksualitāte.
Mišela Feifere ir īsta, pamatīga meistare – sava aroda zinātāja. Mišela "paņēma" šo varoni, izprata to līdz vissīkākajai niansei un iepūta tajā dzīvību. Viņas uzdevumi filmā nebija vienkārši, bet viņa tika ar tiem galā, padarot savu varoni niansētu un pārsteidzoši daudzslāņainu.
Filmā ir vēl viens Oskara kalibra aktieris – Eds Heriss, viņš ir pirmais svešinieks, kurš ielaužas rakstnieka un viņa mūzas paradīzē. Kāpēc izraudzījāties Edu Herisu?
Man bija jāatrod aktieris, kurš vienlaikus ir gan harismātisks, gan ekscentrisks, gan patētisks. Filmas aktieru ansamblis veidojās tādā pašā kārtībā, kā varoņi parādās filmā, – vispirms izraudzījāmies Dženiferi Lorensu, pēc tam Havjeru Bardemu un Edu Herisu. Viņam bija jānospēlē varonis, ar kuru Havjera Bardema tēlotais rakstnieks patiesi gribētu runāties līdz rīta agrumam, skatīties futbolu un pavadīt laiku. Turklāt Eds Heriss spēj arī notēlot vājumu, sabrukumu – visu, ko no viņa prasīja svešinieka loma.
Izmantoti Forum Cinemas materiāli