Kad pirms pāris gadiem ASV kabeļtelevīzijas kanāls un interneta pakalpojumu sniedzējs Netflix, kura pamatserviss bija videospēļu iznomāšana, nolēma sākt sava satura, t. i., filmu, laišanu apgrozībā, mediju aprindās maz bija ļaužu, kas ticēja – ieguldītā astronomiskā summa (100 miljoni dolāru divām 13 sēriju sezonām) kļūs par Netflix veiksmes stāstu. Riski bija pārāk lieli.
Pirmkārt, Netflix nopietnajai debijai t. s. seriālu žanrā un iespaidīga konkurenta radīšanai pārējiem amerikāņu mājas kanāliem tika izvēlēts… britu kulta seriāls ar analogu nosaukumu, kas deviņdesmitajos gados burtiski uzspridzināja britu sociāli aktīvāko sabiedrības daļu ar savu politisko atklātību – šokējošu ainu no britu Konservatīvo partijas varas spēļu aizkulisēm (angļu TV produkts tiešām tapa pēc reāla politiķa Maikla Dobsa nesaudzīgajiem literārajiem memuāriem); Frānsisa – galvenā ļaundara un politiskā azartista lomā – tajā iejutās leģendārais britu aktieris Īans Ričardsons.
Otrkārt, reāla problēma bija, kā pielāgot britu deviņdesmito gadu politiskās dzīves ikdienu mūslaiku amerikāņu – globālā demokrātijas sargsuņa – pasaules izjūtai, proti, šarmēt miljoniem skatītāju ar produktu, kurš, kā mēdz teikt, "attiecas arī uz tevi". Un te kanāls Netflix izvēlējās iet va banque – seriāla radīšanu uzticēt tikai visaugstākās raudzes profesionāļiem, turklāt visos līmeņos.
Ideāla odžu savienība
Scenāriju rakstīja Bo Vilimons, jauns, ambiciozs, bet jau rūdīts gargabalnieks, literāts, kura kontā jau bija neskaitāmām balvām godalgotās Marta īdas – viena no gadsimta pirmās desmitgades labākajām politiskajām filmām.
Režijas virsvadību uzticēja Deividam Finčeram – domāju, šis uzvārds nav īpaši jākomentē, par viņa meistarību runā kaut vai Cīņas klubs, Septiņi, Zodiaks, Sociālais tīkls, Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu u. c. filmas. Tieši Finčers radīja zilpelēko, šķietami vēso, neomulīgo filmas vizuālo tēlu, kurā netrūka glamūras elegances un izsmalcināta stila. Seriāla veidošanā, protams, piedalījās arī citi režisori – Džoels Šūmahers, Džodija Fostere un pat Robina Raita, galvenās sieviešu lomas Andervudas tēlotāja.
Ja nu reiz esam nokļuvuši līdz aktieru sastāvam, te Kāršu nama lielā zelta loze tika izvilkta, pateicoties divu galveno – ASV kongresmeņa, Demokrātu partijas pelēkā kardināla jeb zemtepiķa politiķa Frenka Andervuda un viņa kundzes labdarības fondu organizatores Klēras Andervudas – lomu tēlotājiem Kevinam Speisijam un Robinai Raitai. Ja ir pasaulē taisnība, ka iespējams divu ideālu intrigantu pāris, kuri turklāt bezgalīgi mīl viens otru, tad šis pāris ir tieši tāds – ārēji blazēta, šarmanta, ultraieturēta, psiholoģiski izsmalcināta sadistu odžu savienība, kuru sabiedrība apbrīno un ienīst vienlīdz stipri. Kā pāris viņi ir neuzvarami (vismaz līdz otrās sezonas izskaņai, oktobrī ASV startēs trešā sezona). Klasiski to varētu dēvēt par ideālā Makbeta un lēdijas Makbetas reinkarnāciju XXI gadsimtā. Tik smalku un jaudīgu partneru saspēli gadās sastapt ļoti, ļoti reti. Apbrīnojami nelieši – tieši tā. Un vienlaikus – kaut kur dziļi stūrītī – abi bezgala nelaimīgi (kāpēc – skatieties filmu).
Izsmalcināta roku smērēšana
Vēl viens Netflix trumpis bija tas, ka kanāls riskēja, tomēr izlaida uzreiz visas 13 pirmās sezonas sērijas šai ilgajai filmai (pēc visām formālajām kvalitātēm tā atbilst normālas spēlfilmas standartiem, tikai ir nu tāda pagara – divpadsmit stundas ar astīti). Jaunā šī gadsimta otrās desmitgades stratēģija – ražot produktu nevis "mājsaimniecēm", kas gatavas ik pārvakarus vai reizi nedēļā saņemt savu iemīļotās ziepju operas dozu, bet gan tā dēvētajam "kvalitatīvajam skatītājam" jeb zelta auditorijai (augstākā izglītība un stabils, augsts ienākumu līmenis, vecuma grupa 30 plus), kuras ieradumos ir saņemt visu uzreiz – aptaujas rāda, ka šī skatītāju daļa seriālu apgūšanai izmanto brīvdienas un skatās vairākas sērijas uzreiz. Risks arī šajā aprēķinā attaisnojās – Kāršu nams kļuva par sezonas visvairāk diskutēto TV produkciju, ne ar milzīgu, bet ievērojamu tieši t. s. zelta auditorijas "lietotāju" kopskaitu. Vairs jau pat joks nav tas fakts, ka ASV prezidentam Barakam Obamam Kāršu nams bija mīļākais seriāls (uzreiz pēc senākā favorīta retroseriāla Medmeni jeb Reklāmas vīri).
Kāršu nams aizsākas ar šaušalīgu epizodi – politiķis Frenks Andervuds, atgriežoties pēc vakara pārskrējiena, pie savas mājas atrod garāmbraucoša neuzmanīga autovadītāja notriektu ievainotu suni. Frenks nevis pažēlo un cenšas sadakterēt ievainoto, bet gan aukstasinīgi nošauj dzīvnieku, komentēdams savu rīcību ar vārdiem: "Reizēm nākas sasmērēt rokas, lai kādam nenāktos ciest." Vēlāk Frenkam Andervudam nāksies daudz baismīgāk un krietni izsmalcinātākos veidos smērēt rokas, lai atgūtu to, ko viņam apsolījis jaunievēlētais ASV prezidents, – valsts sekretāra posteni. Prezidents solīto nav pildījis, tātad melojis, un Andervudu pāra ceļš pa varas kāpnēm līdz pašām virsotnēm var sākties. Šī būs spēle, kurā likmes ir visaugstākās. Tāda līmeņa politiskais detektīvs Latvijas skatītājam tiek piedāvāts pirmo reizi.
Kāršu nams/House of Cards
LNT plkst. 23.10 pirmdienās