Šo garo gadu laikā Pedro Almodovars ir kļuvis par vienu no tiem retajiem Eiropas režisoriem, kura filmām piemīt starptautiska popularitāte (tātad arī komercpotenciāls) un kura filmas regulāri pamana un ar Oskariem apveltī Amerikas Kinoakadēmija. Ja Eiropas režisoru svaru mērītu nominācijās un Oskaros, Almodovars būtu stabils līderis, neko tamlīdzīgu nav izdevies atkārtot nevienam citam. Arī citam populāram Eiropas «smagsvaram» Larsam fon Trīram ne. (Dāņa fon Trīra, kura Melanholija arī ir BP piedāvājumā, un Amerikas attiecības ir īpašs stāsts, ko tagad neaiztikšu.) Iespējams, Almodovara pievilcību amerikāņu acīs kāds uzskatīs par «komercijas» zīmi, kaut būtībā tā liecina par šī režisora spēju veidot emocionālus, saviļņojošus stāstus – filmas, kas prot apvienot gan melodrāmas smeldzi, gan karnevālisku dullību, gan atklātas tematiskas provokācijas, gan izcila stāstnieka prasmi. Almodovaram nav tabu tēmu – par to varēsiet pārliecināties arī Ādā, kurā dzīvoju. Un atkal BanderassŠī filma Almodovaram ir būtiska vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tā ir atkaltikšanās ar aktieri Antonio Banderasu. Savulaik tieši Almodovara filmas bija tās, kurās spāņu jauneklis notēloja savas pirmās lomas (īpaši amizanta ir Sasien mani, atsien mani, kurā Banderass spēlē neprāti, kas nolaupījis pornozvaigzni). Taču zīmīga Banderasam kļuva «otrā plāna» loma jau pieminētajā filmā Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (pirmajā plānā, protams, bija Almodovara iecienītās varones – sievietes).
Pateicoties filmas panākumiem ASV, radikāli mainījās arī paša Banderasa karjera. (Viņš ieprecējās Holivudā, kur kopā ar aktrisi Melāniju Grifitu dzīvo joprojām). Tādējādi Banderass ar pilnām tiesībām Almodovaru var uzskatīt par savas karjeras krusttēvu, tāpat kā otrs viņa lolojums – Penelope Krusa, kura arīdzan tika starptautiski pamanīta, pateicoties Almodovaram (filmas Viss par manu māti, Volver).
Filmā Āda, kurā es dzīvoju Banderass spēlē ķirurgu, kurš dienām ilgi pavada savā villā – laboratorijā, eksperimentējot ar paša radīto mākslīgo ādu. Daktera Ledgārda eksperimenti nav īpaši legāli, attiecības ar «eksperimentu trusīti» – skaistu, trauslu sievieti Veru (Elena Anaja) – neizprotamas. Vismaz filmas sākuma daļā, kurā Almodovars prasmīgi audzē, tumīgi sabiezina spriedzi.
Dakteris un trilleris
Te nu esam pietuvojušies otram iemeslam, kālab šī filma būs pārsteigums pat tiem, kuri pazīst un mīl Almodovaru. Viņš pirmo reizi ir apzināti devies trillera teritorijā – Āda, kurā es dzīvoju ir pilntiesīgs trilleris (ne vairs melodrāma ar spriedzes elementiem, kāda, teiksim, bija viņa iepriekšējā filma Zaudētie apskāvieni). Tas ir trilleris, kurā katram varonim ir sava drāma, sava traģēdijas nasta un svēts mērķis – atriebties. Filmā nav vainīgo un nevainīgo, neviens no Ādas, kurā es dzīvoju nav tikai melns vai balts, pozitīvs vai negatīvs – Almodovars ir meistars šādu blīvu un pretrunīgu varoņu radīšanā. Jo, ticiet, Banderasa spēlētais dakteris Ledgārds nav briesmonis, kas tur savā gūstā skaistuli, vārdā Vera. Viņš nav tikai apsēsts Pigmalions, kurš iemīļojis daiļavu, bēdu sagrauzts atraitnis, kurš zaudējis sievu un tagad mēģina radīt ādu, kas būtu ļāvusi viņai izdzīvot. Un Vera nav šī Pigmaliona apsēstības/mīlestības upuris. Viņa ir kas vairāk.
Tas, kā Almodovars ir sapiņķējis Ādas, kurā es dzīvoju sižetu, ir meistarības augstākā pilotāža – spriedze nerimst līdz pašam filmas finālam, kad meistaram izdodas servēt kārtējo negaidīto pavērsienu, eleganti lavierējot starp tagadnes un pagātnes slāņiem. Un, protams, kā parasti Almodovara filmas, arī šī ir vizuāli ārkārtīgi skaista, pat dekoratīva. Vienlaikus ar raksturīgo tradicionālo košo, reklāmisko krāsu izmantojumu te īpaša vērība ir veltīta gan Ledgārda elegantajai villai – Veras cietumam – , gan XX gs. mākslas zīmēm – Luīzes Buržuā mākslai. Tīra spriedzes pilna bauda.
Āda, kurā es dzīvoju
Trilleris. Spānija. 2011. Režisors P. Almodovars. Lomās A. Banderass, E. Anaja.
Pedro Almodovara sasniegumi
Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (1988) – Oskara nominācija.
Viss par manu māti (2000) – Oskars kā gada labākajai ārzemju filmai.
Runā ar viņu (2002) – Oskars par labāko scenāriju, Oskara nominācija par režiju.
Volver (2006) – Oskara nominācija.